Protests pret politisko miegainību
Īssaruna ar Šeldu Puķīti
Pavisam drīz pie lasītājiem nonāks jauns neakadēmiski pētniecisku rakstu krājums “WunderKombināts I. Latvijas mākslas gadagrāmata 2022” par aktuālajām norisēm laikmetīgajā mākslā un kultūrā. Šobrīd vienīgais pētnieciskas ievirzes periodiskais izdevums Latvijas vizuālajā mākslā. Tas galvenokārt fokusējas uz norisēm pēdējās desmitgadēs. Izdevumu veido biedrība “Wunder Kombinat”, galvenā redaktore Santa Hirša, līdzredaktores un publiskās programmas kuratores Šelda Puķīte un Elīna Ķempele. Grāmatas dizainu radījis Aleksejs Muraško. Uz sarunu par jauno izdevumu aicināju vienu no redaktorēm, mākslas pētnieci Šeldu Puķīti – īsi pirms atklāšanas, kas notiks šovakar plkst. 18.00 Latvijas Mākslas akadēmijā.
Kā radās ideja par jauno izdevumu? Vai tā iecerēta kā ikgadēja gadagrāmata?
Kopš žurnāls “Studija” tika likvidēts, jau ilgāku laiku Latvijas vizuālajā mākslā vairs nepastāv neviens drukāts žurnāls, kas reflektētu gan par Latvijas kultūrai aktuālām tēmām, gan dokumentētu Latvijas mākslas norises. Šobrīd interneta vidē kā mākslas notikumu žurnālistikas platforma pastāv Arterritory un foto tēmām veltītais Foto Kvartāls. Drukātā formā iznāk Latvijas Mākslas institūta izdotais akadēmiskais žurnāls “Mākslas vēsture un Teorija”. Mākslas sabiedrībā, it īpaši manas un jaunākas paaudzes profesionāļu vidū varēja jau ilgstoši just kurnēšanu un neapmierinātību par to, ka nepastāv izdevums, kas reprezentētu kaut ko pa vidu starp ātro žurnālistiku un akadēmiska rakstura izdevumu. Kaut kas, kas būtu intelektuāli stimulējošs un sociāli aktuāls vietējai mākslas videi, un arī interesants un reprezentatīvs starptautiskā līmenī.
Man jāatzīst, ka domu biedru grupās jau daudzus gadus esam sprieduši par iespēju izdot jaunu žurnālu, bet līdz šim neviens īsti nebija gatavs uzņemties iniciatīvu. Pirms pusotra gada beidzot satikāmies ar manu kolēģi Elīnu Ķempeli, ar kuru iepriekš esmu sastrādājusies gan Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, gan Rīgas Fotogrāfijas biennalē, un nolēmām, ka, lai gan neesam piederīgas nevienai institūcijai ar stabilu komandu un ilggadēju pieredzi grāmatu izdošanā, ir jāsāk kaut ko nopietni darīt. Ideja bija izdot neakadēmiski pētniecisku rakstu krājumu, kas pievēršas Latvijas mākslas norišu analīzei plašākā sabiedriski un kulturāli nozīmīgu jautājumu kontekstā. Tajā pašā laikā apskatītās tēmas būtu pietiekami aktuālas, lai piesaistītu starptautiskās auditorijas interesi, kas savukārt popularizētu Latvijas mākslas vidi. Strādājot pie izdevuma idejas, ātri arī izkristalizējās tas, ka vēlamies strādāt ar Latvijas autoriem, pārējam materiālam esot vairāk papildinošam. Vēlējāmies arī aktīvāk iesaistīt māksliniekus šajā procesā, tāpēc izlēmām, ka katras grāmatas satura veidošanas procesā tiek pieaicināts arī viens Latvijas mākslinieks, kas sagatavo savu vizuālo eseju, veltītu pašam autoram šobrīd nozīmīgai vai satraucošai tēmai – par izejas punktu izvēloties politiski, sociāli un kultūras kontekstā nozīmīgus notikumus, kas risinājušies pēdējā gada laikā.
Protams, daļa no šāda izdevuma veiksmes atslēgas ir talantīga, spēcīga komanda, tāpēc ātri tika pieņemts lēmums komandā kā galveno redaktori pieaicināt mākslas pētnieci un kritiķi Santu Hiršu un grāmatu dizaineri Alekseju Muraško. Grāmatu plānojam izdot vienu reizi gadā.
