Foto

Solidaritātes brīvā frekvence

Una Meistere

02.04.2020

Krīzes laika saruna ar Juri Rubeni

Šis ir laiks, kurš uzdod daudzus lielus jautājumus. Mums katram atsevišķi un cilvēcei kopumā. Uz daudziem no tiem šobrīd nav iespējams rast atbildes. Kā izzināt neziņu, būt vērīgiem, modriem un klātesošiem – sarunā ar kontemplācijas skolotāju, Integrālās izglītības programmas direktoru Juri Rubeni.

Ir pilnīgi skaidrs, ka ne tikai kā kopums, bet arī katra mūsu individuālā pasaule ir neglābjami mainījusies. Ko jūs pats sevī esat atklājis jaunu šajās krīzes dienās? Pieņemot, ka mēs katrs nemitīgi ejam šo savu individuālo evolūcijas ceļu.

Visticamāk, pagaidām ir pagājis vēl pārāk maz laika, lai varētu šādu spriedumu izdarīt. Taču ir kāds ļoti interesants griezums, kurā esmu par šo visu domājis. Visu šo laiku – nu jau piekto nedēļu, es slimoju. Un aizvien vēl jūtos slims; nejūtos atgriezies ierindā. Februāra beigās saslimu ar ļoti smagu atipisku pneimoniju, kura pamodināja manu dusošo astmu. Šobrīd laiku pa laikam man joprojām ir problēmas ar elpošanu. Tādējādi visas šīs piecas nedēļas, kamēr slimoju, es par to arī domāju – ko tas man saka? Visticamāk, no vesela cilvēka pozīcijas – kuram nekas nesāp, viss ir kārtībā un kurš ir labā formā, es uz šo situāciju raudzītos savādāk. Taču es neesmu labā formā, un tas man liek paraudzīties uz šo situāciju no iekšpuses. Iespējams, galvenā atziņa, kas man ir nākusi un kas ir it kā pašsaprotama, vienlaikus tieši šādās reizēs tu to sajūti daudz skaidrāk - cik ārkārtīgi trausla ir cilvēka eksistence. Ļoti, ļoti trauslā pavedienā ir iekārta mūsu fiziskā dzīve. Būtībā atliek vienkārši nākt vienam spēcīgākam vēja pūtienam un tev tas zvaniņš noskan, un tevi aiznes otrā pusē. Šis trauslums šobrīd gaisā ir ļoti jūtams, un es arī savas personiskās dzīves kontekstā biju spiests par to padomāt. Saprotot, ka tad, kad tev ir ļoti slikti, tu apzinies, ka īstenībā tas zvaniņš tev var noskanēt arī šobrīd. Un ar ko gan tu atšķiries no ikviena cita cilvēka? Un tad tu mazliet atskaties uz to, kas ir aiz muguras, kas ir tas, par ko tu vari būt pateicīgs, kas ir izdevies un kas nē. Kas ir tās mācībstundas, kuras, iespējams, būtu vērts paturēt prātā. To ir grūti aprakstīt īsi, bet man šis ir bijis personisks pārdomu laiks.

Ko nozīmē būt cilvēkam un būt dzīvam? Tas ir jautājums, kuru, iespējams, daudzi šobrīd sev uzdod, un tikpat daudzi, iespējams, tā arī nekad neuzdos.

Droši vien uz šo jautājumu var būt simtiem atbilžu. Respektīvi, atkarībā no tā, kur mēs katrs atrodamies, kādā apziņas stāvoklī patiesi dzīvojam, mēs varam sniegt savu godīgo atbildi. Protams, mēs varam arī no tās izvairīties. Mana atbilde ir, ka būt cilvēkam un būt dzīvam, tas nozīmē augt, nepārtraukti būt gatavam mainīties, atbrīvoties no vecajām ādām, vecajiem ietvariem, uzdrīkstēties spert soli jaunās teritorijās, nonākt pie sev jauniem jautājumiem. Cilvēks vispār manā izpratnē ir būtne, kas aug. Visās nozīmēs. Aug un ļauj caur sevi izpausties visam tam potenciālam, kas katrā cilvēkā mājo. Šis potenciāls var būt dažāds. Esmu šajās dienās daudz domājis par vienu – ko es no savas puses varu darīt, lai tas, ko dievišķā realitāte ir gribējusi caur mani izdarīt, mani šajā pasaulē ienesot, notiktu? Tā ir mana pārliecība par savu uzdevumu, jo, manuprāt, pats būtiskākais ir, lai caur mani varētu īstenoties nodoms, kāpēc es vispār esmu un lai es netraucētu tam īstenoties. Tas ir mans redzējums. Vienlaikus cilvēki no cita skatu punkta varētu dot tikpat godīgas atbildes, kas skanētu savādāk.

