Par to, kas nav...
Jānis Taurens
13/02/2012
Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstāde “Pacieties” LNMM izstāžu zālē “Arsenāls” ir apskatāma līdz 18. martam.
Foto: Kristaps Kalns
Atnācis mājās pēc Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstādes atklāšanas, pamanīju, ka man pirmo reizi pēc ilgāka laika nav nekāda domas pavediena, lai sāktu rakstīt recenziju. Kā meklējot glābiņu, pārlaidu skatienu grāmatu plauktiem un, nonākot pie pēdējā, apjautu, ka man kaut kā pietrūkst. Acīmredzot grāmata, ko vēlējos ieraudzīt – lai arī nespēju pateikt tās nosaukumu –, vairākas reizes mainot dzīvesvietu, bija pazudusi. Ar grāmatām tā mēdz notikt. Iedomājos, ka tāda varētu būt manam draugam Vasīlijam Voronovam, ar kuru kopā bijām izstādē. Zināju, ka Vasīlijam nākamajā dienā agri no rīta jādodas uz Pēterburgu, bet man bija viņa dzīvokļa atslēgas, un īstiem draugiem, ja arī ne viss, tad grāmatas, protams, ir kopīgas.
Otrā rītā, nonācis Vasīlija dzīvoklī, uz vienmēr kārtīgā rakstāmgalda pamanīju vairākas aprakstītas lapas un, nejauši ieskatījies tajās, ieinteresēts sāku lasīt. Tās bija personīgas piezīmes par iepriekšējā dienā redzēto izstādi un tik precīzi atspoguļoja manu vakardienas apmulsumu, ka nolēmu recenzijas vietā vienkārši iztulkot šīs pārdomas (Vasīlijs vienlīdz labi prot gan krievu, gan latviešu valodu, taču savas piezīmes, kas nav domātas kādam konkrētam medijam, parasti raksta krievu valodā). Teksts bija palicis nenobeigts – iespējams, Vasīlijam bija jādodas uz staciju –, tāpēc nobeigumā esmu mēģinājis turpināt viņa domu un izteikt arī kādu paskaidrojošu piezīmi. Publikācijai, protams, esmu saņēmis Vasīlija atļauju.
* * *
Ja man būtu jāraksta recenzija par šo izstādi, es to nosauktu “Par to, kas nav...”. Jā, piekrītu, tas skan ne pārāk labi, bet šis abstraktais un neveiksmīgais nosaukums ļauj man pārvarēt sākotnējo mulsumu, ko raisa šī izstāde. Es varu sākt, uzskaitot to, kas nav šī izstāde, citiem vārdiem sakot – par ko tā nerunā, un līdz ar to arī, par ko būtu muļķīgi rakstīt recenziju.
Māliņas un Kalna izstāde padara nevajadzīgus, pat smieklīgus viņu darbu aprakstus – tie ir tik vienkārši, to ir maz un tiem nav nosaukumu. Sīks darbu apraksts kopā ar nosaukumiem (cik labi, ja tie ir gari un konceptuāli izvērsti), un, lūk, recenzija jau gandrīz gatava. Atliek vien piebilst kādu faktu no mākslinieku biogrāfijas un salīdzinājumu ar iepriekšējiem darbiem, lai nobeigtu tradicionālu lasāmgabalu “iz lielpilsētas mākslas dzīves”. Bet Māliņas un Kalna darbi to padara lieku. Pietiktu pateikt, ka izstāde ir viņu iesāktā ceļa turpinājums.
Neesmu tik drošs, ka nav jēgas salīdzināt šos darbus ar kādiem citiem pasaulē rodamiem piemēriem, taču arī šeit labāk noderēs apofātiskais jeb noliedzošais ceļš. Šajā gadījumā kļūst svarīgi kaut ko pateikt par to, kas nav šī izstāde vai kam šie darbi nav līdzīgi (lai arī kādam formāla līdzība varētu ienākt prātā). Izstādes lietas nav līdzīgas, piemēram, Maskavas konceptuālisma 70. gados iesāktajiem un līdz pat mūsdienām darinātajiem objektiem vai instalācijām, lai arī tajās izmantoti atpazīstami priekšmeti, grūti saprotamos vai provokatīvos salikumos, tādos kā Vadima Zaharova “Tronī sodīšanai ar mīlu” (2004). Šis viņa “moku sols”, ko varēja redzēt 2009. gada Venēcijas biennālē un kurā sēžot jums ar laiku cauri izaugs roze, tikai formāli sasaucas ar soliem un puķēm Māliņas un Kalna darbos. Viņu darbos puķes, baznīcas soli vai grāmata (lai arī no akmens) daudz lielākā mērā paliek mums ierastās puķes, soli vai grāmata (Bībele, kas mēdz būt neatvērta kā akmens grāmata). Pēdējā piezīme norāda uz tieksmi ļaut raisīties asociācijām, bet Māliņas un Kalna darbi nav vienkāršs aicinājums katram skatītājam stāstīt pašam sev savus stāstus, uz ko tik šķietami nevainīgi caur bērnības atmiņu tēlu vilina koka zirdziņš... Ne par to ir šie darbi.
