Inga Meldere
21/11/2011
Latviešu māksliniece Inga Meldere (1979) atbild uz “Dienas Duča” jautājumiem.
1. Labākais dienas brīdis.
Rīts, bet tas katru reizi ir citā agrumā.
2. Kāpēc nodarbojies ar mākslu?
Šķiet, ka no vairākam lietām, ar kurām nodarbojos, tomēr šī ir tā, kurā jūtos vispārliecinošāk. Un nodarbojos tāpēc, ka citādāk diez vai varētu.
3. Filma, koncerts, izstāde vai grāmata, kas atstājusi neizdzēšamu iespaidu.
Spēcīgi savulaik mani uzrunāja Georgija Danielijas liriskā komēdija «Я шага́ю по Москве́» un Pāvela Lungina “Ostrov”. Grāmatas – ļoti daudz un dažādas – tīņa gados aizrāvos ar slavenību autobiogrāfijām un klasisko daiļliteratūru, īpaši skandināvu. Pagājušovasar – “Anna Kareņina”, un priecājos, ka to izlasīju tieši šai vecumā un ne agrāk. Koncerts – precīzi neatceros nosaukumu pasākumam, bet tas bija divus gadus atpakaļ Igaunijas laukos, kalnu ielokā, ezera vidū – uz salas. Vasara, ceļojums līdz koncerta vietai ar velosipēdu, dabīgiem gaismekļiem izgaismota ūdens virsma un īslandiešu grupa Mum.
4. Kur darbiem šobrīd rodi idejas?
Strādājot nepārtraukti, idejas attīstās pašas kā loģiski turpinājumi iepriekšējiem darbiem. Nesen vēlreiz paršķirstīju sava vectēva Viļa Meldera fotogrāfiju kolekciju.
5. Kuru mākslas darbus tu vēlētos savā īpašumā?
Varbūt nelielu Aleksa Katca (Alex Katz) glezniņu.
6. Ko dari, kad nenodarbojies ar mākslu?
Mēģinu atrast veidus, kā vēl vairāk uzlabot savu dzīvi.
7. Tu daudz guli?
Varbūt reizēm tomēr mazliet par daudz.
8. Vai kaut ko kolekcionē?
Jā, jokainus attēlus. Ar “jokainu” domājot tādus, uz kuriem skatoties ir jāuzdod jautājums: “Kas tas tāds, kāpēc un par ko tāds?”
9. Viena no svarīgākajām lietām tavā darbnīcā?
Siltums un klusums.
10. Kas tev garšo, kas negaršo?
Neēdu gaļu un ir pretenzijas pret bezgaršīgiem ēdieniem.
11. Kas gribēji būt bērnībā?
Vienubrīd bija cerība – Karlsons, jo tas tak būtu tik ērti!
Trīs radoši cilvēki, ar kuriem kopā vakars noteikti izdotos.
Tas stipri būtu atkarīgs no mana noskaņojuma. Pēdēja laikā aizvien vairāk novērtēju iespēju būt vienatnē.
