Foto

Balsis no citām pasaulēm

Vents Vīnbergs

11.08.2020

Par peruāņu antropoloģi, Kalifornijas Universitātes (Deivisa) profesori Marisolu de la Kadenu

Jau daudzus gadus Latīņamerikā arvien no jauna uzliesmo konflikti starp pamatiedzīvotāju kopienām un starptautiskajām korporācijām, kam valdības koncesijas ceļā ir piešķīrušas tiesības meklēt un iegūt derīgos izrakteņus, būvēt upju aizsprostus, izcirst mežus un veidot industriālās lopkopības un monokultūru plantācijas. Lai gan mūsdienu tehnoloģijas ļauj dabas resursu izsmelšanu veikt nepieredzētos mērogos un ar daudzkārt lielāku efektivitāti, ir vispārpieņemts, ka tai vairs nepiemīt koloniālā laikmeta brutalitātes, tā ir pilnībā legāla un notiek pašu iedzīvotāju interesēs. Un tomēr pamatiedzīvotāji turpina protestēt, atsakās pārdot zemi, kas ir viņu īpašumā, vai doties prom no pārstrādei nolemtajām vietām. Valdību un korporāciju skatījumā tā ir pretlikumīga sabotāža vai arī absurda, ne ar ko neizskaidrojama stūrgalvība, tāpēc tās pret nepakļāvīgajiem vēršas vai nu ar leģitīmo policijas spēku, ar arestiem un kriminālu vajāšanu, vai, viņuprāt, līdzvērtīgi “netīrām” metodēm – draudiem un vardarbīgu iebiedēšanu. Savukārt argumenti, ar kuriem savu nesadarbošanos pamato pirmiedzīvotāji, tiesās netiek uzskatīti par juridiski saistošiem un bieži vien pat viņu līdzjutējiem un atbalstītājiem šķiet nejēdzīgi jeb pretrunā ar modernitātes racionālo domāšanu un veselo saprātu.

Ievērojamā antropoloģijas profesore Marisola de la Kadena par Latīņamerikas pirmtautu tiesībām cīnās jau kopš saviem pirmajiem studiju gadiem astoņdesmito sākumā. Un tādas valodas atrašana, kas par tiesiski un politiski nozīmīgu padarītu arī viņu pasaules redzējumu, ir kļuvusi par viņas mūža darbu. Viss sākās ar marksismu, kas vienmēr bijis populārs starp studentiem-revolucionāriem un intelektuāļiem. Pamatiedzīvotājus, kas tika uzskatīti par beztiesīgiem “zemniekiem”, jaunā de la Kadena vēlējās izglītot, “atvērt viņiem acis” uz šķirisko nevienlīdzību un atbrīvot no pašu tumsonības.

Viņa atceras: “Mūsu, revolucionāru, uzdevums bija pārvērst viņus modernos subjektos, indivīdos ar “šķiras apziņu”, – termins, kas bija sinonīms kaut kam tādam kā strukturāli organizēta vēsturiskā apziņa. Transformēti vēsturiskos subjektos, “zemnieki” saprastu, ka tas, ko viņi sauc par saviem “mītiem”, ir tikai stāsti. Tādā veidā viņu kosmoloģijā mitoloģiju aizvietotu modernā vēsture; viņi kļūtu par nācijvalsts subjektiem, un mēs visi būt vienlīdzīgi. Tā bija vienlīdzība modernitātē. Man bija grūtības sekot šim scenārijam, – ja es nebūtu bijusi lauka pētnieks, man, iespējams, veiktos vieglāk. Šis scenārijs paredzēja hierarhijas ieviešanu, un, esot “laukā”, (ko mēs varētu tulkot kā “dzīvošanu kopā ar zemniekiem ilgus laika periodus), doma par “(manas) vēsturiskās apziņas pārākumu” sašķobījās. Pirmām kārtām, es pati nebūtu izdzīvojusi bez tiem, kuriem bija bijis jābūt ne-modernajiem pakļautajiem. Un turpinot, – vēl es tiku konfrontēta arī ar savu nezināšanu par kečua, ar šķietami bezvēsturisko mītu vēsturiskumu, un ar to [personu] politisko asredzību, kam bija jābūt tikai sekotājiem. Viņi spēja vadīt! Un viņi vadīja. Vienīgi nevienam pilsētas kreisajam intelektuālim nebija daļas gar šiem vadītājiem.”[1]

