Ziedot kultūrai*
17/10/2011
Mazo nevalstisko kultūras organizāciju izdzīvošanas iespēju jautājums un mecenātisma loma Latvijas kultūrā kārtējo reizi aktualizējās šoruden – mirklī, kad 1. septembrī beidzās līdzdarbības līgums starp Latvijas Republikas Kultūras ministriju un "Kim? laikmetīgās mākslas centru". Kultūras ministrija informēja "Kim?", ka "par valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšanu laikmetīgās mākslas pieejamības nodrošināšanai tiks lemts pēc likuma “Par valsts budžetu 2012. gadam” pieņemšanas".
Šī notikuma kontekstā "Kim? laikmetīgās mākslas centra" kādreizējā direktore Zanes Čulkstēna, kas šobrīd studē Kolumbijas universitātē Ņujorkā, iniciēja diskusiju profesionālajā vidē par iespējamām kultūras atbalsta stratēģijām. Tostarp izskanēja arī doma par tā dēvētā ASV kultūras finansēšanas modeļa iedzīvināšanu, piešķirot aizvien lielāku lomu privātajiem ziedotājiem. Arterritory.com mēģināja izzināt kultūras jomā ieinteresēto personu viedokli, lūdzot izteikt savas domas par sekojošiem jautājumiem:
- Vai ASV modelis spēj veiksmīgi darboties Latvijā?
- Kas ir mecenātisma un privāto ziedotāju virzītājspēks un kādi ir tā veicinošie faktori?
Respondentu vidū bija visas ieinteresētās puses – gan esošie un potenciālie ziedojumu saņēmēji, gan aktīvākie ziedotāji vizuālās mākslas jomā:
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (direktore Māra Lāce);
Kim? laikmetīgās mākslas centrs (direktore Zane Onckule);
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (direktore Solvita Krese);
Valsts kultūrkapitāla fonds (direktors Edgars Vērpe);
Jauno mediju kultūras centrs RIXC (vadītāja Rasa Šmite);
Kultūras un mākslas projekts "Noass"
(valdes priekšsēdētājs Dzintars Zilgalvis);
Izdevniecība "Neputns" (galvenā redaktore Laima Slava);
SIA "Alfor" (valdes priekšsēdētājs Jānis Zuzāns);
Uzņēmējs un mākslas kolekcionārs Aldis Plaudis;
Fonds "Mūsdienu mākslas centrs" (direktore Irina Vītola).
Plašāk par ziedošanas tēmu un lomu kultūrā Arterritory.com aicināja izteikties bijušo (2009–2010) Latvijas Republikas Kultūras ministru Intu Dālderi.
Ints Dālderis:
- Ziedošana ir ļoti personisks izvēles akts. Viennozīmīgi vispārināt motīvus, pēc kuriem vadās ziedotājs, ir grūti.
Ja par motivāciju uzskatām nodokļu atlaides, protams, tā ir lielāka ziedojot kā uzņēmumam, nevis kā privātai personai. Privātpersonas ienākuma nodokļa atlaides likme ir 25%, savukārt uzņēmumu ienākumu nodokļa atlaide ir 85%. Palielināt privātpersonu-ziedotāju nodokļu atlaides likmi šībrīža valsts finansiālajos apstākļos nav iespējams.
Lai ziedotājs saņemtu nodokļu atmaksu, ir jāaizpilda gada ienākumu deklarācija, kurā jānorāda ziedotās summas apmērs – daļai iedzīvotāju šīs deklarācijas izpilde šķiet apgrūtinoša, taču liela daļa cilvēku ziedo, nemaz nezinot par šīm nodokļu atlaižu iespējām. Cilvēku vienīgā motivācija ziedot nevarētu būt nodokļu atvieglojumu iegūšana. Uzskatu, ka tas ir tikai viens no faktoriem, un svarīgi ir apzināties, ka jebkura nauda, kas tiek novirzīta valstij – mūsu pašu nauda vien ir, tā, nomaksāta nodokļos, ir kā atbildība par kultūru. Tie, kas to apzinās, ziedo, atpakaļ neprasot.
