Pavadīt laiku ar mākslu
Intervija ar lietuviešu mākslas kolekcionāru Viļu Kavaļausku
09/02/2017
Lietuvas mākslas vidē Lewben mākslas fonda (Lewben Art Foundation) vārds komentārus neprasa. Dibināts 2013. gadā, fonds šobrīd ir ne vien apjomīgas mākslas kolekcijas turētājs, bet arī kļuvis par vienu no lielākajiem Lietuvas laikmetīgās mākslas patroniem – piemēram, pagājušajā gadā vien ar Lewben mākslas fonda atbalstu notikusi 16. Starptautiskā Viļņas glezniecības triennāle, Jaunā gleznotāja balvas izstāde, virkne mākslinieku personālizstāžu galerijā Vartai, tostarp, Žilvina Kempina (Žilvinas Kempinas), Heimo Coberniga (Heimo Zobernig) un Jūlijas Halleres (Julia Haller), Lina Jusoņa (Linas Jusionis), Julijona Urbona (Julionas Urbonas), Kriša Salmaņa, Andrusa Zakarauska (Andrius Zakarauskas) izstādes. Lewben mākslas fonda kolekcijā esošos darbus 2016. gadā bija iespēja skatīt gan mākslas meses Art Vilnius ietvaros ekspozīcijā Shaping Ideas: Sculptures, gan izstādē Shapes and Forms viesnīcā Kempinski Viļņā, kā arī izstādē From Realism to the Object. Lithuanian World Art in the Collection of the Lithuanian Expatriate Art Foundation M. K. Čurļoņa Nacionālajā mākslas muzejā Kauņā.
Žilvins Kempins. Columns. 2006. Instalācija Nacionālajā mākslas galerijā Viļņā. Foto: Rytis Šeškaitis
Kā vēl vienu Lewben atbalsta programmas spilgtu notikumu var minēt Ņujorkas Sokrāta skulptūru parka vēsturē lielākās konkrētai vietai radītas instalācijas Scarecrow (Putnubiedēklis, 2014) izveidi. Tās autors ir Ņujorkā dzīvojošais lietuviešu mākslinieks Žilvins Kempins. Tāpat ar fonda atbalstu tiek izdotas mākslas grāmatas un monogrāfijas.
Lietuvas starptautiskās finanšu un vadības konsultāciju kompānijas Lewben Group nodibinātajā Lewben mākslas fonda paspārnē sākotnēji tika izveidots Lietuviešu emigrantu mākslas fonds (Lithuanian Expatriate Art Foundation), kurš uzņēmās aktīvu lietuviešu diasporas mākslinieku apzināšanu un to veikuma atgriešanu dzimtajā zemē. Līdzās lietuviešu diasporas mākslinieku darbu kolekcijai Lewben mākslas fonda krājumu šobrīd veido arī vietējo lietuviešu mākslinieku sniegums – sākot no 18. gadsimta beigu mākslas paraugiem un Lietuvas modernisma klasiķiem līdz laikmetīgās mākslas spilgtākajiem vārdiem un daudzsološākajiem jaunajiem māksliniekiem –, kā arī starptautiskās laikmetīgās mākslas scēnas autoru darbi. Kolekciju pārvalda divi fondi: kā galvenais ir Lewben mākslas fonds, kurā arī ietilpst tā meitasuzņēmums Lietuviešu emigrantu mākslas fonds.
Lewben mākslas fonda priekšgalā ir tā dibinātājs, kaislīgs mākslas mīļotājs un kolekcionārs Viļus Kavaļausks. 2014. gadā viņš kļuva par Tate Modern Krievijas un Austrumeiropas iepirkumu komisijas biedru, kas, pēc viņa vārdiem, ir lieliska iespēja popularizēt Lietuvas mākslu pasaulē.
Ar Viļu Kavaļausku tiekamies Lewben Mākslas fonda mītnē, kas atrodas vienā no Viļņas centra biroju augstceltnēm. Tumšos toņos ieturētajā interjerā pie sienām izceļas košām krāsām bagāta un dzīvi apliecinoša glezniecība, bet no 10. stāva lejup paveras skats uz pilsētu un Neres upi.
Jons Rimša. Rhythm. From Aymara Trilogy III. 1962. Finieris, eļļa. 87,5 x 97,5 cm. Foto: Arūnas Baltėnas
Ar ko kolekcijas sākās?