Skaidrs, ka jaunais izdevums nepretendē uz reprezentatīvu almanaha statusu – apskatu par izcilībām. Fokuss ir noformulēt problemātiku, izvirzīt jaunas tēmas, aptvert domas strāvojumus. Gribētos, lai šāds izdevums varētu iznākt kā žurnāls, teiksim, četrreiz gadā.
Jā, jau pirmā izdevuma sagatavošanas laikā mums vairākkārt tika uzdots šis jautājums – kāpēc vienreiz gadā. Žurnāls “Studija”, piemēram, iznāca sešas reizes gadā. Viena no mūsu prioritātēm bija augstas kvalitātes teksti un laiks, ko varam dot autoriem, lai viņi veiktu pētniecisko darbu. Jāatzīst arī, ka ar šobrīd iespējamā darba laika un finansējuma kapacitāti, es neredzu, kā mēs varētu izdot šādu grāmatu četras reizes gadā. Būtu nepieciešama komanda, kas saņemtu ikmēneša algas, kā arī būtu daudz lielākas tekstu tulkošanas, drukas un cita rakstura izmaksas. Klišejiski ir atkal salīdzināt mūsu situāciju ar Igauniju, bet tur katrā kultūras nozarē ir vismaz viens žurnāls, kuru nepastarpināti caur Valsts Kultūras fondu vai citiem finanšu instrumentiem atbalsta Kultūras ministrija. Mums vēl līdz tam augt. Šobrīd esam laimīgi, ka varam strādāt un piedāvāt šādu izdevumu vismaz reizi gadā. Protams, ja finansiāli situācija uzlabosies, iespējams, varēsim domāt par kādiem papildinājumiem digitālajā vidē, kur publikācijas būtu biežākas.
Krišs Salmanis, “Pilns mērs”(2022). Video, 60 min.
Izdevums pievēršas gan tendencēm un tēmām mākslā, gan konkrētu laikmetīgās mākslas pārstāvju daiļradei. Kā veidojās šāds satura rāmis un izdevuma koncepcija? Un kādi bija tekstu kritēriji?
Nedaudz šo jau ieskicēju, bet satura veidošanas process ir aptuveni šāds – komanda sanāk kopā un apspriež tēmas, aktuālos notikumus, aktivitātes, kas varbūt notiek vai nenotiek jau gadiem ilgi, bet šobrīd šķiet īpaši aktuālas – tādas kā ekoloģija, karš, sieviešu vēstures kustība utt. Šajās tēmās cenšamies iekļaut ne tikai sociāli nozīmīgus jautājumus, bet arī maz apskatītas vai vispār neapskatītas mākslas vēstures tēmas, tāpat arī konkrētas institūcijas vai autorus, kurus, ņemot vērā konkrēto laika garu, ir vērtīgi īpaši izcelt. Mums ir svarīgi atklāt tēmas, kuras ir būtiskas šobrīd, bet var būt dienas kārtībā jau gadu desmitiem. Bet tie var būt arī pāris mēnešus seni notikumi.
Kas attiecas uz konkrētiem projektiem, institūcijām vai autoriem, cenšamies izvairīties no kāda kanona veidošanas, kas mums nešķiet interesants un nav mūsdienīgs skatījums uz mākslas procesiem. Kad ir aptuveni iezīmētas tēmas jeb satura rādītāja skice, mēs kopā ar galveno redaktori apspriežam potenciālos autorus, kas varētu būt vispiemērotākie kandidāti, lai uzrakstītu eseju par tēmu, un tad jau notiek autoru uzrunāšana un tekstu sagatavošanas darbi. Mums ir arī svarīgi, ka pats autors piedalās tēmas virziena attīstībā, lai satura radīšana būtu vairāk nekā tikai pasūtījuma darbs. Izvēloties mākslinieku, svarīgs kritērijs ir autora jūtīgums attiecībā uz laiku, kurā dzīvojam, un kam ir spēja veikt šo sociāli un politiski analītisko darbu un veidot savu eseju kā izteikti konceptuālu projektu nevis tikai ilustrāciju. Krišs Salmanis kā spēcīgs konceptuālists un arī talantīgs tekstu rakstītājs likās pašsaprotama izvēle pirmajam izdevuma numuram.
Izdevums gan pats iemieso to, kas Latvijas mākslas publicistikā ir trūcis, gan arī tekstos runā par tēmām, kas mūsdienu mākslas interpretācijā tiek noklusētas – vai tas būtu naudas aspekts vai apslēptā sieviešu-mākslinieču vēsture.
