10 fakti par Hermani Niču
Orģiju un mistēriju teātris Rīgā
No 16. oktobra Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma leģendārā austriešu avangarda mākslinieka Hermaņa Niča pirmā izstāde Baltijā.
Bērnība un izglītība
Hermanis Ničs (Hermann Nitsch, 1938) ir dzimis Vīnē un uzaudzis Otrā pasaules kara laikā. Bērnībā no 1943. līdz 1945. gadam katru dienu piedzīvojis bombardēšanas reidus. Viņa tēvs tika nogalināts Krievijā. Pats Hermanis Ničs saka, ka karš viņu jau skolas laikā ir padarījis par kosmopolītu, visa veida nacionālisma un visas politikas pretinieku. Viņa zīmēšanas talants ļāva viņam iestāties Graphische Lehr- und Versuchsanstalt, Vīnē, kuru viņš pabeidz 1958. gadā. Vēl pirms skolas pabeigšanas (1957. gadā) viņš ieņem komerciāla mākslinieka posteni Vīnes Tehniskajā muzejā. Sākotnēji Niča mākslinieciskā interese ir vērsta ekspresionisma virzienā, ko viņš izpauž galvenokārt reliģiski figurālās kompozīcijās. 60. gadu sākumā Hermanis Ničs iepazīstas ar trim domubiedriem, ar kuriem kopā izveido mākslinieku apvienību, kas mākslas vēsturē pazīstami kā Vīnes akcionisti.
Foto: Niča darbnīca
Vīnes akcionisti
Hermanis Ničs ir viens no Vīnes akcionistu grupas izveidotājiem un dalībniekiem. Vīnes akcionisms bija īslaicīga un radikāla mākslas kustība, kas aktīvi darbojās laikā no 1960. līdz 1971. gadam. Galvenie dalībnieki jeb “akcionisti” bija Ginters Bruss (Günter Brus), Oto Mīls (Otto Muehl), Rūdolfs Švarckoglers (Rudolf Schwarzkogler) un Hermanis Ničs. Vīnes akcionistu māksla bieži raksturota kā vardarbīga un provokatīva, taču, paturot prātā Teodora V. Adorno slaveno izteikumu “pēc Aušvicas dzeju rakstīt nav iespējams”, jāapzinās, ka Vīnes akcionisti reaģēja uz Otrā pasaules kara sekām. Viņi uzskatīja, ka austrieši sevī apspiež atmiņas par vārdos neizsakāmajiem nacistu noziegumiem, un mēģināja ar savu mākslu cilvēkiem par tām atgādināt. Savos rituālos – akcijās – Vīnes akcionisti bieži kā izteiksmes līdzekļus izmantoja ķermeņu pašsakropļošanu, dzīvnieku orgānus, urīnu, fekālijas un asinis, tā izrādot zemapziņas reakciju pret pēckara Austrijas vēlmi aizmirst noziegumus, dalību nacionālsociālistu partijā un holokaustā. Vīnes akcionistu darbība attīstās vienlaikus ar citām laikmeta avangarda mākslas kustībām, kas 60. gados tiecās pārvērtēt tradicionālo vizuālo mediju robežas, bieži vien radot īslaicīgus, performatīvus mākslas darbus, bez mērķa atstāt paliekošus artefaktus. Līdzīgi kā Gutai grupas darbību, amerikāņu hepeningus, Fluxus kustību, jauno reālismu, Īvu Kleinu un Jozefu Boisu. Vīnes akcionistu izejas punkts bija glezniecība, ko viņi vēlējās iznest ārpus audekla. Viņu akcijās tieši cilvēka ķermenis kļuva par trīsdimensionālu darbības gleznu, ar kuras palīdzību viņi centās nojaukt robežu starp mākslas darbu un skatītāju.
