Atkārtojuma slazdā
Recenzija par izstādi “Spriedze. Jaunie latviešu glezniecībā”
Vilnis Vējš
15/04/2016
Tas atkārtojas: atstājot “Arsenālu”, jūtos drīzāk atvieglots nekā uzlādēts, iespaidu pilns. Apmeklējot izstādes “Spriedze. Jaunie latviešu glezniecībā III” atklāšanu, šo reakciju varēja norakstīt uz burzmu, gribētām un negribētām sarunām, sastapšanos ar vēl nepazīstamas, teiksim skaidri – daudz jaunākas paaudzes mākslu. Bet tā notika atkal, jau otrajā izstādes apmeklējumā, kurā nekas netraucēja bez steigas iedziļināties piedāvājumā. Rezultātā – daudz nesakārtotu domu, neatbildētu jautājumu, īsts juceklis. Vai tā būtu izstādes nosaukumā pieteiktā spriedze? Nez vai – es pazīstu spriedzi, kas ir motivējoša, urdoša. Nevis raisa atvieglojumu, ka neatrisinātās problēmas nav manējās, lai mākslinieki paši tiek ar tām galā. Ar iespaidiem tomēr galā jātiek man. Uzdevumu apgrūtina atbildības sajūta, ka darīšana ir ar daudzu autoru agrīniem darbiem, pieteikumiem uz spēli latviešu mākslas augstākajā līgā (muzejs taču!), ka nākotne neizbēgami ienesīsi korekcijas priekšstatos par šo mākslinieku varēšanu. Tā noteikti būs. Tomēr būtu labāk, ja atbildības sajūta nodarbinātu arī muzeju un tā pilnvaroto izstādes kuratori Diānu Barčevsku, ņemot vērā, ka jauniem māksliniekiem ir arvien grūtāk iekarot uzmanību, ka līdzās viņu darbiem neredzama zīmējas tā saucamā karjeras līkne, kura nežēlīgi noteiks turpmāk pieejamās un liegtās iespējas. Jāatgādina, ka labot priekšstatu vienmēr ir daudz grūtāk, nekā uzreiz izveidot labu.
Ata Izanda darbi. Izstāde “Spriedze. Jaunie latviešu glezniecībā”. Ekspozīcijas skats. Foto: Ojārs Jansons
Var izvirzīt daudz pretenziju izstādes iekārtojumam. Tas ir, vienkārši sakot, nevīžīgs. “Arsenāla” divu zāļu dalījums, kurā viena ir tumša, bet otra – gaiša, ir ierasta prakse. Diemžēl slikta un pilnīgi nepiemērota glezniecības ekspozīcijām. Grupu izstādēs, kurās nav iespējams pilnīgi nošķirt katra autora darbus un izveidot vispiemērotāko apgaismojuma režīmu, būtu vēlama neitrāla, izkliedēta gaisma, ko iespējams neuzkrītoši papildināt ar fokusētiem stariem. Tumšā “Arsenāla” zāle turpretī ir īsta kapsēta gleznieciskām kvalitātēm. Profilēto starmešu gaismā gleznu tumšie laukumi kļūst gaišāki par apkārtējo sienu melnumu, matētie laukumi – blāvi, bet laka atspīd. Turklāt prožektori ir fokusēti aptuveni, vietām ieverot staros sienas plaknes un gleznu parakstus, vietām atstājot tos grimstam tumsā, vietām – pa pusei.
