Mums jābūt apzinošiem un klātesošiem
Q&A ar Norvēģijā dzimušo mākslinieci Maritu Izobelu Solbergu, Pērnavas Ziemeļvalstu mākslas nedēļas kuratori
No 22. jūlija līdz 30. jūlijam Pērnavā norisinās Ziemeļvalstu mākslas nedēļa (Nordic Art Week). Igaunijas un Ziemeļvalstu mākslinieku darbi apskatāmi gan Igaunijas vasaras galvaspilsētas ielās, gan Pērnavas kultūras centra telpās. Festivāla programmā iekļautas arī izstāžu tūres, izcili koncerti, performances un filmu programma.
Mākslas nedēļas centrālā tēma ir “Dvēseliskais un bezdvēseliskais” (Soul and Soullessness), ko kuratore – norvēģu māksliniece Marita Izobela Solberga (MaRa) – traktē kā jautājumu par mūsu dabu – kas mēs īsti esam un kādos laikos dzīvojam. Solbergas senči nāk no dažādām ziemeļu tautām – tie ir sāmi, zviedri, kvēni, karēļi un somi. Viņa uzaugusi vidē, kas cieši saistīta ar dabu, amatniecību un sezonālajiem darbiem, tāpēc pievērsusies izteiksmes iespējām mākslā un dažādos mūzikas žanros. Viņas projektu kopsaucējs ir izaicinājums – gan publikai, gan sev –, cenšoties nonākt līdz kodolam un radīt vibrācijas ar pretēju atdevi.
“Mans nolūks ir savest lietas kopā un atklāt to, kā mēs uztveram sevi un pasauli, kā mēs visi esam saistīti gan cits ar citu, gan visu kosmosu. Man gribētos to nosaukt par ‘aušanu’, un es uzskatu, ka mums būtu ‘jāsaaužas’ daudz vairāk,” saka MaRa.
Kā jūs īsumā raksturotu šī gada Pērnavas mākslas nedēļas centrālās tēmas “Dvēseliskais un bezdvēseliskais” būtību un tās aktualitāti mūsdienu nemierīgajā pasaulē? Vai mēs kā cilvēce joprojām atzīstam “dvēseles” jēdzienu, tās unikalitāti un misiju, vai arī šis jēdziens ir zudis globālajā “žurku skrējienā” un globālajā bezdvēseliskumā?
Centrālās tēmas būtība ir atšķirīgas, bet savstarpēji saistītas iespējas, un tas ir tik daudzos veidos aktuāli mūsdienās!
Pirmkārt, šī tēma pati par sevi ir jautājums, un man nevajadzētu sniegt jums (vienu/kādu) atbildi uz to. Caur Dvēselisko vai Bezdvēselisko mēs (mākslinieki) atbildam uz šo jautājumu, runājot par to no dažādiem skatpunktiem. Kas mēs patiesībā esam? Festivālā eksponētajā mākslā, esmu pārliecināta, mēs visi atklāsim jaunas lietas, par ko reflektēt, domas, ar ko aizpildīt mūsu lielo puzli, kā arī stimulus, liekot prātam atvērties negaidītā veidā. Es domāju, ka mums visiem ir jādomā par šiem jautājumiem, lai varētu kaut ko mainīt.
Pasaulē eksistē tik savtīgas sistēmas, un galu galā viss ir saistīts tikai ar naudu un varu. Bet patiesā jēga un būtība, tas, kas saistīts ar dvēseli un garu, bieži tiek aizmirsts. Mēs skrienam, cenšamies visu paspēt – un šajā steigā mūsu laiks jau pēkšņi ir pagājis.
Dvēseli kā fenomenu var lasīt ļoti dažādos veidos, caur mūsu ķermeni, caur mūsu mākslas darbiem, mūziku, caur to, kā mēs esam klātesoši pasaulē, dabā un viens ar otru. Dvēsele tajā, ko radāt, izrādāt, izpildāt vai darāt. Mēs runājam par vietām ar dvēseles vai bez, par dvēseliskuma klātbūtni, par mākslu ar dvēseli vai bez un tā tālāk. Mēs arī novelkam virzienu uz metafizisko, ezotērisko, garīgumu, tehnoloģijām un visu kopskatu. Mūsu attiecībām ar to visu.
MaRa performance mākslas nedēļas ietvaros. Foto: Arvo Sailev
Ar dvēseli vai bez dvēseles.
