kim? atklātas divu amerikāņu mākslinieču izstādes
Agita Salmiņa
21/11/2014
Pirms diviem gadiem laikmetīgās mākslas centrs kim?, gatavojoties Venēcijas biennālei uzsāka sadarbību ar Ņujorkā bāzēto Art in General, kur viņi tika pieaicināti kā sadarbības partneri un līdzkuratori. Šīs sadraudzības gala rezultāts tapa divgadīga programma, kuras laikā latviešu mākslinieki viesojās Ņujorkā ar saviem darbiem, savukārt Latvijas auditorija tiek iepazīstināta ar amerikāņu māksliniekiem. Pagājušogad Ņujorkā organizētā Oļas Vasiļjevas izstāde ieguva pozitīvas atsauksmes, tajā skaitā atsauci vienā no lielākajiem Amerikas laikrakstiem The New Yorker. Novembrī kim? otrā stāva telpas ieņēmušas divas amerikāņu mākslinieces – Reičela Meisone ar izstādi Listening Dolls (Lelles, kuras klausās) un Sāra Grīnbergere–Refertija ar Repair (Labojums). Zīmīgi, ka pirmā stāva zālē atklāta arī Kriša Salmaņa izstāde. Mākslinieks piedalījās Venēcijas biennālē, kad sākās kim? un Art in General sadarbība. Īsi pirms izstādes atklāšanas kim? Laikmetīgās mākslas centra un Art in General pārstāvji norādīja uz pārliecību un interesi šo veiksmīgo sadarbību turpināt un izvērst kādā ilglaicīgā projektā.
Reičela Meisone. Foto: no personīgā arhīva
Mākslinieci Reičelu Meisoni var raksturot ar atslēgas vārdiem – dziesma, figurālās skulptūras un performance. Viņai patīk spēlēties ar dažādiem skatu punktiem, izmest skatītāju no ērtās novērotāja pozīcijas un iesaistīt performancē, tādējādi radot empātisku pieredzi, mobilizējot skatītāja/klausītāja uzmanību. Performancēs viņa mēdz iekļaut pašsacerētas dziesmas, kurās nereti izvērš dažādos vēsturiskos dokumentos ietvertu tematiku vai šodienas aktualitātes ar nolūku šo datu un faktu naratīvu padarīt intīmāku un subjektīvāku. Dažas no performancēm būs iespēja noskatīties izstādes atklāšanas dienā 21. novembrī plkst. 20:00. Tāpat nozīmīgu lomu viņas darbos ieņem dažādi tēli, kurus radot viņa vēlas pietuvināties to psiholoģiskajam raksturojumam. Listening Dolls izstāde ietver dažādus darbus, tajā skaitā The Embassadors Series, kurā māksliniece radījusi politisko personāžu bistes, izsekojot līdzi svarīgākajiem pasaules konfliktiem, kas notikuši sākot no mākslinieces dzimšanas gada līdz mūsdienām. Šī projekta ietvaros tapis arī albums ar dziesmām, kas veltītas katram no tēliem. Izstādē iekļauts arī video My Chechen Wolves, kas ir viens no populārākajiem mākslinieces darbiem. Sarunai pievienojas arī izstādes kuratore Kristena Čapa.
Izstādē Listening Dolls papildus iepriekš radītiem darbiem esat izveidojusi arī kolāžu. Pastāstiet, kas ir kolāžas konceptuālais pamats?
Jauno kolāžu sērija ir radīta īpaši Rīgai. Būtībā tā ir iedvesma un atspulgs, ko guvu radot iepriekšējos darbus – Embassadors un Star Seeds. Tās radot, es bieži atsaucos uz attēliem no anatomijas grāmatām, kā arī uz leļļu attēliem un leļļu vēsturi. Mani interesē figurālā skulptūra un cilvēka ķermenis. Šīs kolāžas ir it kā individuālas skulpturālas idejas. Katra no tām ir kā individuāls tēls. Tas arīdzan sasaista kopā visu izstādi, tāpat kā dziesmas, ko radīju Embassadors projektam, atspoguļoju katru radīto tēlu.
Pēc kādiem principiem vadoties, izvēlējāties darbus Rīgai un kas ir izstādes tēmas izvēles pamatā?
Savos darbos esmu atspoguļojusi ļoti daudz konfliktu, taču Kristena izvēlējās tos, kuri būtu visatbilstošākie šim reģionam. Tādēļ, piemēram, iekļāvām video darbu The Chechen Wolves, kas vēsta par neatkarības cīņām 1994. gadā. Tas ir viens no pazīstamākajiem maniem darbiem, kas kļuva populārs arī Čečenijā.
Tāpat vēlējāmies prezentēt arī dažādas pasaules daļas – Āfriku, Āziju un Eiropu. Diemžēl pasaulē konflikti ir ļoti bieži sastopama parādība, un šis projekts to atspoguļo.