Vitalijs Staņislavskis. ▼▼JJ. Triptiha daļa. 2016. Publicitātes foto
Iepretī dažiem darbiem neiespējami atrast skatu punktu, no kura tie neatspīdētu, citi ir vienkārši tumsā. Tas noteikti nav optimāls stendu un gaismekļu savietojums. Diemžēl (ne)pateicoties apgaismojumam, vairāki darbi ir vienkārši norakti – piemēram, Ata Izanda, Mētras Seberovas gleznas un par ekspozīcijas centru taisītais Vitalija Staņislavska triptihs. Nav pārliecības, ka izstādē redzamais adekvāti parāda šos māksliniekus. Izandam ir neparasta iztēle un maniere, kas tuva naivismam, raksturīgi glezniecīgi tukši toņi. Neliela telpa varbūt darītu viņa darbus pat simpātiskus. Seberovas izlasē saturīgākais likās uzraksts ar krītu uz sienas, kas gan nākamajā apmeklējumā vairs nebija izšķirams apmeklētāju pievienoto pierakstījumu gūzmā. Turpretī gleznas “Milda ēd Mildu” anotācijā paustais par “latviešu ksenofobiju, homofobiju, rasimu un mizogīniju” nonāk negribētā pretrunā ar apgalvojuma etnocentriskumu. Diemžēl pati parafrāze par Goiju jau minēto apgaismojuma nepilnību dēļ redzama slikti. Ar Staņislavska darbu ir sarežģītāk – skaidrs, ka mākslinieks to apzināti veidojis no lētiem materiāliem, kas atstaro gaismu, bet plēve, apšļakstīta ar mirguļojošu krāsu, komplektā ar atsauci uz sakrālo mākslu, triptiha kompozīciju un novietojumu uz zāles simetrijas ass izskatās drīzāk pēc kakofonijas nekā ekspresīva izaicinājuma. Arī nosaukums liecina par grūtībām precīzi artikulēt domu. Bet tikpat iespējams, ka citā vietā un kontekstā Staņislavska impulsīvie triepieni un necilās izejvielas iegūtu atkritumu mākslai nepieciešamo kritisko griezīgumu. Viņa darbs gan uzrāda vēl vienu problēmu, kas raksturīga vairākiem vīrieškārtas kolēģiem – lieli formāti, lai atstātu iespaidu, prasa adekvāti jaudīgu satura piesātinājumu.
Edgars Soprāns. “MIFSKLD.“ 2016. Publicitātes foto
Klāvam Lorim un Edgaram Soprānam noteikti ir potences, attīstot lielformāta glezniecību, nonākt pie precīzākiem risinājumiem. Iespējams, tas panākams ar mērķtiecīgāku darbu skiču, metu stadijā, kamēr improvizācija pie milzu audekliem jau ir augstākas pilotāžas līmenis. Apzināti nepretenciozus darbus izstādījušas Zane Veldre un Zīle Ziemele. Tie labi iederētos nelielās baltā kuba galerijās. Tomēr – es kādu brīdi mirkšķināju acis – vai tiešām vairāki darbi tumšajā zālē ir piestiprināti acīm redzami šķībi? Nemaz nerunājot par parakstu plāksnītēm! Laikam jau izstādes veidotājiem licies pašsaprotami, ka tās tāpat neviens nelasa. Gluži otrādi – parakstus jaunu mākslinieku izstādē būtu vēlams rediģēt, drukāt un piegriezt īpaši rūpīgi, jo lielākajai daļai dalībnieku ar rakstisku izteikšanos ir grūtības, bet veiksmīga karjera bez tās vairs nav iedomājama. Kur gan vēl, ja ne pirmajās izstādēs, ir iespējams lāpīt izglītības atstātos robus? Vai varbūt izstādes tekstuālā daļa ir tīšām pieskaņota ievada tekstam, kurā dominē frāžainība? Pieminēts pat “mūsu trauksmainais laiks”… Par kādu trauksmi ir runa – sešdesmito gadu avīžrakstu klišeju, ko parasti veltīja sociālisma celtniecībai, medicīnas diagnozi vai civilās aizsardzības pasākumiem?
Klāvs Loris. „Cilvēks kronē Ego / Man Crowning Ego.“ 2016. Publicitātes foto
Magone Boleiko. “Kaktuss.” 2015. Publicitātes foto
Pārejot no kopumā nebaudāmi tumšās izstādes daļas uz gaišo, var novērtēt Magones Boleiko pieneņu un kaktusu ģeometriju. Šie darbi, šķiet, ir vienīgie, kam profilētais izgaismojums piestāv, jo izceļ nikni zaļo krāsu un optisko ilūziju. Pieredzējušākās autores kolekcija skatītājam ļauj uzelpot – atšķirībā no daudziem kolēģiem, viņas pieejā savienota it kā vieglprātība ar pārdomātiem risinājumiem, kuros nav nekā lieka vai aptuvena.