Cilvēki, kuri ir nopelnījuši lielu naudu, atzīst, ka viņi izjūt atbildību par sabiedrību, par tās nākotni. Kad sakārtota ir personīgā dzīve, vajadzības un nepieciešamības, rodas vēlēšanās paraudzīties īsto vērtību virzienā – uz tām cilvēka darbības izpausmēm, kas saistītas ar garīgu sfēru, ar tām nenodefinējamām lietām, kuru dēļ cilvēks ir īpašs, uz zemes dzīvojot. Un tā ir viņu pārliecība.
- Kādā veidā būtu iespējams veicināt ziedošanu?
- Veicināt privātpersonu ieguldījumu varētu divējādi: maksimāli atvieglojot deklarāciju veidošanu un cenšoties rūpīgāk izskaidrot šo sabiedrības atbildības momentu. Sabiedrība mainās, un tas ir nebeidzams atgādināšanas darbs, tas visā pasaulē ir nepārtraukts process, kurā visu laiku ir jāstāsta, ko nozīmē kultūra sabiedrības dzīvē, ko konkrēti katram indivīdam un sabiedrībai kopumā tā sniedz. Cilvēkiem jāsaprot, ka bez kultūras nevar attīstīties arī ekonomika, uzņēmēju bizness attītās tādā vidē, kur ir izglītoti, kulturāli, attīstīti cilvēki un sakārtota sabiedrība.
Kad cilvēks ir sasniedzis noteiktu turības līmeni, viņam lielā mērā jāsaprot, ka tas nav tikai viņa nopelns, bet visas sabiedrības nopelns, un ka tad ir laiks ko dot atpakaļ.
Ar informēšanu būtu jānodarbojas pašam kultūras sektoram – gan valstiskam, gan nevalstiskam. It īpaši nevalstiskajam, uz kuru visvairāk šie ziedojumi attiektos. Kultūras sektoram būtu jādomā, kā popularizēt šo ideju, stāstīt par rezultātiem un devumu sabiedrībai kopumā. Savukārt valstij no savas puses vairāk sabiedrība jāinformē par ieviesto nodokļu atlaižu mehānismu.
Tāpat veicinoša ir arī prestiža aspekta uzsvēršana – katru gadu tiek izteikta atzinība lielākajiem kultūras atbalstītājiem, mecenātiem un sponsoriem valstiskā mērogā, un tā ir jāturpina. >>
*Privātpersonām saskaņā ar likumu “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” ziedojot Latvijas Republikā reģistrētām biedrībām, nodibinājumiem un reliģiskajām organizācijām, kurām piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss saskaņā ar Sabiedriskā labuma organizāciju likumu, pirms ienākuma aplikšanas ar nodokli no gada apliekamo ienākumu apjoma tiek atskaitītas ziedojumu summas, taču šīs summas nedrīkst pārsniegt 10 procentus no apliekamā ienākuma lieluma.
- Kā jūs raksturotu šībrīža situāciju?
- Ir vairāki fondi, kas savu mērķu sarakstā ir iekļāvuši kultūras sektoru, tostarp tādu lielu banku kā "Aizkraukles banka" un "Rietumu banka" sabiedriskā labuma fondi, tāpat arī "SIA Alfor", kas aktīvi atbalsta vizuālo mākslu, un Borisa un Ināras Teterevu fonds, kas atbalsta Rundāles pils atjaunošanu, un citi.
Protams, ka šī aina varētu būt daudz, daudz aktīvāka, taču ziedošanas tradīcija Latvijā ir rašanās stadijā. Šobrīd nodokļa atlaižu formā valsts atgriež 110 000–150 000 latu gadā. Tā nav liela summa, tātad arī privātpersonu ziedotās summas nav lielas. Jāņem vērā arī situācija, ka daudzas privātpersonas, reģistrējušās kā pašnodarbinātās personas, individuālie komersanti un mikrouzņēmumi, faktiski strādā kā privātpersonas.
