Ko šobrīd dara māksliniece? Elīna Brasliņa Rīgā, Ķengaragā
Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem
Projekta “Ko šobrīd dara mākslinieks?” uzmanības fokusā ir radošs cilvēks, viņa domas par šo laiku, nākotnes vīzijas un mākslas izpausmes. Šo sēriju Arterritory.com aizsāka kā pandēmijas laika iniciatīvu. Lai arī ir liels prieks par to, ka muzeji un galerijas atkal vēruši durvis apmeklētājiem, mūsu visu dzīve ir kardināli mainījusies, un, visticamāk, nekad vairs nebūs tāda kā kādreiz. Taču šodien mākslai cilvēku dzīvēs, iespējams, ir divtik liela loma, jo mākslinieki ir vizionāri, kas spēj iedvesmot apkārtējos un vienlaikus dot savu ieguldījumu globālu problēmu risināšanā.
Uz Arterritory.com jautājumiem atbild māksliniece Elīna Brasliņa.
Ko Jūs šobrīd darāt?
Es šobrīd cenšos tikt galā ar apziņu, ka vispirms esmu mamma, tikai tad – māksliniece. Liela daļa dienas aiziet, rūpējoties par meitu, kurai tūlīt paliks septiņi mēneši. Kad viņa ir pārtīta, saģērbta, pabarota, samīļota un ap pusdienlaiku iemieg, es varu stundu netraucēti pazīmēt. Strādāju pie bērnu grāmatas par mārketingu – man patīk, ka galvenā varone ir apkopēja. Šveiciešu izdevējs gribētu, lai grāmata ir gatava līdz Frankfurtes mesei – tobrīd vēl nebija skaidrs, vai mese maz notiks.
Citkārt abas ar meitu iekārtojamies uz grīdas, viņa mācās velties, kamēr es taisu darbu Janas Kukaines kūrētajai izstādei “Sieviete bez īpašībām”, kuru atklāja 2. jūnijā. Trīs spilveni, uz diviem koncentriski izšūts teksts, uz trešā – bērna galviņa, kas nāk ārā no mātes klēpja. Iemanos strādāt fragmentāri, gandrīz zaglīgi - pāris dūrienu, viena uzzīmēta figūra... Meita tikmēr paveļas zem veļas žāvētavas, izvelk no plaukta papīru, sāk to košļāt. Es pamanu, ka netālu mētājas kniepadata, klusi nolamāju sevi, savācu, atkal izslauku grīdas. Paņemu meitu klēpī un ar vienu roku rakstu iepriekš galvā sacerētu epastu. Kaut kā tiekam galā.
Jums ir recepte, kā izdzīvot laikā, kura raksturzīme ir sliktas ziņas?
Nav, šķiet, tādas vienas universālas formulas, katram izveidojas savas pielāgošanās stratēģijas. Tā kā mājas režīmā dzīvoju jau kādu laiku pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas, lielu lūzumu dzīvē neizjutu. Paralēles starp pašizolāciju un jauno māmiņu dzīves ritmiem jau vairākkārt ir piesauktas. Cenšos pārāk nežēloties un pieņemt, ka šobrīd ir lietas, kuras nespēju ietekmēt. Pabužinu suni, pavārtos pa grīdu kopā ar bērnu, ilgāk pasēžu vannā, mēģinu piejaucēt savvaļas raugu maizes cepšanai, palasu citu rakstītās pandēmijas dienasgrāmatas un atgādinu sev, ka neesmu viena. Un, protams, mēģinu kaut cik jēgpilni pastrādāt – kaut vai nedaudz katru dienu.
Vai ir kas tāds, ko katrs no mums personiski varētu darīt, lai pēc-pandēmijas pasaule būtu labāka? Ir skaidrs, ka tā nekad vairs nebūs tāda kā agrāk... vienlaikus katrā jaunā sākumā ir kaut kas maģisks.
