Baltijas un Skandināvijas aktuālo izstāžu ceļvedis
TALLINA
Galerija Temnikova & Kasela pārcēlusies
uz mākslas centru Kai
Pagājušā gada nogalē galerija Temnikova & Kasela pārcēlās uz jaunām telpām mākslas centra Kai pirmajā stāvā, kas atrodas Noblesnera piestātnē Tallinas līča krastā. Jāatgādina, ka mākslas centrs Kai ierīkots bijušajā zemūdeņu rūpnīcā, kas celta cara armijas jūras spēku vajadzībām. Gandrīz gadsimtu ostas teritorija saistībā ar tās militārajām funkcijām bija slēgta. Zemūdeņu ražošana tika pārtraukta jau 1918. gadā, kad Igaunija ieguva neatkarību, bet līdz pat 2018. gadam tur turpināja darboties kuģubūves un remonta rūpnīca.
Pirmā ekspozīcija jaunajās galerijas telpās ir Kārela Kurismā (Kaarel Kurismaa, 1939) personālizstāde “Vecais vīrs un partitūra”, kas skatāma līdz 1. martam. Izstāde ir neliela, bet izteiksmīga Kārela Kurismā mazpazīstamu un plašākai sabiedrībai pilnīgi nezināmu dažādos periodos radītu darbu kolekcija.
Kārela radošums, kas ilgst jau pusgadsimtu, šajā izstādē visprecīzāk izteikts eļļas gleznās. Mākslinieka rotaļīgā daba visnegaidītākajā veidā atspoguļojas viņa kolāžās, bet pamatprincipi, kas tik daudzšķautņaino radošo darbību apvieno vienā veselumā, visskaidrāk atklājas viņa darbu skicēs un uzmetumos.
Retrospektīvais piemineklis mūžīgi dzīvai mīlestībai sveic skatītājus ar majestātisku monumentalitāti un dvēseliski aizkustinošu detaļu kombināciju.
Lekorbusjē un Alvara Ālto arhitektūra Jari Jetsonena fotogrāfijās
Igaunijas arhitektūras muzejā
līdz 15. martam
Igaunijas arhitektūras muzejā (Eesti arhitektuurmuuseum) līdz 15. martam skatāmi divu 20. gadsimta arhitektūras grandu Lekorbusjē (Le Corbusier) un Alvara Ālto (Alvar Aalto) darbi, ko fotografējis Jari Jetsonens (Jari Jetsonen). Ievērojamais somu fotogrāfs Jetsonens arhitekta Alvara Ālto darbus iemūžinājis jau ilgāk nekā 20 gadu. Viņu kā kaismīgu arhitektūras fotogrāfu ieintriģēja abu šķietami pilnīgi atšķirīgo arhitektu radīto ideju un formu saskare un līdzības, ko iemieso gan ēkas, gan domāšanas veids.
Lekorbusjē jaunā baltā arhitektūra uz gados jauno Alvaru Ālto paliekošu iespaidu atstāja 1928. gada vasarā, kad viņš kopā ar sievu Aino Ālto devās braucienā uz Parīzi un iepazina modernismu. Tolaik Ālto nesatika Lekorbusjē, tomēr viņam bija iespēja apskatīt arhitekta nesen pabeigto ēku Villa Stein Parīzes rietumu priekšpilsētā. Tieši šis starptautiskais funkcionālisms iedvesmoja Ālto radīt viņa tālaika pazīstamākos darbus, piemēram, laikraksta Turun Sanomat un sanatorijas Paimio Sanatorium ēkas. Vēlāk abi arhitekti vairākkārt satikās uz starptautiskās arhitektūras skatuves, lai arī katrs veidoja pilnīgi atšķirīgu radošo ceļu – viens ir zināms kā nelokāms racionālists un teorētiķis, kurpretim otrs – kā ainavas un kultūras iedvesmotas emocionālas telpas radītājs.
Jetsonena atainotais abu arhitektu darbs atklāj, ka šāda klasifikācija ir visai nosacīta. Izstādē parādīta arhitektūras autonomija un tādas vispārējas telpiskas kvalitātes kā gaisma un ēna, arhitektonisko tilpumu novietojums un saikne ar vietu un dabu. Attēli pārsvarā ir izkārtoti pāros un ir vienlaikus gan konkrēti, gan universāli. Tie ir kā slavas dziesma klasiskās modernās arhitektūras spējai saglabāt savu nozīmīgumu arī vairāk nekā pēc pusgadsimta.