Tomēr jāatzīst, ka Latvijas Nacionālā opera, Latvijas Nacionālais teātris un citu kultūras iestāžu budžetos ļoti lielu daļu sastāda ziedojumi un sponsoru līdzekļi. Domāju, ka šīs institūcijas būtu pavisam citādākas, ja nebūtu tik laba sadarbība ar uzņēmumiem un privātajiem ziedotājiem. Piemēram, opera katru gadu piesaista ap pusmiljonu latu lielus līdzekļus – šī daļa ir ievērojama, ja parēķina, ka valsts devums ir 3,8 miljoni.
Atšķirībā no anglosakšu zemēm, kur jau tradicionāli kultūra un daudzas citas parādības pastāv tikai tāpēc, ka pastāv ziedošanas prakse, mums gan no Padomju laikiem, gan no Eiropas tradīcijas iesakņojies uzskats, ka kultūra ir tā, kuru pienākas atbalstīt tikai valstij.
- Kādas tad ir iespējamās kultūras finansēšanas formulas?
- Ja domājam, kā sakārtot kultūras vidi, palieku tajā pozīcijā, ka labāk nodokļus iekasēt sapratīgi caur valsts pārvaldes institūcijām, budžetu sadalot vienmērīgi.
Ir valstis, kur iespējams daļu savu nodokļu novirzīt sev interesējoša virzienā, taču mūsu budžeta situācijā šāds risinājums tuvākajā laikā nav gaidāms, bet tālākā nākotnē tā varētu...
Ja mēs kultūras attīstību pilnībā nodotu sabiedrības rokās – mēs ātri pazaudētu tādas sfēras, kas nav tik populāras un varbūt nav tik redzamas, bet ir ārkārtīgi nozīmīgas. Piemēram, ASV šis atbalsts fokusējas uz sfērām, kuru rezultāts ir ātri redzams, bet ne vienmēr tās ir saturiski dziļākais un nacionāli nozīmīgs. Manuprāt, nevajadzētu iet to ceļu, kuru iet ASV, visu novirzot pilsoņu iniciatīvai. Domāju, Eiropas kultūras nācijai svarīgi kaut daļu tomēr veikt caur valsti.
ASV UN EIROPAS MODELIS. PAR UN PRET
Zane Čulkstēna:
- Situācija ASV tiek risināta divos līmeņos: pirmkārt, filantropijas tradīcijas veidošana, kas ietver ievērojamas nodokļu atlaides ziedotājiem u.c. ieguvumus. Otrkārt, kultūras institūciju darba organizācijas kapacitātes celšana.
Māra Lāce:
- Tā ir Amerikas tradīcija, tā nav Eiropas tradīcija. Latvijā, manuprāt, ASV sistēma nevarētu darboties. Amerikas demokrātiskā tradīcija, vairāk kā divus simtus gadu veca, jau no pašiem pirmsākumiem ir tāda, ka, ja sabiedrība kaut ko vēlas izveidot, tad sabiedrība par to maksā. Tā šī tradīcija veidojās, attīstījās fondi, nodokļu atlaižu sistēmas utt. ASV sabiedrība pie tā ir pieradināta, tomēr Eiropas tradīcija ir cita. Ja runājam par muzejiem, tad Eiropā muzeji ir veidoti kā monarhu muzeji, tie ir veidoti kā “no augšas” un tad piedāvāti publikas apskatei. Tātad “mēs dodam” nevis “jūs radāt”.
Šie ir divi dažādi modeļi, un ja lielās, vecās Rietumeiropas valstis, tādas kā Francija, nav pārgājušas uz citu modeli, tad es absolūti neredzu šādu iespēju mazās, nacionālās valstīs. Kultūra ir dārgs prieks, un mazā nacionālā zemē kultūru ir jāuztur valstij, jo kultūra ir vienīgais pamats, kāpēc tā pastāv kā nacionāla valsts.
Ne tuvākā, ne tālāka nākotne neredzu vīziju par pāriešanu uz ASV modeli. To mums neļauj arī tas niecīgais iedzīvotāju skaits, kas to varētu atļauties.
Laima Slava:
- Amerikas sistēma ir radusies uz pilnīgi citiem principiem, arī sabiedrības noslāņošanās vēstures saknes ir dziļas – tur patiešām ir šie lielie mecenāti ar lielām naudām, kuri, un tas ir tikai dabiski, trešajā paaudzē kļuvuši par kultūras finansētājiem.
