«Sintēze. Īstenības pētīšana caur kustību, attīstību un pretrunām»

28.08.2020

Fotoreportāža no izstādes montāžas procesa

Foto: Elizabete Marija Brante

Šodien bijušās tekstilfabrikas “Boļševička” ceturtā stāva plašajās telpās tiek atklāta Latvijas jaunākās paaudzes mākslinieku izstāde “Sintēze. Īstenības pētīšana caur kustību, attīstību un pretrunām”, kas būs skatāma līdz pat 9. oktobrim. Septiņi 20. gadsimta 90. gados dzimuši autori – Aina Bikše, Krišjānis Elviks, Annemarija Gulbe, Madara Kvēpa, Miķelis Mūrnieks, Alise Sondore un Jānis Šneiders – speciāli izstādei radījuši mākslas instalācijas, kuru fokusā ir refleksija par totalitātes tematiku un šī jēdziena nozīmju pārnesumiem laikmetīgajā kultūrā.

Izstādes idejas pamatā ir vēlme caur jaunākās latviešu mākslinieku paaudzes pārstāvju darbu prizmu skatīt konkrēta, vēsturiski attīstīta filozofijas jēdziena un ideoloģijas nozīmes izmaiņas 21. gadsimta vizuālās mākslas kontekstā. Totalitātes jēdziena konceptuālais lietojums hronoloģiskā secībā piedzīvojis pārvērtības, kas to apaudzējis ar zināmu asociatīvu nozīmju slāni. Pašas totalitātes etimoloģiskā izcelsme meklējama latīņu valodā – totus jeb totalis sevī satur ideju par visaptverošu lielumu, kopību, pilnību. Laika gaitā dažādu apropriāciju un ideoloģisku pārmantojumu ceļā totalitāte ir tiekusies atspoguļot filozofiskas, mākslinieciskas un politiskas tendences. Būtiskas ir totalitātes un dialektikas attiecības, kuru aizsākums nereti tiek saistīts ar Efesas Hērakleita paustajām idejām, taču vistiešāk uztveramas Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa dialektiskās filozofijas skatījumā. Tieši viņa pārspriedumi par totalitāti kā vienota absolūtā ideju ir bijuši pamatā Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa, pēcāk arī Ļeņina diskursu attīstībai. Termins “totalitāra sistēma” pirmo reizi 1923. gada 12. maijā minēts itāļu laikrakstā Il Mondo, kurā publicists Džovanni Amendola to raksturojis kā absolūtu politisko dominanci un tirāniju pār sabiedrisko dzīvi. Totalitārisms šeit lietots kā vārdu spēle par “politisko totalitāti”. Jau divus gadus vēlāk šo apzīmējumu pilnībā pārņēma Benito Musolini un tas kļuva par fašistiskās ideoloģijas pamatu. Ar mērķi – tiekties uz ideālo nākotni – šī koncepcija realizējās arī staļinismā.

Šodien, kad lielākā pasaules daļa aizvien distancējas no piederības totalitārisma rēgam, pati ideja par totalitāti ir drīzāk uztverama kā koncepts, kas skar globālas sociālās norises. Attīstības ceļā notikušās jēdzieniskās izmaiņas un to formas autonomitāte ir pamatojama ar paaudzēs mainījušos attieksmi, identitātes piederību un objektīvo ideoloģiju analīzi. Līdz ar to par jaunāko totalitātes koncepcijas apropriāciju uzskatāma tiekšanās uz subjektīvās pieredzes manifestāciju, kura veiksmīgi īstenojas jauno latviešu mākslinieku izpausmēs. Šodienas autoru acīm totalitāte nepastāv kā kopīga tiekšanās un centieni sasniegt vienotu absolūtās mākslas formu, bet drīzāk īstenojas iekšēji.

Latvijas jaunākās paaudzes personības un psihiskā pieredze veidojusies starpkulturālos apstākļos. Tā ir pirmā paaudze, kas dzimusi pēc Padomju Savienības sabrukuma un vienlaikus arī pēdējā 20. gadsimta pārstāve, kas dzīvojusi laikā pirms straujās tehnoloģiju attīstības. Kaut arī fiziski šie sabiedrības pārstāvji nav pieredzējuši laiku, kad Latvija atradās padomju okupācijā, psiholoģiski 20. gadsimta 90. gados dzimusī paaudze ar to spēj vairāk asociēties nekā, piemēram, 21. gadsimtā dzimušie jaunieši. Tādēļ, uztverot vēsturi no nedaudz attālināta skatupunkta, kuratores uzdevums šajā izstādē bija aicināt visus septiņus māksliniekus uztvert totalitātes jēdzienu kā koncepciju, pašiem veicot izvēli – to pētīt objektīvi vai nozīmju pārnesumus skatīt dziļi personiskā perspektīvā. Izstādei jaunradītie mākslas darbi ir kā autoru atbilde uz kuratores uzdoto jautājumu – kā totalitāte konceptuāli realizējas 21. gadsimtā?

Septiņi jaunākās paaudzes mākslinieki izstādei “Sintēze. Īstenības pētīšana caur kustību, attīstību un pretrunām” radījuši lielformāta instalācijas, kuru pamatā ir padziļināts pētnieciskais darbs un objektīvās informācijas analīzes mijiedarbība ar dziļi personisku refleksiju par doto tēmu. Izpratne par absolūto varu no kanoniskas paradigmas paaudžu nomaiņas rezultātā reducējusies līdz dziļi personīgai pieredzei un kuratora “pasūtītais” mākslas darbs nav uztverams kā pagātnes, vai tagadnes ideoloģiju ilustrācija, bet gan drīzāk kā provizorisks pareģojums tālākām pārinterpretācijām.