Kā jums šķiet, vai tas, kas šobrīd notiek, vai šis satricinājums varētu izrādīties pietiekami spēcīgs, lai mainītu cilvēces vērtību paradigmu? Jo skaidrs, ka kopš industrializācijas sākuma  pasaule ir gājusi agresīva kapitālisma ceļu, ar visām no tā izrietošajām sekām.

Šajā jautājumā ir vairāki aspekti. Protams, ka ikvienā grūtību mirklī, kad zem mūsu kājām kaut kas sašūpojas, mēs vēlamies iespējami ātri visas lietas atgriezt sākotnējā stāvoklī. Tāda ir pirmā reakcija. Kā novērst šo, teiksim tā, jauno izaicinājumu un kā pēc iespējas ātrāk atjaunot veco labo lietu kārtību. Ja pārmaiņas ir maigas jeb tās mūs kārtīgi nesakustina, parasti tā arī notiek. Bet, ja pārmaiņas ir pamatīgas un izskatās, ka šobrīd mums priekšā ir ļoti, ļoti pamatīgas pārmaiņas, tad mēs gribēdami nevaram vairs atgriezties tajā situācijā, kāda bija aizvakar. Un tad nav citas iespējas, kā meklēt jaunu ietvaru, kurā dzīvot. Mana intuīcija saka, ka mūs gaida ļoti grūti laiki. Un dažkārt par to visu domājot, ir tādas kā skumjas. Šķiet mēs varbūt pat īsti nespējam aptvert, cik šie laiki visās nozīmēs var izrādīties grūti. No otras puses - varbūt šobrīd pat ir nejēdzīgi par to visu runāt un arī rakstīt, jo pirms notiek konkrēti notikumi, kas mūs pamodina, transformē, maina, bieži vien tādas citu cilvēku runāšanas šķiet bezjēdzīgas. Tas nepalīdz. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka daudzas lietas es nespēju saprast, kamēr es tās nepiedzīvoju. Savukārt tad, kad es esmu tās piedzīvojis, man vairs šīs runas nav nepieciešamas. Tālab arī domājot par šo interviju – tā ir tāda paradoksāla lieta: mēs, protams, varam mēģināt runāt par tēmām, kas nepalīdz tiem, kas nav kaut ko piedzīvojuši un kas nebūs vajadzīgas tad, kad šie cilvēki to būs piedzīvojuši. Tas ir lielais jautājums – kā vispār jēgpilni sarunāties, lai tas būtu noderīgi vēl kādam cilvēkam?