Kā parasti, kolekcija sākas, iegādājoties pāris darbus. Dažiem tas pārvēršas vaļaspriekā. Vieniem tas vienkārši nozīmē izdekorēt sienas un ar to pietiek, bet mums tas kļuva par kaislību, un sākām kolekcionēt arvien vairāk un vairāk. Gadu gaitā kolekcijas mērķi ir mainījušies. Sākumā mūs galvenokārt interesēja tādu mākslinieku kā Vizgirda, Domšaiša, Rimšas un citu darbi – to, kas Otrā pasaules kara laikā vai pēc tā pameta Lietuvas mākslas ainu. Kad, pērkot šos darbus, pamanījām, ka ir patiešām daudz šādu darbu – daudzas mākslas kolekcijas Lietuvā tā arī nebija atgriezušās, nolēmām izveidot Lietuviešu emigrantu mākslas fondu un iekļaut tajā visus [lietuviešu] māksliniekus, kas dzīvojuši un radījuši ārzemēs. Fonda pašreizējais mērķis ir atgriezt šo mantojumu Lietuvā un veikt pētījumus par šiem māksliniekiem un publicēt savākto informāciju.
Kāpēc pievērsāties tieši mākslai? Var taču kolekcionēt arī ko citu – vīnu, mašīnas utt.
Domāju, ka nekas cits mani neinteresē vairāk kā māksla. Viss pārējais ir materiālas lietas. Lai gan domāju, ka neviens jau to tā neizdomā – sākšu kolekcionēt vai būšu kolekcionārs. Tas vienkārši notiek. Jums kaut kas ļoti iepatīkas, tik ļoti, ka aizraujaties – tas arī jūs vada. Patiesībā mēs nedomājām par sevi kā kolekcionāriem, kamēr mums nebija jau diezgan ievērojams darbu skaits. Tad nolēmām to visu institucionalizēt un saukt par kolekciju.
Vītauts Kasulis. Matchmaking. 1941. Audekls, eļļa. 76 x 100,5 cm. Foto: Arūnas Baltėnas
Kas bija jūsu pirmā kaislība – pirmais mākslas darbs jūsu kolekcijā?
[Vītauts] Kasulis un [Jons] Rimša atstāja lielu iespaidu. Kad sākām interesēties par mākslu, Lietuvā bija notikušas abu šo mākslinieku izstādes, un es domāju, ka tas – it īpaši Kasuļa bagātīgā krāsu palete un Rimšas vēlīnie darbi – mūs iespaidoja. Tajā laikā dabūt labus šo mākslinieku darbus bija ļoti grūti, un šis fakts pastiprināja mūsu aizrautību iegūt arvien vairāk darbu, kas nebija citiem. Meklēt mākslas darbus, kurus ir grūti atrast, – pats meklēšanas process, manuprāt, ir visinteresantākā lieta.
Vai jums vēl ir šie darbi, kuri bija sākums jūsu kolekcijai?
Jā, lielākā daļa ir kolekcijā. Nevaru gan pateikt, vai tie šobrīd ir kaut kur apskatāmi, jo mums ir ļoti daudz vienību un lielākā daļa glabājas noliktavā. Protams, pašā sākuma bija lietas, kuras šobrīd mūs vairāk neinteresē, darbi, kuru iegādi es šobrīd uzskatu par kļūdu, tomēr tā ir daļa no mūsu vēstures, un es negribētu noliegt, ka kļūdas ir bijušas. Kļūdas mūs ir aizvedušas tur, kur esam šodien.
Kāda ir bijusi lielākā kļūda?
Iespējams, ka tā, kura bija visdārgākā, jo viss beigu beigās ir saistīts ar naudu. Te varu nosaukt [Jana] Staņislavska darbu, ko iegādājos; lai arī viņš ir ļoti labs un slavens poļu mākslinieks. Skaista glezna, bet tā neiederas kolekcijā – tai nav nekādas saistības ar Lietuvas mākslu, lietuviešu emigrantu mākslu vai pasaules laikmetīgo mākslu, kas arī ir mūsu kaislība šodien. Mūsu kolekcijā esam gājuši uz priekšu un atrodamies citā līmenī.
Intervijā Arterritory 2015. gadā jūs pieminat, ka jums ir ideja par izstāžu zāli. Kā jums veicas ar to?
