Feminists esmu es
Izstāde “Es pieskaros sev” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
07/04/2017
Izstādē “Es pieskaros sev” redzams, ka mākslinieču grupa kuratores vadībā sev pievērsušās ļoti nopietni. Kompozīcijas centru veido divas uz podestiem novietotas grāmatas: viena no tām ir 2001. gadā izdotā antoloģija “Mūsdienu feministiskās teorijas” (LU Dzimtes studiju centrs, izdevniecība “Jumava”, galvenā redaktore Irina Novikova). Simetriski šiem feminisma svētajiem rakstiem uz paaugstinājuma pacelta arī izstādes kuratores Janas Kukaines grāmata “Daiļās mātes. Sieviete, ķermenis, subjektivitāte” (“Neputns”, 2016). Izstādē aplūkojami piecu izdevumā minēto mākslinieču darbi. Lai gan nosaukumā divi no trim vārdiem ir pirmās personas vietniekvārds un atgriezeniskais vietniekvārds, mākslinieces acīmredzami pārstāv kaut ko vairāk nekā tikai sevi vien. Anotācijā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja mājaslapā vispārinājums ir kodolīgi atšifrēts: ““Es pieskaros sev” ir mēģinājums runāt par sievietes pieredzi,” aiz komata: “kritiski pārskatot ierastās domāšanas kategorijas, tostarp binārās opozīcijas, un meklējot jaunus izteiksmes līdzekļus.” Saprotams, ka riskējot izteikties par šādas ambīcijas īstenojumu, kritiķis – vīrietis nonāk slazdā: būtu jāiesāk raksts ar savas pozīcijas skaidrojumu, apliecinot, ka nav antifeminists un, iespējams, ir pat feminists. Patiesībā to teikt ir ļoti viegli, jo mēs, apzināti vai ne, dzīvojam sabiedrībā, ko feminisma kustība ir stipri pārveidojusi un pilnveidojusi, salīdzinot ar laikiem, kad uzskatīt, ka sievietes vieta ir pie plīts, bija norma, un, izņemot īpaši ekscentriskus eksemplārus, to pieņemam. Tāpat labprāt atzīstu, ka feminisms ir nepārejošs un nebeidzams projekts, kura nekad nebūs diezgan, un ka būšanai par feministu nemaz nav civilizētas alternatīvas. Tomēr ar to vien ir par maz: vīrietis vienmēr var tikt apsūdzēts latentā antifeminismā un kaunināts, ka nav feminists pietiekami vai pa īstam. Tad kādēļ gan jau recenzijas virsrakstā nesekot izstādes uz sevi vērstajai pieejai un tā vietā, lai tikai pozicionētos iepretī konkrētai teorijai, nenostādītu sevi tieši centrā?
Rasa Jansone. “Diēta.” 2016–2017. Koka plaukti, 379 stikla burkas ar pašrocīgi sagatavotiem konserviem, papīra uzlīmes. 290 x 230 x 43 cm. Foto: Valdis Jansons
No otras puses, kritiķim būtu jāatbild uz kaut vai teorētisku (bet šīs izstādes sakarā aktuālu) jautājumu, cik gan shematiskam, “jau redzētam” vai vienkārši vājam jābūt mākslas darbam, lai to, neatkarīgi no tēmas, atzītu par nenozīmīgu? Izvairoties no šī uzdevuma, šis raksts ir ne tik daudz recenzija kā izvērsta replika par ieguvumiem un zaudējumiem, kas novēroti piecpadsmit gadu laikā starp abu izstādīto grāmatu iznākšanu.