Jā, skaidrs, ka mūsu pasaules sistēmai ir lielas problēmas ar dvēseliskumu, taču es ticu, ka mēs spējam dvēselisko atpazīt, ja esam atvērti, klausāmies un darbojamies ar sirdi un ķermeni. Un vienmēr atceramies, ka viss ir saistīts.
Pērnavas mākslas nedēļas programma cenšas saaust kopā kultūru, tradīcijas un dabu. Cilvēki arvien vairāk apzinās savas saknes, aptverot, ka tas ir vienīgais veids, kā cilvēcei kopumā izdzīvot. Pirmo reizi Ziemeļvalstu paviljons Venēcijas biennālē tika veidots kā sāmu paviljons. Tajā pašā laikā vienmēr ir tā smalkā robeža starp to, ka kaut kas kļūst par trendu un patiesu ietekmi un rezonansi. Kā jums liekas, cik spēcīga ir mākslas balss mūsdienās un vai cilvēki ir gatavi to uzklausīt?
Es ļoti labi apzinos tendences. Mums ir svarīgi fokusēties uz savām saknēm, uz saikni ar planētu un savu zemi, dzīvniekiem, augiem, kalniem, debesīm, upēm un tā tālāk. Iet dziļi.
Notiek daudz kas labs, taču man arī šķiet, ka, lai bieži vien, lai arī nodoms ir labs, rezultāts sanāk pārāk koncentrēts uz kaut ko ļoti konkrētu un kļūst pārāk aprobežots.
SENĀS ZINĀŠANAS UN VIEDUMS
Daudzi uzskata, ka būtiskas senās zināšanas pastāv tikai noteiktās pirmiedzīvotāju grupās. Es arī piekrītu, ka noteiktas pirmiedzīvotāju tautas ir uzkrājušas šīs senās zināšanas un viedumu.
Tajā pašā laikā mēs nedrīkstam aizmirst, ka mēs visi nākam no viena sākuma, mums visiem ir senas saknes. Ja sāksim ieklausīties zemē, sevī un visā, kas apkārt, varēsim atklāt dziļas zināšanas un viedumu. Un visā pasaulē ir daudz cilvēku, kuriem patiešām ir dziļas zināšanas. Gan starp pirmiedzīvotājiem, gan citiem. Ir svarīgi ļaut izskanēt šīm viedajām balsīm un vēstījumiem no visas pasaules, no cilvēkiem, kas ir tuvi zemei, kuriem ir kas svarīgs, ko stāstīt vai izteikt; šīs balsis ir jāapvieno, tām jāizskan kopā – visdažādākās balsis no visdažādākajām vietām.
Mūsdienu pasauli, pat lielāko daļu pirmiedzīvotāju kopienu, ir sabojājusi ražošana un nauda. Ir grūti atrast tos, kuriem patiešām ir dziļas šīs senās zināšanās un sapratne par to, kā dzīvot, lai pēc iespējas mazāk kaitētu zemes dzīvības ciklam.
Visā pasaulē mēs izmantojam mašīnas un motorizētus kustīgus objektus ainavā, mēs ražojam savas lietas valstīs, kurās to darīt ir lētāk, mēs pārāk daudz pērkam (pārtiku, apģērbu un materiālus), mēs masveidā ražojam gaļu un dārzeņus… mēs būvējam greznus namus, izmetam atkritumus dabā, pirmām kārtām domājot tikai par sevi un savu ekonomiku.
Tas, kā katrā valstī darbojas politiskā sistēma, savā veidā arī nosaka to, lai viss paliktu tā, kā ir.
MĀKSLA UN IZPRATNE
Manuprāt, māksla runā dažādās valodās, un jēga nodarboties ar mākslu bieži pazūd, ja viss tiek izteikts vārdos un tiešā veidā izskaidrots, vēl pirms tas ir pieredzēts... Mākslā mums vajadzētu būt iekļaujošākiem un bez jebkādām robežām. Būt atvērtiem pieredzei. Mums visiem ir savas domas un izpratnes, taču man liekas, ka mākslai politiskās lietas un idejas ir jāpārveido, jāpārnes citā kvalitātē. Kā māksliniekiem mums būtu jālieto pašiem sava dvēseliskā mākslas valoda, lai radītu visas brīnišķīgās, satriecošās “bildes” un pieredzes, kas var dot daudzkārt vairāk un radīt vibrācijas, rezonansi un tik daudzveidīgi ietekmēt mūsu ķermeni. Mums ir jāizmanto sava mākslas valoda, jārada iestatījumi un aktivizētāji tā, lai ikviens varētu izmantot sevi kā instrumentu – domāt, reflektēt, brīnīties, sapņot, panākt pārmaiņas, gūt iedvesmu utt.
