«Kas te?» Rīgas Zooloģiskajā dārzā
Īssaruna ar dizaineru Artūru Analtu
Mūsdienu pasaules praksē agrākais zooloģisko dārzu modelis ar stingru dalījumu starp dzīvniekiem un to novērotājiem straujiem soļiem transformējas savvaļai pietuvinātās vidēs, kurās cilvēkam ir iespēja nonākt nepastarpinātā kontaktā ar dzīvnieku pasauli. Tas paredz atteikšanos no būriem, sprostiem un klasiskajām barjerām – tā vietā liekot cilvēkam justies kā savvaļā (protams, ievērojot drošības nosacījumus). Arī Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza stratēģiskais attīstības plāns (MASTERPLAN 2035) paredz iespēju iekļauties dabas daudzveidības ķēdē kā vienam no tās posmiem. Nākotnes Rīgas zooloģiskais dārzs ieplānojis tikšanos ar visdažādākajām sugām caur autentiskās kultūrvides, floras un faunas sinerģiju.
Viens no šādiem soļiem ir ekspozīcijas, kas nodrošinās emocionālās klātesamības efektu visu vecumu auditorijai un vienlaikus veicinās vides izglītības mērķu sasniegšanu efektīvākā veidā. Kā viena no pirmajām īstenota šobrīd zoodārzā skatāmā dizainera Artūra Analta izstāde “Kas te?”. Tā veidota kā īpašā maršrutā izkārtoti objekti – kastes, kas veidotas dzīvnieku dabiskajos izmēros, ļaujot ikvienam interesentam sajust to lielumu un ļaujot dzīvniekam patiesi “pietuvoties”. Kā komentē dizainers: “Man šķiet svarīgi, ka cilvēks atrodas vienā līmenī ar dzīvnieku. Ar šo kastu palīdzību tiek panākta šī vienlīdzība un dota iespēja ieraudzīt dzīvnieku patiesos apmērus. Jo daba, dzīvnieki un cilvēki – mēs visi esam vienām plaknē.”
Lūdzu, pastāsti par šī maršruta objektiem – to formu un apveidiem.
Tās ir kopumā deviņpadsmit transportēšanas tipa kastes – spilgti sarkanā krāsā. Kastes veidotas dažādu Rīgas zooloģiskajā dārzā sastopamo dzīvnieku izmēros. Lielākā no tām ir Ungārijas stepju govs izmērā (2.6 m x 0.8 m x 1.6 m), ir arī sešmetrīga pitona izmēra kaste, tāpat kastes patiesajos roņu ģimenes, tostarp tikko dzimušā roņu mazuļa, izmēros. Tāpat aplūkojama arī simboliska 1x1 cm liela kastīte, kas veltīta partulai (gliemezim). Doma ir sniegt apmeklētājiem iespēju apjaust dzīvnieku patiesos izmērus un salīdzināt tos ar cilvēka auguma apmēriem. Kastes informatīvo saturu veido anotācijas latviešu un angļu valodā, tostarp tehniskā informācija par aizsargājamo sugu. Nākotnē plānots kastu skaitu palielināt. Izstāde sākotnēji iecerēta trīs mēnešus, taču laiks rādīs.
Kāda ir ekspozīcijas pamatdoma?
Šī ir zooloģiskā dārza ekspozīcija, kas paredzēta, lai tas pildītu savu funkciju un piesaistītu cilvēkus šajā laikā, kad daudzi dodas, piemēram, uz Taizemi. Šobrīd Rīgas zoodārzs īsteno pārmaiņu programmu, kuras ietvaros tas piedzīvos pārbūvi un modernizāciju. Šis ir pirmais solis, lai zoodārzs attaisnotu savu piederību likumiski definētajai kultūras vietai. (Turklāt statistika apstiprina, ka zoodārzs ir apmeklētākā kultūrvieta Latvijā, un apmeklētāju plūsma palielinās katru gadu.)
