Snaipera monologs
Recenzija par Pauļa Liepas izstādi “Daiļo mākslu kabinets” Mūkusalas mākslas salonā
Santa Mičule
04/05/2017
Paulis Liepa (1978) ir no retajiem māksliniekiem, attiecībā uz kura darbiem tik konsekventi tiek piesaukts grafikas apzīmējums, līdz ar to padarot mākslinieku par teju vienīgo publisko grafiķi Latvijā. Ceturtajā personālizstādē “Daiļo mākslu kabinets”, kas noris Mūkusalas mākslas salonā (23.03.–06.05.2017, kuratore Sniedze Kāle), Paulis Liepa diplomātiski apvieno līdzšinējā rokraksta iezīmes ar jaunu meklējumu ietekmētiem satura un formas elementiem. Mēģinot definēt aptuvenu saikni starp identificējamiem attēlojumiem un mākslinieka dotajiem mājieniem nosaukumu un anotācijas veidā, rodas iespaids, ka tematisko apvāršņu ziņā Paulis Liepa ir “izgājis no virtuves” un sadzīviski priekšmetiskā kultūrslāņa vietā pievērsies abstraktākai tēlu sistēmai un sarežģītāku pasaules norišu attēlojumiem. Tiesa, gan kara, gan virtuves ainas mākslinieka darbos pirmajā brīdī izskatās aizdomīgi līdzīgas, taču uzreiz rodas pretjautājums, kāpēc lai tā nebūtu, ja bailes no ģeopolitiskajiem saspīlējumiem mūsu reģiona iemītniekiem kļuvušas pavisam ikdienišķas? Militārie motīvi jauši vai nejauši piešķīruši raupjākus vaibstus arī pašām kompozīcijām – ja iepriekš Paulis Liepa tās galvenokārt pārvaldīja ar atsaucēm uz grafiskā dizaina valodu un popārtiskām stilizācijām, tad šajā izstādē redzamajos darbos dominē ekspresīvāka, raupjāka izteiksme.
Pauļa Liepas izstāde “Daiļo mākslu kabinets”. Ekspozīcijas skats. Foto: Paulis Liepa
“Daiļo mākslu kabineta” ekspozīciju varētu salīdzināt ar kara trofeju kolekciju, tikai dārgu mantiņu vietā stikla vitrīnās aplūkojamas uz finiera un kartona radīti pusabstrakti attēli, kas gluži kā mēmi laika liecinieki diskrēti vēsta par dažādiem cilvēku radītajiem varas un kontroles mehānismiem. Izstādē redzamie tēmekļi, ģeoloģiskie un militārie šķērsgriezumi, kursori un shēmas ir ģeopolitisko konfliktu simboli, kas reducēti līdz vienkāršām ģeometriskām formām. Senlaiku batāliju vai modernās fotožurnālistikas iecienīto posta reportāžu vietā par indivīda bezspēcību liecina bezpersoniskas svītru kombinācijas un krāsu laukumi. Iespējams, ka tieši šī spriedze starp formu askētismu un tajās ietverto procesu brutalitāti ir izstādes spēcīgākais elements – Paulis Liepa dokumentē to, cik bezkaislīgas vizuālās formas mēdz piemist sarežģītām un globāli visaptverošām pasaules norisēm.
Pauļa Liepas izstāde “Daiļo mākslu kabinets”. Ekspozīcijas skats. Foto: Paulis Liepa
Pauļa Liepas izstāde “Daiļo mākslu kabinets”. Ekspozīcijas skats. Foto: Kristīne Madjare
Mākslinieka distancētais vērojums teju kā Austrumu meditāciju praksēs tiecas neitralizēt afektīvās emocijas, ko izraisa ārpasaules nekontrolējamība un nesaprotamība. No vienas puses tā ir tik izplatīta un plašsaziņas medijos bieži nosodīta “pasīvā vērotāja” pozīcija, taču vienlaikus Pauļa Liepas apvaldītība ir arī klaji neiederīga mūsu paaugstinātās trauksmes, bipolāro traucējumu un “šis video liks tev apraudāties” laikmetā, kurš nemitīgi pieprasa sakāpinātas emocionālās reakcijas. Shēmu vienkāršojumus var interpretēt kā māksliniecisku reakciju uz ārējās pasaules eksaltētību un iracionālismu; pakļaušanās matemātiskajai vizuālajai valodai, kas raksturīga kara darbības zonu topoloģiskajām kartēm un ieroču rasējumiem, ir veids, kā distancēties no tā, ar ko cīnīties vairs nav iespējams humānisma vērtību skalas robežās.
