Kas paliek pāri
13. Baltijas triennāles Give Up the Ghost izstāde Tallinā
13/07/2018
Kā vienu ķermeni sadalīt trīs daļās? Kādreiz Rīgas tirgū bija izvietotas shēmas, kā, piemēram, sadalīt cūku vai govi tā, lai katra daļa būtu derīga kāda ēdiena pagatavošanai. Lietderīgu daļu gan bija krietni vairāk nekā tikai trīs. Atceros, ka mani bērnībā šīs shēmas gan biedēja, gan pievilka. Kā dalīt cilvēka ķermeni – tādu shēmu laikam nav. Ja divās daļās var sadalīt tā, ka katrai tiek pa rokai vai kājai, tad dalīšana ar trīs jau sagādātu problēmas. Kad cilvēka ķermenim kaut kā būtiska sāk pietrūkt? Vienā gabalā gadās, piemēram, galva, bet citā – vēders vai pēda… Kriminālfilmās rāda, ka pietiek ar kādu matu vai siekalu paraugu, lai identificētu noziedznieka identitāti. Dzīvē droši vien nav tik vienkārši.
Foto: Karel Koplimets/Tallinn Art Hall
Šo rakstu nevis tāpat vien, bet gan tādēļ, ka esmu apskatījis 13. Baltijas triennāles divas daļas – Viļņā un Tallinā – un ar nepacietību gaidu trešo, kas notiks Rīgā. Kurā brīdī var sākt spriest par triennāli kopumā? Cik katra daļa ir patstāvīga? Lielākā daļa apmeklētāju, būsim reālisti, paliks redzējusi tikai vienu no trim vienotā organisma daļām. Triennāles izkliedēšana pa visu triju Baltijas valstu galvaspilsētām šogad ir skaists žests, lai apliecinātu vienotību un vienlīdzību, bet, vai eksperiments būs attaisnojies, redzēsim tikai, kad triennāle būs noslēgusies Rīgā. Lai gan rīdzinieki jau tāpat ir priviliģētā situācijā – četras stundas ar autobusu uz vienu vai otru pusi, un kāds triennāles gabaliņš rokā gan!
Foto: Karel Koplimets/Tallinn Art Hall
Viena no triennāles centrālajām tēmām, ko izvirzījis kurators Vinsents Onorē, ir identitāte. Kā tā tika risināta lielākajā no ekspozīcijām Viļņas Laikmetīgās mākslas centra CAC plašajās telpās, esmu jau rakstījis iepriekš. Toreiz ne mazums uzmanības veltīju izstādes norises vietai – daudz pieredzējušajai CAC ēkai. Metaforiski to varētu uzskatīt par izstādes ķermeni iepretī mainīgajiem eksponātiem – izstādes nosaukumā pieminētajam garam. Tallinas Mākslas telpa (Tallinna Kunstihoone) ir vēl senāks arhitektūras veidojums, kurā arī nav noslēpjamas laikmetu atstatās rētas, bet šoreiz sarunai par ķermeni ir daudz tiešāks pamats – izstāde tematiski vijas par un ap to, vismaz tā apgalvo kuratora koncepcija. Identitātes tēmas sašaurinājums, koncentrējoties uz cilvēka ķermeņa apceri, ir loģisks, jo, pirmkārt, Tallinas izstāde ir apjomā mazāka, otrkārt – ķermenis ir nepieciešams atskaites punkts, lai sarunas dalībnieki vienotos, par kādiem identitātes aspektiem būs runa. Pārformulējot triennāles nosaukumu – kas paliek pāri, ja no cilvēka ir izlaists gars? Lai arī kā persona varētu izvēlēties vai mainīt savu identitāti jeb piederības izjūtu (kas kuratora koncepcijā skatīta kā nepastāvīgs lielums), no sava ķermeņa neizbēgsi! Tomēr arī ķermeni var visādi izmainīt, pārveidot, ķermeņa jēdzienu – pārskatīt. Uz to arī aicina izstāde.