Ekspozīcijas pamatā ir ideja norādīt uz ekosistēmas trauslumu. Ja pagājušajā gadsimtā zoodārza funkcija bija atvest un parādīt, kā izskatās, piemēram, pingvīns, tad tagad tā uzdevums ir dzīvniekus saudzēt un rūpēties par tiem, kuri izmirst. Kastu dizainā izraudzītā agresīvā sarkanā krāsa simbolizē Sarkano grāmatu. Ja nerūpēsimies par šiem dzīvniekiem – tie nonāks šajā kastē. Protams, labākajā iespējamajā scenārijā tā var būt tikai transportkaste, taču tā var būt arī cita veida kaste… Kastes ar divpusējo simboliku izmantoju kā iespēju pamodināt, kā pirmo trauksmes signālu.
Kā tika īstenots objektu tehniskais izpildījums?
Dizaina tehniskais izpildījumu zoodārzs īstenoja pašu spēkiem – savā galdniecības mini cehā. Manuprāt, lieliskā kvalitātē! Šī uzdevuma izpilde savā ziņā arī bija kā tāds zoodārza iekšējais team building, kurā bija jāsasparojas jauna, oriģināla uzdevuma izpildei, kurai darbinieki bija atvērti un entuziastiski noskaņoti.
Kas tevi pašu motivēja uzņemties šo darba uzdevumu? Esi sacījis, ka lielākā daļa tavu projektu ir tevis paša iniciatīva, nevis klienta pasūtījums.
Zooloģiskā dārza dotais uzdevums man bija patiesi interesants, jo daba man ir tuva. Es uzskatu, ka par dabu un ekosistēmas trauslumu ir jārunā.
Esmu iemācījies katrā lietā atrast kaut ko mani interesējošu un netaisīt tikai sausu maizes darbu. Man svarīgākais ir, lai rezultāts cilvēkos raisītu emocijas. Lai nonākot saskarē ar manis radīto, cilvēkā kaut kas izmainītos. Lai viņš kaut ko paņemtu sev un aizietu mazliet citādāks nekā atnācis. Pat ja tā nav fiziska iesaiste, iesaiste ir būtiska.
Kādas ir tavas paša personiskās attiecības ar Rīgas zooloģisko dārzu?
Mans bērnības zoodārza stāsts ir par to, kā mana galva iesprūda lāču voljēra. Iebāzu galvu redelēs, ausis aizķērās, – un mana mamma nevarēja mani dabūt atpakaļ.
Bērnībā man šeit patika. Tad labu laiku nebiju bijis un tagad ierodoties nešķita, ka daudz kas būtu mainījies. Vienīgi uz dzīvniekiem raugos jau ar citu izpratni.
Ja būtu dota iespēja, vai ir vēl kas tāds, ko tu vēlētos īstenot Rīgas zooloģiskajā dārzā?
Tas varētu būt pētījums. Kaut kas starp mākslu un zinātni. Nevis māksla no malas, bet integrēta sadarbībā ar zooloģisko dārzu, tā darbiniekiem - cilvēkiem, kuriem dzīvnieki patiesi rūp un kuri tos pa īstam pazīst.
Gadījumā, ja objektu maršruts tomēr kļūst par pastāvīgu zoodārza ekspozīciju, vai tas izturēs laika pārbaudi no dizaina estētikas viedokļa? Vai šis darbs liecina par kādām sava laika izstāžu veidošanas tendencēm vai tomēr veidots kā pārlaicīgs darbs?
Savos darbos cenšos atgrūst visu lieko, tos attīrīt. Tas ir grūti, taču idejas tīrība man ir ļoti būtiska. Domāju arī pēc divdesmit gadiem šīs kastes nebūs konceptuāli novecojušas. Turklāt ļoti ceru, ka daļu no tām varēsim pārkrāsot zaļas, jo dzīvnieki tiks izglābti, tie vairs nebūs nedz apdraudēti, nedz izmirstoši.
Es atradu kādu fotogrāfiju, kas uzņemta no 1963. gadā Bronksas zooloģiskajā dārzā. Tajā redzama mākslas instalācija – restes, aiz restēm spogulis, uz kura rakstīts The most dangerous animal in the world. Palasīju šim darbam veltītas publikācijas 60 gadus vecos laikrakstos un tapa skaidrs, ka tā bija sava laika ažiotāža. Šodien tas ir tikpat aktuāli, spēcīgi un tieši.