Es esmu nosolījusies vairāk iziet no mājas, biežāk tikties ar mīļajiem, vairs neatlikt izstāžu apmeklējumus uz pēdējo brīdi, pa reizei aiziet uz kādu filmu vai koncertu, pat ja tas ikdienišķā līmenī sagādā neērtības. Un novērtēt, kur ir vērts ieguldīt spēkus. Man vienmēr izdodas sarausties dažnedažādus darbus, jo ir tik daudz aizraujošu projektu, bail kaut ko palaist garām. Domāju, daudziem ir tāpat – mēs nemākam atpūsties. Vienā brīdī sanāk tikai sēdēt mājās un strādāt, jo vienmēr ir kāds “dedlains” pie apvāršņa, un darbs sāk tevi definēt. Produktivitāte nenosaka manu vērtību – to es cenšos mācīties. Gan no pandēmijas, gan no bērna.
Kāda ir mākslinieka loma šodienas pasaulē? Kāda varētu izskatīties pēc-pandēmijas mākslas aina ilgtermiņā?
Man šķiet, māksliniekam vispirms jābūt godīgam pret sevi, jādara tas, kas viņu patiešām interesē, iepriecina, satrauc. Nekas nevar būt tik “nišīgs”, lai neatrastos vismaz saujiņa skatītāju, kuri spēj ar to identificēties. Protams, var strādāt augstā abstrakcijas pakāpē, pievērsties pārlaicīgām un vispārcilvēcīgām problēmām, bet mani, piemēram, šobrīd vairāk interesē personīgais, specifiskais, ķermeniskais. Kā minēju, mans jaunākais darbs ir veltīts dzemdību pieredzei - gribēju piefiksēt domas un sajūtas vēl salīdzinoši “jēlā” stadijā, pirms tās pārvelkas ar atmiņu plēvi. Tā kā vīrusa ierobežojumu dēļ bija sarežģīti sagādāt materiālus, iztiku ar to, ko atradu mājās. Pieļauju, daudziem bija līdzīga pieredze - pārbaudīt savas spējas, strādājot ar minimāliem līdzekļiem. Bet tā, protams, nevar eksistēt ilgstoši - teorētiski es varētu visu mūžu četrās sienās zīmēt digitālas ilustrācijas, sazinoties ar darba devējiem attālinātu, ko arī daru un turpināšu darīt 90% gadījumu, taču atlikušos 10% tomēr gribu piepildīt ar materialitāti, vērienu, kopības sajūtu, sarunām klātienē, kontaktu ar dzīviem cilvēkiem. Es pat nemēģināšu pareģot, kā mākslas aina mainīsies ilgtermiņā - es tikai ceru, ka tās mācības, ko tagad esam guvuši (par to, ko spējam, ko nespējam, kādas ir mūsu prioritātes, cik svarīgs mums ir atbalsts - no līdzcilvēkiem, no radošās kopienas, no valsts), neizplēnēs uzreiz pēc ārkārtas stāvokļa atcelšanas.
Elīnas Brasliņas spilveni Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā laikmetīgās mākslas izstādē “Sieviete bez īpašībām”
***
Elīna Brasliņa studējusi franču filoloģiju Latvijas Universitātē un beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (Mg. art). Ilustrējusi virkni bērnu grāmatu; par ilustrācijām Luīzes Pastores grāmatām “Operācija “Maska”” un “Pēdējais Ķēniņš” (abas 2016) ieguvusi Jāņa Baltvilka balvu bērnu grāmatu mākslā. 2019 gadā debitējusi kā filmas māksliniece Edmunda Jansona animācijas filmā “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi”, kas tapusi pēc Luīzes Pastores grāmatas “Maskačkas stāsts” motīviem. Latviešu un starptautiskās grafikas un ilustrāciju izstādēs piedalās kopš 2012. gada, sarīkojusi septiņas personālizstādes.
Līdz 11. jūlijam Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā skatāma laikmetīgās mākslas izstāde “Sieviete bez īpašībām” (kuratore Jana Kukaine), kur piedalās arī Elīna Brasliņa (līdzās Kristai Dinterei, Lienei Mackus, Kristai Dzudzilo un Sandrai Krastiņai).