Domu varētu formulēt vispārīgāk – izstāde “Pacieties” nav par to, kas ir subjekts aktuālās mākslas (laika un tendences nozīmē) lielākajā daļā. Taču reizē šis apgalvojums ir neskaidrs – ko nozīmē, ka kaut kas ir subjekts vizuālajā mākslā? Tas ir reprezentētais subjekts vai skatītājs? Māksla varbūt mazākā mērā kā literatūra, bet spēlē lomu skatītāja identitātes veidošanā. Šī procesa mehānisms mākslā ir sarežģītāks, tā nav tikai identifikācija ar romāna vai stāsta varoni, kas iespējama literatūrā, tomēr māksla – un ne tikai radikāli uzrunājoša politiski angažēta konceptuālā māksla – spēj destabilizēt mūsu priekšstatus par patību.
Uzskatāmākais piemērs būtu Dānijas un Ziemeļvalstu paviljonos izvietotā ekspozīcija “Kolekcionāri” (The Collectors) jau minētajā 2009. gada Venēcijas biennālē, kas prezentēja divas izdomātas personas. Baseinā pie Dānijas paviljona aplūkojamā – acīmredzot noslīkušā – cilvēka figūra lika domāt par personības sašķeltību un nākamajā domas solī par subjekta traktējumu psihoanalīzē, un tā varētu turpināt. Protams, tā bija pavisam neliela daļa no plašākas fikcionālas instalācijas, kas aptvēra divus paviljonus, un subjekta – kā kolekcionāra – jēdziens šeit bija visai nepārprotams, pat uzspēlēti literārs. Bet subjekta jēdzienu var attiecināts arī uz pavisam cita veida mākslu. Piemēram, Bārneta Ņūmena abstraktie un vienkāršie krāsu laukumi, kuriem netieši jānorāda uz kaut transcendentu, jutekliski tveramās formās neattēlojamu, arī pieņem subjektu – lai arī atšķirīgu no iepriekš minētā.
Terijs Īgltons “Literatūras teorijā” raksta, ka 90. gados literatūrkritika noraidījusi izpratni par cilvēku, kurš pats nosaka savu likteni, un to aizvietojusi ar plūstošu, mainīgu decentrētu subjektu. Bez rietumu marksisma, poststrukturālisma, psihoanalīzes un feminisma, kas iesāk šo aizvietojumu, droši vien var minēt postkoloniālo teoriju, minoritāšu diskursu un citas “teorijas” inkarnācijas. Vājāk un ne tik izteikti tas parādās arī vizuālajā mākslā. Esmu jau reiz ironizējis par “kim?” mākslas centra izdoto Klēras Bišopas nelielā raksta tulkojumu, kurā viņa apgalvo, ka “subjekts ir nevis sev pašam pārskatāma, racionāla un skaidra klātbūtne, bet nelabojami decentrēts un nepilnīgs”, tas ir “nevis fiktīvais harmoniskās kopienas viengabalainais subjekts, bet daļējo identifikāciju subjekts, kas ir atvērts nepārtrauktām pārmaiņām”, “sašķelts un nepilnīgs” (citēju šeit pēc atmiņas). Toreiz – un arī tagad – man šķita smieklīgi šādu šķietami pašsaprotamu un modīgu raksturojumu attiecināt uz sevi, jo kritiska pozīcija taču prasa vismaz īslaicīgi stabila atbalsta punkta konstrukciju. (Bet kritiskums jau mēdz būt arī nekritisks.)
Šī pagarā atkāpe manās pārdomas bija vajadzīga, lai pateiktu sev, ka Māliņas un Kalna darbu subjekts ir citādāks. Šķiet, tūlīt jājautā: bet kāds tad? Jo pateikt vienkārši: “Vienots, nemainīgi dots un drošs”, nozīmētu tikpat kā atzīt: “Totalitārs, pret atšķirīgo neiecietīgs un vardarbīgs.” Ka tas tā nav, es ceru, piekritīs katrs, kas bijis izstādē...
