Balsis no citām pasaulēm
Vents Vīnbergs
Par peruāņu antropoloģi, Kalifornijas Universitātes (Deivisa) profesori Marisolu de la Kadenu
Jau daudzus gadus Latīņamerikā arvien no jauna uzliesmo konflikti starp pamatiedzīvotāju kopienām un starptautiskajām korporācijām, kam valdības koncesijas ceļā ir piešķīrušas tiesības meklēt un iegūt derīgos izrakteņus, būvēt upju aizsprostus, izcirst mežus un veidot industriālās lopkopības un monokultūru plantācijas. Lai gan mūsdienu tehnoloģijas ļauj dabas resursu izsmelšanu veikt nepieredzētos mērogos un ar daudzkārt lielāku efektivitāti, ir vispārpieņemts, ka tai vairs nepiemīt koloniālā laikmeta brutalitātes, tā ir pilnībā legāla un notiek pašu iedzīvotāju interesēs. Un tomēr pamatiedzīvotāji turpina protestēt, atsakās pārdot zemi, kas ir viņu īpašumā, vai doties prom no pārstrādei nolemtajām vietām. Valdību un korporāciju skatījumā tā ir pretlikumīga sabotāža vai arī absurda, ne ar ko neizskaidrojama stūrgalvība, tāpēc tās pret nepakļāvīgajiem vēršas vai nu ar leģitīmo policijas spēku, ar arestiem un kriminālu vajāšanu, vai, viņuprāt, līdzvērtīgi “netīrām” metodēm – draudiem un vardarbīgu iebiedēšanu. Savukārt argumenti, ar kuriem savu nesadarbošanos pamato pirmiedzīvotāji, tiesās netiek uzskatīti par juridiski saistošiem un bieži vien pat viņu līdzjutējiem un atbalstītājiem šķiet nejēdzīgi jeb pretrunā ar modernitātes racionālo domāšanu un veselo saprātu.
Ievērojamā antropoloģijas profesore Marisola de la Kadena par Latīņamerikas pirmtautu tiesībām cīnās jau kopš saviem pirmajiem studiju gadiem astoņdesmito sākumā. Un tādas valodas atrašana, kas par tiesiski un politiski nozīmīgu padarītu arī viņu pasaules redzējumu, ir kļuvusi par viņas mūža darbu. Viss sākās ar marksismu, kas vienmēr bijis populārs starp studentiem-revolucionāriem un intelektuāļiem. Pamatiedzīvotājus, kas tika uzskatīti par beztiesīgiem “zemniekiem”, jaunā de la Kadena vēlējās izglītot, “atvērt viņiem acis” uz šķirisko nevienlīdzību un atbrīvot no pašu tumsonības.
Viņa atceras: “Mūsu, revolucionāru, uzdevums bija pārvērst viņus modernos subjektos, indivīdos ar “šķiras apziņu”, – termins, kas bija sinonīms kaut kam tādam kā strukturāli organizēta vēsturiskā apziņa. Transformēti vēsturiskos subjektos, “zemnieki” saprastu, ka tas, ko viņi sauc par saviem “mītiem”, ir tikai stāsti. Tādā veidā viņu kosmoloģijā mitoloģiju aizvietotu modernā vēsture; viņi kļūtu par nācijvalsts subjektiem, un mēs visi būt vienlīdzīgi. Tā bija vienlīdzība modernitātē. Man bija grūtības sekot šim scenārijam, – ja es nebūtu