Pie mums tas ir citādāk, loks, ko varētu privāti piesaistīt, ir ļoti šaurs – tie burtiski ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi cilvēki. Mēs esam maza nācija, par nācijas kultūras vērtībām ir jāatbild valstij. Valsts izveido institūcijas, kuras nepieciešams atbalstīt, un izdala līdzekļus to atbalstam. Mēs vienīgi sūdzamies, ka to līdzekļu ir par maz... Ir par maz, un jautājums ir, kā līdzekļus palielināt?! Nodot sabiedrības rokās – nekādā gadījumā!
Jānis Zuzāns:
- ASV viss veidojas no cilvēku uzkrātā kapitāla. Pienākot mūža beigām, vairs neredzot, kur izlietot uzkrāto, cilvēks ir gatavs finansēt, piemēram, kāda spārna izbūvi muzejam.
Nedomāju, ka Latvijā tas varētu veiksmīgi darboties, vismaz pagaidām nē. Sabiedrībai nav uzkrātā kapitāla, turklāt visas finanses grozās tikai ap Rīgu un Pierīgu. Šodienas Latvijā vispirms ir jābūt spēcīgām valsts institūcijām, kas paredz finansējumu kultūrai.
Mums ir vajadzīgs arī laiks, jo ar laiku viss uzkrājas, un kapitāls piesaista kapitālu. Mēs vēl esam ļoti jauna sabiedrība, šajā neatkarībā ir pagājuši vien divdesmit gadi, jāpagaida vēl savi divdesmit, un būs krietni labāk. Uz līdzenas vietas un pasakām nekas nestrādā!
NEINFORMĒTĪBAS FANTOMS UN PRIVĀTAIS MECENĀTISMS
Zane Čulkstēna:
- Latvijā ir svarīgi informēt sabiedrību, ka ziedot un saņemt nodokļu atlaides var ne tikai uzņēmumi, bet arī privātpersonas, un ka ir iespējams ziedot arī kultūras organizācijām. Turklāt šī sistēma mūsu valstī darbojas jau sen.
Ojārs Pētersons:
- Neinformētība ir tāds kā fantoms, kas uzaudzis pie mums pēdējos divdesmit gados. Vairs jau nav iespējams saprast, kā vēl īpašāk cilvēki būtu jāinformē par dažādām lietām – laikā, kad ir internets un būtībā nav nekādu informācijas izplatības problēmu.
Jebkurš, kam ir kaut minimāla interese, informāciju par nodokļu atlaidēm un par to, ka atbalsts mākslai un kultūrai ir nepieciešams, var atrast – turklāt ļoti vienkārši.
Privātpersonu atbalsts jaunajiem māksliniekiem balstās uz privātām attiecībām. Atbalstu saņem tie mākslinieki, kuri paši spējuši atrast savus atbalstītājus.
Protams, ir atsevišķi cilvēki, kuri ir ieinteresēti mākslas procesos un iespēju sniegt palīdzību rod paši pēc savas iniciatīvas.
Manuprāt, valsts – ar kuru saprotam likumus un Ministru kabineta noteikumus, jau ir izdarījusi visu, kas ir tās iespējās. Neko vairāk par nodokļu atlaidēm es neredzu kā iespējamu. Diez vai valsts varētu simtprocentīgi atteikties no privātpersonu vai uzņēmumu nodokļu summas, attaisnojot to ar ziedojumu. Un vai tas būtu valsts pienākums speciāli meklēt kādu veidu, kā stimulēt privātpersonu atbalstu mākslai?! Manuprāt, šīs iespējas atbalstīt tā jau ir radījusi.
Māra Lāce:
- Runājot par privātpersonu aktivitāti, man personīgi šķiet, ka virzītājspēks ir vēlēšanās to darīt nevis sagaidāmās atlaides nākotnē. Tā ir labā griba atbalstīt mākslu un kultūru, kuru motivē interese par procesu. Vai tas ir sirds aicinājums, vai tā ir lielāka vēlme iesaistīties procesos ar tālejošu domu un būt šīs spēles dalībniekam.