Man tiešām šķiet, ka tie cilvēki, kuri nopietni iedziļinās un domā, tie iedziļinās un domā arī bez īpaša uzaicinājuma no malas. Viņi negaida, lai kādā žurnālā, laikrakstā vai portālā parādītos kāds raksts un tad viņi sāks domāt. Viņi to dara jau tāpat. Savukārt tie cilvēki, kuri kaut kādu iemeslu dēļ vēl nav nonākuši pie nepieciešamības izvērtēt un pārdomāt, viņus arī nekādi raksti neiekustinās. Es domāju, ka dzīve būs tā, kura pamodinās un mācīs. Un te nu mēs nonākam pie jautājuma otras puses – ir situācijas, no kurām var izvairīties, un ir situācijas, no kurām nav iespējams izvairīties. Un tikai tās, no kurām nevar izvairīties, pa īstam mūs maina. Manuprāt, mēs kā cilvēce tagad esam situācijā, kur, visticamāk, no noteiktām pārmaiņām nevarēs izvairīties neviens. Respektīvi, šie notikumi ietekmēs pilnīgi visus. Ko mēs šajā situācijā varam darīt? Mana atbilde būtu – es domāju, ka cilvēka dzīve ir tāds interesants dialektisks process, kurā līdzās pastāv mans iekšējais saturs, mana dvēsele, mana patība, kas veidojas un formējas, un ārējie notikumi. Lai varētu notikt izaugsme, man ir jāsadarbojas ar ārējās pasaules notikumiem jeb jāļauj šiem notikumiem sevi veidot un ietekmēt. Bieži vien mēs, protams, baidāmies no notikumiem, kuri grib kaut ko labu mūsos izveidot. Mēs no tiem norobežojamies. Ļoti bieži pārmaiņas – turklāt jebkura veida pārmaiņas, mēs uztveram kā apdraudējumu. Tas ir iemesls, kālab cilvēki bieži vien neuzticas realitātei, lai gan realitāte mūs ir radījusi un izveidojusi. Taču ir situācijas, kad no realitātes nav iespējams izvairīties, un šī ir tieši tāda. Tu vienkārši esi spiests rīkoties savādāk, pieņemt jaunus lēmumus vai sākt domāt par tēmām, par kurām agrāk neesi gribējis domāt, jeb mācīties pievērst uzmanību savai iekšējai pasaulei, kam iepriekš nav iznācis laika. Vienlaikus šis process, protams, saistās arī ar lieliem satricinājumiem.

Būtībā mums savā ziņā mums ir jābūt pateicīgiem par šīm pārmaiņām?

Redzat, ja cilvēks vispār spēj būt pateicīgs par savu dzīvi, tad tas aksiomātiski nozīmē būt pateicīgam par visu no kā šī dzīve sastāv. Un šī dzīve sastāv no tūkstošiem komponenšu, kuras visas kopā mūs veido vai attīsta. Tas ir iemesls, kāpēc ir tik grūti kādu komponenti izcelt un duālistiski analizēt – sakot, ka tas ir labi vai tas ir slikti. Dažkārt tas, manuprāt, ir vienkārši smieklīgi. Jo visas šīs komponentes kopā, visa šī milzīgā daudzveidība – viss manā dzīvē notiekošais, mani veido. Un, ja mēs šādi paskatāmies uz dzīvi, tad vai nu mēs mācāmies būt pateicīgi par visu, vai nonākam ar savu dzīvi pretrunā. Vai nu sakām visam jā, vai visam nē. Taču ilgtermiņā no nē nav iespējams dzīvot.

Kāpēc cilvēkam vienmēr tik grūti ir būt tieši šeit un tagad? Sajust sevi šeit un tagad.

Tā iemesla dēļ, ka tas saistās ar cita veida apzināšanās mācīšanos. Kamēr mēs mājojam dzīves virspusē, esam vai nu pagātnē, vai nākotnē. Taču tad, kad sākam mācīties dziļāku apzināšanos, pakāpeniski nonākam pie patiesībā ļoti atbrīvojošas apziņas - ka dzīve vienmēr notiek tikai šajā mirklī. Dzīve nenotiek vakar vai rīt. Vienmēr eksistē tikai šis mirklis. Līdz ar to šajā mirklī arī ir visas iespējas, visas durvis ir atvērtas, un ja tu šo mirkli nenovērtē, tad, kas gan tev dod šo muļķīgo iedomu, ka tas mirklis pienāks rīt vai parīt? Ir grūti, jā.