Viņu dzīvesveids un pasaules uztvere nebija aprakstāma nedz politiskā, nedz zinātniskā valodā, kas operē ar diskrētām un skaidri definējamām kategorijām, un to nebija iespējams reducēt un diskvalificēt kā folkloru, reliģisku sistēmu vai tautas māņticību, kam nav vietas politiskās debatēs. Tas vienmēr bija kaut kas vairāk, nekā iespējams pateikt. Pabeigusi studijas Daremā (Anglijā), Parīzē un Viskonsinā, de la Kadena arvien no jauna atgriezās Andos, lai kopā ar turienes iemītniekiem “dekolonizētu” savu domāšanu un meklētu tādu valodu, kas veicinātu sapratni par viņu pieredzi un dzīvesveidu, kas ir tik daudznozīmīgs, ka nepakļaujas modernajai loģikai. Viens no de la Kadenas analītiskajiem rīkiem, ar ko viņa ir kļuvusi slavena, ir pretnostatījuma jeb “negativitāšu” lietojums, metode, ko viņa aizņēmusies no britu antropoloģes Merilinas Straternas darbiem. “Ar negatīvas gramatiskās formas pievienošanu (parasti) neapšaubāmām kategorijām mans mērķis ir atņemt tām spēju radīt tādu īstenību, kas savukārt par neesošu vai neiespējamu padara to, kas šīm kategorijām neatbilst. Taču šī atņemšana nav tas pats, kas atcelšana; tādā veidā negativitātes saglabā to īstenību, ko šīs kategorijas pasludina, vienlaicīgi parādot, ka tām pāri sniedzas kaut kas, ko tās citādi izslēgtu.”[2]

“Tas ir šis, bet ne tikai” ir raksturīgā forma, kādā de la Kadena paplašina gan akadēmiskajā vidē, gan politiskajā cīņā ierastos cilvēka, dabas, kopienas, īpašuma, reliģijas un citus jēdzienus. “Tā ir daba, bet ne tikai.” “Viņš ir cilvēks, bet ne tikai.” Šādā veidā radīto domas paplašināšanas iespēju viņa dēvē par “onto-epistēmiskajām atverēm” (onto-epistemic openings) un viens no radošākajiem neoloģismiem viņas arsenālā ir “antropo-not-seen” jeb netulkojamā vārdu spēle, kas aptver to nemanāmo ietekmi uz cilvēku dzīvēm, ko trauksmi zvanošais antropocēna jēdziens parasti izslēdz.

Šis citu, bet ne mazāk reālu pasauļu sajušanas paņēmiens iet roku rokā ar izvairību, divdomību un daudznozīmību, kas raksturīga kečua valodai, un ko de la Kadena izmanto arī savos darbos, nevis lauzdama akadēmiskās tradīcijas standartus, bet tos bagātinādama un pārsniegdama. Tas visspilgtāk parādās viņas grāmatā “Earth Beings. Ecologies of Practice across Andean Worlds” (2015), kas tapa pēc vairāk nekā desmit gadus ilgušām sarunām ar Mario un Nazario Turpo, tēvu un dēlu, un arī runakuna, kā savā valodā sevi dēvē viņi paši. Kopš spāņu kolonizācijas sākuma šo vārdu ir iegājies tulkot kā “cilvēki” vai “personas”, bet Andu tautām tas vienmēr nozīmējis “cilvēku, bet ne tikai”. Un jēdziens ir nesaraujami saistīts ar tirakuna jeb “zemes būtnēm”, kalniem, upēm, mežiem, un citām entitātēm, taču ne tikai tām. Tajā ietvertas arī visu šo būtņu savstarpējās attiecības, kuras nav iespējams aprakstīt mūsdienu lietišķajā valodā. Viens no nesenākajiem piemēriem, ko de la Kadena izmanto, lai izskaidrotu šo netveramo visu lietu saikni ar visām, ir Andu sievietes Maksimas gadījums. Jau vairākus gadus viņu terorizē starptautiska raktuvju kompānija, kas vēlas nopirkt viņas zemi, lai nosusinātu mūžvecos kalnu ezerus, zem kuriem ir zelta un vara iegulas. Pēc atteikšanās no iespaidīgas naudas summas un piedāvājuma izveidot jaunus dīķus citā vietā, kompānijas algotņi sāka iebiedēšanas kampaņu, uzbrūkot viņas bērniem un nesen, piemēram, izpostot ģimenes foreļu audzētavu. De la Kadena intervēja Maksimu, un sarunu viņa attēlo šādi:

“Kas es varu būt, ja es neesmu šī? [Un vārds “vieta” netiek pateikts, tā vietā notiek kāju mīdīšana.] Šis ir tas, kas es esmu, kā gan es varu iet prom? Viņiem [raktuvju apsargiem] būs mani jāizrauj, tāpat kā viņi izrauj manus kartupeļu stādus. Vai tu esi redzējusi, ka kartupeļu stādi sevi paši izrauj? Es nevaru [pati sevi izraut]. Es nomiršu [vārds “šeit” paliek nepateikts] tāda, kāda esmu; Mani kauli būs [“šeit” atkal netiek pateikts] tā, kā esmu tagad.” Antropoloģe uzsver, ka viss noklusētais un nepateiktais ir nevis “zemnieces” vienkāršruna un nespēja atrast “īstos” vārdus, bet ka šajā valodā un pasaules uztverē nav iespējams nošķirt esību un vidi, kurā tā notiek. Ja nebūs šo kalnu un ezeru, nebūs arī viņas, un otrādi. Maksimai nav “nekustamā īpašuma”, ko varētu pārdot korporācijai, viņa ir šīs dabas daļa. Bet ne tikai. Šai Andu tautu dzīvesziņai savulaik neko nespēja nodarīt pat piespiedu kristīšana un vēlāk arī labprātīga katoļticības integrēšana šajā attiecību un mijiedarbības tīklā. Un tā ir nevis dažu “atpalikušu mežoņu”, bet daudzu miljonu Latīņamerikas iedzīvotāju dzīvesziņa, kuru nav iespējams juridiski reglamentēt, bet lai to neiznīcinātu, ir jāmaina domāšana, valoda un politiski ekonomiskās racionalitātes radītās normas. Un ne tikai tās.

De la Kadena citē 16. gadsimta spāņu garīdznieku Albornozas Kristobalu, kurš Peru teritorijā apkaroja “elkdievību”, iznīcinādams pirmtautu kulta artefaktus: “Ir neiespējami atņemt viņiem šo māņticību, jo visu šo “lietu” iznīcināšana prasītu vairāk spēka, nekā ir visiem Peru cilvēkiem kopā, lai pārvietotu šos akmeņus un kalnus.” Antropocēnā lielajai mūsdienu kalnrūpniecības industrijai šāds spēks ir, un, ja nemainīsies ierastā biznesa un politikas valoda, tā īsā laikā un pavisam “legāli” iznīcinās visu, ko ar visu savu nežēlību nespēja 500 koloniālisma gadi.

Marisolas de la Kadenas lekcija “Cilvēks un ne tikai” notiks RIBOCA2 rīkotā tiešsaistes lekciju un sarunu cikla ietvaros ceturtdien, 13. augustā plkst. 22.00 pēc Rīgas laika RIBOCA2 tīmekļa vietnē.

[1] No intervijas NatureCulture žurnālam

[2] Tā de la Kadena apraksta savu darba metodi: www.marisoldelacadena.com/bio

Saistītie raksti

Atrodi sevī hakeri

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 22.09.2020.

Par kultūras un mediju teorētiķi Makenziju Vorku

Laikmetīgās mākslas pieredzējumi RIBOCA2 izstādē gūstami vien līdz 13. septembrim

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 10.09.2020.

Andrejsalā viss reizē zied

Akmeņu sieviete

spiriterritory by arterritory — 03.09.2020.

Saruna ar mākslinieci, akmeņu balansētāju Bridžitu Polku

Piespiedu svētība

vizuĀlĀ mĀksla — Recenzijas — 28.08.2020.

Rīdzinieka iespaidi par otro Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli jeb RIBOCA2

Realitātes seismogrāfs

on site — Reportāžas — 21.08.2020.

Fotoreportāža: Atklāta otrā Starptautiskā Rīgas laikmetīgās mākslas biennāle

RIBOCA2 - jau pēc nedēļas

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 13.08.2020.

20/08 – 13/09

Atgriezties pie savas augapziņas

spiriterritory by arterritory — 31.07.2020.

Intervija ar filozofu Maiklu Mārderu

Laiks ir nozagts, bet to var atgūt

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 21.07.2020.

Par dzejnieci un afroamerikāņu kultūras pētnieci Džekiju Vangu

Garīgais disidentisms jeb piga kabatā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 07.07.2020.

Par marginālo garīgumu padomju un postpadomju telpā

RIBOCA2 izstāde norisināsies no 20. augusta līdz 13. septembrim

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 18.06.2020.

Izstādes darbības laikā taps pilnmetrāžas filma

Ir grūti nemīlēt streikojošu sievieti

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 01.06.2020.

Par kvīru feminisma teorētiķi un kultūras kritiķi Sofiju Luisu

Labākie rituāli ir tad, kad sevi piesaka neparedzētais

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 18.05.2020.