Veidojot izstādes tekstu, viens no somu pazīstamākajiem arhitektūras teorētiķiem Juhani Pallasmā (Juhani Pallasmaa) abus arhitektus salīdzina, rakstot, ka Lekorbusjē kā arhitekts, autors un cilvēks spēlējis nozīmīgu lomu modernās arhitektūras un kultūras veidošanā, kamēr Alvara Ālto bioloģiskais, psiholoģiskais un empātiskais domāšanas veids, kura uzmanības centrā ir “mazais cilvēks”, mūsdienu pasaulei ar visu tās neskaidro nākotni var piedāvāt daudz vairāk.
Ede Rādika. “Labākais, kas tu vari būt” (The best one can be)
Tallinas pilsētas galerijā
līdz 29. martam
Visā savā konceptuālās mākslinieces feministes karjeras laikā Ede Rādika (Ede Raadik) ir izmantojusi sociāli apzinātas mākslas instalācijas kā instrumentu, lai iesaistītos mūsdienu pasaulē. Rādika atradusi veidus, kā melnais humors spēj būt sociālo konstrukciju radošs un poētisks apcerējums, parādot to, piemēram, tādā darbā kā “Menopauzes klubs” (Menopause Club), ko iedvesmojis šis dažādām sugām piemītošais bioloģiskais process. Šajā izstādē Rādika turpina iesākto pētījumu virzienu, pielāgojot atvērtas telpas formātu dziedēšanai un spēcināšanai ar mērķi caur reklāmu un skaistumkopšanas produktu prizmu aplūkot tādus tematus kā sāpes, bauda un seksuālā labturība. Viņa apspēlē pieņēmumu, ka sievietes ķermeni regulējošā mediju kultūra ir šķietami objektīva, taču patiesībā tā bieži vien balstās patriarhālos noteikumos, kas dažas sievietes izceļ pret citām, tādā veidā gūstot labumu no šo sieviešu sāpēm un nedrošības sajūtas. Lai sasniegtu citu, taisnīgāku un radikāli iekļaujošu, rītdienu, šīs patriarhālās normas ir jāpārskata.
Izstāde ir daļa no 2020. gada Tallinas mākslas telpas (Tallinn Art Hall 2020) tematiskās pievēršanās 21. gadsimta feminismam, izceļot problēmas, ar ko sievietēm jāsastopas ikdienā. Marija Kapajeva (Maria Kapajeva), Flo Kasearu (Flo Kasearu), Laura Kūska (Laura Kuusk), Ede Rādika (Ede Raadik) un Marija Valdmā (Maria Valdma) veidos personālizstādes, kurās aplūkoti sarežģīti temati, kas sniedzas krietni tālāk nekā “sieviešu lietas” – rūpju un ķermeņa politika, tehnoloģiju ietekme uz ikdienas dzīvi, vardarbība un ciešanas, darbs un nabadzība, auglība un novecošana. Visiem šiem tematiem ir ļoti spēcīga ietekme uz sieviešu dzīvi. Mākslinieces izmantos laikmetīgās mākslas valodu, lai aktualizētu nepieciešamību iesaistīties vizuālajā politikā, kas veido saikni starp sievietes ķermeni un publisko diskursu.
Anne Katrīne Senstada. “Radikālā gaisma” (Radical Light)
mākslas centrā Kai
līdz 26. aprīlim
Mākslas centrs Kai kopš tā atvēršanas lepojas ar slavenās norvēģu mākslinieces Annes Katrīnes Senstadas (Anne Katrine Senstad) lielformāta gaismas instalāciju “Radikālā gaisma”, kas radīta speciāli šai 450 kvadrātmetru lielās izstādes telpai Noblesnera piestātnē.
Gaismas skulptūras radītā ieskaujošā vide ir aicinājums izjust gaismu un skaņu uztverošās sajūtas tīrā formā un pieredzēt to pārveidojošo ietekmi uz telpas izpratni.
Instalācija veidota no neona gaismas ķermeņiem. Unikālās lūmenu īpašības ietekmē mūsu kognitīvo sistēmu, ko savukārt LED gaismas mākslīgums nespēj ietekmēt.
“Radikālā gaisma” ir Senstadas līdz šim lielākā iekštelpām radītā gaismas skulptūra, un var teikt, ka šī izstāde – milzīgā gaismas skulptūra, kas skatāma līdz 26. aprīlim, – izgaismo ziemeļu puslodes tumšo sezonu Igaunijā.
Anne Katrīne Senstada ir multidisciplināra norvēģu māksliniece, kuras mākslinieciskajā praksē mijas darbošanās gaismas tēlniecības, instalāciju mākslas, vides mākslas, fotogrāfijas un videomākslas, zemes mākslas (lendārta), kā arī ar konkrētu vietu un laiku saistītās mākslas jomās. Viņa augusi Singapūrā un Norvēģijā, bet patlaban dzīvo un strādā Ņujorkā un Oslo.
