Kuratoru rezidence Budapeštā
Q&A ar Ritu Kālmānu, ungāru izcelsmes mākslas kuratori, mākslas vēsturnieci un kuratoru rezidences programmas Dot.To.Dot dibinātāju
Iespējams, fizisks apliecinājums vispārzināmajam “labāk mazāk, toties labāk” (less is more) un atziņa, ka radošums ir atslēga attīstībai jebkuros apstākļos, ir divas galvenās lietas, ko mums iemācījis šis laiks. Šāda - maza un vienlaikus liela, iniciatīva ir arī Ungārijā dzimušās kuratores un mākslas vēsturnieces Ritas Kālmanas (Rita Kálmán) īsi pirms pandēmijas aizsāktā kuratoru rezidenču programma Dot.To.Dot.
Par projekta fizisko starta laukumu izmantojot savu Budapeštas dzīvokli (kurš stāvējis tukšs, jo pati Rita patlaban dzīvo pārmaiņus Vīnē un Londonā), viņa radījusi pieturpunktu, kas būvē un atjauno pašreizējās politiskās realitātes noārdītos tiltus starp starptautisko mākslas pasauli un Ungārijas mākslas ainu. Būtībā viņa šobrīd viena pati paveic to, ar ko parasti nodarbojas veselas institucionālas struktūras, tādējādi pierādot, ka praktiski jebkurā situācijā, lai varētu rasties kaut kas jauns, pats svarīgākais ir ideja, ticība tai un pēc tam – drosme realizēt to dzīvē. Viens no Dot.To.Dot panākumiem ir ungāru OFF-Biennale piedalīšanās documenta 2022. gada laidienā.
Rita Kālmāna savulaik bijusi tagad vairs neeksistējošās ACAX | Agency for Contemporary Art Exchange kuratore un programmas vadītāja; ACAX agrāk darbojās kā Ludvigu muzeja – Budapeštas laikmetīgās mākslas muzeja – starptautisko sakaru nodaļa. Viņa veidojusi daudzas izstādes un laikmetīgās mākslas projektus, kā arī mākslas intervences pilsētvidē gan Ungārijā, gan citās Eiropas valstīs, un patlaban darbojas kā neatkarīga kuratore. Mēs satikāmies Vīnē, kur Kālmāna bija viena no izstādes “Sensory Tales” kuratorēm Galerie Krinzinger projektu telpā Krinzinger Schottenfeld.
Skats no izstādes “Sensory Tales” Galerie Krinzinger projektu telpā Krinzinger Schottenfeld Vīnē, 2022. Foto: Galerie Krinzinger
Kuratoru rezidences programma Dot.To.Dot, kas savu darbību savā ziņā sāka pateicoties turbulentajām strāvām un zemstrāvām, kurās pēdējos gados esam bijuši ierauti mēs visi, ir ļoti maza, ļoti privāta, un vienlaikus arī ļoti veiksmīga iniciatīva. Kā tas viss sākās?
No 2008. līdz 2012. gadam es strādāju Budapeštas Ludvigu muzeja starptautiskajā nodaļā ACAX | Agency for Contemporary Art Exchange, kuras galvenais uzdevums ir mērķtiecīgi veidot jaunus starptautiskus sakarus starp Ungārijas mākslas ainu un starptautisko mākslas pasauli. Šajā kontekstā mēs rīkojām rezidentūras un viesprogrammas, ielūdzām starptautiskus kuratorus. Mūsu galvenais mērķis bija uzaicināt izpētes braucienā uz Ungāriju kuratorus, kuri nesen pieteikti kā gaidāmas biennāles vai lielas starptautiskas izstādes veidotāji. Tāda ideja nav nekas īpaši jauns, jo līdzīgas institūcijas, kas ar labiem panākumiem koncentrējas uz šādām aktivitātēm un konkrētās valsts mākslas ainas redzamības veicināšanu, jau darbojas, piemēram, Skandināvijas valstīs un Nīderlandē.
Mūsu gadījumā tā bija tikai viena pavisam mazītiņa nodaļa; mēs bijām divas – es un mana kolēģe Tijana Stepanoviča. Mēs arī darbojāmies kā kuratores, veidojot izstādes, un piedalījāmies lielākos starptautiskos sadarbības pasākumos, teiksim, ES finansētos mākslas projektos. Tas viss piederēja pie zināma lielāka plāna – dibināt jaunus kontaktus un radīt ungāru māksliniekiem vairāk iespēju pieteikt sevi ārpus savas valsts robežām.