Kristena Čapa: Izvēloties mākslinieku šai izstādei, koncentrējāmies ne tikai uz kādu, kas interesē mūs pašus (Art in General – red.), bet arī mākslinieku, kura darbi un viņa radošā pieeja krasi atšķirtos no tās, kāda ir ierasta Latvijā. Reičelu izvēlējāmies arī tādēļ, ka viņu interesē Austrumeiropa, kas atspoguļojas atsevišķos darbos. Reičela Latvijā nav pazīstama, un šī ir viņas pirmā starptautiska raksturapersonālizstāde, tādēļ izvēlējāmies dažādus darbus, kas viņu raksturotu, lai dotu skatītājam kontekstu.
Kas jums ir svarīgs mākslā, kas ir galvenās tēmas vai problēmas, kuras aplūkojat?
Man patīk runāt par dažādiem raksturiem. Man vienmēr paticis radīt iedomātu pasauli, piemēram, rakstot dziesmas. Embassadors projektā es katru „vēstnieku” uztvēru kā raksturu, kā tēlu. Mani saistīja dažādas detaļas no viņu dzīves, lielākā daļa no viņiem bijuši ļoti īpatnējas personības. Mani tas ļoti fascinē.
Izstādes nosaukums – Listening Dolls – šķiet intriģējošs. Par ko tas vēsta?
Izstādē ir iekļauti darbi no dažādiem projektiem, tādēļ vēlējāmies atrast nosaukumu, kas to visu spētu rezumēt. Lellēm dažādās kultūrās tiek piedēvētas maģiskas spējas. Nosaukumā ir neliela atsauce uz indiāņu rituālajām lellēm „kačinām”, kurām cilvēki piedēvē daudz maģisku spēju. Tāpat arī politikā mēs sastopamies ar cilvēkiem, kas savās rokās tur varu. Radot šīs lelles, es lieku paskatīties uz to, ko darām no cilvēciskā viedokļa. Viens no veidiem, kā to atspoguļot, ir dziedāt, taču nekad iepriekš nebiju padomājusi par klausīšanos…
Kristena Čapa: Likām uzsvaru uz klausīšanos, jo dziesmas un stāstu stāstīšana ir nozīmīga Reičelas darbu sastāvdaļa. Klausīšanās ir arī atsauce uz empātiju, arī iezīme, kas, manuprāt, caurvij Reičelas darbus.
Viens no jūsu raksturlielumiem ir arī performance, un atklāšanā būs iespēja vienu no tām pieredzēt. Pastāstiet, ko esat sagatavojusi Rīgas publikai?
Es tajā izspēlēšu dažādus raksturus: - Sergeju Dudajevu, Gandiju, Denu Sjaopinu... Performances laikā es prezentēšu savu versiju par viņiem, tas ir izdomāts, fikcionāls stāsts. Piemēram, dziesma par Sjaopinu saucas The Bottle, jo Ķīnā protesta laikā cilvēki mēdza sist pudeles, radot ping līdzīgu skaņu. Tāpat, lasot par viņu, atklāju, ka viņam netika rīkota plaša bēru ceremonija, kas ir neierasti Ķīnas komunisma līdera gadījumā. Es dziesmā iztēlojos viņa nāves mirkli, kurā viņš ir pazemīgs, atzīstot, ka radījis daudz protestu un neapmierinātības.
Man patīk ielīst citu cilvēku ādā. Nezinu kādēļ, taču tas mani saista. Man nav interesanti būt kritiskai vai ironiskai. Ir svarīgi dzirdēt abas puses, radīt dialogu, radīt sarunu.
Sāra Grīnbergere-Rafertija. Foto: Dean Kaufman
Sāra Grīnbergere–Rafertija ir Bruklinā dzīvojoša māksliniece, kas var lepoties ir personālizstādēm Modernās mākslas muzejā Ņujorkā (MoMA) galerijā The Kitchen, kā arī ar dalību Vitnija biennālē un citur. Māksliniece darbojas fotogrāfijā, video un tēlniecībā, bieži vien radot efemērus jeb īslaicīgus, vienreizējus darbus. Rīgā viņa radījusi izstādi Repair jeb „Labojums”, kurā iekļauti gan iepriekš veidoti, gan uz vietas izstādes telpā radīti darbi. Kim? vienā no zālēm Sāra radījusi telpisku darbu, kurā viņa atsaucas uz repair tiešo nozīmi, radot „bojājumus”, kurus pēc tam salabo. Sienās ieurbtas dažādu krāsu skrūves tur krāsu drukas rāmjus, bet daļa no kim? flīžu grīdas „uzrāpusies” uz sienas. Repair vedina domāt par iespējamiem centieniem labot bojāto, kā arī signalizē par kustību vai tās pārtraukumu, atkāpšanos un virzību uz citu darbības vietu. Sarunai pievienojas arī izstādes kuratore ir Ena Bārlova.
Pastāstiet, ko esat radījusi, atsaucoties uz kim? telpām, un kāda ir izstādes Repair pamatideja?