Pauļa Liepas izstāde “Daiļo mākslu kabinets”. Ekspozīcijas skats. Foto: Paulis Liepa
Pauļa Liepas joprojām neierastā un pārsteidzošā grafikas valoda kaut kādā mērā ir radusies ikdienas dzīves piezemētībā meklējot jēgpilno. Atdarinot un mēģinot sakārtot jau gatavas priekšmetiskās struktūras, mākslinieks atgriežas pie mehāniskās pieejas mākslā jeb tradīcijas, ko lielākoties negatīvi vērtē kā amatniecisku. Jau iepriekšējos darbos Paulim Liepam raksturīgie zudušā laika nospiedumu meklējumi izstādes “Daiļo mākslu kabinets” kompozīcijās tiek sakāpināti līdz sajūtai, ka apskatei eksponēti pavisam autentiski militārie dokumenti – gluži kā pēc masīva sprādziena pārpalikušas rasējumu druskas. Tas piešķir Pauļa Liepas daiļradei jaunu, līdz šim mazāk raksturīgu industriālās romantikas šķautni, ko varētu salīdzināt ar urban explorers kustībai raksturīgo iegremdēšanos militāro, rūpniecisko un tām līdzīgo izzūdošo megastruktūru raisītajā skarbajā nostaļģiskumā. Tehniski izstādes “Daiļo mākslu kabinets” kompozīcijās liela nozīme ir kolāžas principam – attēlu plūsmas tiek kārtotas ar zēnisku kariņu spēlēšanas aizrautību, ko apstādina darbos iekļautās ironiskās piezīmes “līdz šejienei” vai “trāpīts”, atgādinot, ka šo rotaļu nevainīgums ir tikai šķietams.
Pauļa Liepas izstāde “Daiļo mākslu kabinets”. Ekspozīcijas skats. Foto: Paulis Liepa
Vizuālā līmenī šie darbi visvairāk asociējas ar Pauļa Liepas pirmās personālizstādes “Paraleloscopia” darbiem, kur dominēja anatomisku šķērsgriezumu attēlojumi, pārzīmējumi no anatomijas grāmatām. Ar citām mākslinieka izstādēm vienojoša ir arī interese par vizuālās valodas spējām vienkāršās zīmēs izteikt dažādas ietilpības informāciju – šajā gadījumā tos pretrunīgos kodus, ko sevī ietver militārā estētika. It kā atkārtojot tektonisko šķērsgriezumu principu, arī darbu uzbūve kļuvusi daudzslāņaināka; kartoni, finieri un plēves atsevišķos darbos pārklājas gandrīz kā zemes dzīles. Paralēli Pauļa Liepas darbiem raksturīgajām attēlu kombinācijām un uzlabojumiem tajos ir ienākusi arī augstākas pakāpes abstrakcija, kas dažbrīd pārtop maigi brutālos faktūru nianšu meklējumos. Tieši šo atsevišķo detaļu ekspresivitāte un nenoslēgtās kompozīcijas ievieš draudīgu disonansi matemātiskas precizitātes un auksta aprēķina pārvaldītajā kabinetā – birokrātiskais militārisma bezkaislīgums izrādās vien labi nomaskēta butaforija.
Pauļa Liepas izstāde “Daiļo mākslu kabinets”. Ekspozīcijas skats. Foto: Paulis Liepa
