Lewben Art Foundation kolekcija
No lietuviešu diasporas līdz starptautisku biennāļu varoņiem.
Intervija ar Lewben mākslas fonda dibinātāju Viļu Kavaļausku
15/07/2015
Baltijas reģiona laikmetīgās mākslas meses ArtVilnius sestajā izlaiduma gadā – īpašās PROJECTS izstāžu sekcijas ietvaros tika prezentēta daļa no 2013. gadā dibinātā Lewben Mākslas fonda (Lewben Art Foundation) starptautiskās laikmetīgās mākslas kolekcijas. Tate, MoMA un starptautisko biennāļu skatuves varoņi – Tonijs Kregs (Tony Cragg), Tomass Hauzego (Thomas Houseago), Čārlzs Eiverijs (Charles Avery) vai Ervīns Vurms (Erwin Wurm) pasaules laikmetīgās mākslas kontekstā komentārus neprasa, tāpēc pašsaprotami, šo mākslinieku darbu izstāde Viļņā iezīmē arī būtiska paragrāfa aizsākumu visas Lietuvas laikmetīgās mākslas kontekstā. Lewben Art Foundation šīs izstādes, kā arī pašas kolekcijas izveidē, piesaistījis itāļu kuratori Frančesku Ferrarini (Francesca Ferrarini), kura vairākus gadus darbojas kā kolekciju konsultante dažādās mākslas institūcijās Itālijā, Lielbritānijā un Brazīlijā. Taču starptautiskās laikmetīgās mākslas smagsvari nebūt nav fonda kolekcijas fundaments. To piesaiste drīzāk ir stratēģisks solis, kā pašmāju mākslu par soli tuvāk pietuvināt starptautiskajai auditorijai.
Lietuvas starptautiskās finanšu un vadības konsultāciju kompānijas Lewben Group nodibinātajā Lewben Art Foundation paspārnē sākotnēji tika izveidots Lietuviešu emigrantu mākslas fonds (Lithuanian Expatriate Art Foundation), kurš uzņēmās aktīvu lietuviešu diasporas mākslinieku apzināšanu un to veikuma atgriešanu dzimtajā zemē. Šo mākslinieku vidū ierindojami arī lietuviešu ebreji (litvak), tostarp arī viens no pazīstamākajiem 20. gadsimta avangarda meistariem – lietuviešu-ebreju ģimenē dzimušais mākslinieks Marks Šagāls (Marc Chagall).
Līdzās lietuviešu diasporas mākslinieku darbu kolekcijai Lewben mākslas fonda krājumu veido arī vietējo lietuviešu mākslinieku sniegums – sākot no Lietuvas modernisma klasiķiem, ekspresionisma un fovisma manieres pratējiem, fotogrāfijas meistariem līdz laikmetīgās mākslas spilgtākajiem vārdiem un daudzsološākajiem scēnas jaunpienācējiem.
Sadarbībā ar mākslas zinātniekiem, kuratoriem, māksliniekiem, kultūras un mākslas organizācijām – Lewben Art Foundation ne tikai paši organizē izstādes, bet arī finansiāli atbalsta to rīkošanu – to skaitā pērn rudenī Viļņas galerijā Vartai notikušo Deimanta Narkēviča izstādi Sounds Like the XX Century. Kā vēl vienu Lewben atbalsta programmas spilgtu notikumu var minēt Ņujorkas Sokrāta skulptūru parka (Socrates Sculpture Park) vēsturē lielākās site-specific instalācijas Scarecrow (2014) izveidi. Tās autors ir kinētiskās instalācijas lielmeistars – Ņujorkā dzīvojošais lietuvietis Žilvins Kempins (Žilvinas Kempinas). Tāpat ar fonda atbalstu tiek izdotas mākslas grāmatas un monogrāfijas – to skaitā spilgtākā lietuviešu izcelsmes amerikāņu gleznotāja Ķēstuta Zapkusa (Kęstutis Zapkus) monogrāfija.
2013. gadā fonds nodibināja bezpeļņas organizāciju Artnews, kura paspārnē tika īstenoti tādi mediju projekti kā artnews.lt, artbooks.lt, Kita/fotografija un Echo Gone Wrong.
Viļus Kavaļausks
Mākslas meses ArtVilnius laikā uz īsu sarunu bija iespēja sastapt Lewben fonda dibinātāju Viļu Kavaļausku (Vilius Kavaliauskas), lai izzinātu fonda darbības pamatus.
Lūdzu, ieskicējiet Lewben mākslas fonda attīstības vēsturi! Vai fonda kolekcija tika veidota no nulles punkta?