Rasa Jansone. “Diēta.” 2016–2017. Koka plaukti, 379 stikla burkas ar pašrocīgi sagatavotiem konserviem, papīra uzlīmes. 290 x 230 x 43 cm. Foto: Valdis Jansons
Ieguvums ir, ka feminisma kanonisko tekstu antoloģija acīmredzot tiek aktīvi izmantota augstskolu programmās un ir izaudzināta jauno profesionāļu paaudze, kas labi orientējas dzimtes problemātikā, kā varam lasīt portālos satori.lv, punctummagazine.lv un citur. Zaudēts, taču ne neatgūstams, manuprāt, ir feminisma potenciāls nostiprināties plašākas sabiedrības saziņā, diskursam sadaloties akadēmiskās debatēs un vienkāršā parunāšanā “par sieviešu lietām”, kas to atkal lokalizē tradicionāli ierobežotā privātās dzīves un dzimumu attiecību laukā. Tikmēr politiskajā realitātē nepārprotami iezīmējies pagrieziens pa labi, salīdzinot ar laiku pirms daudzsološajiem nulles gadiem – ne tikai saliedējoties “ģimenes vērtību” aizstāvjiem, bet arī nacionāli apdraudētajiem, piemēram, augošā valsts militarizācijā un izbīlī par citu rasu pārstāvju ierašanos. Viens no feminisma vēsturiskajiem iekarojumiem tomēr ir tā izkāpšana no šaurām sliedēm, cauraužot pilnīgi visas dzīves jomas. Liels ir feminisma ieguldījums rasisma daudzo seju atmaskošanā, geju, lesbiešu un transpersonu tiesību aizstāvībā un arī vīriešu lomas pārskatīšanā. Tomēr šobrīd Latvijā virzība uz viendzimuma partnerattiecību legalizēšanu ir apturēta, atdzimusī militāri patriotiskā audzināšanas un obligātās karaklausības rēgs no jauna stereotipizē vīrišķību, un sievietes var sagaidīt, ka tām, tāpat kā pirms simt gadiem, ierādīs žēlsirdīgo māsu vietas pie Tēvzemes aizsardzības altāra. Starptautiskā situācija kurbulē neticību Eiropas vērtībām un plašāk – Rietumu idejām, pie kādām noteikti pieder arī feministiskās, un labēji noskaņoti mediji biedē ar viltus problēmām, piemēram, ko iesākt ar atšķirīgu kultūru izcelsmes sievietēm, kas nevēlas piekopt feministisku uzvedību un izskatu?
Anda Magone. No cikla “Dvīnes”. 2006–2016. Filmu kontaktkopijas. Foto: Valdis Jansons
Atzīmēt, ka uz šī fona izstāde izskatās teju nepiedienīgi balta un heteroseksuāla (lai gan tajā apcerētā sievišķīgā seksualitāte parādās drīzāk kā autoerotika), ir vērts kaut vai tādēļ, lai atklātu, ka izstādes konstruētā sievišķība ir drīzāk izslēdzoša nekā iekļaujoša. Saruna par piedāvāto tēmu nevedas, jo ko gan apspriest ar sarunas partneri, kas katru teikumu iesāk: “Jā, bet es… Jā, bet man…!” Izstādes moto ņemts no Lūsas Irigarajas tekstiem, bet, nepārzinot viņas akadēmiskos darbus, tas varētu izklausīties arī pēc dzejas rindas. Iespējams, tieši poētiskums, kas raksturīga vismaz dažiem šīs autores tekstiem (vairāk neesmu lasījis), varētu būt tuvs mākslinieču grupai. Tomēr ideja par īpašu valodu, kas nepieciešama sieviešu pieredzes izteikšanai, ir vismaz diskutējama, ņemot vērā, kā mūsdienās feminisms ir ieguvis akadēmiskas rakstniecības disciplīnas formu, kas ar panākumiem lieto to pašu “šķietami dzimumneitrālo” valodu, ko arī Jana Kukaine grāmatā. Tā rakstīta ļoti līdzīgi kā viņas dzīvesbiedra Jāņa Taureņa “Konceptuālisms Latvijā. Domāšanas priekšnosacījumi” (Neputns, 2014). Abās ir vērtīgs un izglītojošs virzienu klasisko avotu atstāstījums, bet, līdzko mēģināts sameklēt piemērus no Latvijas mākslas dzīves, nekas daudz nav atrasts. Kukaines grāmatā nodaļa “Feministiskā māksla un mākslas kritika Latvijā,” kas veltīta vēsturiskam atskatam, aizņem nepilnas piecas lappuses.