Foto: Karel Koplimets/Tallinn Art Hall
Droši vien nav daudz tēmu, kam iepriekšējas desmitgadēs māksla būtu veltījusi tikpat daudz uzmanības. Tādēļ pilnīgi pamatots liekas lēmums ekspozīcijā iekļaut mākslas klasikas darbus, kas iezīmē diskursa transformācijas laika gaitā (Viļņā nepieciešamība pēc tiem nebija tik uzskatāma). Interesanti, ka atskatu vēsturē kuratori sāk ar sirreālismu – mākslas virzienu, kas izjauc loģiskas cēloņsakarības, sarauj saites, kas mums liekas pašsaprotamas. Sapņa pieredze dzīves pieredzes vietā, automātiskā rakstība domas pieraksta vietā, ķermeņa daļas, kas dzīvo cita no citas atrautu dzīvi – tie ir vareni sirreālistu iekarojumi, kas tikai aizsāk dekonstrukcijas kā jaunrades metodes vilni laikmetīgajā mākslā.
Ilo Sostera glezna. Foto: Karel Koplimets/Tallinn Art Hall
Tomēr vēsturiskai atsaucei izmantotās Pjēra Molinjē (Pierre Molinier, 1900–1973) foto montāžas, salīdzinot ar mūsdienu mākslinieku darbiem, liekas nepiedienīgi miesiskas un dzīvespriecīgas – tajās bez kādas intelektuālas taisnošanās figurē seksuāli aicinošas sieviešu kājas, apaļi dibeni un erotiska anturāža. Protams, laikmetīgā māksla, kaut ko tādu rādot publiski, būtu spiesta paskaidrot, kā šī sirreālā burleska iet kopā ar feminisma kritiku pret sievietes ķermeņa objektivizāciju, zilo teorijas pretenzijām par homoseksuālu vīriešu skatiena pieredzes traumēšanu utt. Varbūt tieši bezbēdīgā vitalitāte ir tas, kas visvairāk pievelk senajos attēlos – kā kaut kas ķermeņa uztverē un interpretācijās neglābjami pazaudēts. Igauņu nonkonformista Ilo Sostera (Ülo Sooster, 1924–1970) zīmējumi šo vēsturiskās vaļības ainu papildina ar vēl vienu mūsdienās jau neglābjami zaudētu aspektu – iztēles brīvību, kas mākslinieka dzīves laikā varēja būt arī politiskas brīvības iekrāsota. Nepārprotami erotiskās lūpas, acis un citi plūdlīniju veidojumi, kas klaiņo pa neliela izmēra zīmējumiem, atrāvušies no sava loģiskā nesēja – cilvēka ķermeņa, uz brīdi parauj līdzi arī skatītāja iztēli, ko drīz vien atkal nokaunina laikmetīgās mākslas puritāniskais korektums.
Dereka Džārmena instalācija. Foto: Karel Koplimets/Tallinn Art Hall
Dereka Džārmena (Derek Jarman, 1942–1994) attiecības ar savu ķermeni bija dramatiskas, pat traģiskas, par ko liecības glabā gan viņa filmas, gan asamblāžas, kuru paraugi izstādīti Tallinā. Leģendārās pagājušā gadsimta 70. gadu Londonas panku kopienas slavenākais gejs veidoja sirdi plosošus kinodarbus, kas ķermeniskas dziņas tēloja nevis kā izklaidi, bet kā drūmu nolemtību. Likteņa triecienu viņš piedzīvoja arī, saslimstot un mirstot no AIDS, par ko pasaulei atstāta, iespējams, skaistākā liecība no šī nejaukā laikmeta – filma Blue (1993), kas sastāv tikai no viena koši zila kadra. Filma ir hrestomātiska un Tallinā nav izstādīta, taču Džārmena asamblāžas varētu būt labs pamudinājums apmeklēt izstādi – arī tajās, par spīti nelielajiem izmēriem, ir klātesoša kāda cildena emocionalitāte. Darbos, kuros dominē melnā krāsa, materiālu un faktūru, spīdīgu un matētu virsmu salikums ir gandrīz ķermeniski baudāms, lai gan vienīgais orgāns, kuru šim nolūkam drīkst izmantot, ir acs.