Jā, sākotnēji kā privātkolekcija – tā tika aizsākta no nulles. Kā pirmā tika izveidota Lietuviešu emigrantu mākslas fonda sekcija, kuras ietvaros tika aizsākta lietuviešu emigrantu mākslinieku darbu apzināšana. To vidū ir mākslinieki, kas Lietuvu bija spiesti pamest 19. gadsimtā un Pasaules karu laikā, lai dotos uz ASV, Latīņameriku, Franciju... Pārsvarā tie ir labi zināmi, apzināti mākslinieki, taču atklājās arī mazāk zināmi lietuvieši, par kuriem nebija daudz informācijas un kuru darbi, izkaisīti pa visu pasauli, atradās dažādu ģimeņu privātajos īpašumos. Mēs vēlējāmies šos darbus atgriezt mājās – Lietuvā.
Marks Šagāls. „Sapnis.“
Vēlāk aizsākām izstāžu sēriju. Pirmā bija Bolīvijā dzīvojušā Jona Rimša (Jonas Rimša) izstāde Bronze People. Indian Spirit Revealed – Mikolas Žilinska mākslas galerijā (M. Žilinskas Art Gallery) – Kauņā, 2013. gadā. Šogad viņa izstāde The Magic of Fire and Jungle notika Vitauta Kasuļa mākslas muzejā (Vytauto Kasiulio dailės muziejuje) Viļņā.
Tālāk sekoja lietuviešu-ebreju mākslinieku, École de Paris pārstāvju izstāde – Hello Paris! The Path of Litvak Artists – tajā pašā Mikolas Žilinska mākslas galerijā. Izstādīto darbu vidū bija arī Marks Šagāls, kurš piedzima lietuviešu ģimenē netālu no Vitebskas.
Tā kā mākslas kolekcija attīstījās un nebija koncentrēta tikai un vienīgi uz diasporas māksliniekiem, mums vajadzēja kā nebūt noformulēt arī pārējo kolekciju. Tika nodibināta Lewben Art Foundation institūcija.
Alfredo Džārs. Gold in the Morning D. 1985
Vai šobrīd fondam ir arī sava izstāžu telpa?
Vēl nē, taču par to domājam. Sarunas noris. Iespējams, tā būs 1000 kvadrātmetru plaša telpa, kurā mēs izvietotu fonda kolekciju, ko laiku pa laikam atvērtu publiskai apskatei, un paralēli veidotu starptautiskās laikmetīgās mākslas izstādes.
Kāda ir starptautiskās kolekcijas vīzija? Kādi mākslinieki tajā tiek pārstāvēti?
Mēs koncentrējamies uz jaunajiem māksliniekiem, kas sevi pasaulē jau pierādījuši un kuru darbi atrodami pasaules muzejos un nozīmīgākajās privātkolekcijās.
Pastāstiet par fonda kuratoriālo praksi. Kā izvēlaties izstāžu kuratorus un kā piesaistāt ekspertus kolekcijas veidošanai?
Ar vietējo mākslinieku kolekciju un izstādēm ir vienkārši – izraugāmies vietējos lietuviešu kuratorus, atbilstoši katra specifikai un darbības laukam – vai tā būtu ebreju māksla, modernisms vai laikmetīgā māksla. Savukārt starptautiskās laikmetīgās mākslas prezentācijai un kolekcijas izveidei tika piesaistīta itāļu kuratore Frančeska Ferrarini. Viņa bija arī izstādes ArtVilnius kuratore.
Vitauts Kasulis. „Portretu gleznotājs.“ 1947
Atgriežoties pie lietuviešu mākslas... Viens no fonda mērķiem ir padarīt lietuviešu mākslu zināmu ārpus tās robežām. Kāda veida aktivitātes tikušas veiktas šī mērķa sasniegšanai?
Mazai valstij bez vēsturiskām iestrādēm jaunus māksliniekus padarīt zināmus pasaulē – tas nav viegli. Vēl grūtāk tos, kas šeit pat ir labi zināmi, taču jau sasnieguši zināmu cienījamu vecumu vai vairs nav šai saulē. Pērngad kļuvu par Tate Modern Russian and Eastern European Acquisitions Committee biedru. Tas ir lieliski, ka Tate muzejs beidzot sācis lūkoties arī mūsu reģiona virzienā un komiteja koncentrējas uz Baltijas valstu svarīgāko mākslinieku darbu iepirkšanu. Šo aktivitāti viņi aizsāka, šķiet, pirms trim gadiem. Tā ir mūsu iespēja savus izcilākos, bet starptautiski mazāk zināmos mākslinieku prezentēt Londonas Tate. Tātad, šis būtu viens no popularizēšanas centieniem. Par otru nozīmīgāko varam uzskatīt lēmumu kolekcijai pievienot starptautisko laikmetīgās mākslas sekciju, tādējādi padarot Lewben fondu vairāk saistošu starptautisku mākslinieku un kuratoru vidū.