Muzeja gadījumā šī atbalstīšana var būt ļoti dažāda – tie var būt naudas ieguldījumi vai privātpersonu palīdzība izstāžu veidošanā, dodot savās privātkolekcijās esošos darbus.
Kas attiecas uz finansiālo ziedojumu jeb mecenātismu, jāatzīst, ka muzejam lielāka pieredze ir tieši ar uzņēmumu atbalstu.
Visas muzeja un atbalstītāju attiecības veidojas savstarpējā saskarsmē un dialogos. Muzejs ierasti iet šo oficiālo ceļu, vēršoties pie uzņēmuma vai kāda fonda, taču vienmēr pastāv horizontālā saite starp konkrētiem cilvēkiem muzejā un privātpersonām. Tālāk viss atkarīgs no tā, cik lielā mērā izdodas ieinteresēt par konkrētu projektu un cik atvērtas sarunām ir abas puses. Arī tur, kur ir runa par uzņēmumu ziedojumiem, daudz kas ir atkarīgs tieši no uzņēmuma vadītāja vai citas amatpersonas ieinteresētības.
Jānis Zuzāns:
- Uzskatu, ka mecenātisms nebalstās uz iespējamiem finansiāliem atvieglojumiem nākotnē, pārliecība par mecenātisma vajadzību – vai nu ir, vai nu tās nav. Lai gan iespēja ieekonomēt var darboties kā motivators, ar kuru pavairot cilvēku interesi. Taču tas noteikti nebūtu tas labākais motivators. "SIA Alfor" atbalstu kultūras projektiem, muzejam, teātrim vai laikmetīgās mākslas parādībām sniedz, neskatoties uz iespējamiem atvieglojumiem, bet vadoties pēc ieinteresētības un patikas.
Uzskatu, ka ir vērts mēģināt darīt visu, kas kaut kādā veidā var stimulēt kultūras attīstību, mākslas parādības. Arī niecīgais privāta sektora ieguldījums nav peļams. Varbūt cilvēkiem pusmūža vecumā to grūtāk saprast, bet jaunieši to sapratīs daudz labāk, tādēļ, ka daļa jaunās paaudzes ļoti ātri kļūst turīgi un arī krietni ātrāk saprot kultūras pozitīvo pienesumu. Domāju, katrs veids, kādā palielināt šo pienesumu, ir labs, un nevajag ignorēt gadā ienākušos summu, kas varbūt neko īpaši rezultatīvu nav devusi. Tā nedod pagaidām, bet ar laiku cilvēki jutīs rezultātu. Katrs finansiāla atbalsta piesaistes mēģinājums ir tikai veicināms – šobrīd tas varbūt dīgst tādā neauglīgā zemē, taču tradīcijas veidojas tikai ar laiku.
Solvita Krese:
- Atzīstos, es nezināju, ka daļu sava ienākuma nodokļa var ziedot arī privātpersonas. Tādām nelielām organizācijām, kāds ir arī Laikmetīgās mākslas centrs (LMC), būtu akūti svarīga iespēja minētā veidā saņemt līdzekļus. LMC līdzīgi virknei citu kultūras institūciju ir savs lojālu cilvēku loks, kas labprāt izrādītu atbalstu. Turklāt, raugoties, kā mehānisms ir izstrādāts, ziedotājiem tas ir arī izdevīgi. Ja iespēju popularizētu un procedūru – atvieglotu, tad domāju, ļoti daudzi labprāt to izmantotu, tai skaitā arī es.
Vērojot, kā valsts izlieto nodokļu maksātāju naudu, zem līdzekļu sadales ne vienmēr gribas parakstīties; rodas bezspēcības sajūta, cik maz ir mūsu varā. Savukārt privātpersonu ziedojumu sistēma īsteno demokrātiskās sabiedrības pamatu – iespēju izvēlēties. Tā sniedz kaut nelielu kontroli, kā nodokļu naudu novirzīt. Ikvienam rodas iespēja iesaistīties kultūrpolitikas, kultūras infrastruktūras attīstībā.
