Man riebjas filmas ar nelaimīgām beigām
Saruna ar fotogrāfi Agniju Griguli / Līdz 19. maijam “Berga Bazāra” telpās skatāma Agnijas Grigules personālizstāde “Privée”
Telpās Berga Bazāra pirmajā stāvā (iepretim Čaka ielai) atklāta Agnijas Grigules personālizstāde “Privée”– lielformāta analogo fotogrāfiju ekspozīcija, kurā dominē sievietes tēla atspoguļojums autores vizuāli kinematogrāfiskā interpretācijā.
Agnija fotografē kopš septiņu gadu vecuma. Sākotnēji viņa vienkārši uzņēma savus draugus un ģimeni, bet kādā mirklī viss kļuva daudz nopietnāk – kad apģērbu dizaina zīmola QooQoo radītāja Aļona Bauska uzaicināja Agniju nofotografēt kolekciju “Crimson Decay”. Vienlaikus Agnija vairākus gadus sadarbojās ar Arterritory.com, kur regulāri veidoja fotoreportāžas no Latvijas mākslinieku darbnīcām. Tās joprojām atrodamas mūsu portālā.
Līdztekus Agnija kļuva arī par modeli. “Tas man palīdz attīstīt spēju saprast, kā fotogrāfs mani redz. Kad pozēju, skatos, cik tuvu ir objektīvs, kāds ir leņķis, gaisma, un attiecīgi pielāgojos. Es zinu, ko fotogrāfs skatās caur kameras aci, tāpēc man ir vieglāk pozēt.”
Agnija Grigule savas personālizstādes “Privée” atklāšanā
Izpratne par fotografēšanas un pozēšanas specifiku atspoguļojās arī viņas jaunajā projektā. Izstāde “Privée” ir trešā un līdz šim vērienīgākā Agnijas Grigules izstāde. Pirms tam autores darbu bija iespēja novērtēt tādās izstādēs kā “Arterritory stāsti par māksliniekiem” (2016) un “Honeymoon High” Rīgas Fotomēnesī 2019. un 2020. gadā. “Agnijas Grigules fotogrāfiju centrā ir asociācijas saspēle ar vidi, kurā nav vietas nejaušībām. Sievietes, kuras caur savu ķermeni, skatienu un skatījumu apliecina skaistā, taču ne banālā spēka nezūdāmību. Burtiskā un pārnestā atkailinātība ir gan maiguma, gan uzdrīkstēšanās simbols, savukārt, katrs attēls ir stopkadrs jeb epizode Agnijas prāta radītā scenārijā,” uzsver “Privée” kuratore Auguste Petre. Izstāde tika rīkota sadarbībā ar fondu “Mākslai vajag telpu”.
“Privée” atklāšana “Berga Bazāra” kļuva par lielisku notikumu. Tādu daudziem šodien pietrūkst – iespējas uz brīdi atslēgties no problēmām un krīzēm. Plašajā zālē starp tumši sarkanām sienām un milzīgajām fotogrāfijām cirkulēja mākslas aprindu, modes un reklāmas industrijas pārstāvji, kā arī vienkārši Agnijas draugi un kolēģi. Viņa stāstīja, ka kopš bērnības sapņojusi tieši par šādu atklāšanu.
Mēs tikāmies ar Agniju dažas dienas vēlāk, lai uzdotu viņai jautājumus ekspresintervijai, un sākām, protams, ar pieredzi, kas gūta, strādājot kopā ne tik senos laikos, kad tādi jēdzieni kā “epidēmija” un “karš” šķita aizgājuši no mūsu ikdienas līdz ar 20. gadsimtu.
Mēs Arterritory.com atceramies tevi kā kolēģi un fotogrāfi, kas ļoti veiksmīgi veidoja fotoreportāžas no Latvijas mākslinieku darbnīcām. Vai tev palikuši atmiņā kādi īpaši pašas veidotie fotostāsti no tā laika?
Jāteic, Arterritory.com komandā es ļoti izaugu kā cilvēks – iemācījos strādāt un komunicēt ar cilvēkiem, kas man pirms tam radīja lielas problēmas. Atceros – kā pirmo mākslinieku un viņa darbnīcu man palūdza fotogrāfēt Kristianu Brekti. Atradu viņa Facebook profilu, lai sarunātu iespējamos darbnīcas fotosesijas laikus, bet sabijos, jo viņa Facebook “headerī” bija teksts “ja tu šo lasi, tava mamma nomirs”. Un tad izdomāju kādu iemeslu, lai pateiktu redakcijas komandai, ka viņš “netiekot”… Taču pēc diviem gadiem es satiku Kristianu Brekti un tomēr pabiju arī viņā darbnīcā. Patiesībā viņš ļoti jauks cilvēks. Interesanti, ka bieži vien spējam izveidot ačgārnu viedokli par mākslinieku pēc viņa radītajiem mākslas darbiem. Man šķita, ka mākslinieki nemaz nerunā… visu laiku ir kādā savā citā pasaulē. Tā tas nav. Man bija izdevība iepazīties ar lieliskiem māksliniekiem, ar kuriem joprojām uzturu kontaktu – gan no Latvijas, gan arī kaimiņvalstīm. Bet, runājot par mīļāko fotoreportāžu, viennozīmīgi – tā bija vizīte pie Ivara Heinrihsona. Man tas bija tiešām liels gods gan ar viņu parunāties, gan paviesoties darbnīcā!
