Foto

Labākie rituāli ir tad, kad sevi piesaka neparedzētais

Vents Vīnbergs

18.05.2020

Amerikāņu kvīru dzejnieks CA Konrads (CAConrad) * (1966), liela, spilgta personība, par kuru The Paris Review [1] saka, ka “ar viņa kara frizūru [garu, sirmu kodaļu, ko viņš, protestēdams pret karu Irākā, neapgriež kopš 2006. gada – V.V.], androgīni maigām aprisēm, krāsotiem nagiem, košiem krekliem un kvarca kristālu kaklarotām viņš kādam tiešām varētu šķist “ārprātis””, savu dzeju rada ekstravagantu ikdienas rituālu iespaidā, kuru būtība ir pilnīga būšana tagadnē, kas brīva no pagātnes traumām un pastāvīgām bažām par nākotni.

Šo rituālu apraksti un to veikšanas instrukcijas ir neatņemama Konrada jaunrades sastāvdaļa, un šīs darbības dažbrīd ir pat svarīgākas par dzejoļiem, kas vēlāk tiek profesionāli slīpēti un grafiski noformēti publicēšanas vajadzībām. Lūk, piemēram, viens aizkustinošs rituāla atstāsts [2], ar ko Konrads labprāt dalās, uzstādamies ASV universitāšu literatūras katedrās, radošās meistarklasēs un mākslinieku saietos:

“Denīze Levertova ir apglabāta Leikvjū kapsētā Sietlā, Vašingtonas štatā. Šī (soma)tiskā dzejas rituāla dēļ es vispirms ietu caur Voluntieru parku, kas atrodas blakus kapsētai [..]. Tad es ieietu kapsētā, dodams sev 27 minūtes laika kopš ieiešanas pa vārtiņiem, lai atrastu dzejnieces Denīzes Levertovas kapakmeni. Ja es to neatrodu, tad es pavadu stundu pie tā kapa, pie kura esmu apstājies. Arī Brūss Lī ir apglabāts Leikvjū, un viņa uzticīgie superfani dodas turp svētceļojumos. Visu cauru pēcpusdienu jauni vīrieši rāva nost savus kreklus, lai kapakmens priekšā veiktu cīņas mākslas kustības, kamēr viņu draudzenes to visu filmēja ar saviem telefoniem; tās īpašās skaņas, kuras Brūss Lī mēdza radīt ar savu balsi, tagad atdarinātas atbalsojās pa visu kapsētu. Esmu drošs, ka neesmu vienīgais, kurš tur skaļi lasījis Denīzes Levertovas dzeju ar Brūsa Lī skaņas efektiem kā pavadošo vokālu. Es lasīju: “Viņš pats varbūt ir/ atslēga nu uz nākamām durvīm/ uz nākamām prieka un brīvības šausmām.”

Labākie rituāli ir tad, kad sevi piesaka neparedzētais. Kādudien, kad klusi meklēju Levertovu, tur bija jauns vīrietis, kurš mani vēroja. Viņš bija ģērbies melnā, ar biezu, melnu acu laineri un lakotiem nagiem. Viņš gribēja zināt, ko es daru; teica, ka esot mani vērojis. Es jautāju viņam, kāpēc viņš tur ir, un viņš man teica, ka viņš mēdzot masturbēt aiz krūmiem vērodams, kā puskailie jaunie vīrieši izpilda karatē. Kādi krūmi? Es neredzēju krūmus. Viņš aizveda mani uz krūmiem, kas nepavisam nebija blakus Brūsam Lī, bet mēs, protams, varējām dzirdēt, kā superfani izkliedza savus kaujas saucienus. Mums bija sekss ik dienas kopš tā brīža, un tas kļuva par rituāla daļu un par daļu no manām dzejas piezīmēm. [..] Piezīmes kļuva par vārsmām ar nosaukumu “Dzejolis kā vētra, ne kā patvērums””.

Citos gadījumos Konrada praktizētā jaunrades metode lasītājiem tiek diktēta kā gluži tehnisks pašpalīdzības uzdevums: “Lai radītu šo dzejoli, doties uz iepirkšanās centra autostāvvietu, kur starp atstātām mašīnām aug koki un citi košumaugi. Atrodi koku, ar ko savienoties, izzini to, tā mizu, zarus, lapas. Pasēdi uz tā saknēm, lai redzētu, vai tas nedzen tevi PROM! Šiem kokiem IR NORIEBIES visu faking dienu pārstrādāt auto izplūdi un pircēju izelpu. Pasēdi kopā ar savu koka draugu. Nepievērs uzmanību mašīnām, kas brauc iekšā un ārā no stāvlaukuma, – tu šeit esi, lai rakstītu dzeju, nevis lai uztrauktos par to, cik vājprātīgs tu izskaties.”