Jā, mums vēl aizvien ir šī ideja, bet šis varbūt nav īstais mirklis, lai to realizētu. Nākotnē mēs vēlētos radīt muzeju, galeriju vai izstāžu zāli. Vēlamies atrast ko īpašu, bet pagaidām nekas tāds nav parādījies. Protams, vietas izvēle būs atkarīga arī no tādas materiālas lietas kā nauda. Un nekad nevar zināt, kas notiks rīt. Ir ļoti grūti kaut ko paredzēt, īpaši šajā vidē, kur esam. Tomēr mums jādomā par labu un lielu kolekciju. Domāju, ka Lietuvā tā jau ir nozīmīga kolekcija, līdz ar to mums jādomā par nākotni. To nedrīkst sadalīt vai pārdot – mēs negribētu, lai mūsu bērni to pārdod. Tas ir milzīgs Lietuvas mākslas mantojums. Turklāt tas ir arī līdzeklis, kā Lietuvā nokļūt starptautiskiem laikmetīgās mākslas darbiem, to mums vēl aizvien šeit pietrūkst. Neviens tos nekolekcionē, to nav arī muzejos.
Viktors Vizgirda. Landscape with the Boats. 1965. Audekls, eļļa. 76 x 101,5 cm. Foto: Arūnas Baltėnas
Viļņā tiek būvēts jauns Modernās mākslas centrs.
Jā, bet tas būs orientēts uz moderno un laikmetīgo Lietuvas mākslu, ne starptautisko. Iespējams, ka tur notiks dažādas starptautiskas modernās un laikmetīgās mākslas izstādes, bet neesmu pārliecināts, ka pastāvīgajā kolekcijā būs kāds starptautisks laikmetīgās mākslas darbs.
Cik liela šobrīd ir jūsu kolekcija?
Tajā ir aptuveni 1500 mākslas darbu, varbūt vairāk – fotogrāfijas, skulptūras, gleznas, video.
Jūs darbojaties Krievijas un Austrumeiropas mākslas iepirkumu komisijā Tate Modern muzejā. Vai varat par to pastāstīt vairāk?
Mūsu mērķis, tur esot, ir virzīt Lietuvas mākslu – lai pēc iespējas vairāk labu modernisma un laikmetīgo mākslinieku būtu Tate Modern kolekcijā; tā ir viena no galvenajām un vissvarīgākajām mākslas institūcijām pasaulē. Jānis Zuzāns arī ir Tate biedrs, un viņa fokuss ir Latvijas māksla.
Ja mūsu mākslinieki tiktu izstādīti tur, viņi kļūtu nozīmīgi visā pasaulē. Šobrīd tas virzās uz priekšu ļoti labi. Fonda līmenī esam veikuši izpēti, ko mēs varētu piedāvāt Tate Modern no Lietuvas mākslas.
Līdz šim brīdim Tate kuratori ir koncentrējušies uz Centrāleiropu – piemēram, pagājušajā vasarā mēs [Teita iepirkumu komisija] apstiprinājām 15 mākslas darbus no Centrāleiropas, kad kopā ar kuratoriem bijām Čehijā un Slovākijā, bet 2015. gadā komisijas uzmanība bija vērsta uz Rumāniju. Esam runājuši par to, ka [Teita] kuratori varētu apmeklēt Baltijas valstis 2018. gadā.
Mūsu mērķis ir pielikt pūles, lai kuratori veiktu padziļinātāku izpēti gan paši, gan izmantotu mūsu pētījumu un sāktu izvēlēties, kurus māksliniekus viņi vēlētos redzēt Tate Modern kolekcijā. Esam iecerējuši veikt dāvinājumus jau pirms 2018. gada, kā arī ir ieplānotas finanses tieši Lietuvas, Latvijas un Igaunijas mākslas iegādei. Teita kuratorus ļoti interesē Lietuvas fotogrāfija – muzejam ir liela fotogrāfijas nodaļa. Lietuva ir ļoti spēcīga šajā jomā, tāpēc domāju, ka mums ir labas izredzes parādīties Teitā pirms 2018. gada, varbūt jau 2017. – skatīsimies, kā tas virzīsies. Galvenais mērķis, kāpēc es esmu Teita komisijā, – piekļūt kuratoriem, iespējams, nedaudz ietekmēt viņus un iedrošināt virzīt Lietuvas mākslu.
Lins Jusonis. Repetition. 2011. Audekls, akrils. 115 x 150 cm. Foto: Arūnas Baltėnas
Kāpēc jums personiski tas ir svarīgi?