Rasa Šmite:
- Jau 15 gadus strādāju kultūras organizācijā, un RIXC vēl nekad privātu finansējumu nav saņēmis. Tālab ir grūti iedomāties, ka privātpersonas ar tādu mecenātismu pēkšņi varētu sākt aktīvi nodarboties. Taču atsevišķus gadījumus varu iztēloties. Piemēram, ja privātpersona ar lielākiem ienākumiem ir organizācijai personīgi pazīstama un tās izaugsmē varētu būt ieinteresēta. Teiksim, man ir kāds bagāts draugs, kuram patīk tas, ko darām, un viņš to labprāt atbalstītu. Jāatceras, ka vienmēr būtiska ir komunikācija: nenogurstoši skaidrot, kas mēs tādi esam, pirms uz individuāliem ziedojumiem cerēt. Pieļauju gan, ka tā vienkārši ziedot kultūras organizācijām, kurās liela daļa līdzekļu tiek tērēti administrācijai, varētu nebūt tā rosinošākā motivācija. Privātpersonas noteikti vieglāk būtu pārliecināt, ja mērķis būtu publiski redzams pasākums vai izstāde.
KUR PALIEK ZIEDOTĀJU NAUDA
Irina Vītola:
- Ir skaļi jārunā par pamatlietām, ir jābūt informatīvam materiālam, lai indivīds zina, kas ar viņa naudu, to ziedojot, notiek un kāds viņam no tā ir ieguvums. Proti, ne vien noteikts sabiedriskais statuss, kļūstot par kādas biedrības draugu vai goda locekli, bet arīdzan iespēja daļu nodokļa no valsts atgūt.
Nosacījums, ka organizācijām jābūt ar sabiedriskā labuma statusu, mums šķiet tikai loģisks. Organizācijās ar šādu statusu ir noteikta finanšu atskaites kārtība un tādējādi ziedotājs var izsekot, kur viņa nauda nonāk, kas ir ļoti svarīgi.
Aldis Plaudis:
- Ziedojumu formulu vai atvieglojumu saņemšanu ziedojumu gadījumā ir nepieciešams vienkāršot, lai būtu viennozīmīgi skaidrs, kāds bonuss no kopējās nodokļu summas tiks saņemts ziedojuma gadījumā.
Taču, ja aprēķināšanas mehānisms ir tik sarežģīts, un katrā institūcijā, kur tas ir jāapstiprina uz ziedotāju skatās kā uz blēdi... Tas ir sāpīgi, ka vēl divdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas šis jēdziens “charity” jeb labdarība vēl joprojām nav ieguvis prestižu skanējumu. Diemžēl aizvien tiek domāts tādās kategorijās kā – ja uzņēmējs ziedo kaut kam, tad ir skaidrs, ka viņš šo naudu ir nozadzis, bet lai kaut kā reabilitētos, viņš atmet kultūrai.
Pirmkārt, sabiedrība ar neuzticību raugās, kā privātpersona “ne no šā – ne no tā” var noziedot muzejam, otrkārt, skaita līdzi un mēra “kāpēc tik maz?!”. Treškārt, ļoti lielu cirtienu izdara tās organizācijas, kuras konkrētam projektam ziedoto naudu vienkārši “izkleķerē”, aizbāžot savos sarakstos radušos caurumus. Nauda mērķi, kā izrādās, nav sasniegusi! Sakiet, vai tas veicina vēlmi ziedot vēlreiz caur fondiem?!
Edgars Vērpe:
- VKKF pieņem gan mērķziedojumus (ziedotājs var norādīt konkrētu mērķi – izstādei, koncertam materiālo izmaksu segšanai, vai kādam māksliniekam – stipendijai), gan ziedojumus fonda pamatmērķu realizācijai. Ziedojumus VKKF administrē par sava administratīvā budžeta līdzekļiem – tas nozīmē, ka visa ziedotā summa 100% tiek iztērēta ziedojuma mērķa realizācijai.
