Visas galerijas ir subjektīvas teritorijas
Tallinā dzīvojamā nama pagrabā durvis vērusi jauna galerija Hoib
29. maijā Tallinā, Tehnika ielā 15 tika atklāta jauna laikmetīgās mākslas galerija Hoib. Tās nosaukums ir atjautīga "pārteikšanās", kas atvasināta no īpašnieces - Lilian Hiob uzvārda. Dislocēta kāda dzīvojamā nama pazemē un tapusi aiz nepieciešamības pēc autonomas izstāžu telpas jaunajiem māksliniekiem un kuratoriem, tā ir brīva no institucionālajiem rāmjiem un atvērta mākslinieciskiem un kuratoriskiem eksperimentiem. Atklāšanas izstādes Sheets of past and layers of reality kuratore ir pati Lilian Hiob, un tās ietvaros apskatāmi piecu autoru (Alice Hagenburch, Raluca Manaila, Denisa Štefanigova, Lisann Lillevere un Johanna Ruukholm) darbi. Mākslinieki pēta kolektīvās radīšanas praksi, izmantojot kā instrumentus intīmus stāstus un priekšmetus. Ekspozīcijas tapšanu iedvesmojusi Patricia Clough “afektīvā pavērsiena” (affective turn) ideja, kas balstīta pārliecībā, ka zemapziņas impulsus un intuīciju ietekmē smaržas, hormoni, žesti un iztēle. Šīs sajūtas mainās saskaņā ar mūsu sociālo kontaktu raksturu un noteikumiem. Tam, ko mēs uzskatām par izteikti individuālu un specifisku - impulsus, attieksmi, emocijas un sajūtas - patiesībā ir sociāla, vēsturiska un - tādējādi - kopēja izcelsme.
Arterritory.com piedāvā sarunu ar Hoib Gallery dibinātāju Lilianu Hiobu.
Jūsu jaunās galerijas atklāšana sakrita ar mākslas un kultūras iestāžu atkal atvēršanu pēc COVID-19 noteikto ierobežojumu atvieglošanas Igaunijā. No vienas puses darīt ko tādu tik nedrošos laikos ir visai liels izaicinājums, no otras - tā ir iespēja iezīmēt jaunu ēru. Vai jūs varētu pastāstīt par Hoib Gallery konceptu, kas to padara unikālu un kālab izšķīrāties galeriju dislocēt dzīvojamā nama pagrabstāvā?
Man ir sajūta, ka zināmā mērā šis bija īstais brīdis jaunas mākslas telpas atklāšanai, jo cilvēku laiks nebija tik ļoti pārblīvēts ar dažādiem apkārt notiekošajiem pasākumiem. Tādējādi no uzmanības piesaistīšanas viedokļa šis bija pareizais mirklis. Sākotnēji atvēršana gan bija plānota mēnesi ātrāk, taču es šai procesa palēninājumā nesaskatu neko sliktu, jo bija vairāk laika izstrādāt idejas un mākslas darbus. Pretēji ierastajai steigai, kad pārvērties par uztrauktu robotu, kuru vajā deadlains.
Manuprāt, ikviena no mazajām galerijām ir unikāla un tai raksturīgi to personību vaibsti, kas tās vada.
Hoib Gallery uzmanības fokusā nav komercija un mēs nesaņemam arī valsts finansējumu, kas nozīmē, ka esam brīvi no tirgus noteikumiem un vienlaikus mums nevienam nav jāatklāj apmeklētāju skaits. Tā ir autonoma un arī subjektīva vieta, kur es strādāju saskaņā ar savu iekšējo ritmu un tikai ar tiem cilvēkiem, ar kuriem man ir svarīgi dalīties idejās.
Beigu beigās visas galerijas ir subjektīvas, jautājums ir tikai par to, vai paši to apzināmies, vai, sastādot programmu, esat uzdevuši sev jautājumu, kas un kāpēc jūs liek to izveidot tādu vai citādu.
Manuprāt, ikviena no mazajām galerijām ir unikāla un tai raksturīgi to personību vaibsti, kas tās vada.
Es vēlētos, lai Hiob Gallery ir patiesa un sirsnīga, mežonīga, noētiska un sevi turpinoša. Un no šīs vēlmes izriet arī mūsu atrašanās vieta - pagrabs - tas nav tumšs un sapelējis, te ir logs un iebūvēta ķieģeļu krāsns. Kad domāju par šo vietu, man prātā nāk segu cietokšņi, kurus mēdzam celt kā bērni (mēs taču visi esam tādus “būvējuši”, vai ne?). Tās ir mistiskas vietas, kur atrodoties iespējams uz lietām paraudzīties no cita skatpunkta, kur iestājas pavisam cits prāta stāvoklis, kur atveras iztēle, kur jūtaties labi un iedvesmoti. Es vēlētos par savu pagraba telpu domāt šādā kontekstā.