Tā ir, lai gan kultūras žurnālistikā un grāmatu izdevniecībā situācija arvien vairāk uzlabojas. Laikam viens no apstākļiem ir tas, ka daudzi vairs nepaļaujas tikai uz lielo izdevniecību un institūciju ielūgumiem vai iniciatīvām, bet izdod paši. Ir arī lielāka autoru un viņu kolēģu pašiniciatīva. Šeit es īpaši vēlos izcelt vēsturnieces Inetas Lipšas grāmatu “Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture Latvijā, 1922–1934” vai literatūras pētnieces Zitas Kārklas grāmatu “Iemiesošanās. Sievišķās subjektivitātes ģenealoģija latviešu rakstnieču prozā”. Varbūt es maldos, bet, manuprāt, Latvijas kultūrā ir atgriezies lielāks ideālisms un tagad, kad Krievija kā agresors ir iebrukusi un plosa Ukrainu, es nevaru iedomāties, kā mēs varam turpināt norobežoties mākslas ziloņkaula tornī. Kaut kādā ziņā arī šis izdevums, cerams, iedvesmos un kalpos reizē par tādu kā protestu pret mūsu visu ilgstošo politisko miegainību.
Tu pati esi pastiprināti pievērsusies aizmirsto sieviešu - mākslinieču vēsturei, piemēram, projektā “Sudrabmeitenes”. Vai atceries darbus vai autores, kas tevi pamudināja sākt pētniecību šajā virzienā?
Ja mēs pievēršamies projektam “Sudrabmeitenes. Fotogrāfijas retušētās vēstures”, tad ir viena persona, kas ja ne gluži “iedēstīja” ideju galvā, tad noteikti iedvesmoja idejas izdīgšanu, un tā ir fotogrāfijas pētniece Katrīna Teivāne - Korpa. Viņa Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros 2018. gadā novadīja lekciju Rīgas Mākslas telpā par Latvijas agrīno fotogrāfijas vēsturi un nedaudz pieminēja arī sievietes fotogrāfes kā tēmu, kurai būtu nepieciešams pievērsties atsevišķi. Es ar viņu vēl joprojām ik pa laikam konsultējos, un mums ir bijušas arī veiksmīgas sadarbības citu projektu ietvaros. Man arī prieks, ka šis projekts ir izskanējis starptautiski, un tā rezultātā šobrīd ir uzsācies darbs pie Baltijas agrīno sieviešu fotogrāfu izstādes, kuru kopā ar Indreku Grigoru un pieaicinātu lietuviešu kuratori (vēl notiek apspriedes par konkrētu kandidāti) veidosim Nacionālajā mākslas galerijā Viļņā 2024./2025. gadu mijā.
Manā profesionālājā darbībā būtiska loma ir bijusi arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centram, Inetas Lipšas, Zitas Kārklas un Māras Traumanes pētījumiem, tāpat arī lieliskajām feministiko ideju kurbulētājām – teorētiķei un kuratorei Janai Kukainei, māksliniecēm Rasai Jansonei, Ingrīdai Pičukānei, Mētrai Saberovai un daudziem citiem cilvēkiem, kas ar saviem darbiem veic būtisku sabiedriski pilsonisko darbu.
Vai šobrīd jau top nākamais “WunderKombināts”? Kādi ir izvirzītie mērķi?
Jā, esam jau izstrādājuši satura rādītāju un uzrunājuši daļu no autoriem. Janvārī atsāksies intensīvs darbs pie nākamās gadagrāmatas, kurā ceram turpināt attīstīt tēmas, kas aizsākušās jau šajā nummurā. Piemēram, par Latvijas kuratoriālās darbības vēsturi, kas būtu pelnījusi atsevišķu monogrāfiju. Tāpat tēmas, kuras kā skabarga mūs moka jau gadu desmitiem, šeit es ar to domāju Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, vai tēmas, kas no jauna aktualizējušās Ukrainas kara kontekstā, tādas kā padomju pieminekļu mantojums un demontāža. Mēs ceram, ka šīm esejām būs gan izglītojoša, gan arī maigā aktīvisma funkcija, ka izdevums kļūs par platformu, kur izteikties un analizēt gan labo, gan slikto, kas notiek mūsu sabiedrībā un kultūrā.
Titulbilde: Šelda Puķīte. Foto: Evelin Lumi