Esmu radījusi instalāciju ar atsevišķiem, neuzkrītošiem, diskrētiem darbiem. Piemēram, esmu nokrāsojusi galerijas kolonnas tumši pelēkā tonī, kas būtībā ir debesu tonis, ko ieraudzīju, ierodoties šeit Rīgā. Atsaucoties uz kolonnām, atsevišķas sienas daļas esmu nokrāsojusi tumši zilā tonī, kā radot ēnas.
No Amerikas esmu atvedusi video Mono. Tajā atspoguļoju ainu no kāda televīzijas vakara sarunu šova, kas it kā ieņem komēdijas formu, taču tajā pašā laikā tajā nav nekā komiska.
Izstādes nosaukums Repair ietver divas nozīmes. Viena nozīmē kaut ko salabot, bet otra – iet atpūsties – repair to somewhere. Abām nozīmēm ir atsauces manā darbā. Man patīk domāt par dubultajām nozīmēm.
Kā nokļuvāt līdz šai tēmai un šai izstādes formai?
Neesmu ieinteresēta atbraukt uz Latviju un vēsi galerijas vidū uzstādīt savu darbu, sakot – šī ir amerikāņu māksla. Vēlējos radīt kaut ko, atsaucoties uz šo valsti, cilvēkiem un māksliniekiem.
Ena Bārlova: Mums svarīgi bija kopā salikt divus māksliniekus, kuri ir kaut kādā ziņa savstarpēji līdzīgi, taču ne noteikti ļoti saskanīgi. Kopš iepazinos ar Sāras darbu, nespēju to dabūt ārā no galvas. Mani saistīja radītās formas un darba koncepta attiecības, to spēks un spēja pārsteigt. Tādēļ arī izvēlējāmies radīt darbu īpaši kim?.Zināju, ka būs kāds pārsteigums, ka būs interesanti. Esam ļoti ieinteresēti redzēt cilvēku reakciju, pirmkārt jau – kā tiks saskatītas līdzības un atsauces abu amerikāņu mākslinieču darbos, un, otrkārt, komentārus par tiem.
Jūs darbi tiek raksturoti kā mirklīgi. Kā jūs to komentētu?
Es vēlētos kaut tā būtu, taču joprojām tomēr vairāk esmu objektu radītāja. Taču piekrītu, ka šajos darbos ir ļoti maz fiziskās klātbūtnes un tie ir gandrīz ‘neredzami’. Taču es ceru, ka tajos ir pietiekams klātbūtnes efekts.
Strādājot ar tik specifisku vidi kā šī, man ir svarīgi uz to atbildēt noteiktā veidā. ‘Neredzamas’ lietas varētu drīzāk radīt telpā, kuru aizņem Krišs Salmanis – tā drīzāk atgādina sterilas galerijas sienas. Taču tik interesantā telpā kā šī, kurai ir zināma vēsture, vēlos to apspēlēt. Mani iedvesmo tās brusas, kā arī šīs flīzes. Man patīk domāt par to, ko telpa nes pati par sevi, tā sevī nes personību. Tā drīzāk ir pragmatiska nekā idealizēta telpa, kas, manuprāt, ir interesanti.
Ar nolūku es novietoju figurālos darbus vienā pusē un ‘nefigurālos’ otrā, kas vienlaikus it kā ir šo darbu ēnas, refleksijas. Taču tas darbā nav svarīgākais, bet man patīk radīt dažādas konceptuālas sakarības, un šī ir viena no tām. Man patīk atsaukties uz vidi, veidot dialogu ar to.
Kas ir Repair galvenā ideja, par ko tā vēsta?
Es neesmu īstā persona, lai uz to atbildētu (smejas). Visā visumā manus darbus caurvij viena tēma – ko nozīmē būt vienam? Vai tas būtu sabiedrības kontekstā vai pilsētas, ģimenes vai kādā citā.
Ena Bārlova: Kā arī svarīgi ir prezentēt cilvēka dažādās ‘sejas’. Lai arī cilvēks ir viens, katram pieder vairākas personības. Piemēram, atsaucoties uz video Mono – tajā tiek rādīti tipisko komiķu raksturi, kas tiek analizēti. Tajā tiek parādītas lietas, ko šie komiķi visdrīzāk nevēlētos redzēt, saskatīt sevī. Tas, kā sev prezentējam publiski, bieži vien atšķiras no iekšējā, no individuālā.
Sāra Grīnbergere–Rafertija: Mani interesē cilvēka subjektīvā pasaules pieredze. Tas ir tikai normāli, ja cilvēkam ir pagātnes rētas, tas ir cilvēcīgi. Šajā izstādē vēlos runāt par vēlmi izdzēst kut ko no pagātnes, tieksmi pēc perfekcijas un nevainojamas personas. Vēlos atklāt,k as notiek, ja iepazīstam negatīvo, sarežģītības.
Abas izstādes būs aplūkojamas līdz 24. decembrim.