Agnija Grigule. No personālizstādes “Privée”
Kā ir mainījusies tava dzīve pēdējo piecu gadu laikā? Kādi ir šī posma spilgtākie iespaidi?
2018. gadā izveidoju Gen Z reklāmas aģentūru “Honeymoon High”, tajā pašā gadā vēl ar komandu paspējam kopā ar “Rīgas Viļņiem” izdod drukātu žurnālu, ko arī sauca “Honeymoon High”. Dabūjām arī balvu par labāko žurnāla vāku 2018. gadā, kaut arī pirms tā laišanas klajā bija garas diskusijas par vāka dizainu un tā attēlu… Pēc tam vairāk darbojos digitālā un influenceru mārketinga satura sektorā. Bet 2022. gadā sapratu, ka vispār neesmu ņēmusi rokās foto kameru, kuras man ļoti pietrūka. Es fotogrāfēju tikai citiem un pārsvarā to, ko viņi vēlas. Es nebiju sen patiesi darījusi to, ko vēlos. Pārāk daudz enerģijas veltīju, apmācot kolēģus vai veidojot kampaņas, kas man pašai nemaz nepatika. Tikai daži klienti ļāva brīvu vaļu manam radošajam “lidojumam”, ko ļoti novērtēju. Sapratu, lai ietu tālāk, man kaut kas ir jāupurē, tāpēc šobrīd aģentūras darbībā ir pauze. Atgriezīšos pie tās, kad būšu nostiprinājusi gan savu rokrakstu, gan arī vārdu. Taču vienlaikus šie pēdējie pieci gadi bija mācību laiks; es bez iepriekšējas pieredzes darīju lielas lietas. Protams, daudz kļūdījos, arī dažādi tilti tika sadedzināti, taču, lai vai kā, esmu pateicīga, ka viss ir noticis. Tas man licis daudz labāk izprast, kā darbojas pasaule un kādas ir cilvēku patiesās sejas un intereses.
Atklāšanā tu runāji par savu mīlestību pret 20. gadsimta 70. gadiem. Ar ko tev piesaista šis laikmets? Tā laika gars vai tā estētika?
Tas bija tehnoloģiju un modes uzplaukuma laiks. Sievietes sāka valkāt arī bikses ne tikai svārkus zem ceļgala. Ir sajūta, ka mana iepriekšējā dzīve pagājusi Parīzē septiņdesmitajos. Bieži vien tur jūtos vairāk mājās nekā Rīgā. Viss tur šķiet tik pazīstams. Bet jā, mani izteikti saista tā laika māksla, mode, interjera dizains, mūzika.
Agnija Grigule. No personālizstādes “Privée”
Tavi attēli ir kā sastinguši filmas kadri. Ja tu uzņemtu filmu, kāds būtu tās sižets?
Man bija ideja un joprojām ir – kļūt par režisori pēc kādiem desmit, piecpadsmit gadiem. Taču es apzinos, ka mūsdienu pasaule ir piesātināta ar kustīgo attēlu, un tas lēnām “apēd” jebkāda veida fotogrāfiju. Un varbūt es tomēr izvēlēšos pieturēties pie šiem nekustīgajiem kinematogrāfiskajiem kadriem, veltot vairāk uzmanības fotogrāfiju scenārijiem. Patiesībā mans nākamais projekts saistīts tieši ar šo konceptu. Šobrīd notiekošajā izstādē ir fotogrāfija, kurā redzamās divas kailās sievietes sačukstas kinozālē. Tieši šai virzienā es lēnām kustos – neparastas darbības un naratīvi, kuros iesaistīti vairāki cilvēki.
Bet, atbildot uz jautājumu, par filmas sižetu… Tā noteikti būtu par sievieti, kuras “fasāde” ir šķietami trausla un grezna, lai arī iekšēji viņa ir ļoti spēcīga. Taču lielā pagātnes nasta viņai brīžiem neļauj tikt dzīvē uz priekšu. Es esmu neglābjama romantiķe, ļoti iespējams klātesošs būtu skaists un neparasts mīlasstāsts, taču beigas noteikti būtu laimīgas. Jo es ticu, ka tās nav beigas, ja beigās viss nav labi. Tas ir arī mans viens no iedvesmojošākajiem citātiem, kas brīžos, kad ir grūti, tomēr motivē iet uz priekšu. Man riebjas filmas ar nelaimīgām beigām.
Tavs ideālais kadrs, kas, varbūt, jau eksistē tava galvā, bet vēl nav uzņemts?
Es tagad vairāk orientēšos uz darbībās provokatīvāku fotogrāfiju un arī veidošu sižetus ar nelielu cilvēku grupu. Kādi tieši būs šie kadri, tas lai pagaidām paliek noslēpums! Bet noteikti vēlos pateikt, ka izstādes atklāšana mani ļoti iedvesmoja un ir jau ir simtiem ideju, ko vēlos realizēt vēl šogad!