Viņas darbi ir bijuši skatāmi galerijās un muzejos Francijā, Vācijā, Libānā, Kanādā, Ukrainā, Amerikā, Argentīnā, Norvēģijā un Ķīnā.
VIĻŅA
“Galva ar daudzām domām” (Head With Many Thoughts)
Laikmetīgās mākslas centrā
līdz 15. aprīlim
Pagājušā gada rudenī, gatavojot pēdējo grupas izstādi pirms renovācijas, Laikmetīgās mākslas centrs veica eksperimentu, aicinot ikvienu ierosināt idejas, projektus, pasākumus un procesus, jebko, kas šķiet svarīgi, interesanti, lai dalītos vai piedzīvotu kopā ar citiem.
Uz šo aicinājumu atsaucās vairāk nekā 200 cilvēku no dažādām valstīm, viņu vidū ne tikai profesionāli mākslinieki. Izstādē Head With Many Thoughts apskatāmi vairāki desmiti mākslinieku un kuratoru ideju un darbu. Izstāde veidota kā daudzbalsīgas pārdomas par laiku, sākumiem, beigām, pārejām un pārmaiņām. Tā nepiedāvā nevienu vīziju nākotnei – ne cerīgu, ne draudīgu –, ne arī kādu kustības virzienu: pašreizējo laiku iezīmē virkne vienlaicīgu trajektoriju un dažādas iespējamās izvēles. Ne vienmēr ir iespējams zināt, ko tieši mūsu rīcība mainīs; tomēr ir svarīgi un ne mazāk interesanti pievērst uzmanību tam, kas paveras mūsu priekšā, un rīkoties.
Ja vien izstāde nemelo, tad tas ir vērīgums, saliedētība un rūpes, kas palīdz mums stāties pretī nenoteiktībai; un ikviens no mums kļūst par nepieciešamo “līmi”, radot atbalstu, atspēriena punktu un piedzīvojumu sev un citiem.
Kuratori: Neringa Bumbliene (Neringa Bumblienė), Jūlija Fomina (Julija Fomina), Virginija Januškevičūte (Virginija Januškevičiūtė), Ūla Tornava (Ūla Tornau) un Asta Vaičulīte (Asta Vaičiulytė).
Izstāde skatāma līdz 15. aprīlim. Bet pa šo laiku notikušas negaidītas izmaiņas – iecerētie ēkas renovācijas darbi ir atlikti, un Laikmetīgās mākslas centrs turpinās darboties ierastajās telpās vēl vismaz gadu.
Moi Vers izstāde (Moshé Raviv-Vorobeichic. Montages of Modernity)
Nacionālajā mākslas galerijā
līdz 23. februārim
20. gadsimta modernisma uzplaukuma laikos Moi Vers (Moï Ver, 1904–1995) bija viena no uzlecošajām zvaigznēm Eiropas fotomākslā. Viņš dzimis Baltkrievijā, bet dzīves laikā daudz klejojis pa Eiropu, līdz 1934. gadā imigrējis uz Palestīnu. Viņa atrašanās vieta ilgu laiku nebija zināma.
Labi zināmie, bet daļēji aizmirstie Moi Vera 1931. gadā īstenotie fotoprojekti The Ghetto Lane in Wilna, Paris: 80 Photographies de Moï Ver (ar Fernāna Ležē ievadu) un Ci-Contre - 110 Photos de Moï Ver (kas tolaik netika publicēts) kļuva par pagrieziena punktu 20. gadsimta 30. gadu mākslā, ar ko tika izveidots un ieviests jauns redzējuma stils fotogrāfijā. Tāpat kā viņa laikabiedri, kas romantiskā piktoriālisma tradīciju fotogrāfijā uzskatīja par dekadentisku un anahronisku, viņš savu Bauhaus skolotāju Paula Klē, Vasilija Kandinska, Jozefa Albersa un jo īpaši Lāslo Mohoja-Naģa ietekmē atgriezās pie antifotogrāfijas stila, kas balstās avangarda redzējumā.
Tāpat kā lielākā daļa tālaika Parīzes mākslinieku (piemēram, Mens Rejs, Ilze Binga, Hanna Hēha, Andrē Kertēss, Brasaī, Žermēna Krulla vai Dora Māra), arī Moi Vers fotogrāfiju uzskatīja par novatoriskas glezniecības un progresīvas netradicionālas fotomākslas apvienojumu, kurā var tapt radikāli attēli. Moi Vera darbi ir ideāls 20. gadsimta sākuma modernisma kustības paraugs un atspoguļo tālaika sociālās, kultūras un mākslinieciskās pārmaiņas.