bijusi lauka pētnieks, man, iespējams, veiktos vieglāk. Šis scenārijs paredzēja hierarhijas ieviešanu, un, esot “laukā”, (ko mēs varētu tulkot kā “dzīvošanu kopā ar zemniekiem ilgus laika periodus), doma par “(manas) vēsturiskās apziņas pārākumu” sašķobījās. Pirmām kārtām, es pati nebūtu izdzīvojusi bez tiem, kuriem bija bijis jābūt ne-modernajiem pakļautajiem. Un turpinot, – vēl es tiku konfrontēta arī ar savu nezināšanu par kečua, ar šķietami bezvēsturisko mītu vēsturiskumu, un ar to [personu] politisko asredzību, kam bija jābūt tikai sekotājiem. Viņi spēja vadīt! Un viņi vadīja. Vienīgi nevienam pilsētas kreisajam intelektuālim nebija daļas gar šiem vadītājiem.”[1]
Viņu dzīvesveids un pasaules uztvere nebija aprakstāma nedz politiskā, nedz zinātniskā valodā, kas operē ar diskrētām un skaidri definējamām kategorijām, un to nebija iespējams reducēt un diskvalificēt kā folkloru, reliģisku sistēmu vai tautas māņticību, kam nav vietas politiskās debatēs. Tas vienmēr bija kaut kas vairāk, nekā iespējams pateikt. Pabeigusi studijas Daremā (Anglijā), Parīzē un Viskonsinā, de la Kadena arvien no jauna atgriezās Andos, lai kopā ar turienes iemītniekiem “dekolonizētu” savu domāšanu un meklētu tādu valodu, kas veicinātu sapratni par viņu pieredzi un dzīvesveidu, kas ir tik daudznozīmīgs, ka nepakļaujas modernajai loģikai. Viens no de la Kadenas analītiskajiem rīkiem, ar ko viņa ir kļuvusi slavena, ir pretnostatījuma jeb “negativitāšu” lietojums, metode, ko viņa aizņēmusies no britu antropoloģes Merilinas Straternas darbiem. “Ar negatīvas gramatiskās formas pievienošanu (parasti) neapšaubāmām kategorijām mans mērķis ir atņemt tām spēju radīt tādu īstenību, kas savukārt par neesošu vai neiespējamu padara to, kas šīm kategorijām neatbilst. Taču šī atņemšana nav tas pats, kas atcelšana; tādā veidā negativitātes saglabā to īstenību, ko šīs kategorijas pasludina, vienlaicīgi parādot, ka tām pāri sniedzas kaut kas, ko tās citādi izslēgtu.”[2]
“Tas ir šis, bet ne tikai” ir raksturīgā forma, kādā de la Kadena paplašina gan akadēmiskajā vidē, gan politiskajā cīņā ierastos cilvēka, dabas, kopienas, īpašuma, reliģijas un citus jēdzienus. “Tā ir daba, bet ne tikai.” “Viņš ir cilvēks, bet ne tikai.” Šādā veidā radīto domas paplašināšanas iespēju viņa dēvē par “onto-epistēmiskajām atverēm” (onto-epistemic openings) un viens no radošākajiem neoloģismiem viņas arsenālā ir “antropo-not-seen” jeb netulkojamā vārdu spēle, kas aptver to nemanāmo ietekmi uz cilvēku dzīvēm, ko trauksmi zvanošais antropocēna jēdziens parasti izslēdz.
