Sikspārnīša siera kūka
Jana Kukaine
29/11/2011
Janas Briķes personālizstāde “Piens un asinis” galerijā “Māksla XO” apskatāma līdz 13. decembrim
Mākslinieks, kurš attēlo kaut ko nepatīkamu vai neglītu, riskē, ka viņa mākslu varētu saukt par “riebīgu”, lai gan riebumu izraisītu darbu objekti, un tas nav viens un tas pats. Iespējams, mākslas darba spēja uzrunāt skatītāju kaut vai šādā fizioloģiskā līmenī vien norāda uz mākslinieka veiksmi un izdošanos, lai gan, no otras puses, aizskart personiskos tabu neprasa lielu izveicību – pietiek vien uztaustīt kādu aizspriedumu un, ja tam ir vēl kāds sakars ar intimitāti, tad efekts, var teikt, ir garantēts.
Kā var redzēt, šī robeža ir gana slidena, un tā tikusi pārbaudīta ne reizi vien, pietiek atcerēties kaut vai bodiārtu, kas sešdesmitajos gados un vēlāk sistemātiski pārkāpa aizliegumus, kas saistās ar dzimumu, barību un ķermeņa izdalījumiem. Lai gan kādam tas varētu izraisīt neizpratni (“Nu kāda velna pēc vispār kaut kas tāds ir jādara?”), tomēr šādiem žestiem ir būtiska nozīme. Tā ir ne tikai savas personiskās uzdrīkstēšanās pārbaude, bet arī aktīvas nostājas paušana par dažādiem tobrīd aktuālajiem jautājumiem un problēmām (piemēram, Anas Mendjetas performance “Izvarošanas aina”, kur viņa, asiņu notriepa, sagaidīja uzaicinātos viesus savā studijā, bija domāta kā atsauce uz nesen notikušo izvarošanas un slepkavības gadījumu). Visbeidzot, tas ir arī veids, kā distancēties no konvencijām un paust savu piederību kādai radikālāk noskaņotai mākslinieku grupai. Šādai mākslai ir gan savs skatītājs, gan mākslas kritiķis, kuram notikušais rosina pārdomas.
Māksliniece Jana Briķe pie darba “Skūpsts” (2011)
Foto: Renārs Derrings
Arī Janai Briķei (1980), lai arī viņas provokācija ir ietīta maigā metaforu plīvurā, ir savs skatītājs. Šis skatītājs zina, ka siera kūkas pareizā recepte ir: paņem sieru, paņem kūku, un tad saliek abus kopā. “Kas tur būs izstādīts?” man vaicāja kāds paziņa, ar kuru kopā mērojām ceļu pa Valdemāra ielu uz galeriju “Māksla XO”. “Gleznas “Piens un asinis”, nu, tur būs tādas dīvainas meitenes,” atbildēju, atsaucot atmiņā preses relīzi. Tā kā pie galerijas tieši tobrīd sagadīšanās pēc stāvēja ātro mašīna, paziņam radās iespēja pajokot: “Lūk, vienai jau atbrauca pakaļ”.
Šī piezīme izrādījās precīza – Janas Briķes “meitenes” patiešām būtu jāhospitalizē, jāaprūpē un jāsargā. Diemžēl, to izdarīt nav iespējams, un te arī slēpjas izstādes dramatisms un ciešanu avots – tā ir pamestība un bezpalīdzība, kas rodas, kad nevienam par tevi nav nekādas daļas. Tas, ka mākslinieces attēlotās būtnes ir tik bērnišķīgas un nevainīgas, protams, visu padara vēl sliktāku. Trauslie, gandrīz pilnīgi kailie augumi, nobrāztie ceļi, x–veida kājas, kas ietērptas aizkustinošās, baltās zeķītēs, atgādina izstīdzējušus bērnus, kas rotaļājas neviesmīlīgas un anonīmas pilsētas neesošajos rotaļu laukumos.
Ekspozīcijas skats no izstādes “Piens un asinis” galerijā “Māksla XO”
Foto: Renārs Derrings
Pirmais iespaids par izstādi bija “šķebīgi” – mēs abi izteicām šo vārdu vienlaicīgi. Tas likās zīmīgi. Ja siera kūkas recepte būtībā ir analītisks spriedums un pie tās var nonākt ikviens, kurš saprot, kā latviešu valodā tiek darināti salikteņi, tad, lai dažādi cilvēki izjustu vienu un to pašu par kādu izstādi, ar vārdu “piens” un “asinis” nozīmju zināšanu vien nepietiek. Acīmredzot Janas Briķes veikums patiešām atstāj gandrīz viennozīmīgu iespaidu (un, lai arī tas mākslai būtu sekundāri, bet šis gadījums parāda, ka sajust vienu un to pašu ir vieglāk nekā vienu un to pašu padomāt). Vārds “šķebīgi” likās ļoti piemērots, jo ietvēra gan salkanumu, gan nepatiku, kas rodas, publiski runājot par kaut ko intīmu. Tiesa, jo ilgāk es skatījos uz šiem darbiem, jo vairāk pieņēmās spēkā kaut kas līdzīgs izmisumam par tāda mēroga vientulību un neaizsargātību, kā arī nojausma par nenovēršamām briesmām, kas draud šīm mazajām pasaku būtnēm.
