Kolekcija, kas ietilpst skapī
Intervija ar video mākslas kolekcionāriem Izabellu un Žanu Konrādu Lemitrjē
03/04/2014
Videomākslas kolekcionēšana ir drosmīga. Iespējams, par to vēl drosmīgāka ir performances kolekcionēšana. Savu kaislību un pūliņus virzīt uz nematerialitāti – tā vienmēr ir uzdrošināšanās.
Digitāls videodarbs, tā dublikāts un sertifikāts. Tas arī viss. Šī mākslas formāta kolekcija neprasa nedz telpu, nedz īpašu uzturēšanu, pat ne apdrošināšanas izmaksas. Un tomēr – šībrīža pasaules mākslas kolekcijas veido vien 10 procenti video un jauno mediju mākslas darbi, kamēr glezniecība – 83 procenti.
Tieši videomākslu kā alternatīvu vīziju par pasauli izraudzījušies parīzieši Izabella un Žans Konrāds Lemitrjē (Isabelle et Jean-Conrad Lemaître), kas jau piecpadsmit gadus kopīgi veido videodarbu kolekciju.
2014. gada februārī Lemitrjē kolekcija tika ierindota vadošās kolekcionāru datubāzes Larry’s List pasaules nozīmīgāko video un jauno mediju mākslas kolekciju TOP 10 – līdzās Ingvildas Gecas (Ingvild Goetz) 500 video un filmu darbu izlasei, kas savukārt ir lielākā video mākslas kolekcija pasaulē, ar kuru spēj mēroties vien Parīzes Le Centre Pompidou, Londonas Tate Modern un Ņujorkas MoMA. Lemitrjē pāra kolekcija tika aizsākta deviņdesmitajos gados.
Arhīvā lasi interviju ar mākslas kolekcionāri Ingvildu Gecu Minhenē
Izabellas un Žana Konrāda Lemitrjē videomākslas kolekcijā pārstāvēto video mākslinieku sarakstā rodami tādi spilgti vārdi, kā Gillian Wearing, Mark Wallinger, Tacita Dean, Isaac Julian, Steve McQueen, Keith Tyson, Mario Garcia Torres un Sebastian Diaz Morales. Turklāt, ja sākotnēji kolekcijas izveidē lielāka uzmanība tikusi pievērsta labi zināmiem māksliniekiem, šobrīd Lemitrjē vairāk lūkojas jauno un daudzsološu mākslinieku virzienā.
Lemitrjē videomākslas kolekcijā ir reprezentētas visdažādākās nacionalitātes, tostarp argentīniešu, meksikāņu, izraēliešu, libāniešu, lietuviešu, igauņu, turku, japāņu, ķiniešu un citas. Visu kontinentu klātesamība kolekcijā ir tikai loģisks viņu pašu dzīves gājuma rezultāts. Žana Konrāda Lemitrjē darbs banku nozarē prasījis nemitīgas starpvalstu virāžas un pielāgošanos jaunām kultūrām – ASV, Spānijā, Beļģijā, Lielbritānijā, tāpat ne mazums bijis īsāki, ar darbu saistīti ceļojumi Ēģiptē, Libānā, Sīrijā, Singapūrā un Kualalumpurā.
Šobrīd Lemitrjē pāris ir aktīvi muzeju izstāžu dalībnieki, festivālu organizatori un atbalstītāji, savu tiesu laika aizņem arī video iepirkumu izvērtēšana vairākos Francijas muzejos, tostarp Parīzes Le Centre Pompidou.
Sarunas laikā viņu mājās Parīzē netālu no Trokadero laukuma man ķecerīgi uz mirkli atmiņā atausa britu sintīpopa grupas The Buggles 80. gadu hits Video Killed the Radio Star un rindkopa, kurā vokālists sērojas, ka “...pictures came and broke your heart, put the blame on VTR”... Tajā brīdī Izabella ierunājās: “Es vienmēr esmu sacījusi, ja nebūtu šīs kolekcijas, mans vīrs gluži ja ne klīniski, tad iekšēji jau būtu miris. Darbs banku sfērā bija sauss un garlaicīgs, taču kolekcionēšana viņam dāvāja vēl vienu – paralēlo dzīvi.”
Kā aizsākās jūsu kolekcionēšanas kaislība?
