Ziemeļvalstu un Baltijas jauno mākslinieku balva 2020
Īssaruna ar Grand Prix ieguvēju Kristīni Krauzi-Slucku
Pagājušajā nedēļā tika paziņoti Ziemeļvalstu un Baltijas jauno mākslinieku balvas 2020 (Nordic and Baltic Young Artist Award 2020) ieguvēji. Starptautiskā žūrija lēma Grand Prix piešķirt māksliniecei Kristīnei Krauzei-Sluckai par izstādi “Orgatopija”, kas pagājušā gada rudenī bija skatāma mākslas, zinātnes un kultūras inovāciju centrā RIXC.
“Orgatopija” ir manipulatīvs augu izturības pētījums, vairāku mēnešu garumā autorei ietekmējot to fizioloģiju ar dažādiem mehāniskiem paņēmieniem. Apvienojot šos pārmaiņām pakļautos augus ar citiem sadzīviski neorganiskiem materiāliem un elektroniskiem risinājumiem, tika izveidota video projekcija un sešas biomorfisku, kinētisku hiperobjektu instalācijas.
Kristīnes Krauzes-Sluckas praksē aktuāla ir cilvēka un dabas attiecību pārmaiņu tēma, pievēršot uzmanību adaptācijas un hibridizācijas norisēm, priekšplānā bieži vien izvirzot izvēlētā medija materialitātes aspektus.
Komentējot jūsu izstādi “Orgatopija”, viena no Ziemeļvalstu un Baltijas jauno mākslinieku balvas 2020 starptautiskās žūrijas loceklēm Anne Klontz, kas pārstāv Zviedrijas mākslas, amatniecības un dizaina universitāti Konstfack, uzsvēra tā vēstījumu, kura uzmanības centrā ir šodien un arī nākotnē aktuāls naratīvs – daba kā apdraudēts lielums. Vai, jūsuprāt, māksliniekam ir kādas iespējas virzīt un ietekmēt sabiedrības rīcību un domāšanas veidu?
Šis jautājums, jāatzīst, pastāvīgi raisa pārdomas un pretrunas par to, ciktāl laikmetīgai mākslai jānes kāds sociāli politisks slogs vai jābūt par kaut ko atbildīgai. Tā noteikti ir katra mākslinieka personīgā pasaules izjūta un izvēle. Katrā ziņā “Orgatopijas” tapšanas gaitā mans mērķis bija personīgi pietuvināties šim lēnajam un šķietami attālinātajam ekoloģiskās vardarbības procesam, pievēršoties klusajiem un pakļautajiem, proti, augiem un to adaptācijas potenciālam. Darba pseidozinātnisko pamatu man deva amerikāņu antropoloģes Annas Lovenhauptas Tsingas (Anna Lowenhaupt Tsing) tēze, ka māksla var dot idejas, ietekmēt un eksperimentēt ar dzīvās un sabojātās pasaules realitāti.
Kristīne Krauze-Slucka. Instalācija “Orgatopija”, RixC galerija, 2020
Šajā kontekstā man uzrunājošs šķiet arī Jozefa Boisa viedoklis, ka sabiedrība kā kopums ir sociāla skulptūra pati par sevi, kas veido pasauli, kurā dzīvo. Zināmu mierinājumu šajā jautājumā es gūstu no apziņas, ka mākslinieku veidotie objekti kalpo kā garīgi stimulatori, kas var izraisīt pārdomas par to, kādas kopsakarības redzamie materiāli vai darba kopums veido laiktelpas un evolūcijas kontekstā.
Kristīne Krauze-Slucka. Instalācija “Orgatopija”, RixC galerija, 2020
Jūsu prakses centrālā tēma ir dabas un cilvēka attiecību pētījums. Šodienas cilvēks ir attālinājies no dabas, vienlaikus, kā atgādina filozofs Maikls Mārders, Aristotelis teicis, ka viszemākais psihes pamatlīmenis ir veģetāls, savukārt Hēgelis uzskatīja cilvēka plaušas par analogu augu lapām. Vai pārskatāmā nākotnē mums ir iespēja atkal atgriezties pie tuvības ar dabu un vai pandēmija mums nav “atvērusi acis” – ar skarbu atgādinājumu, ka neesam radības kronis?