Džeses Dārlinga objekti. Foto: Karel Koplimets/Tallinn Art Hall
Šķiet, ka redzes izmantošana, lai apziņā uzburtu jutekliskus tēlus, ir īstā pieeja mākslas izstādē par ķermeņa tēmu, tomēr ne vienmēr derēs jaunāku mākslas darbu apskatei. Triennāles ekspozīcija rāda, ka arvien sarūkošā materiāla izteiksmība un pastiprinātā apelēšana pie intelektuālām konstrukcijām ir laikmetīgās mākslas gan ieguvums, gan zaudējums – atkarībā no skatupunkta. Ar formas ziņā greznajiem un acīmredzami vecmodīgajiem darbiem uzskatāmi kontrastē, piemēram, britu transpersonas Džeses Dārlinga (Jesse Darling) objekti, kuru ķermeniskā nenoteiktība pārliecina drīzāk kā komentāri par identitātes tēmu, nevis tās iemiesojums. Mākslas darbi kā starpposms starp materiālu objektu un tekstu ir arī cita prominenta brita – Maikla Dīna (Michael Dean) – radošās stratēģijas sastāvdaļa. Ne velti abi mākslinieki izmanto gan objektus, gan valodu, pasvītrojot fiziskās substances pakārtotību konceptualizētai domai.
Daigas Grantiņas instalācija. Foto: Karel Koplimets/Tallinn Art Hall
Oļas Vasiļjevas darbs. Foto: Karel Koplimets/Tallinn Art Hall
Pirmajā brīdī šķiet, ka fiziska klātbūtne ir izšķiroša, lai uztvertu latviešu izcelsmes franču mākslinieces Daigas Grantiņas objektus, tomēr, vairākkārt salīdzinot klātienē un neklātienē gūtus iespaidus, nākas secināt, ka tā nav obligāta. Protams, viņas instalāciju formas ir efektīgas un to uzbūve – gana komplicēta, taču mākslas darbu fiziskie ķermeņi skatītājā rada drīzāk vēlmi distancēties un uztvert tos kā attēlus, nevis pietuvoties līdz savaldības robežai. Iespējams, šādu reakciju veicina tas, ka Grantiņas skulptūras labāk izskatās sterili baltā kuba tipa telpā nekā vidē, kurā ir arī citas telpiskuma vai atmosfēras pazīmes. Igauņu mākslinieces Merikes Estnas paplašinātās glezniecības objekts, kas novietots izstādes ievadā kā atslēgas darbs ceļā uz pārējo ekspozīciju, raisa vēlēšanos, ja vien iespējams, apiet tam ar līkumu. Vizuāli krāšņs gleznojums uz vertikāla audekla un horizontāli novietota flīžu klāja, kas papildināts ar keramikas elementiem, aicina drīzāk tvert pēc fotoaparāta nekā novilkt basas kājas (runa ir par mentāliem impulsiem, nevis fizisku darbības plānu, protams). Izstādes kopējo vēsumu attiecībās ar ķermenisko materialitāti – gan fizisko māksla darbu, gan domājamā cilvēka ķermeņa veidā – labi ilustrē Oļas Vasiļjevas (Ola Vasiljeva) metāla režģis, kas ataino kādu sievišķīgi formīgu būtni, bet ir pilnīgi caurspīdīgs un ievietots vienā no izstāžu zāles logiem. Savukārt dīvainu starpstāvokli no fiziskiem rokdarbiem uz spēli ar konceptiem demonstrē Akrafa Toloba (Achraf Touloub) gleznas, kurās dominē ornamentāls līniju vijīgums un saskatāms figūru attēlojums, itin labi sasaucoties ar Austrumeiropā joprojām izplatīto dekoratīvās mākslas modeli.
Akrafa Toloba gleznas. Foto: Karel Koplimets/Tallinn Art Hall
Jāatzīmē, ka, pārskatot internetā fotogrāfijas no izstādes atklāšanas, netrūkst liecību, ka vismaz vienu dienu tajā iemājojusi gan vitāla cilvēku miesa, gan dinamisks gars. Šī izstādei par ķermeņa tēmu tik svarīgā dimensija bija uzticēta performances žanram, kuru diemžēl nevar baudīt apmeklētāji, kas izstādes apskati ieplāno citā laikā. Protams, performances mākslinieki nevar uzstāties katru dienu, bet prakse pieskaņot performatīvos mākslas elementus tikai atklāšanas dienai kā piedevu burziņam liekas diezgan diskutējama. Jābūt taču kādam risinājumam, lai izstādes apskatei visā tās garajā mūžā netiktu piedāvāts vienīgi tas, kas palicis pāri pēc atklāšanas viesu uzlidojuma.
ARHĪVS: Fotoreportāža: 13. Baltijas triennāles Give Up the Ghost izstādes atklāšana Tallinā