Pirms četrdesmit 44 mēs sākām kolekcionēt gravīras. Paradoksāli, taču beigās nonācām līdz videomākslai, kas zināmā mērā tieši tāpat kā gravējumi ir ierakstīts formāts.
Taču starp gravīrām un videomākslu bija periods, ko veltījām laikmetīgajai mākslai – glezniecībai, arī skulptūrai un fotogrāfijai.
1977. gadā mēs atstājām Franciju, lai Parīzē atgrieztos tikai pirms pieciem gadiem. Kamēr Žans Konrāds darbojās starptautiskajā banku biznesā, trīsdesmit divus gadus mēs pavadījām ārpus savas zemes.
Pirmo laikmetīgās mākslas darbu iegādājamies 1983. gadā, Madridē – tas bija Fernando Zobel darbs, kas inspirēja interesi par spāņu glezniecību. Tad kolekcijai pievienojām tādu spāņu mākslinieku darbus, kā José-Maria Sicilia, Barcelo un Tapies.
Pēc četriem Spānijā pavadītiem gadiem pārcēlāmies uz Lielbritāniju, kur pievērsāmies skulpturāliem darbiem, jo tolaik britu māksliniekus bija apdullinājis Henrija Mūra veikums.
Tā mēs sākām dažādot kolekciju. Deviņdesmitajos gados britu salās sākām pievērsties fotogrāfijai, bet dekādes beigās jau videomākslai.
Kas toreiz jūs uzrunāja laikmetīgajā mākslā un lika tik krasi nomainīt gravīru kolekcijas virzienu?
Var teikt, ka tas bija atklājums, kas ar mums notika Spānijas pilsētā Kuenkā (Cuenca). Sapratām, ka starp mums esošu mākslinieku darbus ir iespējams iegādāties, turklāt par pieejamu cenu. Pirms tam mākslu muzejos uztvērām kā ikonas, piemēram, Luvras muzejā. Šķita, ka tie ir nepieejami. Nebijām aizdomājušies, ka tos iespējams arī nocelt no sienas, iegādāties un nest mājās. Ieejot galerijā un redzot, ka tā paša mākslinieka darbs, kas tikko redzēts muzejā, ir iegādājams – sapratām, ka mums tas ir jādara!
Tā sākām pirkt spāņu mākslinieku veikumu. Vēlāk pievērsāmies britu māksliniekiem – Richard Long, Richard Deacon, Tony Cragg, un vēlāk arī citiem – Sugimoto un Gerhardt Richter.
Kāda gaisotne tolaik valdīja Eiropas mākslas pasaulē, un kāda vieta tajā bija kolekcionāriem?
Piemēram, Madridē pirms La Movida Madrileña kontrkultūras kustības, kas notika 1975. gadā, daudzi mākslinieki, politisku vai citu iemeslu dēļ, dzīvoja ārpus Spānijas. Pēc La Movida Madrileña – jaunā Spānijas mākslinieku paaudze sāka atgriezties. Tas bija ļoti aktīvs laiks un tieši sakrita ar periodu, ko tur pavadījām – no 1982. līdz 1986. gadam.
Tolaik Spānijā vēl bija ļoti maz mākslas kolekcionāru, taču pamazām viss sāka iekustēties. Arī Londonā kolekcionāri pirms 80. gadiem bija retums. Kolekcionēšana kļuva moderna vien dekādes beigās, kad arī sākās Frieze Art Fair kaislības. 1984. gadā tika iedibināts arī prestižais Turner Prize apbalvojums, ko atbalstīja britu televīzijas kanāls Channel 4. Tie bija pagrieziena punkti, kas sāka stimulēt jauno mākslinieku aktivitāti.
Laikmetīgā māksla tolaik sāka ieņemt savas pozīcijas, un mēs kā kolekcionāri bijām tai līdzās. Mazpamazām 90. gados mākslas pasaule tapa kolekcionāriem draudzīga.
Vēl tagad atmiņā ir pirmās izstādes Eiropā, kur cilvēki varēja apskatīt privātkolekcijas – viena no tām bija Beļģijas Chambres d'Amis [kas notika Gentē, 1986. gadā, un bija pirmā šāda veida izstāde, kurā piecdesmit Amerikas un Eiropas mākslinieki tika uzaicināti radīt darbus piecdesmit privātmājām Gentē, kuras pēc tam vairākas nedēļas tika atvērtas publikas apskatei – A.Č.], kuru organizēja Gentes Pilsētas laikmetīgās mākslas muzeja dibinātājs (S.M.A.K.) Jan Hoet. Savukārt Francijā Suzanne Pagé pirmo reizi izrādīja savu kolekciju Musée d'Art Moderne de la Ville de Paris izstādē Passions privées.