Foto: Georg Soulek
Orģiju un mistēriju teātris
Jau 50. gadu vidū Hermanis Ničs izveido savu “Orģiju un mistēriju teātra” konceptu, kas balstīts vēlmē radīt “totālu” (pēc Vāgnera - Gesamtkunstwerk) mākslas darbu. Niča kontekstā totāla mākslas darba radīšana ir bijis izpētes objekts un vadmotīvs viņa teorētiskajiem uzskatiem. Tas ir performatīvs teātris, kur glezniecība, teātris, mūzika, arhitektūra un lirika savienojas ar liturģiski reliģioziem elementiem. Švarckoglers to raksturojis kā “totālu sintēzes aktu, kuru var uztvert ar visām maņām”. “Orģiju un mistēriju teātris” ir iemiesojies vairākos simtos akciju un darbības glezniecības performancēs, lielformāta grafikas darbos un iestudētās fotogrāfijās, instalācijās un video darbos.
Hermana Niča “Orģiju un mistēriju teātris”, kā norāda nosaukums, ir saistīts ar Eiropas teātra vēsturi. Tā būtiskākie atsauces avoti meklējami sengrieķu traģēdijā un tās reliģisko kultu priekštečos, Riharda Vāgnera idejā par totāla mākslas darba iespējamību, Frīdriha Nīčes un Antona Arto teorijās, ar kuru palīdzību Ničs iegūst piekļuvi dionīsiski orģistiskajām pieredzes formām un rituālajiem procesiem, kas postulē, ka ir iespējams sasniegt katarsi ar mākslas palīdzību. Visi šie izteiksmes veidi akcentē ķermeni, fizisko darbību un materiālos procesus, kā arī piešķir teātrim kolektīvi orientētu, parasti utopisku sociālo pārmaiņu potenciālu. Orģiju un mistēriju teātris ir sabiedrības kritikas instruments, kas nojauc tradicionālās vērtības.
120. akcija 2004. Foto: Niča darbnīca / Cibulkas un Frejas arhīvs
120. akcija 2004. Foto: Niča darbnīca / Cibulkas un Frejas arhīvs
6 dienu spēle
Niča uzskatos “6 dienu spēle”, kas pirmo reizi notika 1998. gadā, ir viņa “Orģiju un mistēriju” teātra augstākais punkts. Pasaules radīšanas akcijā piedalījās simtiem dalībnieku un vairāki orķestri. Ničs skaidro, ka “6 dienu spēles” mērķis bija dot cilvēcei tās visskaistākos svētkus – mākslu sintēzes rituālu, kurā ievest sevi un simtiem tās dalībniekus un skatītājus sadomazohistiski pirmatnējā pārmērību situācijā. Māksla kļūst par līdzekli, lai pamatīgāk un intensīvāk sajustu dzīvi, un tā ir jāpastiprina līdz nekaunīgam, analītiskam ekshibicionismam, kas prasa pilnīgu sevis pamešanu. “6 dienu spēlē” iekļauti visi elementi, kas raksturīgi Niča mākslai: nokaušana (iekšējo orgānu izņemšana un krustā sišana), totēmiskie dzīvnieki, kailo izpildītāju iemērkšana asiņu straumēs, kliedzošie kori un orķestri, starp kuriem klīst pūtēju orķestri, kas spēlē Austrijas krodziņu mūziku. Ap 300 aktieru un mūziķu, 3 dzīvi buļļi, ļoti daudz nokautu cūku un aitu, zarnas, svaigi ziedi, 3000 litri svaigu asiņu, galons krāsas un vīns, kas nepieciešams nepārtrauktai intoksikācijai.
Hermanis Ničs. Schüttbild mit Malhemd, 1994.Eļļa, asinis, audekls. Foto: Manfred Thumberger. © Atelier Hermann Nitsch.
