Rortija “ironiskā intelektuāļa” nogurums
Kempa estētika jauniešu subkultūru diskursā
Normunds Kozlovs
13/11/2012
Mūsdienās daudzas fanu subkultūras ir skaidrojamas camp estētikas kontekstā, kam ir veltīta Umberto Eko “Neglītuma vēstures” pēdējā nodaļa līdztekus kiča estētikai. Pirmajā tuvinājumā kemps var tapt raksturots kā pozitīvs kičs. Programmātiska arī ir Sūzenas Zontāgas eseja par camp’u. Postmodernās ironijas nogurdinātie stilīguma meklētāji padara par kulta lietām mākslas darbus ar pārspīlētas naivitātes auru. Tie, kas ir pilnībā pārliecināti par savu gaumi, gaumīguma avangardu meklē bezgaumīgajā – pārspīlēti samākslotajā, kam cauri spīd autentisks patoss. Lūk, salīdzinājumam – viens no jūtūbes mēmiem (angl. meme), kas ir ieturēts campestētikā: tā ir klipu sērija veltīta Krievijas pagājušo olimpisko spēļu dalībai, kur etniskie ansambļi tautastērpos izpilda rokgrupas The Queen hitu We are the champions savās burjatu, evenku u.c. valodās uz folkloriskiem instrumentiem – bubniem, vargāniem, lautām.
Vološinovam tā klasiskajā darbā “Marksisms un lingvistiskā filozofija” zīme ir materiāla, savukārt semiotiskā īstenība ir pilnībā monistiski objektīva un izpētei pakļauta: zīmes radītie efekti, reakcijas un detonētas jaunās zīmes sociālā vidē. Taču Vološinova kļūda ir uzskatīt, ka šī vide ir viendabīga. Patiesībā nepazīstamā zīme (zīme savējiem – subkultūrai piederīgiem, slepeno kodu pārzinātāju “sektai”) rada apdraudējumu un tā ir jāieraksta pazīstamo zīmju rindā kā dabas nevis kultūras sastāvdaļa: grafiti mālējumi uz sienām kā netīrība, lieta ne savā vietā. Katrs sociālais slānis (pat idiosinkrātiskais indivīds) neizprotamo zīmi samēro ar savu ierobežoto vokabulāriju un kompetenci, asociē to ar kaut ko jau no zināmā – īpaši mākslā, tāpēc laikmetīgā māksla ir elitāra ar tai pretstatītu vulgāro kritiku. Proti, tie ir “mēsli”, netīrība (antropoloģiski: lieta ne savā vietā, kā, piemēram, mietpilsoņa acīs izskatās grafiti ielu māksla), kaut kas maznozīmīgs (ierobežotam lokam), to vajag iznīcināt, jo neizprotamība rada apdraudētības sajūtu, tā ir infekcioza. Tālab iznīcinošā (pretēja ironiskā intelektuāļa multikulturāli tolerantajai atvērtībai) kritika, kas tiecas nepazīstamo iznīcināt, atbrīvoties no netīrības ir visradikālākā.
Maznozīmīgais pieder jauniešiem, kuri nespēj runāt kapitālismam tik nozīmīgajā naudas valodā, tiem pieder ķermenis un grafiti pulverizators (virsmas ornamentālisms: gan ķermeniskajā diskursā – tetovējumi, pīrsings, u.tml., gan grafiti). Tiem ir jāatgūst publiskā telpa – ielas skatuve, kurā izrādīties un dižoties, runājot vai nu femīni – drēbīšu un frizūru valodā, – vai kā urlām/gopņikiem ar statusa simboliem. Reperu subkultūrā ir slengā tā sauktie bling-bling jeb masīvas kakla zelta ķēdes u. c. aksesuāri. Vēl tas var būt kāds gadžets – skrituļdēlis, “mocis”, “vāģis”; vai arī vienkārši ar klaju vardarbības draudu palīdzību kā brutālajās skinhedu un gopņiku subkultūrās, kas uztur maskulīnā mačo tēlu. Aktuāla ir “uzkačāšanās”, t. i. muskuļota ķermeņa uztrenēšana – pārkūrs (ielu vingrošana) un citi Žila Delēza aprakstītie postmodernie sporta veidi (sērfošanai līdzīgie, kā tīklojuma sabiedrības dzīvajā metaforā – internetā, dažādi bordingi – skeitbords, snovbords, kaitbords u. c.). Tajos pārvarot plūsmu un virsmu reljefu, pateicoties ķermeņa ierobežotajam resursam, jābūt maksimāli iznesīgam, stilīgam, efektīvi elegantam, kas ir skaidrojams ar postmodernā laikmeta gara Zeitgeist attīstību estētiskā imperatīva zīmē.