Liliana Hioba nedēļu pirms izstādes atklāšanu, izstādes iekārtošanas procesā
Atklāšanas izstāde Sheets of past and layers of reality tiecas paplašināt mūsu pasauluztveri - ne tikai fizisko kontaktu rezultātā dzimušo, bet arī to, kas radusies pēc saskarsmes ar objektiem un savstarpēji daloties ar telpu. Ir skaidrs, ka ārkārtas situācija ir ietekmējusi mūsu uzvedību un arī mūsu attiecības ar apkārtējiem objektiem. Domājot par mākslu un mākslas scēnu, kuri ir visizaicinošākie realitātes slāņi, ar kuriem mums jāsadzīvo?
Ārkārtas situācija, patiešām, bijusi izaicinājums. Jūs pieminējāt dalīšanos ar telpu. Šai kontekstā esmu domājusi par sadzīves vardarbību. Es domāju par sievietēm, kas dzīvo pazemojošās attiecībās un kurām nav finansiāla seguma, lai pamestu partneri. Igaunijā tā ir liela problēma. Ir daudzi no mums, kas priecājas par iespēju pavadīt vairāk laika kopā ar sev tuvajiem, bet vienlaikus ir cilvēki, kam tas ir īstens murgs - ne tikai finansiāli, bet arī mentāli un fiziski.
Esmu novērojusi, ka mākslā mēs tik daudz runājam par “jauno realitāti”, ar kuru saskarsimies pēc ārkārtas situācijas. Ja godīgi, es to nespēju saredzēt. Par kādu jauno realitāti tiek runāts ietekmīgo galeriju, mākslas mešu, biennāļu kontekstā, kur iesaistīta liela nauda? Mākslas meses pēc iespējas ātrāk vēlas atsākt naudas pelnīšanu, tāpat galerijas, lielie kuratori vēlas laikā realizēt savus projektu - šai procesā lielā mērā iesaistītas finanses.
“Jaunā realitāte” ir tāda, ka mēs kārtējo reizi (un vēl skaidrāk nekā pirms tam) saprotam, ka mums nav alternatīvas mega kapitālisma pasaulei, kuru cilvēce ir radījusi.
Runājot par mazākām galerijām un alternatīvajām telpām, tās vienmēr ir radījušas kādu citu realitātes slāni, alternatīvu sistēmai. Taču šim procesam īsti pat nav sakara ar vīrusa izraisīto situāciju.
Viens gan ir kļuvis skaidrs ārkārtas situācijas rezultātā, kad visas izstādes bija slēgtas - māksla ir izteikti sociāla parādība. Jūs tīmeklī varat izstaigāt visas skaistās izstādes, muzejus un galerijas, un tā ir lieliska, izglītojoša iespēja. Tomēr tā vairāk darbojas kā arhīvs, datu bāze. Sakot, ka māksla ir sociāla parādība, es ne tik daudz domāju par daudzskaitlīgi apmeklētām izstāžu atklāšanām, lai arī tā, nenoliedzami, ir viena no mākslas pasaules īpatnībām. Es runāju par attiecībām starp skatītāju un mākslas darbu. Atrašanās vienā telpā ar mākslas darbu ir ļoti izzinoša. Un šī ārkārtas situācija ir iemācījusi (vismaz man), kad tas ir izšķirīgi svarīgi. Domas raisās pavisam citādāk, ja esat klātienē ar darbu nekā apskatot fotogrāfijas vai 3D attēlus. Spontanitāte ir kaut kas tāds, kas nav iespējams izstādēs uz ekrāna.
Skats no izstādes "Sheets of past and layers of reality"
Skats no izstādes "Sheets of past and layers of reality"
Skats no izstādes "Sheets of past and layers of reality"
Skats no izstādes "Sheets of past and layers of reality"
Skats no izstādes "Sheets of past and layers of reality"
Taču pasaules prestižāko muzeju un galeriju digitālās izstādes ārkārtas situācijas laikā bija ārkārtīgi populāras. Vienlaikus, kā rada statistika tepat Baltijā, pirmajās dienās apmeklētāju skaits nozīmīgākajos muzejos pēc atkal atvēršanas nebija īpaši liels. Kāpēc? Vai cilvēki bija joprojām nobijušies vai arī mainās veids, kā mēs komunicējam ar mākslu?