Par plēsonību
Vīnes akcionisti un Hermanis Ničs kā glezniecības materiālus sāk izmantot ne vien krāsu, bet arī dažādus citus materiālus, piemēram, asinis, urīnu, fekālijas, vīnu, ēdienu, audumus. Šāds ekshibicionistiskais, provokatīvais performances veids, kas 20. gadsimta 60. gados skaidrojams kā reprezentācija zemapziņas reakcijām uz Otrā pasaules kara šausmām, raisījis daudz skandālu un neizpratnes gan no sabiedrības, gan varas struktūrām. Mākslinieks ir teicis, ka ar šo šausmu un vardarbības estētikas izmantojumu pārākajā pakāpē vēlas runāt par sabiedrības dubultajiem standartiem, jo mums apkārt joprojām ir tik daudz šausmu. Savā esejā “Par plēsonību” 1995.gadā mākslinieks raksta: “sākotnēji neapjaustās šķīstības prasības, kas normālam mūsdienu cilvēkam gandrīz aizliedz izjust mitro, gļotaino, nozīmē, ka dziļi mūsos ir vēlēšanās medīt, nonāvēt. tāpat ir arī bail atzīt, ka, ēdot gaļu, mēs patiesībā netieši, gandrīz to nezinādami, apmierinām savu nāvētkāri. mēs šo faktu noliedzam, nost no sabiedrības acīm samaksādami miesniekiem, kas nonāvē mūsu vietā. mums izsniegtā gaļa ir līdz nepazīšanai sadalīta un iesaiņota, ļaujot mums aizmirst, ka dzīvniekiem jāmirst mūsu barības pēc. aizliegums nonāvēt mums visiem ir šķietams tabu, jo nonāvēts tiek diendienā. taču mēs to darām, NENOSMĒRĒJOT PIRKSTUS.
bailes tikt nonāvētam, kā arī bailes no iekšējās fundamentālās vēlēšanās nonāvēt ir tik spēcīgas, ka, jau ieraugot kaut ko mitri gļotainu, cilvēks no tā sargājas. cilvēks nevēlas nonākt nekādā saistībā ar to, kas ir atsegts, ķermeniski organisks. gļotainais, pavēderīgi mitrais mūs ievelk nāves teritorijā. tomēr tieši to juteklisko intensitāti, ar kādu mūs uzrunā viss gļotaini mitrais, izraisa neapzinātā plēsoņas uzvedība, ko mēs šimbrīžam neapzināmies, un vēlēšanās nonāvēt, ko neapzināmies nemaz. mēs esam visspēcīgākais, visnepiesātināmākais, visnesaudzīgākais mūsdienu plēsoņa. šī atskārta pieder pie mūsu eksistences traģiskās realitātes. arī mūsu kultūra ir plēsoņu kultūra. visi mīti vijas ap upura, ap nonāvēšanas traumu.”
(Pilnā apjomā eseja lasāma 2020. gada decembra numurā žurnālā “Rīgas Laiks”)
Darbības glezna. Instalācija deviņās daļās. Akrils, asinis uz audekla, 2005, 600 x 900 cm. Foto: Niča darbnīca. 
Cīņa ar varas struktūrām
Savas radikālās estētikas dēļ Vīnes akcionisti bieži konfliktēja ar varas struktūrām. Hermanis Ničs vairākkārt apsūdzēts vardarbībā, pornogrāfijā un zaimošanā. 1966. gadā Ničam uzstādīja ultimātu- ja turpmākā pusgada laikā turpinās savu māksliniecisko darbību, viņam būs jāpavada gads cietumā. Ar to Vīnes māksliniekam pietika, un viņš devās trimdā uz Minheni. Šobrīd viņš ir viens no Austrijas laikmetīgās mākslas klasiķiem, kura darbi atrodami ne tikai lielākajos Austrijas laikmetīgās mākslas muzejos, bet arī Ņujorkas Modernās mākslas muzeja, Londonas Teita galerijas krājumā, kā arī daudzās citās kolekcijās.