Ja pandēmiju uztvert kā mākslas akciju, tad tā ir trāpīgākā, kādu nācies piedzīvot. Pēkšņi cilvēki, kas ikdienā tik ļoti bija pieraduši pie gaisa piesārņojuma pasaules lielākajās pilsētās, jau pēc nedēļas ilga pārvietošanās ierobežojumu laika, izejot laukā vai atverot logu, atklāja jaunu realitāti – konstatējot, ka gaiss var būt tīrāks un patīkamāks, citiem vārdiem sakot – tāds, kādam tam normāli būtu jābūt. Tā ir tāda universāla mūs raksturojoša iezīme – kamēr kaut ko ikdienā pašsaprotamu neatņems, tikmēr nespēsim novērtēt mūsu rīcības seku totalitāti. Man šķiet vērtīgi, ka (līdzīgi kā ar jebkurām zālēm, kurām ir dažādas kontrindikācijas) pandēmijas laika pozitīvā blakne ir gandrīz automatizētā dzīves ritma palēninājums. Manuprāt, ļoti labs laiks pārvērtēt lietas, jo īpaši notestēt emocionālās blīvītes, kas drebselējas mums iekšā, un uz kurām, patiesībā, turas mūsu garīgā stabilitāte un lēmumi, kādus pieņemam; ziņas, ar kādām dalāmies.
Kristīne Krauze-Slucka. Instalācija “Orgatopija”, RixC galerija, 2020
Runājot par jūsu daiļradi, tiek minēts, ka bieži vien tās fokusā izvirzās “materialitātes aspekti”. Kā jūs pati komentētu/skaidrotu šo raksturojumu?
Man patīk strādāt ar materiālu kā patstāvīgu mediju vai struktūru, kas rosina iztēli un asociācijas, kuras izriet no konkrētā materiāla pielietošanas mērķa, formas vai citām īpašībām; izmantot tā potenciālu un mijiedarbību ar citiem materiāliem. Svarīgs ir konteksts un kopsakarības starp prātojumiem manā galvā un materiāla kvalitātēm. Jo tiem piemīt šī spēja pakļauties, pretoties un piedāvāt jaunas idejas. To var gana tieši notvert manos darbos, piemēram, “Orgatopijas” darbā es apzināti izvēlējos strādāt ar diezgan primitīviem materiāliem – tādiem kā ģipsis, stieples vai Makroflex putas, kas tiek izmantoti cilvēka vides veidošanā, celtniecībā. Šī lēmuma pamatā ir doma, ka ja liela daļa no tā, ko darām, ir pret dabas un zemes interesēm, tad tā ir kustība primitīvisma virzienā. Savukārt Pītera Bjalobžeska (Peter Bialobrzeski) starptautiskās meistarklases “Pārmaiņu izjūta” ietvaros tapa darbs “Atbalss”, kurā es veidoju attēlus ar dabisku fotosintēzes paņēmienu uz augu lapām, lai reflektētu par cilvēka dabiskā stāvokļa pārmaiņām. Apzināti izvēloties strādāt ar attēla veidošanu uz organiska materiāla caur dabisku procesu un pārvēršot vēlāk šo attēlus par datiem – ieskenējot un drukājot kā gala produktu, – sākotnējais dabiskais stāvoklis tiek zaudēts.