Moi Vers ar saviem darbiem bija vismaz desmit gadus priekšā savam laikam – viņa veidotās kolāžas, daudzkārtējas ekspozīcijas un izdruku kombinācijas bija spilgts mūsdienu metropoles dinamikas attēlojums, un tās joprojām uzskatāmas par moderniem mākslas darbiem, kas atspoguļo progresīvu fotoattēla izteiksmes veidu un ietekmējuši nākamās fotogrāfu paaudzes.
Kaspars Podnieks. Izstāde “Pārnākot mājās” (Coming Home)
Mākslas galerijā “(AV17)”
līdz 5. martam
Līdz 5. martam mākslas galerijā “(AV17)” Viļņā skatāma Kaspara Podnieka izstāde “Pārnākot mājās” (Coming Home).
Izstāde variē tēmas un motīvus, kas latviešu skatītājam pazīstami jau vismaz kopš 2013. gada, kad Kaspars Podnieks kopā ar Krišu Salmani pārstāvēja Latviju Venēcijas biennālē. Lietuviešu kuratori par viņa interešu jomām nosaukuši tradīcijas, kopienu un identitāti. Tās visas ir saistītas ar Podnieka dzimto vietu Drustiem un izstrādātas ilgā laika periodā. Fotogrāfijas un videoieraksti stāsta par ikdienas dzīvi nelielajā ciematā, kur lauku ainava kontrastē ar mūsdienīgajām autobusu pieturām, kas simbolizē laika apstādināšanu konkrētā vietā. Izstāde mazliet izvēršas arī ārpus galerijas telpām, tādā veidā sapludinot mākslas un dzīves realitāti. Kā vēsta galerijas informācija, skatītājs it kā tiek aicināts doties tālāk, pirms tam pakavējoties pagātnē.
Darja Meļņikova. Personālizstāde “Randiņu vakars” (Date Night)
galerijā Vartai
līdz 13. martam
Līdz 13. martam galerijā Vartai Viļņā skatāma Darjas Meļņikovas personālizstāde Date Night. Izstāde iekārtota kā kafejnīca: mākslinieces darbi no līdzšinējās daiļrades – zīmējumi, kolāžas, skulptūras un objekti – izmantoti kā sienu un interjera dekori. Tikai trīs izstādes darbi ir tikuši izrādīti Latvijā. Vairāki izstādes darbi publiskai apskatei izlikti pirmo reizi.
Ekspozīcija izvadā skatītāju cauri dažādu stilu un motīvu labirintam, kam līdzīgus var atrast krāmu bodēs, dzīvokļos un sabiedriskos interjeros. Caur amatniecības, rokdarbu un mākslas tīro dekoratīvismu Darjas Meļņikovas izstāde uzdod neuzbāzīgus jautājumus par nebeidzamo “postlaikmetu”, kurā mēs dzīvojam, eskeipismu un laikmetīgo mākslu, mākslinieka sociālo lomu, darbu, atpūtu un iedvesmas avotiem. Reizē izstāde cenšas izskatīties kā jauna kafejnīca barokālajā Viļņas vecpilsētā. Tā ir arī izstāde par spēju veidot mākslu, vienlaikus darot ko citu.
HELSINKI
Anu Tominena. “Rīt šodiena būs vakardiena” (Tomorrow today will be yesterday)
izstāžu mājā Kunsthalle
līdz 1. martam
Somijas Mākslas savienība Helsinku izstāžu ēkā Kunsthalle piedāvā Anu Tominenas (Anu Tuominen, 1961) retrospektīvu izstādi “Rīt šodiena būs vakardiena”, kur līdzās jauniem darbiem apskatāmi viņas agrāk radītie klasiskie darbi. Tuominena ir viena no Somijas konceptuālās mākslas ievērojamākajām māksliniecēm, kas uteņos atrastajām lietām dod otru dzīvību, pārvēršot tās mākslas darbos un piešķirot tām jaunu jēgu un plašāku kontekstu. Viņa spēlējas ar atrasto ikdienas priekšmetu krāsām un formām, izkārtojot tos noteiktos ritmos un rakstos un gudri tos kombinējot ar vārdiem un idejām. Vārdu un jēdzienu apvienošanai ir svarīga loma Tominenas mākslā. Viņas darbos tiek izmantota valoda un loģika, kas skatītāja prātā rada pārsteidzošas asociācijas.
Anu Tuominena 2003. gadā saņēma Ars Fennica balvu. Viņas darbi ir izrādīti gan Somijā, gan ārzemēs.
