Tāda pašcepta metafizika
Latvijas mākslinieka Romana Korovina personālizstāde divās daļās (“Dzīves un nāves” un “Manas ģimenes fotoalbums”) galerijā Hippolyte Helsinkos līdz 29. augustam
Romana Korovina izstādi galerijā Hippolyte veido divas atsevišķas daļas, kas izvietotas divās zālēs. Sērija “Dzīves un nāves” galerijas galvenajā zālē liek lietā absurdu, pieejot eksistenciālajai dzīvības un nāves tēmai un to cikliskajiem procesiem. Viena no sižeta pamatlīnijām vēsta par cilvēku vārdā Kaspars, kurš, padarījis sev galu, nonāk “otrā pusē”. Tomēr tā puse, kā izrādās, diez ko neatšķiras no “šīs”, ja nu vien ir nedaudz brīnumaināka, bet visādi citādi tā ir pilnīgi identiska. Arī citi Korovina personāži – Zane, Zinaīda, Olga un Pekka – nodarbojas ar savām ierastajām darīšanām, piedzīvojot muguras sāpes, automašīnu aizdzīšanu un atrašanu, rudens lapu grābšanu un pavasara bērzu sulu tecināšanu, – varoņu dzīves un nāves riņķo ap ikdienišķām lietām un notikumiem.
Otrās daļas “Manas ģimenes fotoalbums” attēli atgādina ierastas fotogrāfijas no ģimenes arhīva, kas dzīves garumā iemūžina svarīgus un dārgus brīžus. Bērna uztverē priekšdzīve, dzīve un pēcnāve nav atsevišķi segmenti, bet gan līdzvērtīgas “ceļojuma” daļas, kas pelnījušas piemiņas saglabāšanu albumā. Turklāt fotoalbumā bērns var parādīties kā spilvens, tēvs – kā laternas stabs, kartona kaste – automašīna, bet sniega gabali krūmos – attāli radinieki, kas ieradušies ciemos.
Foto: Romans Korovins
“Fotogrāfija kā medijs ieņem izšķirīgu lomu Romana Korovina ekspozīcijā galerijā Hippolyte. Viņa darbi lūdz mums uz laiku atteikties no ierastās uztveres, kas fotogrāfiju uzlūko kā vēstījuma instrumentu. Viņš liek lietā medija spēju “peldēt” starp īstenību un konstruētu realitāti un rada iztēlotas pasaules, kas vērotājam šķiet īstas. Korovina darbi rāda, ka materiālā pasaule mums apkārt patiesībā ir maģiska, bet mūsu iztēles augļi var kļūt gana reāli,” vēstīts izstādes prese relīzē.
Mēs sazinājāmies ar Romanu dienu pirms projekta atklāšanas, lai uzzinātu detaļas par ekspozīciju, kas līdz 29. augustam apskatāma Somijas galvaspilsētā.
Lūdzu, pastāsti par galeriju pašu – kas tā par platformu?
Galeriju Hippolyte man ieteica Helsinkos mītošā latviešu māksliniece Inga Meldere. Tā ir vienīgā Helsinku galerija, kas strādā ar fotogrāfiju. Tā atrodas pilsētas centrā, kādreizējā teātrī. Laba, liela galerija, divas zāles, viena ir mazāka, bet otrā izvietota kādreizējā teātra skatuve, kas telpā joprojām rada teatrālu, dramatisku sajūtu. Tur ir balkoni, augsti griesti – un tas viss mudina uz zināmu “arhitektonisku” redzējumu.
Vai savā ziņā dramatisko un teatrālo tēmu Lifes and Deathes tu iecerēji, vēl pirms uzzināji par šo telpu?
Visos manos pēdējos darbos un izstādēs parādās vienota tēma – cilvēki un to kontrastējums vai “miksēšana” ar apkārtējo pasauli, kas izpaužas priekšmetos, ģeometriskās formās vai zīmēs. Tādas sava veida montāžas. Bet “Dzīves un nāves” ir nosaukums, kas liek tev turēt latiņu, vienlaikus būdams absolūti abstrakts. Man vienmēr licies, ka domāšana par ko nesasniedzamu un līdz galam nesaprotamu nāk mākslai par labu.
Lielā zāle diktē arhitektonisku dievnama estētiku, būtībā tā ir svētnīca – ar lielām fotogrāfijām kā kolonnām, ar hagiogrāfiju, relikvijām. Svētnīca ārpus konfesijām. Taču tā nav svēto, bet parastu, mums līdzās mītošu ļaužu hagiogrāfija.
Šeit tev parādās arī īsti varoņi, kam pat doti vārdi.
Pēdējos piecos gados dažādos manos gabalos arvien biežāk parādās personvārdi. Iepriekšējā Survival Kit es vienkārši izstādīju cilvēku vārdus un kaut kādas zīmes. Tomēr es nestāstu par šiem cilvēkiem ar portreta palīdzību. Te vēstījums noris ar ainavas starpniecību, un cilvēks tajā ir tikai kā punkts. Tāda drusku pašcepta metafizika, radīta no visa, kas pa rokai.
Izstādes otrā daļa vairāk ieturēta kamerstilā, tā saucas “Ģimenes albums”, tās ir it kā puišeļa fotogrāfijas, kurš stāsta par sevi no savas dzimšanas līdz tēta nāvei. Ģimenes fotogrāfijas. Taču patiesībā puišelis te ir tāds balts sainītis, spilventiņš. Kad pienāk ziema, no auduma saritina tādus rullīšus, ko liek starp logiem, lai nepūš. Lūk, tāds personāžs un viņa tuvākie. Lielāks rullītis ir mamma, mazāks rullītis – viņš pats. Tētis kādā brīdī nositas ar automašīnu un aizlido debesīs.
Proti, pēcnāves eksistences tēma?
Te viss ir gana vienkārši – viss ģimenes albuma formā. Lūk, es piedzimstu, lūk, man ir viens gadiņš, lūk, es pie svētku eglītes. Un, tā kā tētis iet bojā autokatastrofā, tad, lūk, arī fotogrāfija ar viņa dvēseli starp citām dvēselēm debesīs. Kaut kas kosmiski nereāls, taču “ģimeniskas svētlaimes” formātā.
Vēl ir arī filma, dažādi priekšmeti – medus burkas, svecītes, gleznas.
Vai tev vispār ir svarīgi izteikties ne tikai par šīs zemes, bet arī debesu dzīvi?
Abu projektu pamattēma ir cilvēka atrašanās nevis tikai vienkāršā telpā, bet gan visdažādāko spēku un lietu ietekmē. Visapkārt pastāv miljoniem dažādu līmeņu. Un mani interesē šāda veida vērojums – atsvešināts un diezgan abstrakts. Ir tāds vārds “fantasmagorija”. Jā, tā ir tāda kosmiska fantasmagorija.
