Ko šobrīd dara māksliniece? Zane Hanele Putniņa Rīgā
Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem
Projekta “Ko šobrīd dara mākslinieks?” uzmanības fokusā ir radošs cilvēks, viņa domas par šo laiku, nākotnes vīzijas un mākslas izpausmes. Šo sēriju Arterritory.com aizsāka kā pandēmijas laika iniciatīvu. Lai arī ir liels prieks par to, ka muzeji un galerijas atkal vēruši durvis apmeklētājiem, mūsu visu dzīve ir kardināli mainījusies, un, visticamāk, nekad vairs nebūs tāda kā kādreiz. Taču šodien mākslai cilvēku dzīvēs, iespējams, ir divtik liela loma, jo mākslinieki ir vizionāri, kas spēj iedvesmot apkārtējos un vienlaikus dot savu ieguldījumu globālu problēmu risināšanā.
Uz Arterritory.com jautājumiem atbild māksliniece Zane Hanele Putniņa.
Ko jūs šobrīd darāt?
Patreiz esmu fabrikas meitene savā pagrīdes spiestuvē. Pa dienu grebju linolejus un vakaros dodos uz galdniecību. Galdnieki ir pabeiguši savu ikdienas darbu, koka putekļi ir nosēdušies uz virsmām un, tumsai iestājoties, ierodas fabrikas meitenes, kas sāk darbu pie lielās preses. Cehs, kas ir pilns ar kokiem, iesāktām mēbelēm, ēvelsoliem un zāģiem, pārvēršas par pagrīdes drukātavu. Un pamazām telpas virsmas tiek noklātas ar slapjiem linogriezumu atspiedumiem.
Nekā nelegāla tur nav, vārdu “pagrīdes” spiestuve lietoju tikai tāpēc, ka visu - maketa, iespiešanas un iesiešanas procesu izdaru pati, ar savām un savu palīgu rokām. Un man patīk, ka grāmata beigās izskatās kā “īsta” veikalā nopērkama grāmata. Vienīgais - izmēri mēdz būt stipri par lielu, zīmējumi ir drukāti sietspiedes vai linogriezumu tehnikās, par vāka materiālu var tikt izmantots grīdas linolejs, kāds vecs ruberoids, vai stūrīšiem - skārda plāksne no vecas miltu kastītes. Bet kopumā grāmatas izskatās “kā īstas”.
Tagad fabrikas meitene grebj, drukā, šķiro, grupē, līmē katalogu, kas būs kā noslēdzošā izstāde (grāmatas formātā) Rīgas cirka Ziloņu zālē, pēdējām piecām tur notikušajām “sadarbības izstādēm”. Ja sadarbības mākslinieki, veidojot izstādes, strādāja pa diviem vai vairākiem kopā, tad es sadarbojos ar visiem 12 māksliniekiem, interpretējot viņu veikumu linogriezumos. Tuvākajā laikā katalogs būs apskatāms gan digitāli, gan vairākās vietās pilsētā. Es jau vairs nevaru sagaidīt, kad būšu pabeigusi.
Vai jums ir recepte, kā izdzīvot šajā sarežģītajā un izaicinājumu pilnajā laikā?
Šķiet, ka man nav receptes. Jādzīvo dzīve. Bet rokas gan nekad tik daudz neesmu apstrādājusi ar izsmidzināmiem spirtotiem dezinfektoriem. Citādi, manu šī pavasara darbību šis pārsteigums daudz nemainīja. Jo strādāju pie pagrīdes spiestuves lietām un kā māceklis darbojos renesanses taustiņinstrumentu darbnīcā. Mazliet mulsinoši izvērtās paredzēto izstāžu un notikumu atcelšana vai pārcelšana, bet ar savu neziņu varēju aizskriet uz mežu un skatīties, kā daba mostas pēc šīs maigās ziemas.
Vai ir kas tāds, ko katrs no mums personiski varētu darīt, lai pēc-pandēmijas pasaule būtu labāka? Ir skaidrs, ka tā nekad vairs nebūs tāda kā agrāk... vienlaikus katrā jaunā sākumā ir kaut kas maģisks.
Vai tā nebūs tāda kā agrāk...? Paies šis laiks, un tad jau redzēsim - vai kaut kas vispār būs mainījies. Tik daudzi par visu šo ir izteikušies, man īsti nav ko piebilst. Neesmu tik politiski - ekonomiski zinoša, lai varētu atļauties spriedelēt, kur ir taisnība visā šajā informācijas daudzumā.
Bet šogad varētu būt varenas ražas personīgajos mazdārziņos un laukos, ja vasara būs laba!
Kāda ir mākslinieka loma šodienas pasaulē? Kāda varētu izskatīties pēc-pandēmijas mākslas aina ilgtermiņā?
Tas arī ir traks jautājums, mūžīgais jautājums. Kāda ir mākslinieka loma gan šodien, gan vispār pasaulē un visos laikos? Par šo jautājumu esmu domājusi savas plakanās domas, kas liek noticēt, ka tam visam ir gana liela jēga, vēl jo vairāk - ilgtermiņā. Kas tad mums ir no seniem laikiem un zudušām kultūrām? Kaut kādi cilvēku veikumi dažādos izturīgākos un mazāk izturīgos materiālos, kurus rok no zemes laukā un ceļ no jūrām ārā. Liela daļa no pagātnes, arī nesenās, saglabājas visplašākajā veidā darinātos mākslas objektos, iespējams, pat vēl vairāk, kā sadzīves priekšmetos.
Pēc-pandēmijas māksla, - nezinu, vai kam tādam varētu būt iespēja attīstīties. Es ceru, ka tas viss vai nu pats izbeigsies, vai tiks apstādināts, lai mums visiem nav jānomirst. Jo tad jau šis jautājums ir jāuzdod tiem, kas ir pie vadības pults šai epopejai, - kurus māksliniekus viņiem labpatiktu paturēt, vai kāds varētu būt jaunais post-pandēmijas mākslas virziens?
Tur varētu izteikties antropologi un citi šīs planētas pētnieki, kāda tad bija / ir māksla pēc mēra un citām kataklizmām, pēc kārtējā ledus laikmeta?
***
Zane Hanele Putniņa (1990) studējusi grafiku Vroclavas Mākslas akadēmijā, ieguvusi Maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, dzīvo un strādā Rīgā. Viņas interešu fokusā ir vēsturiskās grafikas tehnikas un burtveidolu vēsture, kā arī to realizācija. Māksliniece īpaši iecienījusi lielformāta linogriezuma tehniku.
Kopš lielformāta grāmatas “Smurgulis un īscaurule” izdevuma 2012. gadā, izveidojusi Rīgā pagrīdes izdevniecību “Rakete”. Sarīkojusi vairākas personālizstādes Latvijā, tostarp “Rīgas ragana” galerijā Low un “Ibī tēvs” Rīgas cirka ziloņu stallī “Kvadrifrona” izstāžu programmas ietvaros.
Pagājušā gada vasarā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā notika Zanes Haneles Putniņas un Amandas Ziemeles kopprojekts “Eimandas Zeinas kolekcijas izstāde”, kuras ietvaros bija eksponēti arī Putniņas linogriezuma paklāji. Eimanda Zeina ir Ziemeles un Putniņas kopējā identitāte. Kolekcijā glabājas 33 objekti, 785 idejas un 49 sadursmes.