Konrads šo praksi sauc par “(Soma)tiskajiem dzejas rituāliem” ((Soma)tic Poetry Rituals), kurā vienlīdz svarīga ir gan ķermeniskā (somatiskā) pieredze un tajā piedzīvotie īstenības tiki, gan rituālam raksturīgā rutīna un precizitāte, gan automātiskās rakstīšanas veidā fiksētā apziņas plūsma. Specifiski norādījumi parasti ir arī rituālu laikā tapušo piezīmu “pēcapstrādei”, un kā daudzkārt demonstrējis pats autors, šādai dzejai var piemist atklāsmes vērtība. Iepriekš gan baiļu, gan nedrošības, gan ikdienas aizņemtības dēļ nepamanītu fenomenu un iepriekš atliktu vai negribētu domu vērtība. Ja pandēmijas laikā nav iespējams ļauties poētiskam gadījuma seksam kapos vai koku apskaušanai veikala stāvlaukumā, tad izolācijas apstākļos ir jāpieraksta savas sajūtas, rūpīgi ieklausoties ledusskapja trokšņos, vai jāpamana un jāfiksē viss, kas notiek aiz logiem filmās, kas skatāmas ar izslēgtu skaņu.

Gan daudzie Konrada mākslas komentētāji, gan dzejnieks pats uzsver, ka šīs prakses pamatā nebūt nav iracionāls ekscentrisms. Dzejas atklāšana jau astoņu gadu vecumā viņam palīdzējusi tikt galā ar bērnības traumām, kas attāli salīdzināmas ar J.T. Līroja drāmu pasaulsavenajā romānā “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu” – no mājām aizbēgusi māte-pusaudze, vairāki patēvi un viņu vardarbība, dalība ģimenes uzturēšanā, pārdodot puķes lielceļa malā un kopā ar mammu veicot sīkas zādzības veikalos. Un blakus tam – slepena Dikinsones un Majakovska lasīšana Pensilvānijas mazpilsētā, kurā vienīgā sociāli pieņemamā literatūra ir Bībele un TV programma. Gandrīz hrestomātiska ir arī viņa bēgšana uz Filadelfiju astoņdesmitajos, naiva lauku zēna entuziasms lielpilsētas neformālo literātu vidē, (piemēram, darbs grāmatnīcā “Džovanni istaba”) un kvīru politiskā aktivizēšanās AIDS krīzes laikā. Par apzinātu pašterapijas rituālu Konrada dzeja kļuva pēc tam, kad 1998. gadā joprojām nenoskaidrotos apstākļos ļoti vardarbīgi tika nogalināts viņa partneris. Šī notikuma atbalsis un ar to saistītā bezpalīdzība un izmisums attīstīja gan viņa rituālus, kuros sava vieta ir arī reiki un okultām praksēm (piemēram, kristālu maģijai un buramvārdiem), gan tā rezultātā tapušo dzeju, lai gan par publicētu un drīz arī atzītu autoru viņš kļuva vēl daudzus gadus vēlāk, jau būdams četrdesmitgadnieks. Par visu šo pieredzi Konrads pats stāsta Belindas Šmidas un Deivida Velča (Belinda Schmid, David Welch) dokumentālajā filmā “Konrada grāmata” (The Book of Conrad, 2016.). Savukārt nu jau daudzkārt godalgotais 9 dzejas un eseju krājumu autors par savu 2017. gadā publicēto darbu “While Standing in Line for Death” saņēma augstāko LGBT literatūras jeb Lambda balvu, starp kuras laureātiem ir arī rīdziniekiem zināmie Tonijs Kušners, Alans Holinghērsts, Džons Kamerons Mičels un Andrē Asimans ar romānu “Sauc mani savā vārdā”.

Nupat, 13. maijā,  kritiķe Džiliana Šteinhauere savā “The New York Times” publikācijā “Pieci mākslinieki, kam sekot Instagramā tagad” iekļāvusi arī Konrada kontu [3], kurā viņš uztur savu savdabīgo “pandēmijas dienasgrāmatu” ar nosaukumu “Koronas apjukums” (Corona Daze), gandrīz ik dienas publicēdams pa dzejolim kopā ar mēreni distopiskiem fotoattēliem. Ne mazāk aktīvs viņš ir arī savā blogā, un gatavojoties tiešsaistes performancei Riboca2 ietvaros, viņš iesaka to apmeklēt un iepazīties ar (soma)tiskās dzejas rituāla noteikumiem [4].

Konrada vizīte un uzstāšanās Rīgā man personīgi būtu ne mazāk nozīmīgs un aizraujošs notikums par citas leģendāras amerikāņu kvīru mākslinieces Baby Dee viesošanos Latvijā, un ar līdzīgu sajūtu es sagaidu arī pirmo tikšanos ar viņu tiešsaistē.

CAConrad perfomance / lasījums 21. maijā atklās Otrās Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA2) rīkoto tiešsaistes  lekciju un sarunu ciklu, kas pulcēs  ievērojamus domātājus, teorētiķus, pētniekus un autorus no visdažādākajām jomām. Lasījums notiks ceturtdien, plkst. 19.00  pēc Rīgas laika RIBOCA2 tīmekļa vietnē www.rigabiennial.com

*CAConrad raksturo dzimuma identitāte, kura neietilpst tradicionālajā vīriešu un sieviešu dzimumu binārajā versijā.  Ievērojot nebināru personu iespējas neapstiprināt un neaprakstīt sevis izvēlēto dzimumu, diemžēl latviešu valoda šādas dzimumu atrunas nepieļauj. Turpmāk tekstā tiek norādīta viena dzimte, saglabājot teksta oriģinalitāti un neradot papildu uzsvarus uz šo neatrisināto latviešu valodas lietojumu.

Saistītie raksti