Kas aizveda jūs līdz videomākslai?
Interesanti, bet tā bija fotogrāfija! Mākslinieki, kas nodarbojās ar fotogrāfiju, sāka apgūt un pievērsties jaunam video medijam. Tā kā mēs mēdzam sekot mākslinieku darbībai, tad sekojām tai arī videomākslā. Turklāt mēs vienmēr esam bijuši kinofrīki un mīlējuši filmas, un vienmēr aizrautīgi vēlējāmies pievienoties mākslas pasaulei. Tā caur videomākslu mēs apvienojām visas šīs savas kaislības.
Ikreiz, pārceļoties uz citu pilsētu, mēs ieguldījām daudz laika, lai izpētītu vietējo mākslas scēnu. Mēs iegādājāmies tās valsts mākslinieku darbus, kurā dzīvojām, tādējādi veidojot jaunas pazīšanās – jaunu ģimeni. Tāpēc arī mūsu pirmās video kolekcijas izstādē, kas notika 2006. gadā La Maison Rouge, tika pārstāvēti mākslinieki no divdesmit piecām dažādām nācijām, un nebija praktiski neviens francūzis.
Bez šiem pasaules apceļojumiem kolekcija, šķiet, nebūtu tāda, kāda tā ir tagad...
Iesaistīšanās mākslas pasaulē bija veids, kā paši sev atklājām kultūru un valsti, kurā mums bija jādzīvo. Tā pavēra durvis uz plašāku mākslas pasauli, ļāva izzināt kultūru, domāt plašāk. Kaut arī... tikpat labi var kolekcionēt, paliekot savā valstī – tā nav nepieciešamība.
Kas bija pirmais videodarbs, ko nopirkāt?
Tas bija britu mākslinieces Gillian Wearing darbs – Boy Time (1998). Video darbā četri puiši cenšas uzturēt ilūziju par grupas portretu. Saglabāt nekustīgu pozīciju stundas garumā – tas jauniem puišiem ir grūts uzdevums. Piezogas garlaicības nopūtas, aizkaitinājums, žēlošanās un lādēšanās uz ziņkārīgiem garāmgājējiem. Nekustīgā pozīcija sāk sairt. Mākslinieks to filmē. Darbs ir interesants!
Iegādājāmies to Londonas galerijā. Tālāk jau turpinājām ar Steve McQueen, Mark Wallinger un Tacita Dean darbiem; tad jau lūkojāmies ārpus Eiropas valstu robežām.
Minējāt, ka ikreiz, nonākuši citā valstī, ap sevi pulcējāt gluži vai jaunu ģimeni. Tātad jūs mēdzat veidot attiecības ar māksliniekiem arī personiskā līmenī?
Cilvēki vēlas būt līdzās māksliniekiem, jo tā tie ir tuvāk Dievam, jo mākslinieks ir radītājs.
Taču pārsvarā mēs cenšamies darbu izvēlēties, vēl pirms sastopam mākslinieku. Galvenā ir satikšanās ar mākslas darbu, jo problēma ir tāda, ka cilvēciskā līmenī savstarpējās simpātijas var ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Mēs vēlamies, lai mūs aizkustinātu pats darbs. Mēs kolekcionējam darbus, nevis māksliniekus.
Mēs mēdzam rīkot pusdienas un ballītes, kur arī tiekamies ar jaunajiem māksliniekiem, taču to darām tikai pēc tam, kad darbi ir jau iegādāti.
Vai mēdzat videodarbus skatīties atkārtoti? Kā mainās to uztvere no reizes uz reizi?
Šo pašu jautājumu var uzdot par grāmatām un citiem darbiem. Kāds teicis, ka labu grāmatu var lasīt divdesmit, četrdesmit un sešdesmit gados, un ikreiz tajā atrast ko jaunu.