Šis citu, bet ne mazāk reālu pasauļu sajušanas paņēmiens iet roku rokā ar izvairību, divdomību un daudznozīmību, kas raksturīga kečua valodai, un ko de la Kadena izmanto arī savos darbos, nevis lauzdama akadēmiskās tradīcijas standartus, bet tos bagātinādama un pārsniegdama. Tas visspilgtāk parādās viņas grāmatā “Earth Beings. Ecologies of Practice across Andean Worlds” (2015), kas tapa pēc vairāk nekā desmit gadus ilgušām sarunām ar Mario un Nazario Turpo, tēvu un dēlu, un arī runakuna, kā savā valodā sevi dēvē viņi paši. Kopš spāņu kolonizācijas sākuma šo vārdu ir iegājies tulkot kā “cilvēki” vai “personas”, bet Andu tautām tas vienmēr nozīmējis “cilvēku, bet ne tikai”. Un jēdziens ir nesaraujami saistīts ar tirakuna jeb “zemes būtnēm”, kalniem, upēm, mežiem, un citām entitātēm, taču ne tikai tām. Tajā ietvertas arī visu šo būtņu savstarpējās attiecības, kuras nav iespējams aprakstīt mūsdienu lietišķajā valodā. Viens no nesenākajiem piemēriem, ko de la Kadena izmanto, lai izskaidrotu šo netveramo visu lietu saikni ar visām, ir Andu sievietes Maksimas gadījums. Jau vairākus gadus viņu terorizē starptautiska raktuvju kompānija, kas vēlas nopirkt viņas zemi, lai nosusinātu mūžvecos kalnu ezerus, zem kuriem ir zelta un vara iegulas. Pēc atteikšanās no iespaidīgas naudas summas un piedāvājuma izveidot jaunus dīķus citā vietā, kompānijas algotņi sāka iebiedēšanas kampaņu, uzbrūkot viņas bērniem un nesen, piemēram, izpostot ģimenes foreļu audzētavu. De la Kadena intervēja Maksimu, un sarunu viņa attēlo šādi:
“Kas es varu būt, ja es neesmu šī? [Un vārds “vieta” netiek pateikts, tā vietā notiek kāju mīdīšana.] Šis ir tas, kas es esmu, kā gan es varu iet prom? Viņiem [raktuvju apsargiem] būs mani jāizrauj, tāpat kā viņi izrauj manus kartupeļu stādus. Vai tu esi redzējusi, ka kartupeļu stādi sevi paši izrauj? Es nevaru [pati sevi izraut]. Es nomiršu [vārds “šeit” paliek nepateikts] tāda, kāda esmu; Mani kauli būs [“šeit” atkal netiek pateikts] tā, kā esmu tagad.” Antropoloģe uzsver, ka viss noklusētais un nepateiktais ir nevis “zemnieces” vienkāršruna un nespēja atrast “īstos” vārdus, bet ka šajā valodā un pasaules uztverē nav iespējams nošķirt esību un vidi, kurā tā notiek. Ja nebūs šo kalnu un ezeru, nebūs arī viņas, un otrādi. Maksimai nav “nekustamā īpašuma”, ko varētu pārdot korporācijai, viņa ir šīs dabas daļa. Bet ne tikai. Šai Andu tautu dzīvesziņai savulaik neko nespēja nodarīt pat piespiedu kristīšana un vēlāk arī labprātīga katoļticības integrēšana šajā attiecību un mijiedarbības tīklā. Un tā ir nevis dažu “atpalikušu mežoņu”, bet daudzu miljonu Latīņamerikas iedzīvotāju dzīvesziņa, kuru nav iespējams juridiski reglamentēt, bet lai to neiznīcinātu, ir jāmaina domāšana, valoda un politiski ekonomiskās racionalitātes radītās normas. Un ne tikai tās.
De la Kadena citē 16. gadsimta spāņu garīdznieku Albornozas Kristobalu, kurš Peru teritorijā apkaroja “elkdievību”, iznīcinādams pirmtautu kulta artefaktus: “Ir neiespējami atņemt viņiem šo māņticību, jo visu šo “lietu” iznīcināšana prasītu vairāk spēka, nekā ir visiem Peru cilvēkiem kopā, lai pārvietotu šos akmeņus un kalnus.” Antropocēnā lielajai mūsdienu kalnrūpniecības industrijai šāds spēks ir, un, ja nemainīsies ierastā biznesa un politikas valoda, tā īsā laikā un pavisam “legāli” iznīcinās visu, ko ar visu savu nežēlību nespēja 500 koloniālisma gadi.
[1] No intervijas NatureCulture žurnālam
[2] Tā de la Kadena apraksta savu darba metodi: www.marisoldelacadena.com/bio
***
Marisolas de la Kadenas lekcija “Cilvēks un ne tikai” notika RIBOCA2 rīkotā tiešsaistes lekciju un sarunu cikla ietvaros 13. augustā.