Es nezinu, vai ir vērts iedziļināties specifiskās detaļās, bet būtībā tā ir starpība starp domāšanu un apzināšanos. Tajā brīdī, kad mēs esam mentālā procesā – pavērojiet sevi tad, kad jūs domājat - nav iespējams būt tagad un šeit. Domāšana to neparedz. Ir kaut kādā ziņā jāatlaiž domāšana un no domāšanas jānonāk apzinātībā, esībā. Tajā, ka tu vienkārši esi. Un kad tu vienkārši esi – dziļāk par mentālo procesu, tad arī sajūti šo mirkli, kas notiek šeit un tagad. Tas nenozīmē, ka domāšana ir slikta vai kaitīga; drīzāk šis ir stāsts - kā to vēstījuši senie mistiķi vai daudzi modernie filosofi, par dziļāku domāšanu. Domāšanu bez vārdiem. Domāšanu bez mentāliem jēdzieniem. Nonākšanu viņpus parastās domāšanas. No vienas puses tas ir treniņa jautājums; no otras – pilnīgi visiem cilvēkiem pazīstama pieredze. Manuprāt, katrs cilvēks savas dzīves laikā daudzkārt piedzīvo virsotņu pieredzes, ka tu piepeši absolūti jūties šeit un tagad. Tie ir ļoti skaisti un neparasti brīži. Tu vienkārši tajos nonāc. Tālab mēs zinām, par ko ir stāsts. Taču ir jāvingrinās, lai šajā “tagad un šeit” varētu nonākt biežāk. Jo “tagad un šeit” palīdz arī dziļāk un autentiskāk saredzēt to, kas īsti notiek. Ko nozīmē mana dzīve un kas ir mani uzdevumi šajā pasaulē. Ļauj izvērsties tam, kas ir manī; uzziedēt tam pumpuram, kas es esmu. Un katrā cilvēkā ir kāds mazliet atšķirīgs potenciāls, kas grib izpausties.

Runājot par šo meklējumu ceļu, jau pirms šīs krīzes bija izteikti jūtams, ka aizvien vairāk cilvēku ir pievērsušies meditācijai un citām garīgajām praksēm, taču tajā visā klātesošs – tiešāks vai attālinātāks, bieži bijis arī komercializācijas aspekts. Arī šobrīd, lasot cilvēku komentārus, viedokļus un intervijas, daudzkārt gluži nevilšus izpaužas ego – tā teikt, šis ir stāsts par manu personīgo dziedināšanu, manu pieredzi, manu izaugsmes ceļu, manu garīgo ceļojumu. It kā šis “es” pastāvētu ārpus sabiedrības. Vai kādā brīdī var pienākt šis lūzuma mirklis, kad “ego” robeža tiek pārkāpta un mēs kļūstam par empātiskākām būtnēm – plašākā mērogā?