Dot.To.Dot dalība OFF-Biennale / documenta 2022. gada 9. jūlijā. Foto: Nicolas Wefers
Varu minēt konkrētu piemēru: mēs uzaicinājām 2011. gada Stambulas Biennāles kuratorus (Adrianu Pedrosu un Jensu Hofmanu); viņus visvairāk interesēja mākslinieki, kuri bijuši aktīvi 60. un 70. gados. Tāpēc mēs, cita starpā, noorganizējām viņiem Doras Maureres darbnīcas apmeklējumu, un viņi Doru izvēlējās personālizstādei. Mēs no savas puses sagatavojām un noorganizējām viņas līdzdalību, sagādājām finansējumu darbu ierāmēšanai un transportam, jo, lai gan Stambulas Biennāle teica, ka ļoti vēlētos izstādīt Doras darbus, viņiem nepietika līdzekļu šādām lietām. Tāda tipa struktūras līdz tam Ungārijā bija ļoti pietrūcis, un pāris gadu laikā mums sakrājās ne viens vien līdzīgs veiksmes stāsts.
Taču tad pie varas nāca labējo valdība, un par premjerministru kļuva Viktors Orbāns; līdz ar to valstī mainījās viss politiskais klimats. Politika sāka iejaukties situācijās, kad vajadzēja lemt, kas vadīs dažādas institūcijas – muzejus, universitātes un tā tālāk. Viņi gribēja kontrolēt visas dzīves un sabiedrības norišu sfēras. Un, kad beidzās Ludvigu muzeja tālaika direktora [Barnabāsa Benčika – Red.] līgums, viņam skaidri lika saprast, ka var nepūlēties no jauna pieteikties uz šo posteni. Neizsludinot vakanci, viņi vienkārši iecēla cilvēku, kurš atbalstīja valdošo partiju un Viktora Orbāna režīmu. Līdz ar politiskā klimata maiņu un spēcīgu pavērsienu uz nacionālistiskāku un introvertāku politiku tādas programmas kā mūsējā tika pasludinātas par novecojušām; šāda veida darbībai vienkārši netika piešķirti nekādi līdzekļi. Un, ja tu vairs nestrādā pie sava kontaktu tīkla, ja tava klātbūtne nav jūtama starptautiskā līmenī, tad interese, ko pāris gadu laikā izdevies piesaistīt, pamazām noplaks un tu kļūsi savā ziņā neredzams. Tas mani personīgi ļoti apbēdināja, jo es šajā programmā biju ieguldījusi daudzus savas profesionālās dzīves gadus, bet nu tā strauji izgaisa kā nebijusi.
Tomēr šī situācija savā ziņā kļuva par izejas punktu manai personīgajai idejai. 2019. gadā es izlasīju paziņojumu, ka izraudzīti documenta 15 (2022) kuratori – mākslinieku kolektīvs ruangrupa no Džakartas, un es sapratu, ka pazīstu vienu no tās dalībniekiem no kādas tikšanās pirms daudziem gadiem. Man kļuva skaidrs, ka viņš vienkārši jāuzaicina uz Ungāriju. Bet, tā vietā, lai vienkārši nosūtītu viņam e-pastu, es iedomājos, ka varētu taču aizsākt pati savu nelielu iniciatīvu, kuratoru rezidences programmu, un turpināt darbu, ko biju iesākusi Ludvigu muzeja paspārnē. Tā dzima programma Dot.To.Dot; tai pamatā ir tikai un vienīgi mana iniciatīva, un es pati to arī finansēju. Protams, programma ir ļoti maza, jo es tikai nesen esmu sākusi to veidot. Es tai izmantoju savu dzīvokli, jo pati dzīvoju ārzemēs, bet Budapeštā man vēl joprojām pieder mans vecais dzīvoklis.
Es ielūdzu uz Ungāriju starptautiskus kuratorus un mākslas profesionāļus, un viņi apmetas manā dzīvoklī. Tā ir ļoti personīga un atšķirīga pieeja, cits līmenis: tagad kuratorus uzaicina un uzņem ne vairs Ludvigu muzejs, bet es pati kā neatkarīga kuratore un mākslas profesionāle. Turklāt mani interesē ne jau tikai biennāļu kuratori vai šībrīža mākslas ainas ietekmīgākie kuratori. Mani vairāk interesē ilgtermiņa attiecības, un es ielūdzu cilvēkus, kuri liekas kaut kādā ziņā līdzīgi domājoši un rada iespaidu, ka viņiem nāktu par labu pavadīt mazliet laika Ungārijā, bet no tā vienlaikus krietni iegūtu arī Ungārijas mākslas pasaule. Teiksim, mani pēdējie viesi bija divi rumāņu mākslas laikraksta Kajet dibinātāji. Viņi jau agrāk bija kontaktējušies ar cilvēkiem no Ungārijas, bet paši mūsu valstī nebija viesojušies. Tā nu es viņiem pateicu – vai negribat atbraukt un tikties ar cilvēkiem klātienē, nevis tikai ar Zoom un e-pasta palīdzību? Parasti es ielūdzu cilvēkus vismaz uz nedēļu, no septiņām līdz desmit dienām, jo man liekas, ka tas ir ideālais laika daudzums, lai dziļāk izprastu vietējo mākslas ainu un tās dzinējspēkus.