“Laika ziņas – nākotnes prognoze” (Weather Report: Forecasting Future)
mūsdienu mākslas muzejā Kiasma
līdz 16. augustam
Pavasara sezona mākslas muzejā Kiasma sākās jau 31. janvārī ar izstādi “Laika ziņas – nākotnes prognoze”, kas pirms tam bija skatāma Venēcijas biennālē Ziemeļvalstu paviljonā 2019. gadā.
Izstāde pēta sarežģītās attiecības starp cilvēkiem un citiem organismiem mūsdienu laikmetā, kad klimata pārmaiņas un sugu izmiršana apdraud dzīvību uz Zemes. Iztēlojoties nākotni, ļaudis saskaras ar nepieciešamību atzīt daudzo pastāvošo sugu savstarpējo sasaisti un pārskatīt attiecības ar tām. Cilvēkiem bieži vien ir grūti pamanīt dzīvības formas, kas pastāv daudz mazākā mērogā, piemēram, mikroskopiskos organismus, toksisko vielu lēno darbību vai organisko vielu ilgstošos sairšanas procesus. Pielīdzinot sīko dzīvības formu ķermeņus cilvēku izmēriem, izstāde palīdz veidot izpratni par to nozīmību un radīt saikni ar tām.
Izstādei darbus radījuši somu mākslinieku duets nabbteeri – Janne Nabs un Maria Tēri (Janne Nabb & Maria Teeri) –, norvēģu māksliniece Ane Grafa (Ane Graff) un zviedru māksliniece Ingela Īrmane (Ingela Ihrman).
Mākslinieku duets nabbteeri strādā ar kontekstam raksturīgu mākslu. Viņi kartē vietu, kur strādā, darbu attīstot mijiedarbībā ar vidi, tās materiālo būtību un daudzo sugu iemītniekiem. Šīs komandas darbu centrā bieži vien ir vissīkākās novērojamās dzīvības formas, piemēram, kažokādas vaboles vai dažādi mikroskopiski puves izraisītāji. Līdzāspastāvēšana un otrreizējā pārstrāde ir tuvas tēmas mākslinieku duetam.
Ane Grafa apvieno plašu pētniecības disciplīnu klāstu, sākot no feministu jaunā materiālisma līdz pat mikrobioloģijai un ķīmijai. Viņas skulptūras un instalācijas izaicina tradicionālās un šķietami stabilās struktūras un klasifikācijas, kas balstās uz zinātnes un kultūras praksi. Grafas darbi ļauj novērot, kā uz cilvēka ķermeni iedarbojas citi organismi un vielas, piemēram, baktērijas, kā arī vides toksiskums.
Ingelas Īrmanes veidotās augu formas skulptūras aug, plaukst un zeļ. Viņas darbi ir arī kā savdabīgi komentāri par 20. gadsimta 70. gadu vides apziņas vilni. Īrmanes instalācijās bieži ir iekļauts performatīvs elements. Attiecības starp dažādām dzīvības formām, kā arī piederības un vientulības jēdzieni ir viņas galvenās pētniecības tēmas.
“Paaudze 2020” (Generation 2020)
muzejā Amos Rex
līdz 10. maijam
Līdz 10. maijam muzejā Amos Rex skatāma izstāde “Paaudze 2020”, kuras ambiciozais mērķis ir iepazīstināt ar jauno mākslu, kas šobrīd tikai plaukst. Pirmā cikla “Paaudze” izstāde notika Amosa Andersona mākslas muzejā 2017. gada pavasarī.
Apjomīgajā izstādē “Paaudze 2020” skatāmi vairāk nekā 80 mākslinieku (vecumā no 15 līdz 23 gadiem) darbi, kas atlasīti no vairāk nekā 1600 atklātā konkursā iesniegtiem pieteikumiem.
“Paaudze 2020” sniedz aizraujošu ieskatu jaunās mākslinieku paaudzes domās un mākslā. Izstādē iekļauti kopumā 150 drosmīgi un oriģināli mākslas darbi, kas skar tādus tematus kā seksuālā identitāte, klimata pārmaiņas, tehnoloģijas un nākotne, labklājība, amatniecības un vizuālās mākslas tradīcijas, kā arī sociālā un personiskā atmiņa.
Māksliniekus izraudzījās žūrija, kuru vadīja māksliniece Hannalēna Heiska (Hannaleena Heiska). Žūrijā bija izstādes “Paaudze 2017” mākslinieki Sanni Vekmane (Sanni Weckman) un Eliels Tammiharj (Eliel Tammiharju), kā arī muzeja Amos Rex direktors Kajs Kartio (Kai Kartio), kuratore Katarīna Timonena (Katariina Timonen) un izglītības vadītāja Elza Hesle (Elsa Hessle).