Gaišajā zālē iekārtojuma nedienas turpinās. Acīmredzami telpas uzbūve ir pakārtota Raita Hroloviča milzu objektam zāles centrā, glezniecībai atstājot stūrus – sienas un diagonāli novietotus vairogus. Lai gan simetrija un no tās izrietoša hierarhiska pieeja grupas izstādē nebeidz mulsināt, objektam ir vēl citas problēmas: brutālā dēļu konstrukcija attēlo dziļu bedri, no kuras ir tikai viena izeja – apaļa atvere centrā, uz kuru ved apmeklētājiem neaizsniedzamas kāpnes. Vairāk par smagsvara simbolismu pieviļ tas, ka efekts nav īsti izdevies: skatiens atduras izstāžu zāles velvētajos griestos. Ja autora iecere bijusi radīt Parīzes Panteona iespaidu, to varētu īstenot, konsekventāk lietojot scenogrāfiskus līdzekļus. Pa zāles perimetru izvietotas vairākas labas gleznu kolekcijas un dažas tādas, kurām ir problēmas. Lindas Vigdorčikas izlase ir diezgan neitrāla dabas un ģeometrisko motīvu kompilācija. Parakstā koncepcija ir pat interesanta, bet izklāsts! Kādam taču būtu vajadzējis norādīt Londonā studējušajai autorei, ka saiber-realitāte latviski tā pati kiberrealitāte vien ir. Laimdotas Steķes atsauce uz Marselu Prustu neizceļas ar oriģinalitāti, bet darbiņi ir āķīgi: gan zīmēti tieši uz sienas, gan uz papīra, kas, apgriezts otrādi, rāda tikai nospiedumus un izplūdumus. Tie noteikti labāk izskatītos pie ne tik milzīgas sienas.
Elīnas Mekšas darbi. Izstāde “Spriedze. Jaunie latviešu glezniecībā”. Ekspozīcijas skats. Foto: Ojārs Jansons
Raita Hloroviča instalācijas fragments. Izstāde “Spriedze. Jaunie latviešu glezniecībā”. Foto: Ojārs Jansons
Elīnas Mekšas kompozīcijas savukārt liekas izkārtotas pārāk blīvi un kļūst monotonas. Turpinot apgaitu pa perimetru, ir vērts kavēties pie Zanes Tučas ainavām, un skatītāji to arī dara. Autores tehnika un tās panāktais efekts ir samērīgi un nevainojami. Māras Brīveres lielie formāti ļauj atpūtināt acis, pie viena apsverot, ka minimāli aiztiktiem audekliem ir tā pati problēma, kas pārslogotiem: tiem jābūt virtuozi izpildītiem. Plašāk pazīstamajai Paulai Zariņai, aizsteidzoties izstādes apskatē uz priekšu, izrādās, ir radošs līdzgaitnieks Armands Kanaviņš. Abu darbi neizraisa iebildumus, bet rāda arī vēl ejamo ceļu – uz vēl atmosfēriskāku, patiesi ievelkošu glezniecību. Savrupa ir Amanda Ziemele – viņas mazliet brutālā izteiksme ir patīkami lakoniska, rakstu zīmēm līdzīgā ģeometrija – intriģējoša. Sandras Strēles darbi uzdod daudz jautājumu – to jau fiziski ir daudz. Ideja kombinēt objektus ar tekstiem un gleznas ir apsveicama, bet formu blīvums, laukumu, līniju un leņķu daudzveidība, un kopējais iezaļganais tonis kļūst nomācošs. Izgaismojas problēma, kas raksturīga vairākiem izstādes māksliniekiem – kolāžas, asamblāžas principi, kur viss var būt gan šā, gan tā, tikai šķietami ir viegli. Realitātē bez skaidra mērķa un virtuozas tehnikas tie izskatās diezgan mokoši.
Linda Vigdorčika. “Mājas.” 2016. Publicitātes foto
Lai tiktu uz izstādes izeju, vēlreiz jāiet cauri izstādes tumšajai daļai. Pa to laiku ir iespējams apdomāt – kādu iemeslu dēļ katrs Candy Bomber (2007) sīkvels ir arvien mazāk aizraujošs? Saprotams, ka jaunie gleznotāji bija, ir un būs cerīgi, bet vēl ne perfekti. Tomēr, ja pirmās sērijas pacilājošā noskaņa nav atkārtojama, varbūt mehāniska formāta kopēšana nav īstais veids, kā to atdzīvināt? Pirmajā, senajā izstādē aizsāktā sadarbība starp māksliniekiem un kuratoriem – viņu vienaudžiem – ir atmesta kā lieka. Bet tās aizstāšana ar gurdenu rutīnu diez vai ir laba alternatīva. Jauniešu neveiklība ir dabiska un pat valdzinoša, ja tā komplektēta ar entuziasmu, bet ne institucionālu vienaldzību.