Viņu neproporcionāli lielajās, ieslīpajās, sastingušajās acīs māksliniece iezīmējusi zvaigznītes, kas pauž naivu sapņainumu, atgādinot multiplikāciju filmu estētiku. Vienlaikus acu izteiksme ir atsvešināta, jo šie varoņi, kā atzīst māksliniece, ir “iztraucēti, veicot kādu sev vien saprotamu darbību, rituālu vai meditāciju”. Mazās, šaudīgās mēlītes, siekalu pilieni, pietūkušie acu kaktiņi un sīkas brūcītes, kas klāj sniegbalto ādu, māksliniece izzīmējusi ar milzu rūpību un precizitāti, un tieši šīs detaļas uzdzen vislielākos šermuļus. Diezgan grūti pārvarēt arī niezes, salšanas vai sasprēgājušu lūpu sajūtu, ko šie darbi tiecas atmodināt. Turklāt pamestajās, vientuļajās ainavās agresīvie sarkanie akcenti – matos iesietā lente, nolakotie nagi vai asiņu lāses (arī galerijas stūrī vāzē stāvēja sarkans amarillis) – tikai pastiprina briesmu klātbūtni, kurām šīs dīvainās būtnes tiks (vai jau tiek) pakļautas.
Nieze. 2011
Pati māksliniece izstādes koncepcijā atsaucas uz tādām tēmām kā “nevainība, izaugsmes potenciāls, ievainojamība un intuīcija”, un norāda, ka darbos tvertais stāvoklis alegoriskā veidā atspoguļo nepatīkamo pārēju no “piena” (maza bērna) uz “asinīm” (nobriedušu, pieaugušu stāvokli). Šī pāreja, mākslinieces interpretācijā, noris Filipa Blanšē mūzikas un sniegputeņa pavadījumā, un iespaids ir stindzinošs. Zem sniega kārtas vīd ziedi un, iespējams, to var uztvert kā gaidīšanas metaforu, tomēr šī vārgā cerība nespēj mēroties ar atskārtu – patiesībā Janas Briķes darbos nav neviena mājiena, ka no šiem neglītajiem pīlēniem patiešām izaugs stalti gulbji, ka, beidzoties augšanas sāpēm, to vietā nenāks citas.
Iespējams, tas atstāj diezgan nomācošu iespaidu. Lai nedaudz to mazinātu, minēšu, ka viena darba nosaukums ir Twinkle Twinkle Little Star. Tā acīmredzot ir atsauce uz populāro bērnu dziesmiņu, kuras pirmais pantiņš savukārt pārfrāzēts Lūisa Kerola darbā “Alises piedzīvojumi brīnumzemē”. Oriģinālā vārdu Twinkle, twinkle, little star, / How I wonder what you are vietā ir Twinkle, twinkle, little bat, / How I wonder what you're at! Latviešu tulkojums skan: “Trīsi, trīsi, sikspārnīt, / Saki, kas tev prātā krīt”.
Audēji. 2011
Minētā valodas spēle ieskicē varbūtību, ka arī šīs, ar smagnēju nopietnību noslogotās kategorijas, ar kurām strādā māksliniece un kuras rakstā jau vairākkārt minētas (“pieaugšana”, “nevainība” u. c.), kādreiz iegūs pavisam jaunu, pašreizējai jēgai pretēju nozīmi, vai arī – labākajā gadījumā – nokļūs tajā vietā viņpus jēgas, kurp ved, piemēram, nonsensa dzeja (kā kāpnes, kas kļūst liekas, kad pa tām uzkāpj). Tāpēc, noslēdzot recenziju, vēlos izteikt vēlējumu, ka eventuāli piedzīvojot visas metamorfozes, abi stāvokļi, “pirms” un “pēc”, zaudēs aktualitāti un, kas zina, varbūt pat iestāsies tāda “normāla” dzīve, ko pa acu galam var saskatīt galerijas Kupola zālē izstādītajā Mišela Kasteņē (Michel Castaignet) gleznā “Pēcpusdienas atpūta”.