Viena lieta būtu – mēs esam sajūsmā par Lietuvas mākslu kopumā un gribētu to redzēt populāru pasaulē. Kāpēc lai tikai lietuvieši zinātu lieliskos lietuviešu māksliniekus? Atbalstot mūsu māksliniekus, pērkot viņu darbus, veidojot viņu izstādes, apmeklējot viņu izstādes citās institūcijās, mēs ceļam gan viņu mākslas vērtību, gan viņu finansiālo vērtību nākotnē. Nesaku, ka mēs nebūtu vīlušies, ja mūsu kolekcijas vērtība laika gaitā neceltos, tomēr galvenais ir, lai nākotnē augtu tās vēsturiskā, kultūras un mākslinieciskā vērtība. Un, jo vairāk lietuviešu mākslinieku darbu iekļūst lielajās institūcijās – kā Teits, MoMA u.c. –, jo lielāka vērtība būs mūsu kolekcijai.
Kā jums šķiet, kāpēc Baltijas reģions līdz šim nav bijis pārāk zināms pasaules mākslas ainā? Mēs esam neatkarīgas valstis jau vairāk nekā 20 gadus.
Domāju, ka tam ir pāris iemeslu. Galvenais – mēs ilgu laiku bijām Padomju Savienības daļa.
Lielākā daļa mākslas pasaules pazīst Krievijas mākslu...
Tāpēc, ka Krievijā ir daudz bagātu cilvēku, kas to virza. Mūsu galerijas un māksliniekus neatbalsta ne valsts, ne arī viņi iegūst atbalstu no privātajiem uzņēmumiem. Galerijas nav tik turīgas, bet katra kustība, lai virzītu mākslinieku, maksā naudu – laba izstāde, došanās uz biennālēm, mākslas mesēm utt. Otrs iemesls – lielo muzeju kuratoriem nav laika tikt uz visām vietām, lai redzētu mākslu. Tagad, kad esmu ar Tate Modern strādājis divus gadus, redzu, ka šiem cilvēkiem vienkārši nav laika nokļūt līdz Baltijai. Protams, tā arī nav viņu prioritāte, pretējā gadījumā situācija būtu citādāka. Tomēr es domāju, ka ar laiku tas mainīsies. Šaubos, vai pasaules muzejos būs daudz mūsu mākslinieku darbu, tomēr noteikti būs vairāk, nekā ir šodien. Teita kuratori pazīst dažus šī reģiona māksliniekus – tos, kuri viņiem ir svarīgi un kuriem ir laba slava. Viņi labprāt šos māksliniekus redzētu, bet laika trūkuma dēļ tas nenotiek. Arī finansiālās iespējas ir ierobežotas, līdz ar to par prioritāti kļūst kas cits – lietas, kam šodien ir lielāka nozīme. Ja Teita muzejs laiku pa laikam saņemtu ziedojumus no Baltijas, tā kolekcijā noteikti jau tagad būtu dažu mūsu autoru darbi. Tomēr arī ziedojumiem ir jāiziet cauri tai pašai sistēmai kā iepirkumiem – katru ziedojumu, kas tiek saņemts, izskata visas tās pašas komisijas, kas lemj par iepirkumiem, un tas paņem laiku. Katru mākslas darbu ir jāapstiprina visām komisijām un beigu beigās arī padomei. Tikai tad mākslas darbam ir tiesības būt kolekcijā. Viņi neapstiprina visu. Tam ir jābūt ļoti nozīmīgam māksliniekam un ļoti nozīmīgam mākslas darbam.
Tonijs Kregs. Contradiction. 2013. Bronza. 215 x 85 x 80 cm. Foto: Charles Duprat
Ko esat novērojis, kādi ir kritēriji, lai darbs tiktu iegādāts? Vai tiek vērtēta mākslas darba nozīme vietējā vai pasaules kontekstā?
Galvenais kritērijs, kā es to redzu, ir mākslinieka nozīme kāda Eiropas mākslas perioda vai virziena kontekstā. Noteikti tiek ņemts vērā, vai mākslinieks ir atzīts vietējā vidē, bet viņu noteikti arī grib redzēt kā daļu no starptautiskā mantojuma. Piemēram, mums ir daudz mākslinieku, kuri ir zināmi tikai Lietuvā, un es šaubos, vai viņu darbi varēs iekļūt starptautiskā muzejā, jo tie vienkārši neiekļaujas plašākā Eiropas kontekstā. Īpaši sarežģīti tas ir modernisma māksliniekiem, kuri strādāja padomju laikā, ja vien tos kādā veidā neattiecināt pie kādas Krievijas kustības. Un to izdarīt ir ļoti grūti, jo ir tikai daži autori, kurus varētu saistīt ar kādu no Krievijas kustībām. Mēs patiesībā esam centušies sevi nodalīt no šīm kustībām. Turklāt šie mākslinieki nav bijuši izstādīti ārzemēs, tikai padomju republikās.