Jons Švažas. „Sarkanās caurules.“ 1976
Vai jūs ticat, ka mūsdienu mākslas kontekstā vispār ir iespējams tāds fenomens, kā ‘nacionālā māksla’, ‘lietuviešu māksla’?
Laikmetīgās mākslas pasaulē, iespējams, ka tomēr nav. Savukārt postpadomju modernās mākslas pārstāvjiem gan tomēr piemīt savs unikāls rokraksts un identitāte.
Kā jūs to raksturotu?
Tā laika mākslinieki bija apspiesti un tādas īstas brīvības sevi izpaust viņiem nebija – to iespējams nolasīt arī viņu darbos. Varbūt tiem, kas mazāk pārzina kādreizējo padomju režīma valstu vēsturi, to ir grūtāk nolasīt, bet mums, kas to pārzina – tas ir acīm redzams. Pavērojiet tumšos veidolus un krāsu izmantojumu, kamēr rietumu moderno mākslinieku darbos jaušams aktīvāks krāsu izmantojums un lielāka ekspresijas brīvība.
Andrjus Zakarausks. „Zaļais triepiens.“ 2008
Kā aizsākās jūsu personīgā interese par mākslu?
Vienkārši iegādājoties mākslu, ko izstādīt savās mājās. Es esmu estēts. Lielākajai daļai manis kolekcionētās mākslas piemīt estētiska kvalitāte.
Priekš jums māksla – tā vairāk ir par estētiku nevis idejām?
Man personīgi – jā. Tā kā neesmu mākslas profesionālis, es skatos ar acīm, bet cenšos uztaustīt arī ko vairāk. Un laikmetīgā māksla jau ir par un ap idejām. Par to runāt tikai estētiskās kategorijās nemaz nav iespējams. Tā ir par nozīmi. Taču, piemēram, izstāde, kas bija apskatāma ArtVilnius bija absolūti par estētiku – par laikmetīgās figurālās glezniecības estētiku un laikmetīgās skulptūras estētiku. Saprotiet, visas fondu kolekcijas tomēr vairāk vai mazāk ir subjektīvas, kaut arī kuratori palīdz ieturēt noteiktu virzību.
Adoms Danusēvičs. „Kaut kur krūmos.“ 2011
Kādu atbildību jūs, kā mākslas fonda priekšsēdētājs, izjūtat?
Fonda galvenā ideja ir būt publikai atvērtiem un pieejamiem, izglītot cilvēkus rādot un stāstot. Tāpēc uzskatu, ka mana atbildībā ir pielikt visu iespējamos pūliņus, lai fonda pārziņā esošās mākslinieciskās vērtības nebūtu apslēptas. Svarīgi arī panākt, lai jauniem cilvēkiem tas viss šķistu saistoši un interesanti. Bet jaunajiem māksliniekiem – pavērt durvis un starptautisko mākslas tirgu.
Vai fonda plānos ir kādas īpašas izglītojošas programmas jauniešiem?
Vēl nē. To aktīvi dara Viļņas Laikmetīgās mākslas centrs (ŠMC), Modernās mākslas centrs un Nacionālā mākslas galerija; un es neuzskatu, ka ir nepieciešamība šīs pašas lietas darīt arī fondam. Es uzskatu, ka izglītojošo darbu veicam caur mūsu organizētajām izstādēm un publicētajiem izdevumiem.
Francisks Smuglēvičs. „Iz Lietuvas zemnieku dzīves.“
Kādu redzat Lewben mākslas fonda nākotni?
Protams, tā kolekcija augs, taču netiecamies to attīstīt milzīgos tempos un lielos apjomos. Ir paredzēts tuvākajos gados organizēt divas līdz trīs labas izstādes gadā. Starptautiskās mākslas sekcijā būtu interesanti turpināt jauno un daudzsološo mākslinieku darbu iepirkumu, un redzēt, kas notiks šo mākslinieku tālākā attīstībā. Protams, tas viss ir saistīts ar finanšu situāciju, dažādi apstākļi var izkārtoties dažādi... Varbūt kolekcija atradīsies kur citur, bet tā noteikti netiks apslēpta un būs pieejama publikai.
Domšaitis Prans. „Krustā sistais.“ 1963
