Jeļena Glazova. Teksts + darbība
Dzejniece, multimediju māksliniece un trokšņu mūziķe Jeļena Glazova pēdējā laikā veido performances, kas apvieno tādus medijus kā teksts un rituāls. Jūnijā viņa piedalījās Rīgas Performances festivālā “Starptelpa 2021”, kur kopā ar Annu Štefani piedāvāja Mišela Fuko ideju un Kārļa Marksa darbu iedvesmotu performanci “Seksuālais kapitāls” par sievietes seksuālo lomu sabiedrībā un viņas seksuālo kapitālu, kas mēdz pieaugt un samazināties. Jūlijā viņa kopā ar Annu uzstājās ar performanci Perfect Language tāda paša nosaukuma izstādē galerijā “Alksnājs”. Bet septembra vidū Dzejas dienu laikā kopā ar literātu un mākslinieku Eriku Naivo galerijā “Smiļķa” realizēja performanci “Dzejas diktatūra”, kas pētīja “indivīda pašizveidoto diktatūru pret pašu sevi, izmantojot dzeju, vizuālās mākslas un instalācijas elementus”.
Performance ilga 30 minūtes, un tās laikā dzejnieki nolasīja tekstus par dzejnieka sociālo lomu: “Kādus jautājumus uzdod dzejnieka diktatūra? Vai tāda vispār pastāv? Vai dzejnieks var pastāvēt bez diktatūras pret saviem tekstiem un ideoloģiju?”
Gan “Seksuālais kapitāls”, gan “Dzejas diktatūra” ir dokumentēta video, un mēs publicējam šos videoierakstus kopā ar nelielu ekspresinterviju ar Jeļenu par viņas performanču metodes būtību.
Skats no performances “Seksuālais kapitāls”
Tu bieži piedalies performancēs, kurās svarīga loma ir tekstam. Teiksim, tieši tāda bija sadarbība ar pazīstamo igauņu multimediju mākslinieku KIWA. Kā tu pati raksturotu šo žanru, kas tajā ir svarīgāks – teksts vai tāds kā rituālais rāmis ap to?
Manuprāt, tieši tajā, ko cenšos darīt performancēs, tekstam un rituālam ir vienlīdzīga nozīme. KIWA ir spožs mākslinieks, es viņu apbrīnoju kopš 2012. gada, kad kopā piedalījāmies festivālā Sound Around Kaliningrad Kaļiņingradā, kur viņa performance demonstrēja augstāko pilotāžu šajā žanrā – teksts un darbība bija cieši saistīti un neiedomājami viens bez otra. Reizēm es rakstu tekstus tieši performancēm, lai piešķirtu tām vēl vienu dimensiju (tā bija “Seksuālā kapitāla” gadījumā). Performances ideja sākotnēji bija iecerēta kā darbība, bet pēc tam tā apauga ar tekstu.
Skats no performances “Seksuālais kapitāls”
Cik svarīga tev ir koleģialitāte, partnera klātbūtne notiekošajā darbībā?
Šobrīd performance man ir sabiedrības indivīdu savstarpējo attiecību pētīšana, mijiedarbes konstruēšana, tāpēc partnera klātbūtne darbībā ir ļoti svarīga, jo, ja es veicu “darbību”, man svarīga ir arī “pretdarbība”. Tāpēc pagaidām man nav šāda veida solo performanču, man ir svarīga reakcija un atbildes darbība. Es, protams, sapņoju par trupu pēc Annes Imhofas principa – tā būtu cilvēku grupa, kas kopīgi realizē dažādas darbības, tomēr pagaidām tas viss paliek sapņu sfērā – es priecājos par tām sadarbībām, kas man patlaban ir, un cenšos šo darbu turpināt.
Performancē “Seksuālais kapitāls” tu un tava kolēģe Anna Štefane demonstrējāt “rituālu, kas atspoguļo biopolitiskās varas spēli ”. Cik svarīgi bija, lai tas vienlaikus ir arī “seksīgi”? Vai kāds nevarētu uztvert notiekošo vienkārši kā erotisku šovu, nenolasot atsauces uz Marksa un Fuko idejām?
Protams, māksla ir atvērta interpretācijām, tomēr šādu lasījumu es nosauktu par stipri trūcīgu, šādi “erotiski” var uztvert gan Brektes murāli, gan Annes Imhofas performances (tieši viņas “Fausts”, ko redzēju Venēcijas biennālē 2017. gadā, lika man aizdomāties par performances kā mākslas formas praktizēšanu). Protams, mūsu performance ir mērķēta uz sagatavotu skatītāju, un mēs gribētu, lai mūs neuztver vienkārši kā kaut ko “seksīgu”, kā tas bija ar Youtube algoritmiem, kas mums piekarināja birku “18+”. Gribētos ticēt, ka mūsdienu skatītājs ir spējīgs uz ko vairāk nekā Youtube algoritmi.
Tavs projekts ar Eriku Naivo “Dzejas diktatūra” tika realizēts galerijā “Smiļķa”. Vai tu varētu pastāstīt par šo galeriju? Tas nav pirmais tur realizētais projekts, kas saistīts ar dzeju. Kāpēc šāda interese?
Šī galerija ir brīnišķīga vieta, “baltā kuba” oāze Āgenskalnā, pēc izdevuma un vietnes “Foto Kvartāls” redaktora Arņa Balčus vārdiem, labākā Rīgas galerija (no privātas sarunas). Ideja realizēt performanci tieši tur nāca no Erika Naivo, un es viņam piekritu – ideāla telpa un ideāli apstākļi. Mūsu performances gadījumā tas bija veiksmīgs gājiens – izstāžu sezona bija noslēgusies, un mūsu rīcībā tik nodota tukša telpa, ko mēs ar prieku piepildījām.
Performance ar Eriku skāra vairākas tēmas, un vienu no tām jūs definējāt šādi: “Vai dzejnieks var pastāvēt bez diktatūras pret saviem tekstiem un ideoloģiju?” Kā tu pati atbildētu uz šo jautājumu?
Šo frāzi no performances apraksta izdomāja Ēriks Naivo, performances gaitā mēs centāmies ar mākslinieciskiem līdzekļiem pārvarēt dzejnieka diktatūru pašam pret sevi, tomēr vienlaikus katrs no mums virs tās radīja citu diktatūru, proti, manuprāt, dzejnieks nevar pastāvēt ārpus savas ideoloģijas, viņš to var tikai kritiski apjēgt un pārvērtēt.
Skats no performances “Dzejas diktatūra”
Performance parasti ir diezgan intuitīva, improvizēti organizēta darbība ar dažiem iepriekš pārdomātiem elementiem. Bet vai iepriekš sagatavota un eksistējoša teksta klātbūtne šo improvizāciju neformalizē?
Ideālā situācijā iepriekš sagatavots teksts harmoniski pastāvētu līdzās improvizēti organizētai darbībai, man liekas, ka teksts tikai piešķir darbībai papildu nozīmes, it nemaz nenonivelējot improvizācijas elementu. Kā jau minēju atbildē uz pirmo jautājumu, es tiecos uz performanci kā formu, kas apvieno abus elementus, radot sintēzi – harmonisku vienību.