Natālijas Gončarovas darbu izstāde
mākslas muzejā Ateneum
no 27. februāra līdz 17. maijam
No 27. februāra līdz 17. maijam Ateneum mākslas muzejā būs skatāma Natālijas Gončarovas (Наталья Гончарова, 1881–1962) darbu izstāde.
Natālija Gončarova atzinību ieguva jau savas karjeras sākumā. Viņu uzskata par galveno figūru krievu avangarda mākslā. Izstāde piedāvās vispusīgu pārskatu par mākslinieces radošo darbību 20. gadsimta pirmajās četrās desmitgadēs. Uzsvars tiks likts uz mākslinieces novatoriskāko periodu no 20. gadsimta sākuma līdz 20. gadiem, kad viņas pārdrošie darbi iedvesmoja eksperimentālos māksliniekus gan Krievijā, gan Rietumeiropā. Savukārt Gončarovas mākslas darbus iedvesmojusi tautas māksla un reliģiskās ikonas. Papildus vizuālajai mākslai Gončarova veidoja tērpus un dekorācijas slavenajam Sergeja Djagiļeva Krievu baletam. Viņa strādāja ar modes namiem Maskavā un Parīzē, iesaistījās avangarda kino un veidoja ilustrācijas eksperimentālajai dzejai.
Izstādē, kura pirms tam bija apskatāma izstāžu zālēs Tate Modern Londonā un Palazzo Strozzi Florencē, būs aplūkojami vairāk nekā simts darbi, tostarp liels skaits gleznu, arī ilustrācijas, kostīmi, scenogrāfijas skices un baleta izrāžu ieraksti. Gandrīz visi izstādē eksponētie darbi Somijā būs skatāmi pirmo reizi.
KOPENHĀGENA
Divas izstādes modernās mākslas muzejā Louisiana
no 23. janvāra līdz 17. maijam un no 21. februāra līdz 21. jūnijam
Līdz 17. maijam modernās mākslas muzejā Louisiana (“Luiziāna”) ir apskatāma beļģu mākslinieces Annas Veronikas Jansensas (Ann Veronica Jannsens, 1956) izstāde “Spilgti sārts tirkīzs”( Hot Pink Turquoise), kurā apmeklētājus sagaida gaismas efekti, migla, krāsu takas un atstarojošas optiskās ilūzijas, tādējādi ļaujot māksliniecei īstenot viņas misiju – likt paskatīties mums uz realitāti citā gaismā. Šī ir pirmā mākslinieces izstāde Dānijā.
Lai arī Annas Veronikas Jansensas mākslu nav viegli klasificēt, tās ietekme uz skatītājiem ir nenoliedzama.
Māksliniece atzīst, ka viņa iedvesmojusies no 20. gadsimta 60. gadu Kalifornijas gaismu un kosmosa māksliniekiem. Viņa vienmēr uzskatījusi, ka vislabāk mākslas pieredzi gūt, nevis novērojot to no attāluma, bet uztverot vienlaikus ar acīm, ķermeni un apziņu.
No 21. februāra līdz 21. jūnijam modernās mākslas muzejā Louisiana būs apskatāmi Pera Kirkebija (Per Kirkeby, 1938–2018) bronzas darbi, kas aizpildīs visu muzeja rietumu spārnu.
Dāņu gleznotājs, dzejnieks, tēlnieks un režisors Pers Kirkebijs ir viens no muzeja Louisiana modernās mākslas kolekcijas absolūtajiem varoņiem. Muzeja kolekcijā glabājas darbi no viņa mākslinieciskās karjeras sākuma līdz pat mākslinieka pēdējam dzīves gadam.
Pavasara izstāde būs pirmā visaptverošā Kirkebija bronzas skulptūru prezentācija, kura koncentrēsies uz mākslinieka darbu ar figūru un telpu, kas viņu fascinēja arī glezniecībā 20. gadsimta 80. gadu sākumā.
Ja Kirkebija izstādēs viņa bronzas darbi parasti bija kā papildinošs elements, tad šajā izstādē bronzai piederēs galvenā loma. Bronzas skulptūru parādi papildinās vien dažas gleznas un zīmējumi.
Izstādes kurators ir muzeja direktors Pols Ēriks Toners (Poul Erik Tøjner), kurš sarakstījis vairākas grāmatas gan kopā ar mākslinieku, gan par viņu, tostarp divus sējumus par Kirkebija gleznām un skulptūrām: Per Kirkeby: Painting un Per Kirkeby: Sculpture.