Jau Žanam Ženē, iespējams, sekojot Nīčem – “Stils – tas ir viss”. Sartrs to pamana savā darbā “Svētais Ženē”: “Elegance ir augstākā rīcības pakāpe, kas padara redzamus milzu esamības slāņus.” Tas sakrīt arī ar Oskara Vailda tēzi, ka “… patiesupanākumu vitālais elements nav visvaļsirdība, bet stils”, jo vaļsirdība pati par sevi var būt vienkārši simptoms mietpilsoniskai domas šaurībai, intelektuālai aprobežotībai.
Zontāga kempu saista ar agrīnā stilīguma adeptu – dendija figūru. Sākotnējais dendijs būdams super-elitārs bija nodarbināts ar retu sensāciju meklējumiem, kas nav vēl samaitātas ar masu sajūsmu. Kempa pārzinātājs turpretim atrod vēl izsmalcinātākas baudas – pārākas par vienkārši “labu gaumi”, plebejiskākajā, izplatītākajā baudu avotā – masu mākslā. Klaja izmantotība nenotraipa viņa baudas objektu, tā kā viņš ir iemācījies to piesavināt savā īpašā manierē. Camp’s – masu kultūras laikmeta dendisms nešķir unikālās lietas no atražotajām, tādējādi pārvarot riebumu pret kopijām un savdabīgā brikolāžas aktā piešķirot tām otru elpu, pievienoto kulta vērtību. Vailds pirmais noformulē kempa juteklības galveno elementu – visu priekšmetu demokrātisko vienlīdzību apgalvojot, ka vienkāršs durvju slieksnis viņam var būt tik pat apburošs kā glezna.
Kādreizējie dendiji par visu vairāk neieredzēja vulgaritāti, bet jaunākie dendiji – kempa piekritēji – spēj to novērtēt kaut vai tās vitalitātes aspektā. Tur, kur dendija gaume taptu nepārtraukti aizvainota, bet pats viņš sāktu splīnīgi garlaikoties, tur camp’a novērtētājs atrodas pastāvīgā sajūsmā. Ja savulaik dendijs bija sasmaržojies un pie mazākā traucējuma krita ģībonī, tad kemperis pilnu krūti ieelpo apkārtējo smārdu, lepojoties ar saviem stiprajiem nerviem. Camp’s iemieso stila uzvaru pār saturu, estētiku pār morāli un ironiju pār traģēdiju.
Kempa estētika ir salīdzinoši maz pētīta, un šī nelielā raksta mērķis ir ievietot to semiotiskā subkultūru diskursa analīzē, atspoguļojot stilīguma ekonomikas (Tomasa Franka termins angļu valodā economy of cool no opusa The Conquest of cool) laikmetīgās likumsakarības, kā arī skaidrot kempizāciju ironijas kā dzīvesmākslas paradigmā.
Ričards Rortijs savā “Nejaušībā, ironijā un solidaritātē” ievieš ironiskā intelektuāļa konceptu, kurš atbilst laikmeta garam, būdams vienmēr gatavs atzīt sava pasauli skaidrojošā vārdukrājuma aprobežotību. Savukārt Klēra Kolbruka pētījumā “Ironija” atzīmē, ka jau romantiķiem “ironija darbojas drīzāk kā eksistences stils, nekā retoriska figūra. Ironija romantiķiem bija vienīgais patiesais dzīves mods.”
Camp estētika atspoguļo jaunākās tendences subkulturālo identitāšu konstruēšanā. Tā ir laikmetīgās postmodernās ironijas pēdējā fāze, kurai būtiska ir ne tikai distancēšanās, bet arī autentiskuma meklējumi (pretēji Zontāgas uzsvērtajai camp’a samākslotībai). Tāds ir piemēram nūģa (angl. Nerd) dreskods, ko izmanto punk/hard-core muzikālās scēnas pārstāvji, nomainot paramilitāro stilu uz stilīgumu transcendējošu sfēru, kas sākotnēji bija armijas kazarmu askētiskais ideāls, bet tagad ir absolūti nemodernā nūģa kostīma signaletika: bojātas redzes brilles biezos rāmjos un mātes adītā veste ar rombiņiem, kas it kā stāv ārpus stilīguma gaumes izvēlēm – tradicionāli spektakulārām subkultūrām: goti, metālisti, hip-hoperi u. c. Šādi zīmes, kas sākotnēji atšķīra svešo – nestilīgo, kļūst par jaunā stilīguma avotu, ar kurām tiek spēlēts, jo brilles uz skatuves tiek nēsātas bez stikliem, padarot šo ontoloģiski bāzētā sākotnējā autentisma tēlu par simulakru.