Šis ir jautājums par izaugsmi. Mēs visi, pilnīgi visi, sākam izaugsmi kā uz sevi centrētas būtnes. Kā egoisti. Un stāsts nav par egoisma iznīcināšanu vai uzvarēšanu. Stāsts ir par paplašināšanu. Jeb, vienkārši sakot, par to, ko nozīmē augt, ko nozīmē ļauties izaugsmes procesam un to, kādā veidā tas maina mūsu izpratni par lauku, kas mums ir svarīgs. Proti, mēs sākam dzīvi vienā stadijā, kurā esam fokusēti tikai uz sevi – mani interesē tikai mana dzīve. Tad notiek paplašinājums – no klasiska egocentrisma es pāreju uz savveida etnocentrismu. Bez manis paša mani sāk interesēt arī mana ģimene, par kuru es arī esmu gatavs rūpēties ne mazāk kā par sevi. Mani interesē cilvēki, kas runā vienā valodā vai dzīvo vienā valstī ar mani, jeb, piemēram, pieder vienai reliģijai – tie man ir tikpat svarīgi, un tādējādi es paplašinu šo loku. Ļaujot sev augt vēl tālāk, es sāku saprast, ka visi cilvēki īstenībā ir līdzīgi; daudz līdzīgāki nekā es domāju - neatkarīgi no tā, kā viņi uztver pasauli, kāda ir viņu ādas krāsa vai reliģiskā piederība. Mans interešu loks – no kādas vienas cilts, tautas vai valsts, paplašinās uz visu pasauli, un tā šis rūpes no egocentrisma var izaugt līdz kosmiskām rūpēm. Bet tas vienmēr ir izaugsmes process; tas nav vienkāršs un to nav iespējams paātrināt. Turklāt laiku pa laikam tu vari arī kādā sava attīstības ceļa līkumā iestrēgt. Tālab tas nav stāsts par slēdzi galvā, kuru cilvēks varētu nospiest un vienā brīdī no egoista kļūt par altruistu. Tas ir stāsts par nemitīgu savas uzmanības loka paplašināšanu, tāpēc faktiski daudzi lielie autori, kas runā par cilvēka apziņu, piemēram, Kens Vilbers – skaidri norāda, ka galvenais cilvēka ētiskais uzdevums ir nepārtraukti augt. Neapstāties izaugsmē. Jo, ja es apstājos savā izaugsmē, tad es iestrēgstu savas konkrētās attīstības stadijas ētikā, kas ir ierobežota. Piemēram, ja es esmu cilts apziņas stadijā, tad viss, kas der manai ciltij, ir labi, bet viss, kas tai neder, ir slikti. Un citas ciltis var vienkārši sist nost. Savukārt, nonākot citā stadijā, es esmu spējīgs domāt plašāk. Līdz ar to tas ir tāds garš, ļoti lēns un sāpīgs izaugsmes process. Un šī stāsta būtība - galvenais ir palikt izaugsmes procesā, tam ļauties un respektēt tā dabisko ātrumu, jo pārlēkt pakāpes mēs nevaram. Mēs varam tikai ļauties vai neļauties izaugsmei, kaut, nenoliedzami, dramatiski notikumi var šo izaugsmes procesu intensificēt. Jo krīžu brīžos es spēju pievērst daudz lielāku uzmanību savai iekšējai, vērtību pasaulei nekā esmu to darījis līdz šim.

Atgriežoties pie “šeit un tagad”. Mediju telpa šobrīd ir viena vienīga slikto ziņu lente, kas, protams, veicina stresu, bailes, paniku. Ir skaidrs, ka katram ir jāiet pašam savs ceļš, bet varbūt ir kaut kas, ko šajā situācijā iespējams darīt kopā. Piemēram, mēģināt ieviest piecu minūšu rituālu – kolektīvu meditāciju, kuras laikā mēs visi vienoti domātu par labāku pasauli jeb ko citu, kas it kā izsit no šīs negatīvās plūsmas un ieved mazliet citā telpā?

Bet jūs jau saprotat, cik neiespējami ir mēģināt ar ārēja reglamenta palīdzību cilvēkiem likt kaut ko darīt.

Vienlaikus mēs visi šobrīd esam mājās ar ārēja reglamenta palīdzību (smejas).

Jā, bet, ja jau pietiktu tikai ar labiem ieteikumiem, tad izpaliktu vecāku kreņķi par viņu pusaudžu bērniem. Viņi varētu visus pusaudžus, teiksim, trīspadsmit gadu vecumā sadzīt lielā metāla angārā, pastāstīt, kā vajag normāli dzīvot, bērni visu saprastu un izietu ārā mainījušies. Un vecākiem vairs nebūtu jāpiepūlas. (smejas)