Ebe Stūbs Vitrups. “Botāniskais dreifs” (Botanical Drift)
Kopenhāgenas laikmetīgās mākslas telpā Copenhagen Contemporary
līdz 17. maijam
Ebbe Stub Wittrup, Botanical Drift. Skats no izstādes, 2020. Foto: Anders Sune Berg
Līdz 17. maijam Kopenhāgenas laikmetīgās mākslas telpā Copenhagen Contemporary būs skatāma Ebes Stuba Vitrupa (Ebbe Stub Wittrup, 1973) izstāde Botanical Drift. Izstādē dāņu mākslinieks pievēršas nacionālās identitātes un kultūras īpašumtiesību jautājumiem, apšaubot nacionālo identitāti un kultūras piederību. Vitrups iet dāņu botāniķa Nataniela Valliha (Nathaniel Wallich) pēdās un izstādes vēstījumā Rietumu ekonomiku un zinātnisko loģiku pretstata vietējām zināšanām un pieredzei.
Ebe Stubs Vitrups, kurš lielākoties pazīstams ar savām fotogrāfijām, šajā izstādē rāda atšķirīgu mākslinieciskās darbību izpausmi. Četrās instalācijās un tēlniecības objektos, kas radīti īpaši šai izstādei, viņš pēta parādības, saistot pagātnes impērisko paštēlu ar mūsdienu globālajām cīņām par varu.
Pie mākslas telpas griestiem karājas septiņi monumentāli tekstila reklāmkarogi, kas krāsoti ar augu krāsām no Indijas floras. No vietējiem augiem iegūto krāsu pigmentu izmantošanai ir bijusi liela nozīme mītu, tradīciju un garīgo rituālu izveidē visā pasaulē gadu tūkstošu ilgumā.
Uz izstādes grīdas izkliedēta instalācija, ko veido 24 mazi un divi lieli cimdi, kas izlieti no melnas bronzas. Cimdi attēlo dažādas rokas zīmes, tā sauktās mudras, kas cēlušās no indiešu mitoloģijas. Mudrās ietverta garīgā prakse un valoda, kas tradicionāli apzīmē simboliskus žestus hinduismā un budismā, bet ir sastopama arī daudzās citās kultūrās. Rokas zīmēs savulaik bija iekļauts plašs vārdu krājums, un tās kļuva par saziņas veidu, ko koloniālā vara nevarēja iztulkot vai saprast.
Izstādes ceturtā instalācija atspoguļo enerģijas apmaiņu un līdzsvaru starp Indiju un Angliju modificētas automašīnas Jaguar MK 2 formā, ko Ebe Stubs Vitrups veidojis sadarbībā ar arhitektu Peteru Melleru Rasmusenu (Peter Møller Rasmussen). Automašīnas salons ir aizstāts ar detaļām, kas izgatavotas no Indijas mežos augušiem kokiem, ko savulaik klasificējis dāņu botāniķis Nataniels Vallihs (Nathaniel Wallich). Tādējādi Ebe Stubs Vitrups izstādē izšķir ekonomiskos, kultūras, lingvistiskos un botāniskos pasaules uztveres modeļus.
Izstāde mākslas telpā Copenhagen Contemporary tiek veidota sadarbībā ar mākslas telpu Gammel Holtegaard Dānijas Zēlandes salas ziemeļos, kur vienlaikus skatāma Ebes Stūba Vitrupa fotoizstāde.
Pavasara izstāde 2020
Šarlotenburgas izstāžu zālē
līdz 8. martam
Šarlotenburgas pavasara izstāde ir viena no nozīmīgākajām izstādēm Eiropā, kas tiek rīkota katru gadu kopš 1857. gada. Tā sākotnēji tika veidota kā izstāde, kurā apskatāmi dāņu mākslinieku jaundarbi, bet mūsdienās tajā piedalās dalībnieki no daudzām valstīm. Gadu gaitā izstādē ir piedalījušies tādi starptautiski slaveni mākslinieki kā Alvars Ālto (Alvar Aalto), Pers Kirkebijs (Per Kirkeby), Olafurs Eliasons (Olafur Eliasson), Superflex un daudzi citi. Izstādi organizē Charlottenborg Fonden.
Izstāde bieži bijusi pirmā nozīmīgā platforma daudziem topošajiem māksliniekiem, vienlaikus iepazīstinot arī ar nozīmīgiem jauniem darbiem, ko veidojuši jau atzīti mākslinieki.
Viena no Šarlotenburgas pavasara izstādes nemainīgām iezīmēm ir tās neatkarīgā žūrija, kuras sastāvā ir mākslinieki un mākslas profesionāļi no Skandināvijas un valstīm ārpus Skandināvijas.