Es domāju, ka būtu vērts izpētīt, kāpēc neviens no Baltijas valstu autoriem nekad nav bijis pazīstams ne padomju, ne starptautiskajā mākslas vidē – te es runāju par moderno mākslu, ne laikmetīgajiem autoriem, kas ir pilnīgi cits stāsts.
Acīmredzot šo iemeslu dēļ arī jūs darbojaties kā mākslas patrons.
Jā, es uzskatu, ka ir svarīgi atbalstīt jaunus un talantīgus māksliniekus, jo bez valsts vai privātpersonu atbalsta viņiem ir ļoti grūti iegūt vajadzīgo motivāciju, nemaz nerunājot par iekļūšanu starptautiskajā tirgū. Tā ir vieta, kur tiek iegūta atpazīstamība un atzinība. Tu vari būt nozīmīgs Lietuvā, bet, ja neesi ieguvis atzinību starptautiskajā mākslas tirgū...
Vai jums ir svarīga komunikācija ar māksliniekiem – satikt viņus, sarunāties?
Personīgi man – ne gluži.
Kā ir ar komunikāciju ar citiem mākslas kolekcionāriem?
Mēs daudz sarunājamies ar citiem kolekcionāriem, mēs tiekamies. Nav nepieciešams tikties un sarunāties par mākslu, bet mēs pazīstam svarīgākās vietējās kolekcijas, un mēs noteikti vēlamies dalīties savā pieredzē un zināšanās – mēs runājam par pirkumiem utt. Tas ir interesanti, jo patiesībā katrs kolekcionārs vēlas padižoties.
Mums ir saikne ar māksliniekiem, bet tā nav īpaši tuva. Nevarētu teikt, ka mēs piedalāmies mākslinieku bohēmā. Daži cilvēki varbūt to dara, bet es tam nepiešķiru svarīgu nozīmi.
Vai jūs apmeklējat izstādes un sekojat tam, kas notiek mākslas pasaulē?
Mēs visu laiku sekojam mākslas procesiem. Mūsu kuratori veic pētījumus un sūta mums piedāvājumus un informāciju par aktuālajām izstādēm vai jaunajiem māksliniekiem. Lietuvas mākslas lauks ir diezgan labi aptverts, jo šī ir maza valsts, mēs pazīstam lielāko daļu mākslinieku un redzam, kā situācija šeit attīstās.
Protams, starptautiskais tirgus ir daudz plašāks un tajā ir daudz sarežģītāk orientēties. Tā kā mēs kolekcionējam jauno mākslinieku darbus – tādu, kas jau nedaudz ir nostiprinājuši savu vietu ar izstādēm galvenajos muzejos, tomēr vēl aizvien ir savas karjeras sākumpunktā. Pagājušajā gadā mēs apmeklējām gandrīz visas mākslas meses – Latīņamerikā, Maiami, Ņujorkā, Londonā, Honkongā, Briselē, Parīzē, Bāzelē. Dodamies arī uz biennālēm. Tas ir veids, kā patiešām mācīties. Tas ir sava veida process. Tas ir vaļasprieks. Nekas nav jāplāno, kā tas notiek ar darbu. Vienkārši tiek pavadīts laiks ar mākslu – tas viss. Tomēr ikreiz, kad esam kādā pilsētā ārzemēs, obligāta lieta ir muzeja vai lielāko izstāžu apmeklējums. Tas ir dzīves stils.
Vai ir kāda izstāde, kas salīdzinoši ar citām atstājusi uz jums vispaliekošāko iespaidu? Piemēram, es pirms daudziem gadiem redzēju kādu izstādi, kuru vēl aizvien ļoti labi atceros, jo šī pieredze bija ļoti spēcīga un emocionāla.
(Kādu brīdi domā.) Laikam tā man vēl ir priekšā. Katrā ziņā 2015. gada Venēcijas biennāle kā nedēļu garš notikums atstāja uz mani ļoti labu iespaidu. Daži no paviljoniem – kā, piemēram, Japānas ekspozīcija vai Beļģijas paviljons ar milzīgo robotisko mākslas darbu – bija ļoti interesanti. Tomēr es nevarētu nosaukt īpašu izstādi, kas būtu uz mani atstājusi tik milzīgu iespaidu.