Pat ja nodomi varbūt ir labi, šķiet, šodien bieži notiek kaut kas pretējs. Būt woke un “svarīgam” uzurpē, (ļaunprātīgi) izmanto radošo garu, un izteiksmes valodā tas (manuprāt) kļūst par kaut ko pārāk savtīgu, zaudējot visu potenciālu.
Ja mēs kā mākslinieki būtu SKAIDRI un VIEGLI saprotami, vienmēr izpaustos tā, ka visi mūs saprot, tad tiktu zaudēts viss iespējami labais rezultāts – ar zinātkāri, sajūtām, jēgu un bezjēgu, dziļākām pārdomām un citām pieredzēm.
Mans nolūks ir savest lietas kopā un atklāt to, kā mēs uztveram sevi un pasauli, kā mēs visi esam saistīti gan cits ar citu, gan visu kosmosu. Man gribētos to saukt par ‘aušanu’, un es uzskatu, ka mums būtu ‘jāsaaužas’ daudz vairāk.
TENDENCES UN SAKNES
Tendences daudzējādā ziņā ir tik ļoti vērstas uz kaut ko vienu, ka tiek aizmirstas kopskats un izteiksme bieži kļūst drīzāk savtīga nekā iekļaujoša. Mums jāspēj saskatīt, ka visi tajā esam kopā. Pat gadījumā, ja tendences ir pozitīvas – dodošas un attīstīties gribošas.
Nekas nav tikai kaut kas viens! Mūsu saknes ir svarīgas, taču, manuprāt, mūsdienās dominē šī nepieciešamība zināt – vai mēs esam tādi vai šādi. Uzskatu, ka neviens nav tikai tāds vai šāds, mēs visi esam samaisījušies.
Tas jāpatur prātā, runājot par kultūru un tradīcijām, jo tā mēs varam ieraudzīt sevi jaunā gaismā – kur neesam tik savtīgi attiecībā uz īpašumtiesībām un to, kam ir tiesības kaut ko darīt, kam kaut kas pieder, kam pieder zeme. Kam vispār var piederēt daba?
Ņemot vērā dvēseli, visu varētu risināt cieņpilni un interesanti. Svarīgi ir arī izaicināt vienam otru. Pretējā gadījumā mēs varētu kļūt par kaut kā ačgārna pielūdzējiem.
Manuprāt, balsis mākslā kļūst arvien spēcīgākas. Uzskatu, ka, ja mēs visi sāktu domāt, ka tajā, ko darām, esam mākslinieki, ja visi sāktu dzīvot un darīt savas lietas ar dvēseli un klātbūtni, pasaule būtu daudz labāka.
Cilvēki ir gatavi tik daudzām lietām – ja ne tagad, tad kad?
Jūsu senču saknes meklējamas daudzās ziemeļu tautās: sāmos, zviedros, kvēnos, karēļos un somos. Vai tām ir kādas kopīgas īpašības? Un kāda ir svarīgākā mācība, ko esat guvusi no saviem senčiem? Vai katru no tiem atpazīstat sevī?
Esmu uzaugusi Manndālenē/Olmaivagi/Olmavankā, vietā, kur mūsdienās sāmu kultūra kļūst arvien stiprāka un veidojas arī kvēnu kultūra. Pārnorvēģiskošana ir traumatiska pieredze, kam mūsu sabiedrība bijusi ilgi pakļauta, tāpēc mums no jauna ir jāatrod sava identitāte, jāatgūst sava valoda un savs lepnums. Un tās ir nozīmīgas pārmaiņas. Manuprāt, jāpievērš uzmanība arī izpētei un atklātībai. Es skeptiski izturos pret pārāk lielu koncentrēšanos uz to, ka mēs esam tikai kaut kas viens. Mūsu izcelsme ir kaut kas vairāk, un mums tas ir jāaptver. Mūsu ir daudz. Vēl pirms sāku pētīt savu izcelsmi, es jau daudz ko zināju, sajutu to tīri ķermeniski. Esmu šāda savienojuma rezultāts.