Es vienkārši domāju par to, ka katram pašam ir jānonāk pie noteiktu lietu nepieciešamības. Manuprāt, gandrīz katrs cilvēks ir pieredzējis situāciju, ka dažas lietas, kas viņam šobrīd šķiet ļoti svarīgas, vēl pirms desmit, piecpadsmit, divdesmit gadiem šķita smieklīgas, jocīgas un nevajadzīgas. Man šķiet, ka šī pieredze ir totāli universāla. Grūti iedomāties cilvēku, kuram tādas  nebūtu. Tas nozīmē, piemēram, ja man kaut ko tādu sacītu pirms divdesmit un cik gadiem, es teiktu – liec mani mierā ar savu stulbo meditāciju. Taču ir kāds brīdis, kad tevī pašā piedzimst jauna sajūta, un tu atskārsti, ka tā nav nekāda stulba lieta, bet gan īstenībā ļoti svarīga. Tāpēc mēs nevaram ar likumiem no malas pārtaisīt cilvēkus vai sabiedrību. Labā ziņa ir tā, ka ir pieejamas prakses un metodes, kuras katrs cilvēks, kas vien to vēlas, var pamēģināt. Ir labi, ka ir šīs atvērtās durvis. Kā zināms, mēs dzīvojam laikmetā, kur viena taustiņa spiediena attālumā atrodas neiedomājams informācijas apjoms. No vienas puses, tas, protams, dezorientē cilvēkus, jo paģēr gatavību tajā visā orientēties; no otras – tas ir milzīgs resurss. Lielās līnijās, ja vien es meklētu kādu metodi, kas varētu palīdzēt man iekšēji augt, es to varētu atrast. Un droši vien nav arī tā, ka visiem cilvēkiem automātiski derētu viens un tas pats. Ir daudz dažādu prakšu, no bāziskajām vien – vismaz simt dažādas transformatīvās prakses (ne tikai meditācija), kas varētu palīdzēt cilvēkam paplašināt viņa dzīves horizontu, viņa apzinātību, viņa cilvēcisko esību. Tālab droši vien vienīgais, ko varam, ir atgādināt, ka šādas metodes un prakses pastāv, un tās var mums palīdzēt dziļāk un plašāk uztvert to, ko nozīmē dzīve. Jo atrodoties situācijā, kur vairs neko nav iespējams iepriekš paredzēt, kuru nav iespējams izplānot un par kuru neviens nevar pateikt, kā tā risināsies, vienīgā gudrā rīcība ir būt maksimāli klātesošam. Maksimāli apzinātam, maksimāli vērīgam un maksimāli uzmanīgam. Respektīvi, būt tik atvērtam un tik uztvert spējīgam, cik vien iespējams. Tad tu varbūt sāc pamanīt vairāk; sāc pamanīt kontekstus, kurus līdz šim nepamanīji. Ļoti iespējams, ka ārēji sarežģītos brīžos, tu vari saredzēt kādas iekšējas vērtības vai saturus. Bet katram ir jārīkojas savā vietā - līdzīgi kā cilvēks dzīvo savā vietā, mīl savā vietā un aug savā vietā. Lielākās lietas neviens cits tavā vietā nevar izdarīt. Lai cik ļoti es mīlētu kādu cilvēku, es nevaru viņa vietā dzīvot. Cilvēkam ir jādzīvo savā vietā. To arī, cita starpā, nozīmē būt cilvēkam.

Runājot par šo mūžīgo līdzsvaru starp balto un melno, labo un ļauno. Uz jautājumu, ja sabiedrība spētu mainīties pozitīvā virzienā, un kādu viņš nākotnē redz šo līdzsvaru starp labo un ļauno, kāds ungāru uzņēmējs un filantrops man nesen atbildēja: “Velns ir maza, bet ļoti skaļa minoritāte.” Kāpēc tam ir tāds spēks, jūsuprāt?

Tā ir milzīga tēma, kurai pieskaramies. Un es varbūt pat neķeršos tai klāt, jo domāju, ka ļoti daudzi acīmredzami duālismi ir bieži vien pietiekami dziļi nenolasīts kopums. Daudz kas no tā, ko uzskatām par ļaunu, patiesībā ir attīstības blakus efekti. Jeb, precīzāk, mūsu neattīstītie aspekti. Redzat, mēs katrs, visticamāk, sevī pazīstam vismaz dažas attīstītas līnijas, par kurām mums ir prieks un, ja esam kaut mazliet vērīgi cilvēki, mēs pamanām sevī arī dažādu iemeslu dēļ neattīstītas līnijas. Tieši ar šīm neattīstītajām lietām, pat bez īpaša nodoma, mēs esam nodarījuši citiem daudz sāpju. Ļoti daudz pāri. Vienkārši tikai tālab vien, ka vienā līnijā, tēlaini izsakoties, es esmu angļu džentlmenis ar labām manierēm, kamēr otrā līnijā es esmu neandertālietis ar bozi. Un līdz ar to stāsts par labo un ļauno cilvēkā ir stāsts par attīstīto un neattīstīto. Par to, kas ir izaudzis un to, kas vēl nav izaudzis. Un kā atrast līdzsvaru; kā neiestrēgt neizaugušajā, neattīstītajā. Un, protams, ļaunumu varam absolutizēt tādā veidā, ka labprātīgi pieņemam savu neattīstīto pusi un iestrēgstam tajā, tas, protams, aizved pie tāda baiga fatālisma.

