Radošā sektora izdegšana
Atklāti par izdegšanu. Diskusija.
Laikmetīgās mākslas centrs Kim? sadarbībā ar mākslas portālu Arterritory.com un kustību “Veselīga Latvija” festivāla “Ēdene” laikā Hanzas ielā 22 rīko publiskās sarunas, kas pievēršas mākslas nozares mentālajai veselībai un mākslas terapijai kā rīkam mentālās veselības veicināšanā.
Pirmā saruna notika 12. jūnijā, un tās fokusā bija radošā sektora izdegšanas aktualitāte. Kreatīvo jomu šobrīd nomāc sadrumstalota darbu plānošana, kuru ietekmē pašreizējā ekonomiskā un ģeopolitiskā realitāte, kā arī pastāvīgais spiediens būt unikālam un maksimāli produktīvam. Vienlaikus to mēdz pavadīt arī zināšanu trūkums par mentālās un fiziskās veselības pamatiem.
Diskusijā piedalījās gan veselības speciālisti, gan radošās jomas pārstāvji: mākslinieks Kaspars Groševs, mākslinieks Rolands Pēterkops (MAREUNROL’S), ainavu arhitekte Ilze Rukšāne, ģimenes ārste un LĀB prezidente Ilze Aizsliniece, psihoterapeits, bērnu un pusaudžu psihoterapijas speciālists Nils Konstantinovs, mākslas kolekcionāre, dabas un mākslas sinerģijas telpas “Dūrmuiža” līdzīpašniece, kādreizējā mākslas galerijas “Putti” īpašniece Agita Putāne. Sarunu vadīja Ainārs Ērglis, kustības “Veselīga Latvija” līdzdibinātājs.
Saruna joprojām pieejama Kim? un Veselīga Latvija YouTube kanālos, kā arī skatāma Arterritory.com mājaslapā. Piedāvājam ieskatu diskusijā.
Agita Putāne - mākslas kolekcionāre, dabas un mākslas sinerģijas telpas “Dūrmuiža” līdzīpašniece, kādreizējā mākslas galerijas “Putti” īpašniece:
“Manuprāt, aizvērt durvis vajag brīdī, kad izdegšana tikai sākas. Kad vēl jūties labi un ir mīļas atmiņas, nenovedot sevi līdz slimībai, kad nepieciešama medicīniskā palīdzību.” (..)
“Pirms tam domāju, jā - man patīk daba. Staigāju pa meža takām, pa pļavām, gar dīķiem, bet… īsti tādā veidā dabai es neko nedevu, tikai ņēmu, priecājoties, ka tā dod man enerģiju. Dzīvojot laukos, sapratu, ka negribu no dabas tikai ņemt, gribu ar to būt kopā. Nevis sadzīvot, bet kļūt par dabas daļu.” (..)
“Tikai vides nomaiņa, manā gadījumā, nebūtu līdzējusi. Bija jāaizver tās durvis un jāiet darīt pavisam ko citu. Arī mecenātisms ir viena no tādām lietām - tu palīdzi māksliniekam, un tā ir laba sajūta.” (..)
“Atceros, savulaik klausījos kādu lekciju par naudu - ja tev ir nauda, tad noteikti dalies ar to. Dalies, cik vien spēj, neturi to pie sevis, jo, ja nedalīsies, tā būs jātērē savām vajadzībām, piemēram, savām slimībām. Naudu vajag tērēt un dot, un nauda prasa, lai to kādam iedotu. Sajūta palīdzot otram ir vienreizēja, un, patiesībā, nevar pateikt nē!” (..)
“Taču nekad nevajag prasīt vairāk kā nepieciešams, jo tādējādi tu vienmēr to “par daudz” daļu zaudēsi.” (..)
“Sponsorēt nenozīmē lūgt kaut ko pretim, piemēram brīvbiļetes, mākslas darbus utt.” (..)
“Mecenātisms ir laba lieta, par ko vajadzētu runāt ar visiem uzņēmējiem. Ja vēlaties izārstēties no izdegšanas - dalieties ar naudu un dodiet mākslai, bērniem, slimnīcām, dzīvnieku patversmēm. Par to vajag runāt un stāstīt.” (..)
Ilze Rukšāne - ainavu arhitekte:
“Mans iemesls izdegšanai bija hroniski konstanta nespēja pateikt “nē”. Glābt pasauli ir labi, bet ir jābūt zināmām robežām.” (..)
