Bāka, ko būvējis Vobāns
Recenzija par izstādi “Joy and Mirror. Ostas pilsēta” galerijā “427”
Pēteris Bankovskis
27/01/2016
Foto: Antans Gerliks, Gedemins G. Akstins
Ko es zinu? Ko tu, ko viņi, viņas? Un kam man tā zināšana? Visapkārt jezga, kustība, ņerkstoņa, čirkstoņa – kā ar kompostu piepildītā tārpu bundžā, kur bez tārpiem vēl visvisādi kukainīši, mikroorganismi un sēnītes. Cilvēku pasaule.
Tārpi lien, kāpuri izdzīvo savas metamorfozes, uz īsu brīdi uzmirdzot kā tauriņi, vaboles, spāres, sēnes un mikroorganismi tīklojas un vairojas. Dzīve.
Ikvienam ir kaut kāda pašvērtība, ja ne savās acīs (kam ir acis), tad vismaz biomasas kopējā tonnāžā. Statistika.
Grupas izstāde “Joy and Mirror. Ostas pilsēta” galerijā “427” Stabu ielā 70: Gedemins G. Akstins, Antans Gerliks, Petrs Išora, Ona Lazuraitīte, Rūtene Merkliopaite, Marija Olšauskaite, Jurgis Paškēvičs, Rītis Saladžis, Emilija Škarnulīte, Jons Žukausks. Ar Lietuvas Kultūras padomes, VKKF un VKN atbalstu to organizējusi Jurga Daubaraite un Monika Lipšica. Vairāki no dalībniekiem Rīgā viesojušies jau tad, kad “427” vēl atradās Elijas ielā 20. Māksla.
Gerliks uz sienas uzzīmējis tādus kā vilnīšus. Akstins, Paškēvičs un Olšauskaite uz tizlā, zaļā kamīna dzegas salikuši sīkus bronzas priekšmetus (nesapratu, vai tie pašu atlieti vai kādam citam atņemti). Saladžis, sataisījies kā ērmīga lapsene, atrādās videosižetiņā. Akstins uzklājis uz apsildes radiatora kartona plāksnīti, uz tās salicis dažas ūdens pudeles un lietotas kino biļetes. Marija Olšauskaite uz Rīgu atvedusi veselu gabalu no parketa, kas remontējot izlauzts Lietuvas Izglītības ministrijā. Uz tā jau mazās telpas vidu pārņēmušā parketa Žukausks novietojis divas kastītes ar kaut kādu ģipša ķēpājumu iekšā. Paškēvičs izgatavojis vai kaut kur atradis garu, smailu koka konusu, nosaucis to par staru un piekāris pie sienas dibenistabiņā, kur (aiz aizkariņa) galeristi saliek mantas un krāmus, kur dažreiz uzvāra kafiju. Tajā pašā istabiņā pie citas sienas piekārtas džinsu bikses. It kā tas arī esot mākslas darbs, taču nepajautāju par autoru. Izstādē plaši pārstāvētā Olšauskaite palielās stikla plāksnēs izgriezusi tādus kā ausu atveidus, darbu nosaukusi par mazajām ausīm un plāksnes nevērīgi pieslējusi pie sienas un pie jau minētā kamīna, pēdējo tādējādi aizklājot. Merkliopaite uzgleznojusi Izabellu un Dāvidu, vienu gleznu nolikusi uz grīdas (parketa), otru pakārusi pie sienas. Iespējams, ka kaut ko nemaz nepamanīju, tāpēc jau iepriekš atvainojos par nepieminētiem darbiem. Ak jā, Gerliks kopā ar Olšauskaiti ir izgatavojuši vitrāžveidīgu kaut ko. Tas novietots uz veļas žāvējamā statīva un pakārts pie griestiem. Norāde vēsta, ka mākslinieki vitrāžveidīgo darinājuši kaut kāda saistībā ar interneta vietni ateate.com (tur, starp citu, der ielūkoties, ja nekā cita darāma nav). Taču Kaspars Groševs man paskaidroja, ka griestos iekārtā objekta stūrī redzamie, nevērīgi uzšvīkātie burti MM esot īsts Merilina Mensona autogrāfs. Mākslinieki šo personu esot reiz nejauši sastapuši uz ielas, palūguši autogrāfu un sapratuši, ka bez tā viņu darbs nebūs pabeigts.