Tas, ko es daru tagad, ir lēnāks process nekā mūsu darbs Ludvigu muzejā; tur mēs parasti uzaicinājām viesus uz īsāku laiku, un kuratoriem nebija iespējas pavadīt Budapeštā vairāk par četrām dienām. Man liekas, ja tev ir laiks uzkavēties un koncentrēties uz noteiktu vidi, teiksim, kādu nedēļu, tad tas ir daudz saturīgāk pavadīts laiks nekā tāda braukāšana no vienas vietas uz nākamo – un pēc mēneša tu vairs pat neatceries, ko tieši Budapeštā redzēji.
Atgriežoties pie documenta un ruangrupa, tas, kas no tā visa iznāca, bija diezgan negaidīti. Uz Budapeštu beigās atbrauca ne tas cilvēks, kuru es pazinu, bet gan Farids Rakuns, cits šīs mākslinieku grupas dalībnieks, un, man šķiet, viņš te lieliski pavadīja laiku. Drīz pēc sava brauciena viņš ar mani sazinājās un teica, ka viņi vēlas oficiāli uzaicināt OFF-Biennale Budapest kļūt par vienu no lumbunga un visas documenta 2022 galvenajiem dalībniekiem. Tie bija tāda mēroga panākumi, kādu es nudien nebiju iztēlojusies.
Patlaban mana programma, protams, darbojas ar ļoti nelielu budžetu, taču fakts, ka OFF-Biennale saņēma ielūgumu uz documenta, man lika skaidri saprast, ka nav vajadzīgs ļoti daudz, lai padarītu iespējamas šāda veida situācijas – nav jābūt lielai institūcijai vai ļoti nopietnam un ļoti augstā līmenī funkcionējošam muzejam. Tādas lietas var notikt arī visai neformālā un nelielā mērogā.
Farids Rakuns piedalās diskusijā ar OFF-Biennale komandu un dalībniekiem, 2019. Foto: Barnabás Neogrády-Kiss
Cik kuratoru jūs kopš tā laika esat uzņēmusi?
Pagaidām man pavisam bijuši trīs viesi. Es sāku 2019. gada rudenī, un tad sākās pandēmija. Pēdējie divarpus gadi nav bijuši gluži īstais brīdis lielai apkārt braukāšanai. Mans nākamais viesis ieradīsies 2023. gada martā, un es no sirds ceru, ka situācija tagad stabilizēsies. Mans sākotnējais plāns (kuram man šobrīd ir pietiekams budžets) bija kādi 6–8 cilvēki gadā, un tas jau ir diezgan daudz.
Vai varat pastāstīt sīkāk par programmām, ko jūs saviem viesiem izstrādājat?
Programma vienmēr ir izstrādāta tieši konkrētajam viesim. Tas nav vienkārši vidusmēra pārskats, kad viesis ierastos Budapeštā un tad mēs apmeklētu dažādas izstādes, mākslas muzejus un kādu mākslinieka darbnīcu. Programmas centrā ir konkrētā viesa intereses un izpētes tēmas. Ar katru viesi man vispirms ir vismaz viena, bet varbūt vairākas iepriekšējas sarunas, kuru gaitā es cenšos tiešām saprast, ko šis cilvēks meklē. Uz iegūtās informācijas pamata es tālāk organizēju dažādas tikšanās – ne tikai mākslinieku darbnīcu apmeklējumus un iepazīšanos ar viņu portfolio, bet arī sarunas ar citiem kuratoriem un mākslas kritiķiem, interesantu arhīvu apskati, bet reizēm arī iepazīšanos ar cilvēkiem no citām jomām, teiksim, ar mūziķiem, sociālās sfēras darbiniekiem un tamlīdzīgi. Varētu teikt, ka es vienmēr cenšos piedāvāt aptverošu kādas vienas jomas pārskatu.
documenta 2022: OFF-Biennale Budapest, Tamás Péli, Birth, 1983, Daniel Backer, Shadow Diagram, 2022. Foto: Nicolas Wefers
Vai process vienmēr sākas ar ielūgumu no jūsu puses? Vai ir iespējams nosūtīt pieprasījumu vai pieteikumu?