Varbūt kāds īpašs mākslas darbs?
Patiesībā – Ai Veiveja White House mākslas mesē Art Basel 2015, Unlimited sadaļā. Man patīk viņa darbi! Bet viņš ir pārāk dārgs mums. Tas ir ļoti, ļoti skaists darbs, tas ir apbrīnojams! Arī Japānas paviljons 2015. gada Venēcijas biennālē bija estētiski skaista lieta, ko redzēt. Un arī tā ideja bija interesanta. [Magdalēna] Abakanoviča ir lieliska māksliniece, kuras darbus es mīlu. Tomēr es nevarētu izcelt ko īpašu. Katru reizi, nonākot kādā lielā mākslas pasākumā, noteikti var kaut ko atrast.
Bertrāns Lavjē. Ibo. 2008. Bronza. 96 x 25 x 16 cm. Foto: Arūnas Baltėnas
Un jūsu kolekcijā – kuri būtu tie, teiksim, trīs autori vai darbi, kurus jūs izceltu?
Ja runājam par kolekcijas starptautisko sadaļu (mirkli domā)... es nosauktu Čārlzu Eiveriju – viņa lielo ļoti krāsaino zīmējumu, kas bija izstādīts Art Vilnius 2015 mesē. Tas ir apbrīnojams darbs, kas būs pie sienas manā mājā. Bertrāna Lavjē Ibo ir absolūti skaists darbs. Man patīk Tomasa Hausego darbi, tomēr es neteiktu, ka man ir kāds no mākslinieka visnozīmīgākajiem darbiem, jo viņš ir diezgan dārgs. Tonijs Kregs ir ļoti nozīmīgs mākslinieks, un mūsu kolekcijā esošais darbs ir ļoti labs. Tomēr ir daudz lietu, kuras es vēl gribētu iegādāties. Ir daudz mākslinieku, kuri mums vēl nav kolekcijā. Es domāju, tas nāks ar laiku. Piemēram, man patīk [Entonija] Gormlija skaistās skulptūras.
Kas atrodas pie sienām jūsu mājā?
Šobrīd tā ir tikai lietuviešu [modernā] māksla. Jaunajā mājā, ko būvēju, plānojam izvietot laikmetīgo mākslu. Tā būs lielāka, būs iespēja piekārt lielākus un nozīmīgākus darbus. Varēsim izlikt Čārlzu Eiveriju, Sekundino Ernandesu. Lavjē Ibo un cits viņa darbs – Dayak – noteikti būs mājā.
Ja nedomājam par cenām un ielūkojamies muzeju kolekcijās – vai ir kas tāds, ko jums gribētos?
Visi „zilie čipi” patiešām ir labi – Kūnsu un arī Hērstu es labprāt gribētu savā kolekcijā, īpaši viņa instalācijas. Agrāk mums ļoti patika glezniecība, bet laika gaitā mēs pievērsāmies arī citiem medijiem. Lielākā daļa no darbiem, ko esam iegādājušies nesen, nav gleznas. Kā varēja redzēt Art Vilnius 2016 – glezniecība tur nebija pārstāvēta, izrādījām tikai skulptūras un videodarbus. Arvien vairāk interesējamies par video, bet tas [kolekcijā] ienāk daudz lēnāk. Gleznu tu vienkārši ieraugi un izvēlies, kamēr video ir jānoskatās un jāsaprot tā ideja, jāizlasa par to – kā jau visā laikmetīgajā mākslā, bet it īpaši videodarbos. Pieļauju, ka viss nāk ar laiku un zināšanām – lasot, ar pieredzi, zināšanām par mākslinieku, zināšanām par to, kā un kāpēc viņš vai viņa strādā.
.%202013.%20pencil,%20ink,%20acrylic,%20gouache%20on%20paper.%20252.40x408.50.jpg)
Čārlzs Eiverijs. Untitled (View of the MoAO from the direction of the Place de la Revolution with Hammons, Hepworth, Koons, Unknown Easter Island Artist). 2013. Papīrs, zīmulis, tuša, akrils, guaša. 252,4 x 408,5 cm. Foto: Arūnas Baltėnas
Kā jums šķiet, vai interese par mākslu ir jelkādā veidā mainījusi jūsu personību? Daudzi tic, ka māksla var mainīt pasauli. Ko jūs par to domājat?