Inga Meldere. Skiču albumi. 2014–2017. Tempera un eļļa uz papīra. Foto: Valdis Jansons
Iespējams tādēļ, ka meklēts “tas pats” šķietami ģeopolitiski neitrālais feminisms (Taureņa grāmatā – konceptuālisms), kas Rietumeiropā un ASV, nevis paplašinātas virziena robežas, kas ļautu patiešām bagātināt tā saturu. Kukaine, piemēram, pilnībā ignorē mākslinieces, kas sevi nav rakstiski definējušas kā feministes, kaut gan virzieni parasti tiek praktizēti pirms definīcijām (neviens no paralēli “Arsenālā” izstādītajiem latviešu hiperreālistiem sevi par tādu neatzīst!). Tā ir retrospektīva pētniecība, kas nemitīgi atbīda virzienu sākuma datējumus arvien tālāk pagātnē, atrodot neskaitāmus protovariantus. Ņemot vērā latviešu mākslinieču milzīgo skaitu, domāt, ka viņas nekad nav mēģinājušas izteikt savu sievietes pieredzi un skatījumu, bet tikai nodevīgi šļūkājušas vīriešu kurpēs, ir, mazākais, netaisnīgi. Ja vien mērķis nav atbrīvot laukumu savam un draudzeņu uznācienam, lai lepni paziņotu: “Feministes esam mēs!”
Ingrīda Pičukāne. “Es esmu skaista.” 2016–2017. Videoperformance. 4 min. Foto: Valdis Jansons
Tomēr tradīcijas pastāv, un dažas no tām nav īsti labas, lai arī ne tik kaitīgas kā nenoliedzamais vīriešu šovinisms. Ar pārsteigumu atklāju to atblāzmu arī izstādē. Viena no specifiskajām postpadomju tradīcijām ir “8. marta feminisms” (izstāde tika atklāta 8. martā). Lai kāda būtu svinību izcelsme, Padomju Savienībā tās izmantoja, lai reizi gadā mazliet karnevalizētā veidā un reibuma stāvoklī sarīkotu īsti tautisku apcelšanos: sievietes varēja izteikt visus ilgi krātos sarūgtinājumus un pretenzijas pret vīriešiem, kas tās pārmaiņas pēc uzklausīja un atpirkās ar divdomīgiem it kā komplimentiem, kuros patiesībā bija tikai viena, diezgan rupja doma. Šis rituāls man nesaprotamā kārtā abas puses izklaidēja un stipri uzbudināja, bet es vēl biju par jaunu, lai zinātu, kā tas parasti beidzās. Protams, atkal uz gadu atliekot nopietnu sarunu par tiesībām un sadarbību.
Ingrīda Pičukāne. “Klusuma taure.” Objekts, kurā var iekliegt. 2017. Finieris, porolons, papīrs, gumija. Foto: Valdis Jansons
Otra tradīcija, ko es patvaļīgi saucu par ķēķa feminismu, ir priekšstats, ka sievietei kaut kā piestāv izteikties tikai par to, kas ir rokas stiepiena attālumā – bērniem, kastroļiem, drēbēm, atstājot prātošanu par kosmosu un cilvēces nākotni vīriešiem. Neapstrīdot, ka “personiskais ir politisks” un ka ikdienas pieredzēm, protams, ir nozīmīga vieta mūsdienu mākslā, grūti nepamanīt, ka izstāde ir vienu soli no tā, lai minēto dalījumu iztēlotu kā sievietēm – māksliniecēm dabisku, tātad saistošu. Jo “sievišķais” komunikācijas modelis esot juteklisks, kamēr “vīrišķais” – abstrakts, taču virspusēja “metafizika”, kā apgalvo Jana Kukaine savā grāmatā, atsaucoties uz kādu Vasīlija Voronova (alias Jāņa Taureņa) nepublicētu rakstu (201. lpp.). Jauka filozofija, kamēr tā neved pie noteiktām politiskām un ekonomiskām konsekvencēm.
Eva Vēvere. Circa. 2017. Video, 16 min. Foto: Valdis Jansons