Paskatos pulkstenī, ir jau vēls (drīzāk – agrs rīts), un es beidzot saprotu, ka izstādes nosaukums ir uzruna man: “Pacieties, paies kāds laiks un tu sapratīsi.” Pagājušas vairākas stundas, un esmu sapratis – rakstot par izstādi, īstenībā rakstu par sevi. (Šo domu, izteiktu pirms pāris dienām un citā sakarā, esmu parādā Ivaram Runkovskim, bet tas šajā gadījumā nav svarīgi.) Tomēr rakstīt par sevi – tā nav burvju recepte, kas atbrīvo no visām ligām. Spriegums – iespējams, varētu pat teikt, ka dialektisks – saglabājas, jo es šajā brīdī vēl arvien esmu izstādes skatītājs...
* * *
Kā jau minēju, Vasīlija teksts bija palicis nepabeigts, un es mēģināju to turpināt kā daudzreiz kopīgās sarunās bijām papildinājuši viens otra domu. ...vēl arvien esmu izstādes skatītājs, jo māksla jau nav tikai svētdiena, kad aizeju uz izstādi... Šajā brīdī es atcerējos grāmatu, ko biju meklējis, bet neatradis savā grāmatu plauktā. Mans turpinājums Vasīlija domai atsauca atmiņā rindas ar pavisam pretēju nozīmi, ko Prāvests saka Brandam: “Bet ticība tik – svētdiena. // [..] Kā māksla, tāpat reliģija // Nav īsta, kad to atšķaida” (proti, tām ierādāma ierobežota, nebūtiska “svētdienas” izrotājuma vieta). Luga bija palikusi atmiņā no skolas gadiem, kad Dailes teātrī Brandu tēloja Juris Strenga. Protams, mūsdienām Ibsena dramatiskā poēma šķiet pārāk patētiska, Branda meklētais dievnams, kuram nav sienu un mūru un kura velve ir debesjums, līdz ar slaveno maksimu “Visu vai neko!”, pretstatā Prāvesta un citu personāžu racionāli dozētajai reliģijas iknedēļas devai, drīzāk atgādina poētisku pārspīlējumu, un šāda valoda (lai arī tās mīlīgi iejūsmināta versija ik pa laikam dzirdama Latvijas TV pirmajā programmā) – neglābjami novecojusi, ja tiek runāta nopietni.
Māliņas un Kalna darbi nav tādi – lai arī “Brandā” var atrasts poētisku ekvivalentu katram no pieciem viņu darbiem, šī luga tikai vēlreiz raksturo un noslēdz Vasīlija “par to, kas nav” šī izstāde, sarakstu. Tas ir kā “kuģīšu” jeb “kartupeļu” spēlē – ir sašauti visi lauciņi ap meklēto pretinieka kuģi, nākamais šāviens būs “Trāpīts!”. Taču mākslā tāpat kā reliģijā – pēdējais interpretācijas solis nav jēdzieniski izsakāms, “Trāpīts!” ir kā liels, melns aplis, kurā viegli trāpīt (tas fascinē), bet tajā pašā brīdī mērķis, izrādās, nav tas, tas ir kas cits...
Kādā senākā sarunā ar Vasīliju, kurā apspriedām 2010. gadā krieviski iznākušo Terija Īgltona darbu “Literatūras teorija. Ievads” (krieviski tulkots tā otrais, papildinātais 1996. gada izdevums), kuru viņš pieminējis arī šajās pārdomās, mēs vienojāmies, ka literatūrā svarīgākais nav teksta nozīme, kas rodas autora un lasītāja priekšstatu mijiedarbībā, bet gan izmaiņas, kas rodas paša subjekta – rakstošā, lasošā un tekstā runājošā – jēdzienā. Subjekta jēdziens ir kā bumba, ko lasītājs met pret tekstu, bet notver to mainītu savā refleksijā.[1] Šo domu var attiecināt arī uz Māliņas un Kalna darbiem. Ņemot vērā Vasīlija daudzkārt ironiski pausto neiecietību pret metaforisku izteiksmes veidu, paskaidrošu – cilvēks, par ko liek domāt izstāde “Pacieties”, nav nedz Ibsena laika aizrautīgais vīrietis, nedz 20. gadsimta beigu sašķeltā patība. Tas ir cilvēks – mākslas darba subjekts –, kuram vēl ir kādas atmiņas, pārliecība, piederība. Bet reizē viņš ir nedrošs, viņš pats ir savu šaubu priekšmets – šaubu, kas līdzinās tām, bez kurām nav domājama ticība.
[1] Mestās un atkal noķertās bumbas tēlu esmu aizņēmies no Šillera un Gētes sarakstes, kurā Šillers par Fihtes filozofiju saka, ka pasaule tajā ir kā bumba, ko Es met un refleksijā atkal noķer (sk. Šillera 1794. gada 28. oktobra vēstuli Gētem).
