Tīrkultūra / Negaidīto avotu galerija
LIVE @alma_galerija
60. un 70. gadu Ņujorkas avangarda mākslas epicentrs – Endija Vorhola izveidotā studija jeb “fabrika” savu nosaukuma ieguva, pateicoties mākslinieka mehāniskajai reprodukcijai līdzīgajai metodei darbu radīšanai. Caurām dienām un naktīm, Vorhols ar asistentu un amfetamīna tablešu līdzdalību, radīja tagad jau hrestomātiskās sietspiedes, filmas, akcijas, notikumus, un galvenokārt vidi, kas fasilitēja vairākus no nozīmīgākajiem 20. gadsimta pagrīdes mākslas procesiem. Ir iespējams uzskaitīt visu fiziski taustāmo, kas šajā, sava veida laikmetīgās mākslas konveijerā, tika radīts, bet nekad nespēsim līdz galam pietuvoties dzīvajam mākslas procesam, kas šajā fabrikā norisinājās vairāk kā desmitgades garumā. Fotogrāfijas, videoieraksti un vēstījumi no pirmavotiem – tiem dažiem Vorhola laikabiedriem, kuri vēl ir starp dzīvajiem – nekad nebūs tikpat stāstoši kā acu priekšā notiekošs mākslas fakts. Mūsdienās gan ir iespējas notiekošajam procesam pietuvoties, neatrodoties tam fiziski līdzās. Tīrkultūras, Rolanda Pēterkopa un Reiņa Semēvica starpdisciplinārajam projektam - Negaidīto avotu galerija - ir doti divi mēneši (07.08.–03.10.2021), lai realizētu notikumu programmu, kas jebkuram interesantam būs pieejama gan galerijā ALMA, gan tiešsaistē ar radio starpniecību.
Laikmeta maiņa neizbēgami ietekmē arī to, ko uzskatām par mākslinieciski vērtīgu, bet jaunrade ir tas, uz ko gan Tīrkultūra, gan savulaik Vorhols lika uzsvaru – vēlme to izcelt, sniedzot platformu un pilnīgu radošu brīvību, ir ilglaicīga projekta pamatā. Šī gan ir saudzīga, nedestruktīva un atturīga platforma, atšķirībā no Fabrikas. Ienākot Tīrkultūras digitālo ierakstu studijā, mākslinieks tiek iedvesmots, nevis ekspluatēts. Rolands Pēterkops un Reinis Semēvics nesavtīgi operē ar visdažādāko radošo profesiju pārstāvju izpausmēm, ar vēlmi paplašināt galvenokārt viņu, nevis savu auditoriju. Tādā ziņā starp Vorhola Fabriku un Tīrkultūras studiju ir tikpat daudz līdzību, cik atšķirību. Zināmā mērā Fabriku var raksturot kā laikmeta gara parādību.
Personāži, kas šajās sudraba krāsā noklātajās telpās pulcējās, citviet neiederējās. Tie bija visnotaļ specifiski cilvēki – bieži vien traumēti, svārstīgi, bez skaidriem nodomiem vai profesionālām ambīcijām. Savā ziņā – izcils materiāls, ar ko strādāt profesionālam māksliniekam, kurš arī aukstasinīgi to darīja. Ir pat aprakstīts gadījums, kurā kāds jauns mākslinieks narkotiku ietekmē izlecis pa Fabrikas logu un nosities. To uzzinājis, Vorhols bijis sašutis, ka viņš to nebija paguvis nofilmēt mākslas vārdā. Šis nav tas gadījums – Tīrkultūra arī atspoguļo laikmetu savā darbībā, bet izteikti profesionāli un bez nejaušībām. Šis projekts pierāda to, ka iedomātas robežas starp paaudzēm, domāšanas veidiem un metodēm nav nepieciešams konstruēt. Tas, iespējams, norāda, ka nav nepieciešams viens galvenais virzītājspēks jaunradei, bet gan kopēja sinerģija.
Mākslinieku tandēma liktais uzsvars uz radio kā šī projekta pamatformu nosaka tā kopējo demokrātiskumu. Arī galerijas telpa, kura varētu tikt asociēta ar kaut ko elitāru vai šauram cilvēku lokam piemērotu, tiek padarīta egalitāra. Atklāta, uz cieņpilnu sadarbību balstīta jaunrade ir gan īsteni mūsdienīgas galerijas, gan konkrētā projekta pamatā. Tīrkultūra šeit uzsver interneta radio neesamību un nepieciešamību Latvijā. Tas pastāv teju visās Eiropas valstīs, tostarp arī Igaunijā un Lietuvā, taču Latvija no aprites ir izkritusi. Uz šo faktu Rolands Pēterkops un Reinis Semēvics norāda instalācijā, kas veidota sarga būdiņā blakus galerijas ALMA izstāžu zālei.
Gandrīz desmit gadu garumā NTS Radio kiosks, kurš atradās Londonas Dalstona Gileta skvērā, pārtapa par sava veida mākslinieku rezidenci – vietu, no kuras starptautiskajos radio viļņos iezagās visdažādākās mūzikālās jaunrades formas. Pagājušā gada nogalē tas beidza pastāvēt. Mākslinieki piedāvā savu versiju šai tik daudziem mūziķiem nozīmīgajai parādībai, cenšoties aktualizēt līdzīgas iniciatīvas vietējā mērogā.