(Brīdi domā.) Viss mainās, bet es nedomāju, ka māksla kā īpaši mūs ir mainījusi. Es teiktu, ka māksla nāca īstajā laikā. Kopā ar to mēs augām kā indivīdi, tomēr nav tā, ka māksla mūs ļoti būtu mainījusi. Lai arī mēs esam paplašinājuši savas zināšanas, pateicoties mākslai – mums ir lielāka izpratne par dažāda veida lietām.
Globālā mērogā es neteiktu, ka māksla patiešām varētu ko mainīt. Politikā – nē, ekonomikā – jā, bet līdz noteiktam līmenim, tikai tāpēc, ka tajā tiek ieguldītas lielas naudas summas, tomēr ietekme vēl aizvien nav liela, ņemot vērā turīgo ļaužu vai pat vienkāršo cilvēku kopējos izdevumus.
Bet, ja mākslas darbs liek kādam domāt...
Māksla noteikti liek domāt, bet palūkosimies uz noteiktu laika periodu – cik daudz māksla patiešām ir mainījusi pasauli? Es neteiktu, ka tas ir noticis. Māksla vai atsevišķs mākslas darbs, protams, var mainīt mākslas pasauli.
Lai arī kā, māksla var labvēlīgi ietekmēt attieksmi attiecībā uz kultūru. Kad lieli muzeji, kultūras notikumi un milzīgas kolekcijas nonāk valstīs, kur tie/tās iepriekš nav bijuši, var teikt, ka tās ir pārmaiņas uz labu. Tās ir pozitīvas lietas, salīdzinot, piemēram, ar senu un nozīmīgu mākslas darbu iznīcināšanu Sīrijā.
Mākslas kolekcionāri ir tie, kuri ļoti spēcīgi ietekmē mākslas pasauli. Kā jūs personīgi izjūtat savu ietekmi uz izmaiņām?
Pat Lietuvā ir pāris kolekcionāri, kuri spēcīgi ietekmē mākslas tirgu. Es teiktu, ka divas trešdaļas no labākajiem mākslas darbiem Lietuvā atrodas vai nu muzejos vai privātkolekcijās. Ja šie kolekcionāri mākslas tirgū ielaistu simts darbus no savām kolekcijām, tirgus nogrimtu. Ja tā vietā viņi pieturētu darbus un nelaistu tirgū, darbu vērtība celtos. Cilvēki skatās uz kolekcionāriem, ko viņi pērk, un tad mēģina tiem sekot un nopirkt to pašu mākslinieku darbus. Tas, protams, arī ceļ tirgus un attiecīgo mākslinieku vērtību.
Šajā ziņā kolekcionāru ietekme ir milzīga. Arī kultūras kontekstā ietekme ir milzīga – paskat, kā pēdējo piecu gadu laikā ir mainījusies situācija privātajā sektorā: ir arvien vairāk privātpersonu un kompāniju, kas atbalsta mākslu, kolekcionē mākslu un rāda mākslu. Lielākā daļa cilvēku, kas ar to nodarbojas, ir kolekcionāri, nevis personas, kurām nav nekādas intereses par mākslu. Padomājiet, cik daudz izstādes ir atbalstītas tikai no privātpersonu puses! Īpaši to var redzēt ārzemēs, kur miljoni tiek ziedoti, lai uzbūvētu jaunus muzejus. Piemēram, Tate Modern jaunā ēka – pusi no līdzekļiem saziedoja privātpersonas un privātās kompānijas. Tam bija milzīga ietekme uz mākslas pasauli. Un tik daudz naudas tiek ieguldīts mākslā no privātkolekcionāru puses, it īpaši no amerikāņu privātkolekcionāriem. Ja labi zināms kolekcionārs, kuram pieder nozīmīga kolekcija, kaut ko nopērk no jauna mākslinieka, cilvēki sāk runāt, ka, iespējams, šim māksliniekam ir vērts pievērst uzmanību. Ar šāda veida uzmanību palielinās iespēja, ka labs galerists uzaicina šo mākslinieku izstādīties galerijā utt.
Es teiktu, ka mākslas tirgū ir četri spēlētāji – muzeji, kolekcionāri, galerijas un izsoļu nami, un tie visi ir savienoti. Iespējams, visobjektīvākie no visiem četriem ir muzeji, jo tiem vienmēr jādomā par darbu mantojumu utt. Privātkolekcionāri var domāt subjektīvi, viņiem nav jāuztraucas par to, ko viņi pērk – ja kaut kas patīk, viņi to pērk. Galerijas un izsoļu nami spēlē vienu spēli – kā nopelnīt pēc iespējas labāk. Tomēr tiem visiem ir labvēlīga ietekme uz mūsu kultūras dzīvi, kā arī mākslas tirgu.