Labam mākslas darbam satura ziņā jābūt ļoti bagātam. Jo interesantāks tas ir, jo grūtāk to ir pilnībā aptvert. Tas pats ir ar video darbiem – ar katru nākamo reizi saproti, cik tas ir daudzslāņains, cik daudz lietu iepriekšējā skatīšanās reizē palikušas neatklātas. Jo vairāk skaties, jo vairāk atklāj! Tai būtu jābūt katra laba mākslas darba raksturiezīmei. Darbam jāpiemīt dziļumam un pamatīgumam, kas ir nepārtraukts... Dažkārt darbs var pat ļoti savaldzināt sākumā, taču pēc laika jāsecina, ka tas ir visai “plakans”.
Cik liela ir jūsu kolekcija?
Tā nav liela! Tā ietilpst vienā skapī (smejas)!
Mums ir vairāk nekā 150 video darbu, un kolekcija ir balstīta uz dziļi personiskām izvēlēm. Mēs neklausāmies cilvēkos, varbūt vienīgi dažos kuratoros, kas mums ir ļoti tuvi draugi, mēs nesekojam noteiktām tendencēm.
Cita starpā, video darbu skaits kolekcijās nevar sasniegt tūkstošus, jo video kolekcionēšanai nav simt gadu vēsture, tā labākajā gadījumā var būt aizsākusies 60. gados – līdz ar pionieriem Nam Jun Paik, Bill Viola, Vito Acconci un Bruce Nauman, vai arī 80. gadu beigās, kad videomāksla piedzīvoja savu renesansi.
Turklāt lielākoties mākslas kolekcijas veido dažādi darbi – reti kura ir fokusēta tikai un vienīgi uz video.
Kā videomākslas kolekcija tiek glabāta?
Tās ir divas kolekcijas kopijas divos cietajos diskos. Video darbi ir pārskatāmi mūsu izstāžu katalogos La Maison Rouge un Kunsthalle Kiel.
Protams, šāda veida kolekcija neprasa daudz vietas, nav nepieciešamas noliktavas, un darbus ir ļoti ērti nodot izstādēm. Izpaliek transportēšanas jautājumi, nav nepieciešama apdrošināšana.
Vai ir kādas īpašas tematikas un jautājumi, kas tiek apskatīti jūsu kolekcijas darbos?
Nē, nekādā gadījumā. Patiesībā mēs pat neieredzam kaut kādus tematiskus ierāmējumus. Mēs izvēlāmies coup de coeur – jeb izvēli, darbā acumirklīgi iemīloties darbā.
Arī izstāžu veidošana kādas noteiktas tēmas rāmjos ir bīstama lieta, jo var gadīties, ka mākslinieka iecere atbilst tēmai, bet tas noteikti nav šī mākslinieka labākais darbs.
Mūsu kolekcijai arī nepiemīt kāds noteikts ģeogrāfiskais fokuss, tomēr tajā pastāv zināma precizitāte. Pēc piecpadsmit gadu intensīvas video pieredzes mums ir izveidojusies sava definīcija par to, kas ir video. Mums darbs patīk, ja mūsu uztverē tas patiešām ir videomākslas darbs, nevis dokumentāls darbs, īsfilma vai klips.
Mūsu gaumi un izpratni par to, kas ir video, atspoguļo mūsu kolekcija.
Kas tad ir videomākslas darbs?
Attēls, skaņa un kustība. Šī kombinācija.
Kādi videomākslas darbi jūs uzrunā?
Mums patīk ļoti vienkārši video – bez kādas lielas un dziļas nozīmes. Tā, mūsuprāt, arī ir lielākā atšķirība starp kino un video.
Pastāstiet vairāk par šo atšķirību!
Būtiskākā atšķirība starp kino un video mākslu ir, ka video var iztikt bez stāsta. Filma ir jānoskatās no sākuma līdz beigām, taču video darbam bieži vien nemaz nav ne sākuma, ne beigu.
Turklāt izstādē tos var noskatīties, brīvi pārvietojoties telpā, nav nepieciešama atrašanās sēdus – statiskā stāvoklī.
Kas kvalitātes ziņā video darbu atšķir no kinofilmas?
Atšķirību kvalitātes ziņā noteikt ir aizvien grūtāk. Šodienas video precizitāte kļūst aizvien labāka, video tehnoloģija jau min kino uz papēžiem!
2008. gadā redzējām, kā britu mākslinieks Steve McQueen ar Hunger debitēja kino, un tikko par savu trešo filmu 12 Years a Slave saņēma Oskara balvu. Tāpat ir virkne citu mākslinieku, kas pievienojas video mākslai.