Vienmēr tikai ar ielūgumu. Pēc brauciena es vienmēr lūdzu atsauksmi un tiekos ar viesiem, lai uzklausītu viņu iespaidus, un tad es lūdzu ieteikt līdzīgi domājošus cilvēkus, kurus es varētu uzaicināt.
Īpaši šobrīd, ņemot vērā ārkārtīgi sarežģīto politisko un ekonomisko situāciju Ungārijā, kā arī tās iespaidu uz kultūras dzīvi, es neesmu droša, vai tradicionāls vidusmēra kurators būtu labākais kandidāts braucienam uz Budapeštu. Varbūt es savā skatījumā uz šībrīža Ungārijas mākslu esmu mazliet pārāk pesimistiska, taču man liekas, ka jebkurai mākslas ainai piemīt kaut kāds īpašs, tikai tai raksturīgs “seksapīls”. Ja izdodas atrast pareizos cilvēkus, kuri lieliski iejūtas mūsu situācijā un kuri nolasa te valdošās noskaņas, tad tas var būt ļoti produktīvi. Mani varētu saukt par sava veida “savedēju”.
Vai šī iniciatīva ir kaut kā mainījusi vai iespaidojusi jūsu pieeju kuratores darbā?
Man laikam nekad nav bijis vēlēšanās kļūt par klasisku kuratori, proti, veidot vienu izstādi pēc otras baltā kuba tipa izstāžu telpā. Man vienmēr interesantāk šķitis meklēt alternatīvas pieejas un izmēģināt iedvesmojošus formātus. Teiksim, mans jaunākais projekts ir grāmata, ko sastādījām kopā ar Katarīnu Ševiču un Līviju Paldi. Nupat laidām to klajā sadarbībā ar OFF-Biennale; tas ir tāds kā pētījums par Ungārijas neatkarīgo mākslas ainu. Mēs uzaicinājām Budapeštā dzīvojošus kultūras darbiniekus, kuri bijuši iesaistīti jaunākajā OFF-Biennale versijā (2021), uzrakstīt rakstu vai iesūtīt mākslas darbu, vai kaut kādā citā veidā izteikties par šo plašāko tematu. Rezultāts ir tāds kā konstatējošs pārskats par to, kāda tad ir pašreizējā situācija Ungārijas neatkarīgās mākslas pasaulē. Un es teiktu, ka man kā kuratorei šis projekts prasīja tikpat daudz darba kā jebkura izstāde. Man šāda veida projekti ir lielāks radošs izaicinājums.
Ja paraugāmies uz Centrāleiropas un Austrumeiropas mākslas ainu, tēmām, ko mākslinieki aplūko savos darbos un par ko diskutē, izmantotajiem izteiksmes līdzekļiem – vai jūs sajūtat būtiskas atšķirības no “Vecās Eiropas” mākslas pasaules un starptautiskās mākslas ainas kopumā?
Ir jau milzum daudz runāts par to, ka starptautisko mākslas pasauli noteiktos brīžos interesē kaut kādas noteiktas tēmas. Un Centrāleiropas vai Austrumeiropas mākslinieki, kuri gribētu atrast sev vietu uz starptautiskas platformas, kaut kā mēģina piesaistīties šiem tematiem. Jo tas ir būtiski, ja tu gribi, lai tevi saprot. Ziniet, man vienmēr palicis tāds iespaids, ka, ja es šajās manis rīkotajās viesu programmās parādu kādu mākslinieku, kurš strādā ar ļoti interesantu, bet ārkārtīgi lokāli fokusētu tēmu, man ir ļoti grūti to padarīt saprotamu vai parādīt kontekstu cilvēkam no starptautiskām aprindām. Vairumam cilvēku liekas ļoti nogurdinoši, ja tik daudz kas jāpaskaidro.
Bet, protams, ir daudz ungāru mākslinieku vai mākslinieku no šī reģiona, kuri nebūt tik ļoti nevēlas kļūt par starptautiska līmeņa spēlētājiem. Viņi strādā ar to, kas viņus interesē, un varbūt pat ar labiem panākumiem pārdod savus darbus vietējai publikai. Netrūkst tādu gleznotāju un tēlnieku, kuri veiksmīgi pārdod savus darbus, bet pilnīgi noteikti nebūtu interesanti no starptautiska skatpunkta. Man liekas, jautājums vienmēr ir tāds: kas ir tava auditorija? Ar ko tu gribi izveidot kontaktu vai kas ir tavs diskusijas partneris?