Es nesen intervēju poļu mākslinieci Katažinu Koziru, kurai bija ļoti stingra nostāja par mākslas tirgu – tas, ka tirgū ieplūst tik daudz naudas, mākslai nav veselīgi, jo arvien vairāk mākslinieku rada darbus, domājot par naudu.
Ja ieskatāmies vēsturē, vienmēr ir bijis kāds, kurš atbalstījis māksliniekus – baznīca, privātpersonas vai kāds cits. Māksliniekiem jābūt nedaudz izsalkušiem, bet viņiem arī ir nepieciešami līdzekļi, lai radītu. Mākslinieki nerada tikai sev, pasaule tā vairāk nedarbojas. Viss ir pērkams un pārdodams, galu galā visi mākslinieki mēģina nopelnīt ar savu mākslu pēc iespējas vairāk.
Mākslas darbu cenas aug...
Ideju ielikt materiālā izmaksā daudz. Man šķiet, jo vairāk naudas ir māksliniekam vai arī – jo lielāku summu kāds iedod māksliniekam, lai radītu darbu –, jo interesantākus darbus mākslinieks var radīt. Tam ir divas puses. Es nepiekristu Kozirai.
Ir mazliet skumji, ja tiešām viss grozās tikai ap naudu.
Bet tas vienmēr ir bijis naudas jautājums.
Protams, vienmēr ir pastāvējusi pasūtījumu māksla un, pateicoties mecenātiem, ir radīti brīnišķīgi darbi. Tomēr man šķiet, ka māksliniekiem jārada tāpēc, ka viņi jūt šādu nepieciešamību, citādi tas nav pa īstam.
Ja skatāmies objektīvi, lai radītu mākslas darbu, jums nevajag daudz līdzekļu, pareizi? Bet, ja skatāmies dziļāk, ja patiešām vēlaties radīt ko labu, īpaši laikmetīgajā mākslā, ielikt ideju materiālā un radīt ko milzīgu un specifisku, kādam noteikti ir jāiztērē nauda. Kāds, protams, var parādīt performanci, kas neizmaksā neko, un arī tas var būt labs darbs. Domāju, ka viss nav tikai melns vai balts, ir nedaudz arī no pelēkā. Bet, protams, ka daudzas lietas šodien ir komercializējušās.
.%202009.jpg)
Tomass Hausego. Bronze Portrait (Midnight Mask). 2009. Foto: Arūnas Baltėnas
Atgriežoties pie Lewben mākslas fonda – kādi ir jūsu tuvākie nākotnes plāni?
Šobrīd esam iecerējuši izdot Lietuviešu emigrantu mākslas fonda otro albumu, kurā būs kataloģizēti visu trimdas mākslinieku darbi. Plānojam arī izdot Petra Kauļena – trimdas mākslinieka, kurš ilgu laiku dzīvoja ASV, – monogrāfiju. Kāds mākslas vēsturnieks ir veicis pamatīgu pētījumu par viņu, un mēs strādājam kopā, lai nākamo divu gadu laikā izdotu Kauļena monogrāfiju. Tad lēnām lūkojamies arī to mākslinieku virzienā, kuri nav pamanīti mākslas pasaulē, – par viņiem tiek veikti pētījumi.
Mēs turpinām iepirkt lietuviešu mākslu, tomēr kolekcija jau ir diezgan liela, un izskatās, ka tajā ir pārstāvēti visi nozīmīgākie mākslinieki. Tie ir labi darbi, līdz ar to mums nav nepieciešamības šo jomu attīstīt tālāk. Drīzāk vēlamies virzīt Lietuvas mākslu pasaulē, īpaši izmantojot Tate Modern piedāvātās iespējas: savienot starptautisko un Lietuvas mākslu, veidot izstādes ārzemēs, organizēt kopīgas izstādes ar citiem fondiem un vienkārši mēģināt vairāk iepazīstināt pasauli ar lietuviešu mākslu. Domāju, ka tas ir vissvarīgākais Lewben mākslas fonda mērķis. Ir dažādi veidi, kā to sasniegt, bet nekad nevaram būt pārliecināti, kurš būs tas labākais.