Vissvarīgākā mācība varētu būt tāda, ka mums ir jāsatuvinās ar dabu, jāredz un jāsapņo, jāieklausās, un ir jāsadarbojas, jāspēj būt intuitīviem un improvizēt. Mums jābūt apzinošiem un klātesošiem.
Jūsu darbā ir rituāla elements. Rituāls ir arī daļa no senajām ziemeļu dziesmu tradīcijām, kas ir viens no Pērnavas mākslas nedēļas iedvesmas avotiem. Kāda loma ir rituālam mūsdienu pasaulē? Kāpēc mums ir svarīgi to atcerēties, piedzīvot un ļauties?
Rituāli ir svarīgi, taču ne vienmēr tie paliek nemainīgi. Mākslā mēs varam būt gan saņēmēji, gan radītāji un devēji, pārraidot enerģiju un to, kas pie mums atnāk. Man patīk, ka viss ik pa laikam attīstās, arī mēs, cilvēki, dabiski evolucionējam, paņemot līdzi svarīgāko un vienmēr atrodot jaunus ceļus. Ceļus, kā, paņemot līdzi veco, caur transformāciju radīt jauno. Mūsu prāts un ķermenis absorbē universālo informāciju.
Uzskatu, ka, esot rituālā režīmā, var pietuvoties svarīgajam. Tā ir koncentrēšanās, būšana tajā iekšā, nevis noteikumu uzstādīšana. Mēs ejam pa apli. Es varu mazgāties vai tīrīt zobus, vai vārtīties pa vilnu. Mūsu dzīvē tas nozīmē klātbūtni ar sevi un visu vajadzību nopietnu uztveri.
Darīt visu ar rūpību un apzināti. Varbūt pat lēni. Ar gribu un uzticēšanos.
Man tas nozīmē pārliecību, ka lietu būtība kļūs dzīva.
Rituālistiska pieeja ir svarīga, jo tā padara mūs dzīvākus un apzinātākus – mēs ieraugām sevi jaunā veidā.
Skats no mākslas nedēļas norises iepriekšējos gados. Foto: Alar Raudoja
Ar kādām priekšrocībām un izaicinājumiem jāsakaras mākslas pasākumam, kas noris tādā pilsētā kā Pērnava?
Priekšrocības un izaicinājumi ir vienmēr. Uzskatu, ka visas vietas ir potenciāli labas. Jāatrod tikai īstā pieeja. Pērnavā ir tāda brīnišķīga vieta kā Loovlinnak kultūras centrs un enerģētiskā Non Grata grupa. Tā ir fantastiska radošā enerģija! Tāda šeit ir priekšrocība. Cilvēki ir brīnišķīgi un laikapstākļi ideāli.
Kā jūs redzat kuratora profesionālo lomu aktuālajā kultūras un sociālekonomiskajā ainavā? Arī no mākslinieka viedokļa?
Pēc profesijas esmu māksliniece, bet reizēm sanāk, ka esmu mazliet arī kuratore. Man patīk savest cilvēkus kopā, dot mākslai interesantas izpētes tēmas. Tad kaut kas notiek. Man liekas, ka kā kuratore es varu likt notikt kaut kam tādam, kas citādi nenotiktu. Kā būt par mazu liesmiņu, kas piesaista citas, līdz izveidojas liela uguns. Uguns, kas var uzkarst un likt notikt brīnumam.
Reizēm man liekas, ka kurators saņem pārāk daudz uzmanības un nopelnu. Arī par daudz naudas varbūt. Uzskatu, ka arī māksliniekiem ir jāsaņem samaksa. Jābūt lielākam līdzsvaram. Katram ir savas idejas, ar ko viņš vēlas piedalīties sarunā. Es patiešām uzskatu, ka visas balsis ir daļa no “kūrētas” izstādes vai festivāla… padara to par veselumu.
Skats no mākslas nedēļas norises iepriekšējos gados
Kā zināms, viss ir enerģija un visam ir frekvence. Kāds būtu jūsu ideālais Pērnavas mākslas nedēļas enerģētiskais un intelektuālais nospiedums?
Nedēļa ar brīnišķīgiem cilvēkiem, uzlādējošām un transformatīvām pieredzēm, labām sarunām, kur prāti atveras, tiek izaicināti, kur var mācīties, dalīties mīlestībā un kur visi, kas piedalās – gan mākslinieki, gan skatītāji –, aizejot mājās, sajustu brīnumdzirksti un iedvesmu darīt un radīt aizraujošas lietas nākotnē.
