Kad kolekcionārs atver savu galeriju
Saruna ar poļu kolekcionāru Pjotru Bazilko par galerista dzīves plusiem un mīnusiem un par pašu galeriju Import Export, kur šobrīd izstādīta ukraiņu māksliniece Veronika Hapčenko
Iepriekšējo reizi ar Pjotru Bazilko tikāmies Varšavā 2019. gada vēlā rudenī – tobrīd viņš bija viens no medijos vispazīstamākajiem poļu kolekcionāriem, kā arī līdzautors pirms pāris gadiem pārizdotai grāmatai par poļu laikmetīgās mākslas kolekcionēšanu. “Būt pirmajam, izlemt ātri, prast redzēt un būt drosmīgam” – tā toreiz mūsu sarunā viņš formulēja savu kolekcionēšanas kredo. Par drosmi viņš patiešām sūdzēties nevar – pagājušā gada vidū kopā ar mākslas vēsturnieci un dīleri Soņu Jakimčiku viņš Varšavā atvēra savu galeriju – Import Export.
SAGG Napoli & Stefānija Batojeva. Drama II. 2021
Tā nebūt nav ierasta prakse kolekcionāru vidū. Visbiežāk viņi tiecas savu kolekciju parādīt – atsevišķa privātmuzeja vai kādas institūcijas izstāžu projekta formā. Taču reti kāds no viņiem alkst tiešā veidā piedalīties mākslas procesos, veidot tā aktuālo ainu un noteikt, kāda māksla tieši šobrīd tiks eksponēta publiskajā telpā.
Pjotrs ir izvēlējies iet šo ceļu. Pirms galerijas atvēršanas viņš pārdeva aptuveni 70 darbus no savas kolekcijas (tā gan ir salīdzinoši neliela kolekcijas daļa), gūtos ienākumus ieguldot galerijas pamatkapitālā.
Galerija atvērās 2021. gada septembrī ar spilgtu starptautiskā dueta SAGG Napoli un Stefānijas Batojevas izstādi “Drāma”. Šobrīd galerijā apskatāma ukraiņu mākslinieces Veronikas Hapčenko izstāde “Viltus durvis”, kas veltīta krievu kosmisma (par to var vairāk uzzināt no mūs portālā publicētās intervijas ar Antonu Vidoklu) tēmas interpretācijai. Sazinājāmies ar Pjotru, lai aprunātos par ampluā maiņu un viņa skatījumu uz laikmetīgās mākslas galerijas lomu “jēgas radīšanas” sistēmā.
Veronika Hapčenko. Šķidrums, piens. 2021–2022
Kāds bija jūsu nolūks, izlemjot mainīt savu statusu mākslas pasaulē – no labi zināma un nopietna mākslas kolekcionāra kļūstot par galeristu-jaunpienācēju? Kāda ir jūsu misija šajā laukā? Un kā ir mainījies jūsu skatījums uz mākslu?
Tiesa, ka esmu no kolekcionāra pārtapis galerijas līdzīpašniekā. Un tas daudz ko maina. Taču, pirmkārt, es joprojām vēlos kolekcionēt, lai arī varbūt ierobežotākā apjomā. Otrkārt, būšana par galeristu man liekas dabiska manas evolūcijas daļa. Galu galā es jau nebiju tikai kolekcionārs. Es rakstīju blogu, izdevu grāmatas par mākslu un mākslas kolekcionēšanu, organizēju projektu izstādes. Bet to visu es darīju savā brīvajā laikā, tagad tā ir mana dzīve. Kad pirms 20 gadiem sāku kolekcionēt mākslu, nevarēju iedomāties, ka tas mani aizvedīs līdz tam, kur esmu šobrīd. Tāpēc liekas ļoti interesanti, kas mani sagaida turpmākajos gados.
Vai ir mainījies veids, kā skatos uz mākslu? Kādreiz, ieraugot kāda interesanta mākslinieka darbu, nodomāju: “Es vēlos viņa darbus savā kolekcijā.” Tagad es domāju: “Uztaisīsim viņam izstādi!” Taču, ja neskaita šādas lietas, māksla joprojām ir mana kaislība, un tas nekādi nav mainījies.
Mia Dudeka. Skats no izstādes 'Manhattan'
Mia Dudeka. Skats no izstādes 'Manhattan'
Ko šodien nozīmē “moderna galerija”? Vai izpratne par to ir mainījusies pēdējo divu gadu laikā? Kā tā mainīsies nākotnē?
Es nezinu. Taču zinu, ko mēs ar Soņu Jakimčiku, ar kuru kopā izveidojām galeriju, vēlamies paveikt. Neskaidrība par rītdienu, lielas ekonomiskas un sociālas pārmaiņas, robežu slēgšana un mākslas gadatirgu apsīkums ir licis galerijām atkal “satikties”, atrast citai citu. Mūsu saknes ir Polijā, taču tajā pašā laikā mēs piedāvājam starptautisku programmu. Tā nav sagadīšanās, ka galerijas atvēršanu ar SAGG Napoli un Stefānijas Batojevas performanci skatītāji varēja vērot gan uz lielā ekrāna galerijas priekšā, gan tiešsaistē. Internets sniedz pilnīgi jaunas iespējas galerijām no tādas mākslas tirgus perifērijas kā, teiksim, Polija. Ja tu izstādi labu mākslu un kolekcionāri tev uzticas, tad vairs nav svarīgi, kur tieši tava galerija atrodas.
SAGG Napoli & Stefānija Batojeva. Drama IX, 2021
Kāds ir galerijas Import Export fokuss – vai tā ir kāda noteikta mākslinieku paaudze? Vai arī kādas estētiskas pazīmes? Kāpēc izlēmāt sākt ar SAGG Napoli & Stefānijas Batojevas, kā arī Mias Dudekas izstādēm?