Domāju, ka privātpersonas ziedo maz vairāku iemeslu dēļ. Neuzticas valstij, netic, ka varēs saņemt pienākošās atlaides, negrib rakstīt deklarāciju. Lai pierādītu ziedojuma faktu, pietiek tikai ar pārskaitījuma uzdevumu un VKKF padomes lēmumu par ziedojuma pieņemšanu, taču cilvēki noteikti grib arī līgumu un citas garantijas. Domāju, ka daudzus, tajā skaitā arī mani, biedē birokrātiskās procedūras VID. VKKF visus ziedotājus iekļauj gada pārskatā un sarakstu publicē “Latvijas Vēstnesī”.
Zane Onckule:
- Vispirms jāatzīst, ka neesmu iedziļinājusies jautājumā par nodokļu atvieglojumu sistēmu un tās atšķirībām privātpersonu un organizāciju ziedojumu gadījumā.
Laikmetīgās mākslas centrs kim? uz doto brīdi vēl nav ieguvis sabiedriskā labuma organizācijas statusu, kad tai ziedojušās personas ir tiesīgas saņemt likumos noteiktos nodokļu atvieglojumus, taču dokumenti ir iesniegti Valsts ieņēmumu dienestā un process ir aizsākts.
Nav noslēpums, ka šobrīd kim? ir finansiāli sarežģītā situācijā – līgums ar Latvijas Kultūras ministriju septembrī beidzās un dažādu apstākļu dēļ patlaban tas nevar tikt pagarināts.
Finansiāli situācija ir ļoti komplicēta, līdz ar to, izmantojot savus esošos mediju kanālus un veidus, kādā centrs informē par izstādēm, plānots rakstīt relīzes un komunicēt par savu situāciju. Varbūt noformējot to kā atskatu uz iepriekšējos divos kim? pastāvēšanas gados paveikto un ieskicējot šī brīža situāciju – atbalsta nepieciešamību kā risinājumu. Ja vien pilsēta un valsts uzskata, ka laikmetīgās mākslas centrs kim? ir vajadzīgs...
LABDARĪBA KĀ IEKŠĒJA NEPIECIEŠAMĪBA
Dzintars Zilgalvis:
- Nodarboties ar labdarību ir gan privātpersonas, gan arī uzņēmuma personīgi izvēlēts uzstādījums: ziedot regulāri vai neziedot vispār. Kad labdarība ir iekšēja nepieciešamība, tad privātpersona to dara aiz laba prāta. Nedomāju, ka izvēlē, piemēram, kultūru atbalstīt, kaut reizi kā iemesls nospēlētu jelkādi nodokļu atvieglojumi. Turklāt valsts dara visu, lai tos iegūt būtu pēc iespējas sarežģītāk. Es pat neredzu lielu vajadzību ko tādu mākslīgi popularizēt un uz to mudināt, jo viena cilvēka vēlēšanās atbalstīt otru cilvēku vai ļaužu grupu veidojas dabiski. Un šodien situācija Latvijas sabiedrībā veselīgi uzlabojas.
Padomju valsts uzņēmās visas lomas – gan atbalstīt, gan rūpēties, – indivīdam nebija nekādas teikšanas, katra iniciatīva tika sodīta. Šodien situācija ir mainījusies, taču tas nenotika uzreiz. Būtiskas izmaiņas nenotika gandrīz visus pēdējos 20 gadus. Tikai līdz ar ekonomisko krīzi ir sācis attīstīties jauns sabiedrības klimats, kurā ar prieku noraugos. Ekonomiskā uzplaukuma laikā jeb t. s. “treknajos gados” notika privātīpašumu uzpirkšana, mājas stāvēja tukšas, netika izīrētas, viss maksāja ārkārtīgi dārgi. Recesija ir pavērusi iespēju brīvi izvēlēties, kur dzīvot, īrēt kopā lepnus dzīvokļus centrā vai ārpus tā. Ir iespēja vadīt vakarus garās sarunās mazajās kafejnīcās, kas iemājo tukšajās telpās. Aktīvā un radošā saskarsmē veidojas noteikts draugu un atbalstītāju loks. Lūk, tas ir svarīgi. Savukārt brīdī, kad raugāmies uz anonīmo ziedotāju, mēs patiesībā skatāmies uz Padomju valsts skeletu, uz miroņa, spoka pusi. Un to es nevienam nenovēlu.