Cik, jūsuprāt, svarīga ir vide, kādā video darbi tiek eksponēti?
Māksliniekam uz to ir jānorāda, tikai viņš to var pateikt. Veidojot izstādi, izstāžu telpai un kolekcionāram par to ar mākslinieku būtu jāvienojas.
Mēs esam stigri norādījuši muzejiem, ka tiem ir jāņem vērā mākslinieku prasības, jo tās ir daļa no darba. Video ir vizuāls, un to ir atbilstoši jāprezentē – tā, lai tas neko nezaudētu.
Pēdējos piecos gados mums ir bijušas desmit izstādes. Mēs vienmēr esam izraudzījušies kuratoru, un nekad izstādes neesam rīkojuši uz savu galvu, jo ir svarīgi atrisināt visas eksponēšanas problēmas, ko mēs paši diez vai spētu.
Cik ieinteresēti video mākslā ir muzeji?
Ieinteresētība kļūst aizvien lielāka, lai gan muzeji videomākslu ir pirkuši vienmēr.
Kad tikko sākām iegādāties videodrabus, un vēl nebijām pazīstami kolekcionāri, mums galerijās nācās cīnīties pret muzejiem un citām institūcijām – galeristi vēlējās darbus pārdot tikai muzejiem, lai būtu droši, ka tie tiks publiski izstādīti.
Nīderlandes Stedelijk muzejs pagājušomēnes iegādājās jaunus darbus, un viņiem ir pirmšķirīga kolekcija. Pompidū centram ir lielākā video mākslas kolekcija Eiropā. Tate Modern ir ieinteresēti, taču video izstādes Time Zones sāka rīkot tikai 2002. gadā, kas jau bija diezgan vēlu.
Redziet, beidzot video darbs ir ticis akceptēts kā mākslas darbs. Pirms tam tas līdzīgi fotogrāfijai tika uzskatīts par patēriņa produktu.
Un kā vērtējat auditorijas ieinteresētību?
Vecākā paaudze uzskatīja, ka mākslas darbam obligāti jābūt fizikālam objektam. Video nav materiāls. Tā mēs šodien varam redzēt šo pāreju no materiālā uz nemateriālo – jaunajai paaudzei šī nemateriālā forma ir daudz saprotamāka, tāpēc interese par videomākslu nezudīs.
Cik pieejama ir mūsdienu video māksla?
Cilvēki kļūdaini domā, ka māksla ir domāta tikai bagātajiem, tikai elitei. Tā nav tiesa. Lai arī ir darbi, kuru cenas iestiepjas miljonos, tajā pat laikā ir tik daudz jaunu mākslinieku, kuru darbi cenu ziņā ir ļoti pieejami.
Ja cilvēks to vēlas, viņš tos var iegadāties, jo, mūsuprāt, ne jau tikai plaši pazīstams vārds būs tas, kas nodrošinās jums mākslas darbu, kuru patiesi vēlaties, kurš jums patiesi patīk. Turklāt, ja cilvēkam ir ķēriens saskatīt labu mākslu, agrāk vai vēlāk viņš redzēs, kā viņa nopirkto darbu autori drīz vien iemanto atpazīstamību.
Mēs zinām piemērus, kad jaunieši – draugu kompānija kopīgiem spēkiem savāc līdzekļus un nopērk videodarbu.
Savukārt ja cilvēki mūsu kolekcijas kontekstā vēlas runāt par naudu, tad saruna ir jāpārtrauc – mums nav par ko runāt.
Lūdzu, pastāstiet par savām aktivitātēm, kurās realizējat savu atbildību kā kolekcionāri.
Mēs esam ļoti aktīvi kolekcionāri. Kad nopērkam video darbu, mēs to neslēpjam, bet izrādām, dalāmies.
Mēs esam aktīvi muzeju žūriju sastāvos un piedalāmies iepirkuma komisiju darbā.
Žans Konrāds ir video meses LOOP Barcelona priekšsēdētājs, es strādāju pie sabiedriskajām attiecībām un aicinu kolekcionārus, savukārt vīrs izvēlas galerijas un darbus; mēs šo pasākumu atbalstām jau pēdējos 10 gadus.