Vēlamies rādīt labu mākslu, kas aizkustina mūs abus – mani un Soņu. Mēs meklējam māksliniekus, kas vienlīdz labi darbojas dažādos medijos. No vienas puses, tā ir sagadīšanās, ka mūsu neilgajā vēsturē jau ir bijušas trīs sieviešu-mākslinieču izstādes. Taču zināmā mērā tā bija arī apzināta izvēle. Iepriekšējos gados māksliniecēm no Centrāleiropas bija daudz mazākas iespējas izstādīties galerijās, bet tagad, pateicoties tādām galerijām kā mūsējā, viņām ir šī iespēja. Pirmo divu izstāžu izvēle bija apzināta – gribējām Varšavā parādīt kaut ko jaunu un atšķirīgu – performanci apvienojumā ar glezniecību (SAGG Napoli & Stefānija Batojeva) un poļu mākslinieci, kas mācījusies ārzemēs un Polijā ir mazāk zināma (Mia Dudeka), un viņas mākslu fotogrāfijās, skulptūrās un gleznās, kas stāsta par mums pašiem no jaunas sievietes perspektīvas.
Pšemeks Branas. Rumour 7. 2020–2021
Vai varat pastāstīt vairāk par trešo izstādi – Pšemeka Branas “Cilvēki, zobi”? Mākslinieks saka: “Man interesē strādāt ar materiāliem, kas man ir pieejami.” Kāda veida materialitātes slāņus un formas tur bija iespējams apskatīt?
Pšemeka Branas izstāde “Cilvēki, zobi” ir stāsts par attiecībām, par grupu un kopienu veidošanos, mazliet par komunikāciju un arī par aiziešanu no grupas. Mākslinieks ir performances mākslas un tēlniecības pārstāvis. Savā tēlniecības praksē viņš bieži izmanto materiālus, kas ir viņam blakus – lēti un pieejami. Un rada no tiem apbrīnojamus objektus. “Baumu” cikla skulptūrās viņš izmantoja Sterculia foetida koka riekstu čaumalas, ko bija atvedis no Indonēzijas un kas izskatās kā cilvēka žokļi; mēles un smaganas veidotas no polimēra māliem, bet zobi – no akrila. Karkasus viņš uzveidoja no uz ielas atrastiem alumīnija kabeļiem, un galu galā to visu noklāja ar sasmalcinātām emu olu čaumalām, pielīmējot tās pa vienai vien pie kabeļiem. Mākslinieks uzsver, ka saskata potenciālu neizlietotu vai negribētu lietu otrreizējā izmantošanā, jo tā var sniegt šīm lietām tādu kā otro jēgu. Taču šādai pieejai ir arī praktiskā dimensija – otrreiz izmantojot materiālus, tēlniecības izmaksas krietni samazinās.
Veronika Hapčenko. Šķidrums, asinis. 2021–2022
Pēdējā izstāde jūsu galerijā (kas tika atklāta nesen un būs apskatāma līdz 26. februārim) saucas “Viltus durvis”. Aprakstā teikts: “Izmantojot gan glezniecību, gan objektu mākslu, Hapčenko darbi pievēršas krievu filozofijai un bijušās PSRS kultūras tropiem – kā arī ciešajām saitēm starp ezotēriku un tajā ietverto politiku un militārismu.” Tātad uz kādu telpu ved (vai neved) šīs durvis un kāpēc tās ir viltus?
Veronika Hapčenko izstādei galerijā Import Export radīja ar krievu kosmismu saistītas gleznas un objektus. Izstādi var uzskatīt par rezultātu viņas pētījumam par krievu kosmisma izveidotāju Nikolaja Fjodorova un Konstantīna Ciolkovska darbiem. Izstādes nosaukums nāk no arhitektūras. Senos laikos viltus durvis tika veidotas kā divu pasauļu – dzīvo un mirušo – satikšanās vieta. Vispirms sarkofāgos, vēlāk senajā Romā, kā arī villās. Veronikas Hapčenko “Viltus durvis” ved mūs neizdibināmā pasaulē, nemirstībā.
Veronika Hapčenko ir no Ukrainas. Zināms, ka gandrīz visi izstādes darbi jau ir nopirkti. Vai poļu kolekcionāru interese par ukraiņu māksliniekiem ir jauna tendence? Vai arī tā novērojama jau kādu laiku?
Tā ir tiesa, ka tādi ukraiņu mākslinieki kā Ņikita Kadans, Mikola Ridnijs un Žanna Kadirova ir pārstāvēti poļu kolekcijās, īpaši sabiedriskajās. Ukraina no Polijas nav tālu, varbūt, ka tēmas, ko risina ukraiņu mākslinieki, mums ir labāk saprotamas nekā kolekcionāriem no Rietumeiropas vai ASV. Taču galvenokārt viņu panākumus nosaka tas, ka viņi ir izcili mākslinieki. Domāju, ka tāpat būs arī ar Veroniku Hapčenko.
Veronika Hapčenko. Skats no izstādes 'The False Door'
Nobeigumā vai jūs varētu nosaukt galerista darba trīs plusus un trīs mīnusus?
Plusi: Es daru to, kas man patiešām patīk; es nemitīgi mācos un mācīšos vēl ilgi; es strādāju lieliskā komandā ar Soņu Jakimčiku un Katu Zavadu.
Mīnusi ir tikai divi: galerista darbs prasa pacietību, bet tieši tās man trūkst; jāstrādā sestdienās (☹).
Titulbilde: Veronika Hapčenko. Atlas I. Atlas II. 2021–2022