Vienlaikus, ja mēs tagad gribētu, piemēram, izravēt visu ļaunumu no pasaules, tad būtībā visiem cilvēkiem tas nozīmētu delete. Jo faktiski mēs visi sevī nesam to, kas ir labs un kas ir ļauns. Un tā frontes līnija starp labo un ļauno, kā jau daudzi klasiķi to ir brīnišķīgi sacījuši, iet caur cilvēka sirdi. Tas ir stāsts par mūsu izaugsmi, par mūsu izvēlēm, par nevēlēšanos augt, nevēlēšanos kaut ko redzēt, nevēlēšanos pieņemt.... Tas ir lielais ietvars, kurā mēs visu laiku atrodamies – iņ un jaņ zīmes to vislabāk parāda. Ka ir gaišais un tumšais, saprotamais un nesaprotamais. Bet kā jūs labi zināt, šajās zīmēs ir kas ļoti interesanti parādīts - baltajā daļā ir iekšā melnā acs un melnajā baltā acs. Tas nozīmē, ka visā tajā, kas man liekas ļauns un briesmīgs, īstenībā var būt apslēpts arī kaut kas labs. Un tajā, kas man šobrīd liekas ļoti labs, pūkains un jauks, var būt apslēpts arī kaut kas slikts, ko es vienkārši neredzu. Tie ir dzīves paradoksi. Attīstība notiek tādejādi, ka mēs uzbūvējam kaut kādu savu kārtību, sistēmu, kura mums šķiet laba, taču vienlaikus mēs tajā kaut ko neesam pamanījuši, neesam kaut ko ievērojuši. Un tas nozīmē, ka tur jau ir tas melnais aplītis iekšā, kurš tikšķ kā tāda laika bumba. Proti, kādā brīdī sevi manifestēs tas, ko tu savā dzīvē neesi ierēķinājis. Tas uzspridzinās veco kārtību, tu būsi izmisumā, tev liksies, ka viss ir pagalam, bet no šī šķietamā haosa dzims jauna kārtība.  un jaņ zīme tieši to arī parāda - kā no vienas kārtības, caur haosa stadiju, mēs nākam pie nākamās kārtības. Domāju, kaut kas tamlīdzīgs, iespējams, notiek arī šobrīd. Viena kārtība grūst un cilvēki plēš matus, bet no otras puses – kāda jauna kārtība var rasties. Lielais jautājums ir – pat ja mēs varētu, vai mums vajadzētu mēģināt visu atjaunot tieši tā, kā tas bija pirms šīs krīzes? Īpaši, ja labi zinām un redzam, ka pilnīgi visās jomās kaut kas nav bijis kārtībā. Pēdējos gados man sanācis parunāties ar zinošiem cilvēkiem no visdažādākajām jomām, un tas, ko viņi ir stāstījuši, skan apmēram tā: nu jā, ekonomikā ir tādas un tādas fundamentālas problēmas, politikā tādas, reliģijā vai baznīcas dzīvē tādas, citiem vārdiem, klajas nejēdzības ir visās jomās...un vienlaikus, ko tur var izdarīt. Ai, mēs nopūšamies un ejam tālāk, jo...nu, ko lai dara... nu tāda ir tā realitāte... Bet tad, kad iestājas haosa stadija, daudzas lietas sagāžas un varbūt arī visām lietām tajā izpausmē, kādas tās ir bijušas, arī ir jāsagāžas, lai varētu veidoties kas jauns. Un tad mums varbūt arī vairs nav jāatkārto tas, ar ko esam mocījušies pēdējos gadu desmitus.  Protams, tas ir ļoti izaicinoši, jo pārmaiņas vienmēr ir ļoti, ļoti sāpīgas, un tas ir iemesls, kāpēc, pat tad, kad zinām, ka pārmaiņas ir nepieciešamas, mēs parēķinām un saprotam... njā, bet tas var būt tik sāpīgi, ka labāk tomēr nē. Tāpēc daudzi cilvēki nomokās nejēdzīgos dzīves modeļos, ar nejēdzīgiem konceptiem, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ir slikti, bet pārmaiņas varētu būt vēl nekomfortablākas.