Darbības glezniecība
Ničs stāsta, ka 1959. gadā iepazinis Džeksona Poloka, Franca Klaina, Vilema de Kūninga, Marka Rotko mākslu un uzreiz sapratis, ka šie mākslinieki meklē to pašu, ko viņš savā teātrī. Tas ir visu maņu stimulējošs process, kurš tiek tieši iniciēts un parādīts. Nekas netiek reprezentēts vai attēlots, tas ir pats gleznošanas akts, laiks un vieta, kurā glezna tiek radīta. Darbības glezniecība ir viena no Niča akciju pamatsastāvdaļām, pamatrituāls: “Es gribēju parādīt, kā sarkanā šķidruma izliešana, izsmērēšana un izšļakstīšana var izraisīt intensīvu maņu uzbudinājumu. Gleznošanas procesā pati darbība ir daudz svarīgāka nekā rezultāts. Es redzu ļoti ciešu saikni starp procesu un gala rezultātu.” Niča glezniecībā krāsa kļūst par asinīm un audekla virsma – par performances notikuma telpu.
Foto: Niča darbnīca
Mūzika
Hermana Niča daiļrades būtisks elements ir skaņas un krāsu mijiedarbība - to harmonija vai disonanse. Tas ir redzams partitūrās, ko mākslinieks pierakstījis kopš 90. gadiem. Šeit tonalitātes apzīmējums dažreiz tiek aizstāts ar krāsainām līnijām. Viņa mūzikā, tāpat kā viņa krāsu teorijā, vienīgais svarīgais ir toņu kvalitāte un harmonija; melodija un ritms ir novecojuši. Mērķis ir pārkāpt klasiskās mūzikas kategorijas, lai panāktu ekstrēmu izteiksmes veidu, kas saglabātu intensīvo, ekstātisko pamatmotīvu. Kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem un brīža, kad Prinčendorfas pilī notika akciju festivāli un izrādes, mūzika ir būtiska “Orģiju un mistēriju teātra” sastāvdaļa. Hermanis Ničs bijis arī vairāku operu scenogrāfs, no kurām pēdējā bija redzama šogad - Riharda Vāgnera operas “Valkīra” scenogrāfija Bairetas festivālā.
100. akcija. 3. - 9.8.1998. Princendorfa, 6 dienas 6 dienu spēle, Princendorfas pils un apkārtne Foto: Niča darbnīca / Cibulkas un Frejas arhīvs
Princendorfas pils
1971. gadā Hermanis Ničs no katoļu baznīcas iegādājas Princendorfas pili, kurā dzīvo līdz šai dienai. Tajā norisinājušās visas mākslinieka būtiskākās akcijās, tostarp arī “6 dienu spēle” 1998. gadā, kas ilgst sešas dienas un naktis. Akciju darbība norisinās visā pils teritorijā - ēkā, staļļos, pagrabos, pazemes ejās, pils laukumā, parkā, baznīcā un citur. Pilī atrodas arī mākslinieka darbnīca, kuru viņš katru gadu izklāj ar baltiem audekliem, lai radītu tajā aizvien jaunus darbības glezniecības mākslas darbus.
34. glezniecības akcija. 1994. gada aprīlis. Foto: Niča darbnīca / Hainzs Cibulka
Izstāde Rīgā
Pirms vairākiem gadiem man bija tā iespēja kopā ar VV Foundation dibinātājiem ciemoties pie Hermaņa Niča Princendorfā. Pēc vairāku stundu garas sarunas mēs sapratām, ka vēlamies veidot kopā izstādi Rīgā. Par izstādes vietu, pateicoties direktores Ineses Baranvoskas pretimnākšanai, kļuva Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, kas atrodas bijušajā Svētā Jura baznīcā un ir senākā saglabājusies mūra celtne Rīgā (1204). Šeit Hermana Niča “Orģiju un mistēriju teātra” rituāli iegūst konkrētai vietai piesaistītu nozīmi. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs skatāmi performanču laikā tapuši glezniecības darbi, kā arī fotofiksācijas un video no Hermaņa Niča darbību vainagojošās performances “6 dienu spēle” viņa Princendorfas pilī. Šī ir pirmā Hermaņa Niča izstāde Baltijā.
Titulbilde: Hermanis Ničs. Foto: Georg Soulek