“Tā ir milzīga saņemšanās - atlaist kontroli, un lielākais pārsteigums bija, ka pasaule spēj funkcionēt arī bez tevis, tā, izrādās, nesabrūk, un visa atbildība nav tava! Un visi apkārtējie ir saprotoši.” (..)
“Liels solis ir spēja pieņemt to, ka mainās darbaspējas un arī disciplīna - tagad brīvdienas ir tikai man, birojā arī pa naktīm vairs projektus un konkursus netaisām. Un arī šajā gadījumā izrādās, ka pasaule nesabrūk.” (..)
“Man ir svarīgi būt dabā, atvēlēt laiku sev un klusums - braucu uz laukiem un šobrīd piektdienas esmu atvēlējusi tikai sev. Un, darot it kā mazāk, es varu izdarīt vairāk.” (..)
“Mums jābūt vērīgiem un apzinātiem - kad esam apzināti, tad pamanām un saprotam, ka pasaulē viss ir vienots un tā nav statiska.” (..)
“Ir grūti būt lūdzēja lomā un pārkāpt tam pāri, īpaši māksliniekiem. Esmu pamanījusi, ka vēlme dot pretim ir lielāka tad, kad no manis vismazāk prasa, tādā veidā sponsori iegūst daudz vairāk.” (..)
“Arī savai meitai teicu - ja tu darīsi to, ko mīli, nebūsi bagāta, bet tu izdzīvosi un būsi laimīga, darot to, ko vēlies. Līdzko pasakām kaut kam “nē”, pasakām “jā” jaunām iespējām.” (..)
“Ir akūta rezidenču nepieciešamība, to esamība un kvantitāte, kas būtu pieejamas gan Rīgā, gan starptautiskā mērogā, tādējādi mazinātos milzīgā konkurence. Ir jāiedod tas sirdsmiers, ko VKKF mums nevar iedot.” (..)
Ilze Aizsliniece - ģimenes ārste un LĀB prezidente:
“Izdegšana pašreiz ir ļoti populārs un moderns vārds. Izdegšana ir atzīta par psiholoģisku un emocionālu stāvokli, kas saistīts ar profesionālo darbību, tā tikai ieviesta kā veselības stāvoklis jau 10. Starptautisko slimību klasifikācijā, bet 11. Starptautisko slimību klasifikācijā izdegšana jau tiek uzskatīta par pilnvērtīgu diagnozi, kas paredz, ka gadījumā, ja tā tiek konstatēta, tad citās valstīs (Latvijā pagaidām vēl nē) varu pieprasīt pacientam rehabilitāciju, atbilstošu palīdzību un psihologa atbalstu.” (..)
“Izdegšana ir tieši saistīta ar cilvēka profesionālo darbību, tā netiek saistīta ar viņa dzīves veidu, tā ir nodefinēta un tai ir raksturīgi 3 parametri - cilvēkam vairs nav prieka par padarīto, rodas cinisms par darbu, darba pienākumiem, nevēlēšanās piedalīties darāmajā un viņa produktivitāte ievērojami samazinās.” (..)
“Radīšanai un mākslai ir ļoti svarīga mākslinieka spēja atrasties “cīņas un lidojuma” stāvoklī. Organismā šajā brīdī augstā koncentrācijā ir adrenalīns, noradrenalīns un kortizols, kurus bieži sauc arī par stresa hormoniem. Taču cilvēka ķermenis fizioloģiski nav spējīgs visu laiku lidot, turklāt dažādiem cilvēkiem spējas atrasties šajā lidojuma/cīņas agregātstāvoklī ir atšķirīgas. Interesanti ir tas, ka šajā stāvoklī cilvēks neslimo. Tas tika atklāts jau vairāk kā pirms 90 gadiem, ka, izdaloties stresa hormoniem - adrenalīnam, noradrenalīnam un daļēji kortizolam, tiek bloķētas visas imūnās sistēmas šūnas, un nav laika slimot - mums jāglezno, jārada izstāde, projekts. Bet to nevar darīt bezgalīgi un ir arī jāredz jēga. Šajā gadījumā viens cits neirotransmiters - glutamāts jeb iekšējā ekstātiskā prieka neirotrnasmiters - izstrādājas, piemēram tad, ja tavi uzdevumi ir grūti un tu dari kaut ko jaunu. Tiklīdz jādara viens un tas pats un iestājas rutīna, neizstrādājas glutamāts, tu vairs nevari būt tik radošs un sevi iepriecinošs. Ja mentālo darbu mēģinām padarīt dažādāku, tad mums ir iespējas ilgāk neizdegt.” (..)