“Nedzīvas lietas nemainās, kad tās top kāda apskatītas kā kemps. Cilvēks gan atsaucas savai auditorijai. Cilvēki sāk “kempizēties”. Cilvēki var tapt iesaistīti kempā, paši to nezinot,” raksta Sūzena Zontāga savās “Piezīmēs par kempu”.
Camp’eris vienlaicīgi pazemo savu elku-pirmtēlu, atpazīstot to kā bezgaumīga pārspīlējuma etalonu un tai pat laikā nebūdams spējīgs uz autentiski dabisku žestu, klanās reveransā kļūstot par sekotāju – adeptu jaunajai stila ikonai, iespējams, aiz sociālā taisnīguma sajūtas, ka nepieciešams runāt vājākā – minoritātes vārdā, kurš ir naivi autentiska patosa pārņemts, neraugoties uz apkārtējo masas ironizējošo smīkņāšanu. Gonzo žurnālistikas pamatlicēja Hantera Tompsona interese par motobaikeru subkultūru arī faktiski bija camp’s.
Ievērojamākais jaunatnes subkultūru pētnieks Diks Hebdidžs atzīst: “…jaunatnes kultūras politika ir žesta, simbola un metaforas politika, kas izmanto zīmju valūtu, un subkulturālā atbildes reakcija vienmēr ir pamatos divdomīga.”
Zīmju sapratne var īstenoties tikai kādā nozīmju zīmju materialitātē (kaut vai iekšējā runā), arī camp’ā kā sekošana savam stila elkam izprotot viņa zīmi, kā norādi “dari ar mums, dari kā mēs, dari labāk par mums”.Zīme kā instrukcija darbībai (kriev. руководство к действию). Fanošana kā ekskluzīva zīmes izpratne un attieksme pret to padara par kultu to, kas citam šķitīs maznozīmīgs, tomēr ironiskajā distancētībā reti sastopams un grūti detektējams, jo ir dabisks kā elpa, taču, kempizējošā kultūras reciklēšanā “ielikts pēdiņās”, top ekscentrisks.
Umberto Eko “Neglītuma vēsturē” raksta: “Katrā ziņā visiem camp objektiem un personām noteikti piemīt kāds pretdabisks pārspīlējums (dabā nav nekā, ko varētu raksturot kā camp’u). Camp ir mīlestība uz ekscentrisko, uz visu kas-nav-tas-kas-ir…”
Camp estētika ļauj skaidrot globālos transformācijas procesus, kas skar arī jaunatnes subkultūru lokālās scēnas Latvijā, kur postmodernā ironija dialektiski nonāk spirāles fāzē pie nolieguma nolieguma un subkulturālie gaumīguma kodi stilīguma ekonomikā savā pašattīstībā meklē autentiskuma avotus pretēji ironiskai distancētībai: tāds ir nūģa (nerd) tēls hipsteru un panku subkultūrās, taču atšķirībā no militārā stila (ko, piemēram, adaptēja panku subkultūra hard-core scēnā, saglabājot kapitālisma kritikas vektoru no situacionistu inspirētā spektakulārā dumpja, kas veidojās kā atbildes reakcija uz “izrāžu sabiedrības” (Gija Debora termins) glancēto žurnālu glamūra ideoloģiju) un vēlākās “kara valodas”, kempā saglabā ironijai raksturīgo spēles “it kā” nenopietnību. Protams, mūsdienās camp’s neaprobežojas ar šauru jauniešu subkultūru dreskodu attīstības tendencēm, bet tas ir klātesošs lielajā vairumā, piemēram, jūtūbes mēmos, kas tiek pārpostēti feisbukā, reklāmās (piemēram, “Lāčplēša” alus reklāma ar priekšzobus zaudējušo sacīkšu motobraucēju) un citur.