Galerijas “427” interneta lapā lasāmi dažādi, šķiet, pašu lietuviešu mākslinieku izteikumu fragmenti. Tāpat kā eksponāti, arī izteikumi ir fragmentāri, izrauti no kaut kādiem daudziem kontekstiem, bezjēdzīgi, ja tiem pieiet ar racionāli tulkojamas un tradicionāli par jēgpilnu uzskatītas pasaules ainas mērauklu. Taču man ir sajūta, ka ap “427” pulcējošies nemaz nemeklē tādu mērauklu. Viņas un viņi savā mākslinieciskajā prasījumā it kā peld pa virsu – tāds flotsam and jetsam*. Bet tad sanāk, ka tieši tā ir visreālistiskākā mūsdienu māksla. Atlūzas, krikumi, nejauši žesti, kaut kas paķerts, kaut kas pa ceļam pazaudēts. Viss šūpojas viļņos, sajaucas ar naftas plankumiem un beigtām zivīm. Un ik pa brīdim starp drazām uzmirdz, uzņirdz zelta zobs – tur viļņos skalojas vētrās un tveicē ārdītais mākslas līķa galvaskauss.
Kas zina, varbūt tieši šādi saprasts reālisms ļauj, piemēram, Elīnai Sproģei (Satori, 06.01.2015) rakstīt: “Tas, ko dara mākslinieks Kaspars Groševs, ir interesantākais šābrīža Rīgas mākslas scēnā.” Sproģes teiktais attiecās uz Groševa kūrēto izstādi “Izeja, stostīšanās un miglājs” kim? laikmetīgās mākslas centrā. Bet citāts tikpat labi noder arī, pārdomājot patlaban “427” aplūkojamo.
Man gan ienāca prātā vēl kaut kas. Latvijas Televīzija labprāt un daudz rāda visvisādas dokumentālās filmas, arī par ceļojumiem un dabu. Visai bieži tās ir paviršas, sagrābstītas, šķiet, darinātas, lai autori termiņā apgūtu fondu vai sponsoru piešķirto naudu un varētu atskaitīties. Šādā skumīgā kinematogrāfijas kategorijā noteikti ierindojams franču filmu cikls par Francijas piekrastēm. Ātrs, neko dziļāk neskaidrojošs, neko nepētošs pārskrējiens, kas brīžiem nejauši tuvojas kaut kam, iespējams, interesantam, bet tūdaļ pat to pamet. Tā pati “Izeja, stostīšanās un miglājs”, tas pats “Joy and Mirror. Ostas pilsēta” – totāla grābstīšanās atlūzās, izteikumos, nemitīga plūdmaiņa, kas visu padara par pēdas nospiedumu dubļos. Attieksme pret gadsimtu gaitā daudzu paaudžu radīto pasaules kultūrainavu kopumā un tās detaļām atsevišķi.
Vienā no Francijas piekrastes cikla sērijām filmētāji lidinājās gar Bretaņas ziemeļu krastu virs Freela raga, virs masīvas, cietoksnim līdzīgas bākas. Daiņa Porganta bezkaislīgā balss vēstīja, ka šo bāku cēlis Vobāns. Un tūdaļ pat ekrānā jau parādījās kaut kas cits. Nezinu, vai daudzi Latvijā skatās šādas filmas, tāpat nezinu, cik no skatītājiem paguva saklausīt vārdu Vobāns. Un, ja saklausīja, vai saprata, par ko ir runa. Un, ja saprata, vai pakavējās pārdomās par Francijas maršalu Sébastien Le Prestre de Vauban, Seigneur de Vauban, Marquis de Vauban (1633–1707), dižāko 17. gadsimta militāro inženieri, Saules karaļa padomdevēju.
Kāda jēga garāmejot, būtībā necienīgi, pieminēt Vobānu, kurš vairumam (iespējams, arī Francijā) nenozīmē pilnīgi neko? Kāda jēga ievietot “mākslas darbā” Merilina Mensona uzkricelēto “autogrāfu”, kas bez paskaidrojuma izstādē ieklīdušam apmeklētājam vispār paliks nepamanīts, bet ar paskaidrojumu liks iedomāties par šo nepatīkamo šovbiznesa ākstu? Jēgas nav. Bet ir, šķiet, medicīnā pazīstamās fantoma sāpes. Tagadnes cilvēki straujāk, kā nekad agrāk amputē piesaisti savai kultūrai, tradīcijai, pagātnei. Paliek tikai trīcoši ķermeņi un sāpes.
*flotsam – pēc kuģa katastrofas jūras virspusē peldošas atlūzas un kravas paliekas; jetsam – pirms katastrofas, lai, iespējams, mazinātu iegrimi un izvairītos no trieciena, pār bortu pārmestie kravas, balasta un takelāžas fragmenti.