Mūsu atbalstīts ir arī festivāls Video Video, kas notiek Burgundijā. Tajā kolekcionāri izrāda savas kolekcijas, bet jaunie mākslinieki – savus darbus.
2007. gadā izveidojām jauno video mākslinieku apbalvojumu VideoCollector Prize, kurā ik gadu izraugāmies kolekcionārus, kas būtu gatavi no ikgadējās Le Fresnoy skolas studentu izstādes Panorama izraudzīties labāko darbu un piešķirt tam balvu. Šī skola atrodas Francijas ziemeļu pilsētā Tourcoing, un tai ir ļoti spēcīga audiovizuālā nodaļa.
Tāpat arī veicam izglītojošo darbu skolās, ar cilvēkiem runājam ne tikai par savu kolekciju, bet arī par to, kas šajā jomā noticis pēdējos piecpadsmit gados.
Mēs atbalstām darbu radīšanu, taču nekad nefinansējām to tapšanu – mēs pērkam tikai tad, kad darbs ir gatavs.
Vai variet nosaukt jaunos vārdus videomākslā, kuriem vērts sekot?
Mēs jo bieži iegādājamies darbus no Le Fresnoy skolas studentiem, un kā jau iepriekš minējām, tai izveidojām arī VideoCollector Prize apbalvojumu.
Taču kopumā – mums ir sava gaume, tie ir mūsu personīgie meklējumi, tāpēc uzskatām, ka katrs var izvēlēties to, ko vēlas, ja vien ir gana laika un stipras kājas, lai izstaigātu gadatirgus un galeriju stendus. Mākslinieku ir daudz, un tie strādā pamatīgi. Tūlīt paši dosimies uz mesi Singapūrā, uz Stambulu un tuvākām vietām, lai atklātu un atklātu...
LABoral Art and Industrial Creation Centre Spānijas pilsētā Hihonā (Gijón) aprīlī organizē jūsu kolekcijas izstādi ar nosaukumu Universo Vídeo _ The Magic of Images. Pastāstiet par šo izstādi, un to, kā ierasti tiek organizētas jūsu kolekcijas izstādes?
Tie būs divpadsmit kuratora Benjamin Weil brīvi izvēlēti darbi, kurus vieno nosaukums The Magic of Images.
Kā jau minējām, mēs nekad nemēdzam darbus izstādēm izvēlēties paši, jo mums tie visi ir tuvi. Ierasti to darām kopā ar kuratoru. Process ir aizraujošs, un tajā tik daudz ko iespējams uzzināt pašiem par sevi un savu kolekciju.
Kad kuratore Christine Van Assche veidoja pirmo izstādi Parīzes La Maison Rouge, viņa no kolekcijas “izvilka” to, ko nekad pat nebijām iedomājušies – kaut ko politisku, kaut ko ģeopolitisku, vienmēr kaut ko ļoti humānu... Turklāt mēs pirmo reizi savām acīm redzējām vairākus darbus vienkopus, jo parasti taču tos skatījāmies tikai pa vienam. Te pēkšņi pie sienām – 2000 kvadrātmetru lielā platībā!
Kā kolekcionēšana iespaidojusi jūsu kā pāra attiecības?
Tā ir ienesusi daudz jautrības un prieka! Mums ir bijuši ceļojumi, mums ir bijuši strīdi, mēs kopīgi esam gājuši cauri intelektuālai stimulācijai, kopā bijuši zinātkāri... Mēs turpinām tādi būt, tas mūs uztur jaunus!
Mēs kopā meklējam un atrodam. Lēmumus pieņem Žans Konrāds, es veicu organizatorisko darbu. Pēc tam, kad ir uzbūvētas mājas un izaudzināti bērni, kolekcionēšana attiecībās ļāvusi būvēt ko jaunu.
Vai šādas kolekcijas izveidei nepieciešama īpaša domāšana, izjūta...?
Ir nepieciešama drosme. Videomāksla ir nemateriāla – tas nav vienkārši. Vēl drosmīgāki ir kolekcionāri, kas kolekcionē performanci! Mums vismaz ir plastikāta gabals, viņiem, šķiet, tikai papīra lapa – sertifikāts, kas apliecina autorību.
Vēl ir jāpiemīt mākslinieciskajam jūtīgumam, zinātkārei un kaislībai pret to, ko dara. Un mums tās piemīt!
