Kaislību attēli, nevis attēlu kaislības
Recenzija par Andas Lāces personālizstādi “Nogrieznis” Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā
Aiga Dzalbe
30/06/2015
Anda Lāce ir viena no tiem vietējā mākslas dzīvē labi ieredzētajiem māksliniekiem, kuru personālizstādes nezin kādēļ parasti jābrauc skatīties ārpus Rīgas – uz Limbažiem, Preiļiem, Saldu, Liepāju, Ventspili. Šoreiz jābrauc uz Jelgavu, ko visiem arī iesaku darīt bez liekas kavēšanās, jo 5. jūlijā izstādi slēdz.
Jelgavas muzejā, Academia Petrina ēkā ar vieglu roku izkārtotas dažādas ekspozīcijas un izstādes – vēsturiskas, aizvēsturiskas un mūsdienīgas, piemēram, Anitas Paegles ilustrācijas tur aplūkojamas konferenču zālē, kurā visu vasaru būs deponēts arī Johana Valtera “Jelgavas tirgus”, Ģederta Eliasa gleznas iekļautas krāšņi memoriālā vidē, bet hercogs Jēkabs sastopams dabiskā izmērā vaska figūras veidolā līdzās visai efektīgiem novada arheoloģiskiem eksponātiem. Andas Lāces darbi šajā vitāli raibajā klāstā izceļas ar minimālismu un konsekvenci laikmetīgās mākslas valodas lietojumā.
Andas Lāces gleznu un skaņas instalācija “Pārsāts”, sadarbojoties ar komponisti Eviju Skuķi un mākslinieku Kristu Pudzenu. Foto: Marta Veinberga
Izstāde saucas “Nogrieznis”, kaut arī patiesībā tā sastāv no divām daļām: 7 lielformāta gleznām ciklā “Nogrieznis” un 20 nelielām gleznām instalācijā “Pārsāts”, kas tapusi sadarbībā ar komponisti Eviju Skuķi un mākslinieku Kristu Pudzenu. Abas daļas labi sader, jo dramaturģiski prasmīgi apdzīvo telpu – liek justies kā baznīcas altārdaļā (tā precīzi noformulēja mana ceļabiedrene). “Nogriežņa” gleznas veido svētsvinīgu loku, kuram vidusdaļā pievienojas tāds kā koris – eja (bezizeja) ar perspektīvu imitējošu gleznu izkārtojumu uz abām sienām. Katrai gleznai blakus ir maza sudrabaina podziņa, ko gribot negribot jānospiež, un tad jāliek auss pie gleznas – skanēs vai neskanēs? Podziņu spiešana uz nebēdu gan rada neatgriezenisku procesu – sākas kakofonija – “Pārsāts”. Tādēļ Evijas Skuķes tāpat nosaukto skaņdarbu pūtēju kvintetam tā arī neizdodas pilnībā noklausīties (tā pirmatskaņojums noticis izstādes atklāšanā), bet laikam jau autores ar to ir rēķinājušās un apzināti izspēlējušas kā aktuālu 21. gadsimta laika gara refleksiju. Līdzīgas izjūtas radās, klausoties Kriša Salmaņa 104 Haidna simfoniju plati, un droši vien radīsies arī, apmeklējot izstādi “Dziesma” Arsenāla radošajā darbnīcā. Par to pašu – skaņas elementu sablīvēšanu un sinhronizēšanu ar vizuālajiem elementiem ne tik sen runāja arī Darjas Meļņikovas un Armanda Zelča kopdarbs “One, Two & 1000 Pieces”. Tātad tēma ir aktuāla.
Anda Lāce. “Otrs”. 2015. Foto: Jānis Šabanovs
Anda Lāce jaunākajā izstādē izpaužas sev raksturīgajā, specifiskajā, skatītājiem kopš aptuveni 2007. gada labi pazīstamajā veidā – viņa glezno lielos laukumos, it kā pludinot vai mīksti triepjot eļļas krāsas uz audekla. Izmantojot vienīgi melnbalto gammu ar dažām tikko manāmām rozā vai okerīgām niansēm, māksliniece atklāj plašu cilvēcisko kaislību spektru. Viņai allaž piemitusī tieksme abstrahēt, kondensēt būtisko un nelikties ne zinis par mazsvarīgo, radot vizuāli lakoniskus simbolus un zīmes, šajā ciklā šķiet pilnībā uzplaukusi.
Ļoti labas mākslas pazīme ir gleznu radītā pārliecība, ka autorei patiešām ir ko teikt, turklāt piemīt iekšēja nepieciešamība izpausties tieši tā, kā tas ir īstenots. Pārsātinājums, par kuru cita starpā runā Anda Lāce, ir arī nejauka mākslas patērētāju problēma – pārāk bieži sanāk uzrauties nevienam īsti nevajadzīgiem izmisumā iedzītas iztēles jaunradījumiem. Bet šis nudien nav tas gadījums, jo monohromie, lakoniskie, abstraktie audekli šķiet patiesu kaislību un pārdzīvojumu pilni. Zināms, katrs no mums uzgleznotajā neskaidrajā atveidā saskatīs kaut ko savai pieredzei atbilstošu, nekas šeit nav nepārprotams. Arī vārdi, kas piemeklēti katrai kompozīcijai, nespēj iegrožot, jo īpaši tāpēc, ka daži darbu nosaukumi var radīt pat pretēju iespaidu (man tā bija ar gleznām “Dziļš miers” un “Upuris”), kamēr citi viegli un tieši saslēdzas ar redzamo (piemēram, gleznas “Pārmantotais” nosaukums palīdz atminēt DNS molekulu).
Anda Lāce. “Dienas vidus”. 2015. Foto: Jānis Šabanovs
Neskatoties uz brīvo gleznu lasījumu, izstādes kopējā kompozīcija ir stingri noslēgta, kā jau tas nogrieznim pienākas, turklāt nogriežņa viduspunkts sakrīt ar nogriežņa smaguma centru, kā to pieprasa ģeometrijas likumi. Centrālā glezna sanāk “Dienas vidus”, un tajā ir attēlots mītiskais Oroboro – nemirstības un pašizziņas simbols, kas komentēts jau izstādes ievadtekstā: “(..) Attālinājumā šis nogrieznis ieguļas taisns un gluds starp diviem gada skaitļiem, bet pietuvinājumā taisnais nogriežņa viducis met Oroboro cilpu, mēģinot piesavināties nemirstīgumu. Bet Oroboro, savu asti rijošā čūska, izrādās no karstuma un bailēm satricināts rāpulis, kas kļūdīgi sakampis pats savu asti un ierijis jau pārāk dziļi. Nav viegli atlaist un pārstāt kampt. Pārsātinājums ir neizturams. Domu, attēlu un skaņu gūzmā vārds “pārsātinājums” reducējas vārdā “pārsāts””.
Manuprāt, Andas Lāces personālizstāde ir pārliecinoši izdevusies, būdama vienlaikus emocionāli uzlādēta, pat tēlaina un rotaļīga, tomēr dzelžaini stingri konstruēta.
Skats no izstādes. Foto: Anda Lāce
Gleznu sērija “Nogrieznis”. 2015. (Fragments.) Foto: Valdis Jansons
