12 jautājumi māksliniekam Jānim Filipovičam
05/07/2017
Šonedēļ Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atklās trešo un noslēdzošo Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidotā cikla „Divdabis” izstādi, kuru veido divu atšķirīgu laikmetu autori – viens no 1990. gadu „robežpārkāpēju” paaudzes māksliniekiem Oļegs Tillbergs (1956) un Jānis Filipovičs (1978) – mākslinieks, kurš pirms dažiem gadiem beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Lai arī plašāku izstāžu darbību Jānis Filipovičs nav izvērsis, savā radošajā praksē viņš radījis prātā paliekošus, ironiskus un provokatīvus darbus kā komentārus par sava laika sabiedrību, kurus raksturo humors un dzīva iztēle. Izstādes kuratore Solvita Krese atklāj: „Jānis Filipovičs, radot asprātīgus objektus no ikdienišķām lietām, tajos ievērpj arī politisku un sociālu kritiku. Analizējot drastiski mainīgo politisko situāciju pasaulē, militāro konfliktu eskalāciju un vienlaikus mūsu platuma grādos aktuālo grila sezonas atklāšanu, mākslinieks vienā no savām instalācijām izvērsīs tēmu par cepšanos”. Izstādē redzēsim Jāņa Filipoviča darbus, kuri veido ironisku saspēli ar Oļega Tillberga radošo praksi. Autors, blēņojoties ar valodas piruetēm un DIY paņēmieniem, piešķirs ikdienas un sadzīves priekšmetiem jaunu veidolu un funkcijas.
Gaidot izstādi, kas būs apskatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāva izstāžu zālēs no 8. jūlija līdz 6. augustam, piedāvājam Jāņa Filipoviča atbildes uz Dienas duča jautājumiem.
Jānis Filipovičs. „Cepšanās.“ 2017
Labākais dienas brīdis?
No rīta, kad kompis ir restartēts un nav palikuši vakardienas inficētie faili.
Kad visi luksofori rāda tikai zaļo gaismu.
Kāpēc nodarbojies ar mākslu?
Tas ir tā, kā ar garos skaistos matos ielipušu košļājamo gumiju – griezt robu negribās; jāsadzīvo ar domu, ka saplūdīs ar ainavu.
Bet, ja nopietni, 12 gadus esmu mākslu studierējis un nu cenšos to kaut nedaudz attaisnot, jo esmu tak nieks no mākslas.
Jānis Filipovičs. „Vedron.“ 2017
Filma, koncerts, izstāde vai grāmata, kas atstājusi neizdzēšamu iespaidu?
Filmas: „Melnais kaķis, baltais kaķis“, „Matrikss atjaunots“, „Kin-dza-dza!“, „Četri tankisti un suns“, „Pērlhārbora“ u.c.
Gorana Bregoviča koncis bij’ ok!
Izstādes, grāmatas – daudzas, nav vienas konkrētas.
Kur darbiem šobrīd rodi idejas?
Idejas nerodu! Tās pašas atnāk un, ja neizdodas piefiksēt, tā arī aiziet, vienvārdsakot – vazājas pa bēniņiem kā spitālīgie tad skaļāk, tad klusāk, iezvanoties ar zvaniņu, lai citas domas pabiedētu malā.
Kurus mākslas darbus tu vēlētos savā īpašumā?
To Demjena Hērsta pūstošo haizivi akvārijā – noteikti nē! Bet Purvīša ainava būtu ok laikam, esmu patriotiski noskaņots. Un kombinācijā ar Maļeviča „Melno kvadrātu“.
Jānis Filipovičs. No sērijas „Пчеловек/Pčelovek”. Mākslas un mūzikas festivāls Seven Hills, Rēzekne
Ko dari, kad nenodarbojies ar mākslu?
Vazājos no vienas istabas uz otru, gausi velkot kājas pa grīdu sev līdz.
Saulainā laikā grilēju zaldātiņus – alvas zaldātiņus, un trenkāju strazdus no zemenēm.
Tu daudz guli?
Tā nodarbe pietuvināta manam hobijam tik neizdodas – jāstrādā tak ar’!
Vai kaut ko kolekcionē?
Hmm! Vai kāds jums to pačukstēja? Freids par kolekcionāriem izsakās, ka kolekcionēšana esot saistīta ar agrīno dzīves posmu, proti, fekālo stadiju. Es gan neatminos, ka tik pataloģiski būtu juties bērnībā, bet – jā.
Jānis Filipovičs. „Vēja duša“
Viena no svarīgākajām lietām tavā darbnīcā?
Apgaismojums. Aiztaisiet acis, ko jūs redzat? Nu, re!
Un, protams, ērts krēsls.
Kas tev garšo, kas negaršo?
Garšo garneles, gaileņu mērcīte ar saldo krējumu, tomāts. Patiesībā ļoti daudz kas, bet visiespaidīgākā garša palikusi no bērnības, kad biju pagaršojis it kā svaigu valriekstu dzinumu ievārījumu.
Negaršo nēģi, jo neesmu tos garšojis, kā arī lakrica, baravikas un speķis.
Kas gribēji būt bērnībā?
Neapšaubāmi pilots virsskaņas lidmašīnai. Taču matemātika gāja pa otru ceļa pusi un – čuš!
Jāņa Filipoviča darbs Latvijas un Sibīrijas mākslinieku izstādē „Uz viļņa”. Rīgas mākslas telpa, 2014
Trīs radoši cilvēki, ar kuriem kopā vakars noteikti izdotos.
Hmm! Viennozīmīgu atbildi rast nevaru, taču noteikti tās būtu sievietes, līdzīgas Valentīnai Tereškovai, kura kā sieviete pirmā baudījusi atklātā kosmosa izjūtu un par godu tam radījusi nosaukumu fiziskajam vingrinājumam „Raketka“, tā aizsākot veselu kustību.
Mēģināsim!
Pieceļamies kājās, saliekam izstieptas rokas virs galvas kopā „spicītē“, kājas, savukārt, plecu platumā un uz trīs–četri palecamies un visu to kombinējam ar plati kājas, šauri kājas! Paldies! Tātad, pirmā – Veriņa, otrā – Ļuba un trešā – Nadežda, visas šīs personas ir radošuma pamatā.
Jāņa Filipoviča darbs Latvijas un Sibīrijas mākslinieku izstādē „Uz viļņa”. Rīgas mākslas telpa, 2014