“Tīri medicīniski, kad mēs atbalstām otru cilvēku un gūstam no viņa atzinību, mūsu organisms izstrādā dopamīnu, kas ir laimes hormons. Tā koncentrācija arī palielinās , lietojot kokaīnu. Palīdzi otram un nebūs jāšņauc - tāds vienkāršs, triviāls ieteikums.” (..)
“Lai izdegšana tomēr nenotiktu, ir svarīgi, neatkarīgi no profesijas, būvēt savu izturību pret to. Ir divas metodes, kuras var izmantot - fiziskā aktivitāte, īpaši atbilstoša fiziskā slodze ikdienā, kā arī ir svarīgi veicināt savu apzinātību un izpratni par notiekošo.” (..)
“Apzinātība un sevis izpratne cilvēkam var tikt veicināta caur radošu darbu un caur citu cilvēku mākslu, mūziku, deju. Ejot uz mākslas izstādi vai klausoties kādu koncertu, sākot izprast, kā mākslas darbs rodas, mums veidojas cita perspektīva, pieredze, emocionāls pārdzīvojums, kas atšķiras no ikdienā pieredzētā. Te es redzu milzīgu iespēju, tādu kā tiltu starp mākslas radošajiem pārstāvjiem un citu profesiju pārstāvjiem, apzinoties, cik ļoti esam viens otram vajadzīgi, lai neizdegtu.” (..)
“Darbs dabā un dārzā dziedina cilvēku un tam ir arī pavisam vienkāršs skaidrojums - ir pierādīts, ka zemē dzīvojošā ycobacteria vaccea saskarsmē ar mūsu ādu (bez dārza cimdiem) stimulē mūsu organismā GABA un arī serotonīna izstrādāšanos. Tādēļ cilvēkiem lielākoties tā patīk darboties dārzā, un viņi ir laimīgi - tā ir bioķīmija. Daba ir mūsu mājas. Augi ir mūsu draugi. Ir jābūt ar tiem kontaktā.” (..)
“Jebkurā darbā ir ielikta zināma deva enerģijas, kas turpina tur dzīvot, savukārt, nauda pēc būtības ir enerģijas apmaiņas ekvivalents. Ja nenotiek ekvivalenta enerģijas apmaiņa, tad nerodas arī prieks.” (..)
“Cilvēks nav vientuļa sala, viņš nespēj būt priecīgs viens pats.” (..)
“Jaunajiem māksliniekiem ir vērtīgi mācīt komunikācijas un uzņēmējdarbības prasmes, tādējādi palīdzot mainīt savas sajūtas par sadarbības veidošanu ar dažādiem sabiedrības pārstāvjiem, arī kā mācēt sarēķināt naudu.” (..)
Nils Konstantinovs - psihoterapeits, bērnu un pusaudžu psihoterapijas speciālists:
“Gribētu sākt no marksisma pozīcijas (lai gan neesmu marksists) - ja domājam par izdegšanu, tur ir kāda līdzība un saikne ar to, ko Markss rakstīja par kapitālismu - te cilvēki šķietami pelna aizvien vairāk un dzīvo labāk, bet jūtas aizvien sliktāk.” (..)
“Ir sajūta, ka māksliniekam zūd tiešā saikne ar savu darbu, jēga. Māksla tiek rūpnieciskota, parādās un vairojas birokrātiski pastarpinājumi, projektu pieteikumi, darbs attālinās no mākslinieka paša.” (..)
“Pols Gudmens reiz runājis par to, ka sabiedrībā mēs veidojam “dīlus”, un kapitālisma gadījumā - pretēji strādāt vairāk un pelnīt vairāk - viņš pieļāvis arī otra veida modeli - strādāt mazāk, bet tad, kad ir iedvesma, taču saņemot mazāk vai nesaņemot nekādus sociālos labumus un garantijas. Mūsdienās tas nedaudz mainās, jo visiem ir jābūt kaut kādai sociālajai nodrošinātībai. Kāds tad ir tas radošās personas statuss, kur ir tas “dīls”? Tas var arī nebūt iespējams.” (..)