Šogad izstādē skatāmi 70 mākslinieku un mākslinieku grupu darbi, ko neatkarīgā žūrija izvēlējās no 736 pieteikumiem. Kopumā izstādē ir apskatāmi 134 darbi, ko veidojuši gan labi zināmi mākslinieki, gan arī topošie talanti no Dānijas un Eiropas, kā arī Izraēlas, Krievijas un ASV.
“Mēs esam Aļaskas tūristi” (We are the Alaskan tourists)
modernās mākslas muzejā ARKEN
no 29. februāra līdz 20. septembrim
Sākot no februāra, polārlāču bars līksmos pa 150 metru garo ARKEN mākslas asi un pārņems telpu kā cilvēki, kas iesaistās sarunā, dejā vai izaicinošos jogas vingrinājumos – vismaz tā tas varētu šķist. Tuvojoties lāčiem, dzīvnieku vaibsti kļūst skaidrāki: smailie baltie zobi, ovālās melnās acis un asie nagi. Bet, pirmkārt un galvenokārt, polārlāču ķermeņi šķiet milzīgi un fascinējoši.
Polārlāčus ir radījusi Itālijā dzimusī māksliniece Paola Pivi (Paola Pivi, 1971), kura, aizstājot viņu baltos kažokus ar košu krāsu spalvām, satricina mūsu priekšstatu par ziemeļu karali. Kolorītais lāču bars vedina uz svētku svinēšanu, bet tai pašā laikā kažokādu nomaiņa ar spalvām norāda uz trauslu un neskaidru nākotni. Varbūt tieši spalvas ļaus lāčiem izdzīvot, kad aukstajos ziemeļos izkusīs sniegs?
Izstāde “Mēs esam Aļaskas tūristi” ir kā ievadošā daļa plašākai izstādei “Dzīvnieki mākslā” (Animals in Art), kura ARKEN telpās būs skatāma no 21. marta līdz 9. augustam. Tajā 34 mākslinieki (tostarp Džons Baldesari (John Baldessari), Maurīcio Katelāns (Maurizio Cattelan), Marks Dions (Mark Dion), Demjens Hērsts (Damien Hirst), Patrīcijas Pičinīni (Patricia Piccinini), Pols Makartijs (Paul McCarthy), Deivids Šriglijs (David Shrigley), Viljams Vegmans (William Wegman)) būs radījuši mākslas un dzīvnieku valstību, kas pilna ar skaistiem, dīvainiem un neticamiem radījumiem, un sniegs jaunu perspektīvu cilvēces mīlošajās un nežēlīgajās attiecībās ar citām dzīvām būtnēm uz planētas.
OSLO
Alfa Crucis – Āfrikas laikmetīgā māksla (Alpha Crucis – Contemporary African Art)
Astrupu-Fērnliju muzejā
līdz 17. maijam
Šī ir apjomīga laikmetīgās mākslas izstāde no Āfrikas, kurā izcelta tieši Subsahāras Āfrikā dzīvojošo un strādājošo mākslinieku oriģinalitāte un daudzveidība.
Alfa Crucis ir spožākā zvaigzne Dienvidu Krusta zvaigznājā, kas atrodas Piena Ceļā. Tas ir viens no redzamākajiem spīdekļiem nakts debesīs un norāda dienvidu virzienu. Kā tādu to bieži izmanto navigatori, bet zvaigzne redzama tikai dienvidu puslodē. Šī iemesla dēļ tā netika minēta Eiropas antīkajā astronomijā.
Šajā izstādē piedalās septiņpadsmit mākslinieki no septiņām Āfrikas valstīm – mākslinieku zvaigznājs no dienvidiem, kas nonācis ziemeļu redzeslokā. Zvaigznes debesīs nav savienotas cita ar citu; tās ir saistītas zvaigznājos, un tām vārdus dod astronomi. Lūk, šajā izstādē kurators rīkojas kā astronoms, dodams norādes, lai rastu un piedāvātu noteiktu pasaules lasījumu.
Septiņpadsmit sapulcinātie mākslinieki nāk no daudzām valstīm, pieder dažādām paaudzēm un pārstāv dažādus darbības virzienus. Taču kopīgs ir tas, ka, dzīvojot Āfrikā, viņi visi var redzēt Alpha Crucis.
Nosaukums Alpha Crucis ir apliecinājums polarizētās mākslas pasaules pārorientācijai uz dienvidiem, lai mazinātu nezināšanu un izgaismotu Āfrikas laikmetīgo mākslu.
