Skatieties uz ziediem, lai paceltu garu
2022. gada mācības
Šķiet, 2022. gads bijis viens no skarbākajiem gadiem mūsu visu dzīvēs. Pasaules mediji savus tradicionālos gada nogales tekstus teju visi kā viens sāk ar teikumu, kas atšķiras vien stilistiskās variācijās, taču naratīva jēga ir nemainīga: šis pavisam noteikti nebūs tas mūsu dzīves laiks, pēc kura skumsim un ilgosimies. Karš Eiropā. Tas aprāva cerības par pēcpandēmijas back to normal un atsedza seno patiesību, ka cilvēki nemācās no savām kļūdām un ir gatavi nogalināt – arī reģionā, kas mūsu maldīgajos priekšstatos asociējies ar progresu un laikmetīgu domāšanu. Tas izraisījis globālu krīzi un ir kā ilgstoša mentāla, morāla un ekonomiska turbulence, kur iekšējo mieru iespējams atgūt vien meklējot vidi un telpu, kur enerģētiski uzlādēties, nomierināties, rast iedvesmu un smelties spēku. Mūsu dziļākā pārliecība ir, ka māksla pavisam noteikti ir šāda telpa, – kur atgūt līdzsvaru, rast atbildes uz šķietami neatbildamiem jautājumiem, iedvesmoties vai vienkārši uz mirkli patverties.
Ekebergas parkā Oslo ir Marinas Abramovičas darbs “Kliedziens” (The Scream, 2013), kas nosacīti izvietojies vietā, kur Edvards Munks savulaik gleznoja leģendāro “Kliedzienu”. Abramovičas darbu veido rāmis, un savu saturu/emocijas/nospiedumu tas iegūst, kad skatītāji/apmeklētāji piedzīvo un izdzird kliedzienu. Paši savu, tādējādi satiekoties paši ar savas būtības dziļākajām vibrācijām, jo nevienu nespēj mainīt kāda cita pieredze. Un tikai katra paša pieredze ir tā, kas vienmēr paliek ar mums – attīstot, transformējot un padarot mūs par patiesākiem un apzinātākiem cilvēkiem.
Šis karš vienlaikus atnesis arī vairākas mācības, kuras esam vienmēr zinājuši, bet uz kurām šobrīd raugāmies no pilnīgi citas perspektīvas. Tās ne tikai palīdz mums izdzīvot un kuģot neprognozējamībā, bet liek arī aizdomāties, – kā izmantojam savu vienīgo dzīvi, lai izdarītu labāko iespējamo.
Sadarbība
Kara klātesamības haoss mums ir atgādinājis, cik izšķirīgi svarīga ir sadarbība, spēja saliedēties un konsolidēt spēkus, jo neviens no mums nevar stāvēt malā. Lielākajai daļai šī reģiona māksliniekiem un mākslas pasaulei piederīgajiem nav lielu kapitālu, viņiem nav politiskās ietekmes sviru, tomēr viņiem ir māksla, kas pilna mīlestības un uzmanības pret pasauli, pret tās sīkākajām detaļām un visdažādākajām izpausmēm. Šī māksla jau pēc savas būtības stājas pretī varmācībai un karam. Arterritory projekts “Atbalstissimo: Latvijas mākslinieki Ukrainai” dzima četras dienas pēc kara sākuma – mēs aicinājām profesionālos māksliniekus ziedot savus darbus Ukrainas atbalstam, savukārt mūsu lasītājus tos iegādāties. Šī iniciatīva rezultējās ar 17 820 eiro lielu ziedojumu Ukrainai. Sadarbība, vēlme citam citu atbalstīt bija arī Arterritory un Common Ground / Rīgas Starptautiskās Laikmetīgās mākslas biennāles projekta pamatā, kura ietvaros Latvijas mākslinieki savus darbus izstādīja bēgļu centra telpās – tā balsts bija vēlme sniegt mierinājumu, drošības sajūtu cilvēkiem, kas pieredzējuši kara un bēgšanas šausmas, stresu un mentālās krīzes.
Tieši ieinteresētība citam par citu, vēlme dalīties un veidot jaunas sinerģijas ir arī izdevniecības “Zvaigzne ABC”, nevalstiskās organizācijas “Veselīga Latvija” un Arterritory.com kopīgi tapušā izdevuma “Projekts Cilvēks. Spiriterritory sarunas par esību, sūtību un būtību” pamatā. Māksla tajā ir klātesoša un būtiska daļa – Ata Jākobsona darbi no sērijas “Tumšā matērija” grāmatas naratīvam atver vēl papildu dimensiju. Ievedot dziļāk un izgaismojot to, ko nav iespējams pateikt ar vārdiem. Jo vārdiem ir robežas, mākslai to nav.