“Ja izdegšana ir diagnoze un kārtējās dzīves jomas medikalizācija (kas arī ir zināms trends), neesmu drošs, ka psihologu un mediķu iesaiste būtu vislabākais risinājums. Svarīga ir kopiena, mentorings un vecāku, pieredzējušāku cilvēku padomi. Mūsu sabiedrībā šis posms sāk iztrūkt. Atbildes jāmeklē pie tiem, kas paši šīm situācijām izgājuši cauri.” (..)
“Māksla ir līdzīga psihoterapijai. Es to redzu kā viena veida praksi. Tas ir veids, kā mēs izzinām sevi. Mākslas pieredze vienmēr kaut ko pasaka par mani, tas kaut ko izmaina manī.” (..)
“Ir noticis lielais pavērsiens - jaunā paaudze ir ļoti centrēta uz sevi. Kaut kādā brīdī bija ļoti svarīgi (piemēram, pēckara pasaulē), ka viss bija vērsts uz izdzīvošanu un prom no sevis. Bet no psihes viedokļa tā nav visveselīgākā stratēģija - jo mēs vairāk domāsim par to, kā jūtamies, jo ātrāk sapratīsim, ka jūtamies tā ne pārāk. Kā milzīgu medicīnisku jaunievedumu esam ieviesuši apzinātības praksi, kas, patiesībā, nāk no ļoti senām reliģiskām praksēm, kuru ideja ir uzmanības fokusu vērst ārpus sevis, uz mērķi, uz kaut ko, kas ir lielāks par mani. Kamēr būšu fokusējies tikai uz sevi, nekad pa īstam nejutīšos labi un apmierināts.” (..)
“Izdegšana nekad nav tikai kaut kas, kas notiek cilvēkā iekšā. 80 procenti problēmu ir tieši apkārtējā vidē. Jāmaina arī tā.” (..)
“Traģēdija ir tajā, kas skolu gaiteņos redzams pie sienām, kur, maksimums. atrodams prezidenta portrets. Skolās nav mākslas darbu, nav dizaina, nav krāsu… Domāju arī par to, kā māksla pazūd no publiskās vides.” (..)
Rolands Pēterkops - mākslinieks, MAREUNROL’S modes dizaineru apvienības dibinātājs un dizainers, viens no mūzikas un kultūras raidījuma “Tīrkultūra” veidotājiem:
“Izdegšanas cēlonis ir mūsu ekovide. Domājot par to, kāpēc lietas nenotiek šajā sabiedrībā… Mūsu savstarpējā neizpratne... Mans izdegšanas pamats ir nepārtraukta vēlme aptvert plašu spektru - dizainu, vizuālo komunikāciju, atrast savu valodu caur mākslu… Kaut kādā brīdī tas viss atduras pret birokrātisko stulbumu, vairs neko negribas darīt un nolaižas rokas.” (..)
“Ir jābūt cilvēciskākiem. Reizēm tā dedzināšana notiek tādēļ, ka jūti, ka komunikācijā trūkst izpratnes par niansēm, radošajās nozarēs iztrūkst cilvēciskās izpratnes. Ir sajūta, ka vide tiek nepārtraukti degradēta.” (..)
“Reizēm lokālajā vidē pietrūkst tās naivās cerības, ka tiešām kaut kas varētu kādā brīdī mainīties.” (..)
“Salīdzinot ar kino industriju, redzi, ka ne jau režisori ir tie, kas būvē nozari, bet tieši producenti - cilvēki, kas prot un iet runāt ar mecenātiem. Redzot, kas notiek mākslas nozarē, man ir aizdomas, ka iztrūkst spēcīgais komunikatīvais gals, kas spēj pozicionēt šo nozari cieņpilnāk un padarīt novērtētu.” (..)
“Ir traki, ja izcili mākslinieki veido izstādes mākslas muzejā ar budžetu tuvu nullei. Bet tā tas ir.” (..)
“Radošie spēj izgaismot kādu svarīgu posmu jebkurā cilvēkā, situācijā, un gribētos, lai sabiedrība to novērtētu.” (..)