Protams, tas ir lieliski, ka pasaules slavenākie muzeji ir pieejami internetā! Būšu atklāta, man piemetās cita veida stress, kad teju katra izstāde un muzejs parādījās tīmeklī. Kā lai es to visu spēju patērēt? Es vēlos redzēt visu un viss ir pieejams, bet, pirmkārt, man ir nepieciešams laiks.
Es esmu pilnībā pārliecināta, ka virtuālās telpas nespēs aizvietot fiziskās izstādes. Kā jau minēju iepriekš, māksla ir sociāla parādība. Esmu pilnībā pārliecināta, ka mums nepieciešama tās fiziska klātbūtne.
Kāpēc cilvēki masveidā nedodas uz izstādēm pēc ārkārtas situācijas ierobežojumu atvieglošanas?
Manuprāt, tas ir normāli, cilvēki ir piesardzīgāki. Ja vakar oficiāli bija aizliegts doties uz muzeju, bet šodien ir atļauts, tas ir tikai politisks lēmums. Pasaule un vīruss vienas nakts laikā nav mainījušies tā iemesla dēļ, ka valdība nolēmusi atvieglot ierobežojumus.
Ir nepieciešams laiks, lai muzeji un galerijas atkal piepildītos. Cilvēki domā paši ar savu galvu un masveidā nešturmē galerijas nākamajā dienā pēc ierobežojumu atcelšanas.
Es esmu pilnībā pārliecināta, ka virtuālās telpas nespēs aizvietot fiziskās izstādes.
Tas būtu tāpat kā uzreiz pēc ģipša noņemšanas lauztai kājai jūs mēģinātu rāpties kokā vai doties skriet. Jūs tā nedarāt, jo domājat un saprotat, ka labāk tomēr būt piesardzīgam un pamazām atgriezties ierastajā dzīvē.
Skats no izstādes "Sheets of past and layers of reality"
Skats no izstādes "Sheets of past and layers of reality"
Skats no izstādes "Sheets of past and layers of reality"
Ierobežojumi ir atviegloti, taču joprojām valda bailes no otrā pandēmijas viļņa. Klimata un cilvēka ietekmes jautājumi ir nozīmīgāki kā jebkad līdz šim. Ko katrs no mums, mākslas pasaules dalībniekiem, varētu censties darīt citādāk kā līdz šim?
Kvalitāte pār kvantitāti - runājot par mākslas pasauli. Mazliet mazāk radīt, bet pagarināt izstāžu norises laiku; sarunāties ar cilvēkiem; veltīt laiku darbu un ideju izskaidrošanai. Ja vien iespējams, mazāk lidot; kontaktēt ar lokālo scēnu, mazām pilsētām, kur notiek daudz interesantu lietu. Man negribētos kaunināt indivīdus, jo īstenībā vara ir lielo korporāciju rokās - tām ir kaut kas jāmaina. Kā pierādīja pandēmijas laiks, savstarpējā mijiedarbība mākslas pasaulei ir izšķirīgi svarīga. Tādējādi pasaules glābšanas vārdā mēs nevaram vienkārši beigt lidot un tikties tikai Zoom(ā).
Es pati neesmu pilnība, taču šie minētie jautājumi ir tas, kam būtu jāpievērš uzmanība.
Ja runājam vispārīgāk, cilvēkiem būtu jāapzinās, ka mums nepieder planēta, kuru mēs apdzīvojam. Mēs esam tās daļa. Un mūsu rīcībai ir sekas.
“Jaunā realitāte” ir tāda, ka mēs kārtējo reizi (un vēl skaidrāk nekā pirms tam) saprotam, ka mums nav alternatīvas mega kapitālisma pasaulei, kuru cilvēce ir radījusi.
Kāda ir mākslinieka un arī kuratora loma pēc-pandēmijas pasaulē, kurā šobrīd dzīvojam?
Zinu, ka izklausīšos pēc romantiķes to sakot.... Tāpat man ir skaidrs, ka māksliniekus un kuratorus radīšanas procesā vada dažāda motivācija, tomēr es patiesi ticu, ka mākslas uzdevums ir atklāt alternatīvus ceļus; parādīt, ka ir kas vairāk par acīm redzamo; pārskatīt to, kas tiek uztverts kā objektīvā patiesība; cīnīties pret sistēmu; aizsākt dialogu; likt mums domāt; likt mums diskutēt; likt mums iegūt zināšanas.