Dzīvojot šajā nosacītajā pašizolācijā, šobrīd visi esam sapratuši, ka cilvēkam patiesībā ir vajadzīgs ļoti maz. Vai tā varētu būt viena no mācībām, ko cilvēks paņems sev līdzi no šīs krīzes, jeb cilvēka daba – krīzei beidzoties, ātri aizmirsīs šo mācību?

Ja krīze beigsies ātri, mēs daudz ko aizmirsīsim. Bet, ja krīze ir atnākusi uz garāku laiku un reāli izjauc visu esošo lietu kārtību, tad, protams, neviens no mums nevar no tās izvairīties. Un tad, gribot vai negribot, jāmainās ir visiem un visam. Jautājums, protams, vienmēr, kādā virzienā mēs maināmies. Vienmēr šādos izaicinošos brīžos ir iespējams degradēties, krist uz leju vai augt. Doties uz priekšu, uz augšu. Tās būs arī mūsu izvēles šajā situācijā. Respektīvi, grūts brīdis var atvērt tavu sirdi citiem, bet var arī nocietināt pilnībā. Grūts brīdis var padarīt mani mīlošāku vai izprotošāku pret citiem, vai likt kļūt par galēju egoistu un domāt tikai par sevi. Jo, kādā veidā es ļaušu sevi pagriezt, tā lielā mērā ir mana izvēle. Un ir grūti paredzēt, kādā virzienā katrs no mums būs gatavs pagriezties.

Vai jums tomēr nav sajūta, ka jau šajā brīdī solidaritāte un empātija pasaulē ir kļuvusi lielāka? Jeb tā ir tikai tāda emocionāla reakcija?

Es domāju, ka kopīgas grūtības, kopīgi zaudējumi cilvēkus caurmērā dara empātiskākus un atvērtākus. Tā ir tā noskaņa, kura jūtama grāmatās vai mākslas darbos, kas Eiropā tapuši pēc Otrā pasaules kara. Ir tāda dziļa solidaritāte, ārkārtīga gatavība pastiept cits citam roku. Cilvēki ir izmocījušies cauri grūtībām, visi ir kaut ko zaudējuši, visiem ir sāpējis, visi zina, kā tas ir, un piepeši tāda frāze kā “nekad vairs karu”, visiem nozīmē kaut ko ļoti skaidru. Respektīvi, visi saprot, ko tā nozīmē. Darīsim visu iespējamo, lai tas nekad vairs neatkārtotos. Es pats to neesmu piedzīvojis, bet es esmu par to dzirdējis un lasījis – par šo milzīgās solidaritātes atmosfēru, kas tolaik valdīja Eiropā un pasaulē.

Šāda solidaritāte var rasties, un, tēlaini izsakoties, līdzīgi kā toreiz tā var izbrīvēt kādu frekvenci, kuras ietvaros lielākā daļa cilvēku piepeši līdzīgi dzird un uztver. Un ja vien atrodas kādi Dieva doti vadītāji, kuri šo brīvo frekvenci uztausta un prot tajā runāt, tad var notikt laba saslēgšanās un dzimt daudz kas labs. Es te nerunāju par lētu populismu, bet patiesi gudriem vadītājiem, kuri sajūt frekvenci, kurā cilvēki dzīvo. Bet kā īstenībā būs, mēs nezinām. Un, ja godīgi, domāju, ka katram cilvēkam ir jāapzinās, ka šobrīd nav neviena, kurš man varētu pateikt, kā šī situācija attīstīsies. Varbūt tas ir labi. Man atbilde jāmeklē nevis pie citiem, bet pašam sevī.

 

Saistītie raksti