Foto

Mēs – ar Ukrainu!

Arterritory.com

24.02.2022

Arterritory.com redakcijas komentārs

Portāls Arterritory tika radīts kā kultūras apmaiņas platforma ne tikai starp Baltijas valstīm. Mūs vienmēr interesējuši kaimiņi – gan Skandināvijas valstis, gan Polija. Gan Krievija. Esam publicējuši desmitiem interviju ar māksliniekiem, kuratoriem un kolekcionāriem no šīs valsts, daudzus desmitus recenziju un relīzes par Krievijas laikmetīgās mākslas notikumiem. Mēs vienmēr esam bijuši par viedokļu, ideju un tēlu apmaiņu, par mākslu, kas dara cilvēkus par cilvēkiem – brīviem, humāniem un atvērtiem.

Jau 2014. gada situācija kļuva par lielu pārbaudījumu šīm saiknēm. Šodienas rīts, Krievijas armijas uzbrukums Ukrainai, karš Eiropā XXI gadsimtā liekas kā murgs, no kura gribas pamosties. Tomēr tā ir īstenība. Un šajā īstenībā ir jārīkojas.

Mēs gribam apliecināt savu solidaritāti ar Ukrainu, absolūtu agresijas nepieņemšanu un to, ka pašreizējos apstākļos nevar būt ne runas par kultūras kontaktiem ar Krievijas oficiālajām institūcijām. Tomēr vienlaikus mēs saprotam, ka daudzi mākslinieki, kuratori, mākslas zinātnieki Krievijā ir kļuvuši par situācijas gūstekņiem. Karš notiek pret viņu gribu.

Sociālajos tīklos parādās viņu reakcijas. Galerists un mūsu draugs Sergejs Popovs raksta: “Ir noticis ļaunākais, kas vien varētu notikt. Doma, ar kuru esmu vienmēr dzīvojis, ar kuru audzināta mana paaudze: visšausmīgākais, vispretīgākais, kas vien var būt – karš. Tagad mana valsts ir agresors. Kā mēs varējām līdz kam tādam nonākt?” “Šausmas, kauns un netaisnība!” tā sava profilā raksta Maskavas laikmetīgās mākslas muzeja “Garāža” direktors Antons Belovs. “Ir pagājušas trīs stundas, bet es joprojām nespēju noticēt, ka sācies pilna mēroga karš. To nav iespējams nedz iedomāties, nedz racionāli izskaidrot. To nav iespējams pieņemt. Pēdējās nedēļās esmu daudz lasījis politisko analītiku. To, kas šajā rītā ir noticis, nebija iespējams iedomāties, pat ņemot vērā to, kā Krievijas masu mediji uzkurināja situāciju ap Donbasu. Nav nevienas viennozīmīgas sajūtas, ar kuru es spētu aprakstīt savu stāvokli. Redzu, kā pienāk ziņas par sprādzieniem Ukrainas pilsētās. Un tas ir tālu no Donbasa. Un iedomāties, kā tas varēja notikt, nav iespējams,” raksta mākslinieks Jevgeņijs Graņiļščikovs. “Ak Dievs, kāds kauns,” raksta mākslinieks Pāvels Otdeļnovs. “Es kategoriski nosodu Krievijas Federācijas militāro agresiju pret suverēno Ukrainu. Es to kvalificēju kā kara noziegumu pret Ukrainas tautu un noziegumu pret Krievijas tautu un Krievijas nākotni – pret mūsu bērniem, uz kuru pleciem gulsies pienākums būvēt no nulles jaunu, brīvu Krieviju, dod Dievs, ka ne no drupām,” raksta režisore Anastasija Patlaja.

Arī mēs ticam, ka ir iespējama cita Krievija, kuras nacionālā ideja nebūs balstīta uz spēku, bet gan uz dvēseles atvērtību un plašumu, viesmīlību un pasaules skaistuma izjūtu, tās apbrīnošanu. Mēs nepametīsim izolācijā tos laikmetīgās mākslas darbiniekus, kas par spīti pašreizējai Krievijas sistēmai izsaka savu viedokli un mēģina mainīt sabiedrību pretī cilvēcīgai un cienījamai nākotnei.

Darba autore - Una Laukmane

Bet vairāk par visu mūsu domas patlaban ir ar Ukrainas tautu. Tie ir dažādi cilvēki ar dažādiem uzskatiem, dažādiem stāstiem. Taču viņu debesīs pašlaik lido raķetes, bet uz zemes mirst cilvēki. Ukraiņi, mēs esam ar jums ar visu sirdi. Tas, kas notiek, ir noziegums. Un tā tas arī tiks ierakstīts XXI gadsimta vēstures grāmatās.