Man vēl aizvien patīk fotografēt
Īssaruna ar fotogrāfu Jāni Deinatu
Līdz svētdienai, 14. jūnijam, sabiedriskā transporta pieturvietās noris Rīgas Foto mēneša projekts “Dīkstāve”, kura ietvaros redzami 11 fotogrāfu un mākslinieku darbi. Viņu vidū ir arī Jānis Deinats, kura uzņemtais aktiera Laura Dzelzīša portrets no sērijas “Fotografēju attālināti” reprezentē ciklu, ko Deinats attīstīja ārkārtas situācijas laikā un pilnā apjomā eksponēja Facebook vietnē. Viņa lielākās aizraušanās/ tēli vienmēr bijuši cilvēks un daba, un “attālinātajā” ciklā šīs divas tēmas sapludinātas vienā veselumā. Pārklājušās.
Savukārt pagājušajā nedēļā ISSP galerijā viņš bija iekārtojis foto studiju - vēl viena Rīgas Fotomēneša projekta – “1:1” – ietvaros. Deinata foto studijas idejiskais līdzinieks bija reiz tik populārie foto saloni – nedēļas laikā nofotografēties bija atnākuši vairāk nekā 100 cilvēki.
Jāņa Deinata darbi ISSP galerijā Rīgas Fotomēneša projekta “1:1” ietvaros
Arterritory.com tikās ar fotogrāfu ISSP galerijā. “Es jau varu runāt, bet vislabāk man patīk fotografēt un, šķiet, ka tas arī drusku izdodas,” viņš teica, “dīdot” kārtējo portretējamo.
Rīgas Fotomēneša ietvaros tu piedalies projektā "Dīkstāve". Ko tu darīji ārkārtas situācijas laikā?
Visu tā saukto dīkstāves laiku es pārvācos no vienas studijas uz otru un izbrīvēju sev mirkļus, lai varētu kaut ko nofotografēt. Tai laikā tapa sērija “Fotografēju attālināti”. Lai cik tas dīvaini nebūtu, man vēl arvien patīk fotografēt.
Cik gadus tu to dari?
Sākot no 1989. gada.
Cilvēki ir mainījušies šajos nepilnajos trīsdesmit gados?
Es vienmēr dzīvoju ar skatu uz priekšu un neskatos atpakaļ vēsturē. Dzīvoju šai mirklī – šobrīd fotografēju un man nav intereses par pagātni. Man ir interese par nākotni.
Šodien fotografē visi. Kas atšķir fotogrāfu no cilvēka ar telefonu rokā?
Man ar telefonu nav iespējas fotografēt (smejoties rāda "podziņu" telefonu).
Uz režisora Mārtiņa Grauda rokas balstās Antons Georgs Grauds
Bet kas tev ir svarīgāks - pats fotografēšanas process vai mirklis, kad tu attēlu izdrukā?
Es ikdienā neizdrukāju. Man patīk vienkārši skatīties datora ekrānā. Negribētos jau teikt, ka esmu maniakāls, kaut gan drusku pēc tāda varbūt izklausos.
Vai cikla “Fotografēju attālināti” varoņus tu uzrunāji vai sastapi nejauši?
Tikai retais no viņiem ir nejauši satikts. Arnis Balčus pie Brīvības pieminekļa, tiešām, bija nejaušība. Es piegāju, sāku bildēt un pēkšņi man blakus ir Balčus! Kā es viņu nenobildēšu? Tā šai mēnesī Blačus ir mans topmodelis. Vakar arī viņu fotografēju (rāda uz Balčus portretu pie sienas).
Rīgas Fotomēneša direktors&žurnala "Foto kvartāls" redaktors Arnis Balčus
Šeit, ISSP galerijā tu esi ierīkojis savu studiju. Precīzāk - kā kādreiz to devēja – foto salonu?
Jā, kas vēlas atnāk un nofotografējas. Tagad jau vairs foto salonu nav. Lai gan mana studija jau tāds foto salons vien ir.
Taču tur no ielas cilvēki iekšā neiet.
Jā, šis ir kaut kas tāds, kur var ienākt no ielas. Bet vispār jau fotogrāfija šodien ir pieejama dažnedažādos veidos. Foto salonu vairs nav un nevajag par to vairs domāt.
Tulkotāja Ieva Ozoliņa
Portrets ir viens no taviem iemīļotajiem žanriem.
Jā. Arī “attālinātie” – tie ir portreti. Patiesībā – ārkārtas situācija man “piespēlēja” noteikumus; to, ko jau sen biju gribējis darīt. Man patīk ainava, cilvēks ainavā. Un es sapratu, ka šis ir tas brīdis, kad varu savienot šīs divas interešu sfēras. Tas bija tikai loģiski. Izsludināja tā dēvēto kara stāvokli, kur bija noteikts, ka jādarbojas attālināti. Bet kā gan fotogrāfs var darboties attālināti? Patiesībā jau nevar. “Attālināto” sēriju es bildēju reālā vietā, reālā laikā, maksimāli pietuvināti portretējamā dzīves vai darbošanās vietai. Turklāt bija iespēja sajust, kā šai ārkārtas situācijā laika gaitā mainījās attieksme, skatieni. Kā cilvēki jutās aprīlī un kā tagad – jūnijā. Ir atšķirība.
Attālinātajā sērijā savienojas daudz un dažādu aspektu. Tur būtiska sadaļa ir arī ainavas kompozīcija.
Sērija “Fotografēju attālināti”. Normunds Šnē
Kad cilvēki fotografējas – kā viņi uzvedas? Tu, kā izbijis aktieris, to, droši vien, pamani – ja viņi cenšas izlikties, spēlēt kādu lomu...
Ir dažādi. Piemēram, es nofotografēju Dzelzīti – viņš stāv tai līča malā uz laipām kažokā. Viņam šis tēls ir tik dabisks. Pats man teica, ka kažokā sēžot mēģinājumu laikā. Bet vispār jau ikdienā cilvēki tā neiet un nestājas fotogrāfa priekšā un nebīdās centimetriņu turp, centimetriņu šurp. Protams, ka tas notiek kontrolēti.
Sērija “Fotografēju attālināti”. Lauris Dzelzītis
Tu viņus bīdi?
Jā. Loģiski, es taču fotografēju.
Tu nodali pasūtījuma foto un to, ko tu dari aiz brīva prāta, aiz intereses? Kas ir tā robežšķirtne?
Pasūtījuma gadījumā es rēķinos ar to, ko no manis gaida.
Režisore Aija Bley
Ko parasti no fotogrāfa gaida?
Ir dažādi. Vispār jau attēlu, bet lielākoties pie fotogrāfa, tāpat kā ārsta, bez vajadzības nestaigā... grib bildīti. Un tā vajadzīga, lai sagādātu prieku sev vai arī parādītu citiem, cik labi klājas.