Kaspars Groševs - mākslinieks, mākslas galerijas 427 vadītājs:
“Tuvojoties galerijas 427 desmit gadu jubilejai, sapratu, ka man situācija, kur visu laiku nākas cīnīties ar kaut kādam problēmām un apstākļu sakritībām (pašu vai ārēju spēku izraisītām), ir apnikusi. Bija sajūta, ka ir apnicis tas vāveres ritenis, kurā mēs visi esam ielekuši, kāds nu kuru motīvu vadīts. Tā varētu raksturot arī visu šo ekosistēmu.” (..)
“Manā gadījumā - man vienmēr ir bijusi klātesoša tāda stulba ideja - ja kaut kas nenotiek Rīgā vai Latvijā, tad man varbūt jāmēģina to izdarīt. Līdzīgā veidā tapa arī mākslas telpa 427.” (..)
“Bet visam pa vidu ir tik daudz soļi, kas jāizdara - projekti, atskaites, problēmas, vēl paralēli, piemirsu pieminēt, ka esmu arī mākslinieks un mēģinu tos savus mākslas darbus turpināt ražot.” (..)
“Kad visa ir daudz par daudz, man palīdz iespēja aizbēgt kaut kur prom no Rīgas, apskatīties mākslu un parunāt ar cilvēkiem kaut kur citur. Tā vietējā ekosistēma ir tomēr tik maza, visi cits citu pazīst, visiem jau zināmi tie iekšējie procesi un kopējā sajūta. Man nav nekādu risinājumu, vien sajūta, ka ir jāturpina darīt.” (..)
“Ja mani ieceltu par kultūras ministru, es emigrētu (smejas).” (..)
“Zināms šarms nabadzībā arī ir, jo, man šķiet, bieži vien tieši pārtikušajās valstīs ir garlaicīgāka mākslas aina. Nīderlandē, Skandināvijā - arī tur mākslinieki nav īsti priecīgi. Viņi gan, no otras puses, tik ļoti neiespringst par triviālajām ikdienas lietām.” (..)
“Naudu, protams, vajadzētu vairāk, bet balansā - lai nav arī par daudz.” (..)
“Mecenātismā svarīga ir savstarpēja abu pušu izpratne, ko ir grūti izveidot caur izstādēm un atklāšanām. Tikko saproti, ka mākslinieks vai - no otras puses - mecenāts ir tieši tāds pats cilvēks kā tu, tā attiecības uzreiz mainās. Svarīga ir sabiedrības augšana, lai visi kopā arvien vairāk saprot, ka kultūra ir tas svarīgākais valsts attīstības un veidošanas faktors.” (..)
“Tāda vienkārša lieta kā palīdzēšana izdarīt kādu mazu un konkrētu lietu būtiskā brīdī, ir tikpat spēcīgs žests kā liels mecenātisma atbalsts. Ļoti novērtēju komūnu un savstarpējo komunikāciju.” (..)
“Kim? ir ļoti labas idejas par darbnīcu telpām un rezidenču programmām, kas, savukārt, varētu piesaistīt arī ārzemju kuratorus un viesus, kas te varētu ieklīst un potenciāli radīt kādu turpinājumu. Izstādes, pieredžu apmaiņa, mākslas darbi, performances. Māksla palīdz, ir jādara, jāturpina.” (..)
Ainārs Ērglis - biedrības “Veselīga Latvija” valdes loceklis:
“Zinām, ja kādam palīdzam, tad mūsos pašos automātiski notiek kāds brīnums.” (..)
“Know thyself formula vēl nekad nav bijusi tik aktuāla kā tagad - cilvēki kategoriski atsakās sevi pazīt. Jājautā, vai mēs vispār protam sevi saprast.” (..)
“Ja dodam no sirds, arī mums tiek dots. Mēs visi esam labi.” (..)
“Mākslinieks nevar neradīt, tā tieksme ir nemitīga. Radošajās profesijās vienmēr ir bijusi cīņa. Eiropas civilizācijā vienmēr ir bijis pieņemts, ka valsts, kas sevi uzskata par pietiekami attīstītu, kultūru un mākslu finansē.” (..)
“Birokratizācija un institucionalizācija, projektu štancēšana izdedzina visus, kas tos rada.” (..)
“Manuprāt, gan Arterritory.com, gan Kim?, gan arī Veselīga Latvija savulaik radīti tieši ar mērķi, lai 2050. gadā Latvija būtu laimīgākā pasaules valsts. Ideālistisks plāns, bet viegli realizējams, ja vien mēs spētu iemācīties sarunāties un cienīt cits citu.” (..)