Radošums
Globālie satricinājumi ir mudinājuši mūs kļūt daudz radošākiem un atvērtākiem un atcerēties, ka tieši spēja domāt kreatīvi un ļauties dažkārt šķietami neprātīgām idejām, aizmirst vispārzināmo, iemācīto un institucionāli nostiprināto, ir vienkāršākā no veiksmes un prieka formulām. Tā dzima energART. Arterritory galerijas - klejotājas ideja, kas sakņojās vēlmē iznest mākslu ārpus institucionālās telpas, veidot jaunus dialogus – starp vidi, mākslu un skatītāju. Atminējāmies, ka bija laiks, kad pasaulē nebija nedz muzeju, nedz galeriju, taču bija māksla. energART galerija - klejotāja piedāvā iespēju ne tikai iepazīt daudzveidīgu mākslu, bet arī nokļūt dažādās privātās esības telpās visdažādākajās vietās Latvijā, kuras parasti nav atvērtas svešiniekiem. 2022. gadā notikušas divas energART izstādes – pirmā no tām bija skatāma Mazirbē, Unas Meisteres un Aināra Ērgļa “Tīklu šķūnī,” savukārt otrā - Andra un Agitas Putānu īpašumā Dūrmuižā. Mēs esam pateicīgi gan šo telpu saimniekiem, gan māksliniekiem (Ivetai Gabaliņai, Atim Jākobsonam, Artūram Virtmanim, Luīzei Rukšānei, Esterei Grāverei, Paulam Rietumam, Dainim Punduram un Helei), gan apmeklētājiem par atvērtību, vēlmi eksperimentēt, bezbailību un ļaušanos trakām idejām. Nākamā energART izstāde notiks jau 2023. gada februārī.
Pašapziņa
Dīvainā kārtā pandēmijas piespiedu vientulība un kara neprāts mūsos ir stiprinājis piederības un identitātes sajūtu. Pandēmijas rezultātā nemitīgās ceļotvēlmes un apskriet planētu ieradums saņēma pamatīgu triecienu, taču nāca par labu lokālajai mākslas ainai, kas izteikti intensificējās, vienlaikus pārvarot arī prāta konstruēto lielpilsētas robežu un iemājojot mazpilsētās un laukos. Daudzi no mums negaidot apjauta, ka lieliska un izcila māksla ne vienmēr meklējama tikai tā dēvētajos epicentros un ka lokālā telpa ir tikpat pilnasinīga. Kādreizējais Moderna Museet direktors Daniels Birnbaums, atbildot uz The New Your Times žurnālista Deivida Kaufmana jautājumu par iespējamajām vislabākajām mākslas pasaules darbībām, lai saudzētu pasauli, teica: “Vajadzīga ir “lokalizētāka” pieeja mākslai. Jākoncentrējas uz izstādēm savā pilsētā, tās tuvumā vai laukos, jo tiešām vairs nav nepieciešams aplidot puspasauli, lai tikai parādītos lielu mākslas izstāžu kokteiļballītēs.”
Vienlaikus esam kļuvuši pašapzinīgāki ne tikai politiskā, bet arī mākslas kontekstā. Pēc daudzu gadu ilgiem izmisīgiem centieniem būt tādiem pašiem kā “viņi”, neesam zaudējuši vēlmi piederēt globālajai mākslas ainai, taču atzinuši, ka esam citādāki nekā Rietumeiropas mākslas scēna, kuras izaicinājumi tomēr ir rimtāki salīdzinājumā ar Austrumeiropas mākslas ainu. Te mākslu pamatā rada tāpēc, ka gribas to darīt – īpaši necerot uz potenciālo iespēju pārdot un nopelnīt. Un, iespējams, Austrumeiropas mākslas daudzveidība, piesātinājums un atrašanās ārpus globālās gaumes un modes rāmjiem, šai turbulencē kļūst īpaši novērtēta. Šķiet, Vitols Contemporary kolekcija, kas līdz nākamā gada pavasarim skatāma KUMU muzejā Tallinā, ir Austrumeiropas mākslas potenciāla un spēka acīmredzama demonstrācija.
Prieks
Šīgada 15. martā Arterritory.com publicēja sarunu ar šī teksta sākumā minēto mākslinieci Marinu Abramoviču. Visa cita starpā intervijā viņa teica: “Es allaž atceros vienu ļoti svarīgu lietu par gleznotāju Matisu. Otrā Pasaules kara laikā, kad Pikaso gleznoja “Gerniku”, un visi gleznoja šausmas un dažādus baismīgus kara motīvus, Matiss gleznoja ziedus, tikai ziedus. Ja tu uz šo visu palūkojies, tu saproti, ka, jā, mēs esam ellē. Tieši tādēļ mums vajag lūkoties uz ziediem, lai paceltu savu garu.” Ir ļoti svarīgi apzināties, uz ko mēs skatāmies, ko redzam ikdienā un kā tas mūs iespaido. Jo mēs esam tas, ko mēs redzam. Šis ir nenoteiktības laiks, kurā mākslai ir ļoti liela loma, jo tā spēj sniegt vissvarīgāko – cerību un prieku par dzīvi.
***
2022. gada pēdējais mēnesi bijis balts, gaišs un skaists – sniegs padarīja pasauli līdzīgu Ziemassvētku pastkartei, un savā veidā šī ainava, īstens dabas meistardarbs bijusi zīme tam, ka pat negāciju pārpilnajā melnumā gaisma ir vienmēr klātesoša.
Mēs, aizvadīto gadu caurskatot, esam tikai vēlreiz pārliecinājušies par apbružāto patiesību, ka nekas nav tikai balts un melns, un, neraugoties uz dažkārt šķietamo bezcerību un bezspēcību, šis ir bijis laiks, kas mūs piespiedu kārtā padarījis daudz stiprākus.