Vents Vīnbergs par amerikāņu kvīru dzejnieku CA Konrads (CAConrad)

Plānotā RIBOCA2 izstāde tiks transformēta par pilnmetrāžas filmu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 28.04.2020.

21. maijā RIBOCA aizsāks transformētajai izstādei veltītu tiešsaistes lekciju un sarunu ciklu

Prieka un brīnumu dziesmas

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 30.08.2019.

Intervija ar RIBOCA2 galveno kuratori Rebeku Lamaršu-Vadelu

RIBOCA2 viss reizē zied apmeklējuši 21 000 interesenti

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 16.09.2020.

Līdz 1. oktobrim RIBOCA2 tiešsaistes cikla lekcijas

Raupjums pretstatā rūpīgi pārdomātām idejām

arhitektŪra, dizains & mode — Intervijas — 09.09.2020.

Intervija ar Rolandu Rīmā, vienu no RIBOCA2 vadošajiem arhitektiem

RIBOCA2 Baltajā naktī aicina meditatīvā pastaigā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 02.09.2020.

5. augustā

RIBOCA2 Publiskās programmas notikumi šonedēļ

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 25.08.2020.

Ideju apmaiņa atvērtā un eksperimentālā vidē

Esmu absolūti laimīga par šo godīgumu

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 19.08.2020.

Intervija ar otrās Rīgas starptautiskās mākslas biennāles kuratori Rebeku Lamaršu-Vadelu

Pētniecība kā mīlas akts

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 04.08.2020.

Par britu antropologa Tima Ingolda metodi

Jau augustā RIBOCA2 vedīs nesteidzīgā, iztēles bagātā pastaigā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 30.07.2020.

No 20. augusta līdz 13. septembrim

Ūdens ir neizsmeļama tēma

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 14.07.2020.

Par feministi un pētnieci Astrīdu Neimani

Kosmisms ir mācība, tikai vēl nav zināms, kāda

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 30.06.2020.

Par kosmisma kustību un tās idejām

Augi par mums jau zina, mēs par viņiem vēl ne

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 15.06.2020.

Par filozofu Maiklu Marderu

Cilvēks visa centrā (ir izgāzies)

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 25.05.2020.

Vents Vīnbergs par vācu-amerikāņu antropologu Tobiasu Rīzu

RIBOCA2 aizsāk tiešsaistes lekciju un sarunu cikla programmu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 14.05.2020.

Pirmā lekcija 21. maijā

RIBOCA2 norise tiek atlikta

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 20.03.2020.

Drīzumā tiks izziņotas alternatīva izstādes formāta detaļas

No jauna izgudrot Zemes nākotni: RIBOCA2 izziņo kuratora konceptu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 27.05.2019.

RIBOCA2 izziņo kuratora konceptu

Redzēt un radīt skaistumu nav tikai cilvēku privilēģija

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 15.09.2020.

Par beļģu filozofi un etoloģi Vensjānu Desprē

Akmeņu sieviete

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 03.09.2020.

Saruna ar mākslinieci, akmeņu balansētāju Bridžitu Polku

Savādā universālā orģija

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 01.09.2020.

Par itāļu filozofu Emanueli Koču

Pie vilkābeles, kur vajātajiem pulcēties

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 25.08.2020.

Par amerikāņu socioloģijas profesori Eiveriju Gordoni

Nevis labāku pasauli, bet citādu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 18.08.2020.

Par vienu no mūsdienu spilgtākajiem dzimtes un kvīru teorētiķiem Džeku Halberstamu

Atgriezties pie savas augapziņas

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 31.07.2020.

Intervija ar filozofu Maiklu Mārderu

Dejosim tumsā un bez horeogrāfijas

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 28.07.2020.

Par performatīvo mākslu teorētiķi un kuratoru, Ņujorkas Universitātes profesoru Andrē Lepecki

Priecīga matemātika

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 10.07.2020.

Intervija ar matemātiķi un mākslinieci Dainu Taimiņu

Ko metafiziķis, šamanis un mags var pateikt pusaudzim

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 22.06.2020.

Par itāļu filozofu Federiko Kampanju

Dienvidu asni uz ziemeļu drupām

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 08.06.2020.

Par portugāļu sociologu un tiesību pētnieku Boaventuru de Souzu Santušu

RIBOCA2 un Arterritory.com sadarbības projekts

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 21.05.2020.

Personības: RIBOCA2 Publiskā programma

Spuras atvērtas transcendencei

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 13.05.2020.

Intervija ar mākslinieci Margaritu Imo

RIBOCA2 izziņo dalībnieku sarakstu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 10.12.2019.

RIBOCA2 izziņo dalībnieku sarakstu