Kādu jūs redzat komerciālo mākslas galeriju lomu vietējās mākslas ainas sociāli ekonomiskajā tīklojumā tādās valstīs kā Ungārija un citur, kur esošais politiskais režīms cenšas iegrožot brīvu darbību?
Lai iegūtu kontroli pār procesiem, valsts samazinājusi finansējumu līdz minimumam un vairs neatbalsta neatkarīgas kultūras iniciatīvas, tāpēc bezpeļņas mākslas jomā notiek arvien mazāk un mazāk; varas struktūra nosvērusies vairāk uz komerciālo pusi. Pateicoties komerciālās mākslas ainas finansiālajai neatkarībai, tā var piedāvāt auglīgu fonu interesantiem mākslas projektiem; jautājums tikai, vai galerijām ir vēlēšanās atbalstīt konkrēto mākslinieku vai konkrēta mākslas darba tapšanu.
Vietējā mākslas scēnā parādījušies arī jauni kolekcionāri; tie ir jaunākās paaudzes cilvēki, kuri pērk laikmetīgo mākslu, un galerijām šī svaigā jaunā nauda ir liels ieguvums. Manā skatījumā Ungārijā šobrīd nav daudz galeriju, kas augstā profesionālā līmenī strādātu ar interesantiem māksliniekiem – varbūt kādas trīs vai četras.
documenta 2022: OFF-Biennale Budapest, Recetas Urbanas, Jumping in Hanoi (The Everything Bridge) with visitors, 2022. Foto: Nils Klinger
Vai šīs galerijas mēģina izvest jaunos māksliniekus starptautiskā arēnā?
Tā ir tāda interesanta situācija, jo, pateicoties pieaugošai interesei par reģiona mākslu no 60., 70. un pēdējā laikā arī 80. gadiem, komerciālās galerijas diezgan labi nopelnījušas, pārdodot šo periodu darbus, un nav veltījušas pārāk daudz uzmanības jaunākiem māksliniekiem. Tomēr es nesen runāju ar dažām no šīm galerijām, un visas izteica viedokli, ka šis ir īstais brīdis sākt koncentrēties uz jaunāku mākslinieku paaudzi un sākt virzīt viņus arī starptautiskā līmenī. Jāstrādā arī ar šiem māksliniekiem, jo ir visai maz tādu uzlecošo zvaigžņu, kuras spēj uzbūvēt savu karjeru pašu spēkiem. Šiem māksliniekiem ir vajadzīgs galeriju un, protams, kaut kādā formā arī visas mākslas ainas atbalsts. Man ir radies iespaids, ka vismaz daži no šiem galeristiem tagad sajutuši, ka viņiem jāņem iniciatīva savās rokās un jāpievēršas jaunākiem māksliniekiem. Savā ziņā tas ir tāds kā parāds, ko viņiem ir pienākums atdot; domāju, ka šobrīd sākusies zināma virzība uz šādu izpratni.
Noslēdzot mūsu sarunu: ir pilnīgi skaidrs, ka, neraugoties uz globālās nestabilitātes laikiem, kuros šobrīd dzīvojam (pandēmija, karš, budžeta ierobežojumi, enerģijas krīze, utt.) – ja tu dari savu mazo lietu, un dari to pietiekami radoši un drosmīgi, daudz ko ir iespējams iekustināt.
Tas pilnīgi noteikti ir mans moto. Cilvēki reizēm visu pārāk sarežģī; viņi domā, ka kaut ko jēgpilnu iespējams paveikt tikai tad, ja tu darbojies kādā lielā, ietekmīgā, profesionāli funkcionējošā struktūrā; tikai tad cilvēki tevi uztvers nopietni, un tā tālāk. Taču es nedomāju, ka tas ir nepieciešams, īpaši jau reģionālajā mākslas ainā, kas bieži vien atrodas grūtā situācijā. Nevar gaidīt, kamēr “lietas sāks iet uz labo pusi”, jo tāds institucionāls fons un atbalsts gluži vienkārši patlaban nav pieejams. Jāķeras pie darba un jāstrādā pašiem pie savām iniciatīvām, jo mazas pārmaiņas ir labākas nekā vispār nekādas.
Rita Kālmana