“Atbalss”, Kuldīgas mākslas nams, 2019. © Kristīne Krauze-Slucka
“Atbalss”, Kuldīgas mākslas nams, 2019. © Kristīne Krauze-Slucka
Fotogrāfijas materialitātes pārdomas manifestējas arī manā jaunākajā darbā “Materiālā visuma vibrācijas. Zelta slāpes”, kas veltīts neremdināmajām cilvēku slāpēm pēc arvien jauniem attēliem un piesārņojumam, ko rada ne tikai attēlu pārbagātība, bet arī foto ķimikālijas, attīstot šos attēlus. Man tas veido situatīvu paradoksu. Caur šo procesu, kad es ūdenī iepludinu krāsainās, analogās fotogrāfijas attīstīšanas ķīmiju, veidojot biomorfiskas kompozīcijas, ieplūst arī pārdomas par to, ciktāl šis ķīmiskais process sevi attaisno ekoloģijas kontekstā šodien, un ciktāl tā ir tikai estētiska nostaļģija.
Kristīne Krauze-Slucka. “Materiālā visuma vibrācijas. Zelta slāpes”, 2021
Mani fascinē arī materialitātes iespējami mainīgā daba, kur viss nav pakļauts kontrolei, bet var notikt ķīmiskās reakcijas, fermentācijas, krāsas izmaiņas, sabrukšana, izžūšana, saplaisāšana. Viss ir pārmaiņu stāvoklī, lēnām izzūdošs. Materiālā saplūst gan laika, gan cilvēka ekosistēmiskas aktivitātes aspekti, un prātā nāk Roberta Smitsona teiktais: “Katrs objekts, ja tas ir mākslas darbs, ir uzlādēts ar laika kustību.” Man ir svarīgs šis dialogs starp laiku, kurā dzīvoju, un materiālu, kas kaut kādā veidā atklāj šo attiecību mijiedarbību.
Savā praksē vairākkārt runājat par cilvēka un tehnoloģiju attiecībām. Vai, jūsuprāt, tehnoloģijas ir kas tāds, kas jau tuvākajā nākotnē var kļūt par draudu cilvēkam?
Tieši par šo jautājumu es mēģināju reflektēt darbā “Atbalss” pirms diviem gadiem, un šis pandēmijas laiks, zināmā mērā, turpina šo novērojumu aktualizēt. Mēs esam nonākuši savveida telpā, kur lēnām, neredzami un konstanti saplūst cilvēka dabiskā un tehnoloģiskā stāvokļa robežšķirtnes, par ko runā arī Šerija Tērkla (Sherry Turkle) savā grāmatā “Vientuļi kopā” (Alone Together). Grāmatā viņa izvirza tēzi, ka līdz ar nepārtrauktu tehnoloģiju klātbūtni mūsu ikdienā, mēs šķietami arvien vairāk dreifējam “citur esošā”, paralelitātes stāvoklī. Līdz ar ko veidojas dezorientācijas sajūta, kas rada ilūziju, ka mēs nekad neesam vienatnē ar sevi un ka mums tādiem nav jābūt. Tas rada jautājumu: ar ko tad mēs patiesībā esam saistīti?
Biedējoši interesanta man šķiet doma, ka attālinoties, izolējoties no dabiskās klātesamības un cilvēciskās kopā būšanas vai vienpatības rituāla, mēs arvien vairāk sagaidām no tehnoloģijām un mazāk cits no cita. Man šķiet, tehnoloģijas kļūst par draudu tajā brīdī, kad cilvēks pārstāj izbaudīt vienpatību, klusumu, iedziļināties sevī un savās sajūtās, mēģināt izprast sevi un vidi, kurā viņš dzīvo. Tehnoloģijas ir lieliskas un tās ir jāizmanto, tik vien kā apzināti, ētiski un labam mērķim.
Kāda ir mākslinieka loma mūsdienu pasaulē?
Stimulēt savas un skatītāja maņas. Būt drosmīgam. Saglabāt ziņkārību un vērību.
Titulbilde: Kadrs no darba “Materiālā visuma vibrācijas. Zelta slāpes” video dokumentācijas. Autores personīgais arhīvs
