10 objekti no izstades “Gleizds, šķēres, papīrīt’s”
…kurus izvēlas izstādes kuratori Anna Volkova un Vladimirs Svetlovs
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā līdz 30. martam skatāma izstāde “Gleizds, šķēres, papīrīt’s”. Tā veltīta fotogrāfa Jāņa Gleizda (1924–2010) radošo eksperimentu attiecībām ar sava laika zinātniskajiem pētījumiem ķirurģijā – savijot vienotā stāstā tādas tēmas kā nespēja un padomju erotika, medicīniski transformēta ķermeņa estētika un sabiedrības pirmie soļi pretim citādā akceptēšanai.
Izstādē atklājas fotogrāfa Jāņa Gleizda darbība 20. gadsimta 70. un 80. gados, īpaši izceļot mākslinieka un Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskā institūta mediķu ilgstošo sadarbību. Laikā, kad oficiālajai mākslas telpai bija jāpakļaujas padomju valsts diktātam, “mākslās neskolotais” institūta fotolaborants Gleizds un savos eksperimentos visnotaļ radošie mediķi izstrādāja estētiskos principus, lai ar inovatīviem tehnoloģiskajiem risinājumiem ļautu erotiskajai fantāzijai piešķirt padomju pilsoņa ideoliģizētajam ķermenim gaismas auras ieskautas dzimumpazīmes.
Padomju sabiedrībā, kas cilvēkus ar “invaliditāti” izstūma ārpus redzamības zonas, gadījums ar latgaliešu jaunekli Glezidu, kas atbrauca uz Rīgu pēc protēzēm un kļuva par slavenību, bija izņēmums. 24 gadu vecumā zaudējis abas plaukstas, viņš nonāk Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskajā institūtā kā pacients. Taču pēc operācijas, kas sniedz viņam iespēju apgūt fotogrāfa amatu, iekārtojas tur darbā par fotolaborantu, nostrādājot institūtā 40 gadus. Līdztekus pamatdarbam viņš ir kaislīgs fotoamatieru kluba “Rīga” biedrs, un viņa fotomāksla izpelnās daudzu starptautisku konkursu balvas. Šādus panākumus nodrošina Gleizda savdabīgā fotomontāžas metode, kas dzima mijiedarbībā ar viņa novērotajiem eksperimentiem traumatoloģijas un ortopēdijas institūta operaciju zālē. Atskats uz Gleizda daiļradi uzrāda pārmaiņas, kādas piedzīvojusi Latvijas sabiedrība savā attieksmē pret ķermeni un seksualitāti, arvien lielāku vērību pievēršot dabiskā un mākslīgā attiecībām.
Izstādes kuratori ir Anna Volkova un Vladimirs Svetlovs. Mēs vienojāmies ar viņiem, ka abi izvēlēsies 10 objektus no visas daudzveidīgās un daudzslāņainās izstādes, lai atspoguļot tās tēmas un formātus. Un pastāstīs par tiem savstarpējā sarunā.
1.
Līva Rutmane. Izstādes “Gleizds, šķēres, papīrīt’s” panno. Tekstila apdruka, apakškrekls, sintapons, audums, diegi. Kolāžai izmantots 1953.g. Jāņa Gleizda pašportrets ar draugu
Izstādē – tintes izdruka
Vladimirs Svetlovs: Šī ir Līvas Rutmanes kolāža, kas vienlaikus ir izstādes identitātes attēls. Viņa to radīja no Jāņa Gleizda bildes, kur viņš fotografēja savu draugu. Droši vien kādam oficiālam portretam, bet paštaisītā studijā.
Anna Volkova: Mēs varam minēt, ka tā ir tā dēvētā “istabiņa pie kurtuves” Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Gleizdam ir atļauts tur dzīvot, tas ir 1953. gads. Viņš fotografē savu draugu un liek viņam “radziņus” – ar savām jaunajām rokām. Tās viņam uztaisīja pēc nelaimes gadījuma, lai viņš varētu izmantot speciāli izgatavotus instrumentus. Un šeit viņš ir laimīgs, jautrs, viņš ir gatavs jaunajai dzīvei. Par nelaimi viņam liedza mācīties Latvijas Mākslas akademijā, tika paziņots, ka “invalīdus mēs nepieņemam”. Un Gleizds kā jau cilvēks ar invaliditāti iet mācīties speciālā apmācības kombinātā un dabū ceturtās pakāpes fotogrāfa specialitāti.
V.S: Tas ir pēckara laiks. Sabiedrībā ir daudz cilvēku ar invaliditāti. Un eksistē speciālas programmas, kas palīdz viņiem atgriezties darba dzīvē. Bet tie, kas nevar strādāt, tika izolēti speciālās iestādēs.
A.V.: Vispār invaliditāte toreizējā sabiedrībā ir stigma. Padomju Savienībā invalīdi tiek izstumti no sabiedrības. Viņi nav sabiedriskās dzīves dalībnieki, bet Gleizdam izdodas kļūt par slavenību. Un tas tiešam ir izņēmums.
2.
Fragments no kinožurnāla "Māksla" Nr. 4, 1969. Rīgas kinostudija. Režisors: Ansis Epners. Operatore: Rūta Urbaste. Video fragmenta ilgums 31 s. Valoda: latviešu. Pievienotie subtitri latviski un angliski. Latvijas nacionālais arhīvs: LNA KFFDA F8 2 2426
(kinožurnālu var apskatīties sekojot Latvijas nacionālā arhīva saitei “Redzi, dzirdi Latviju!” vietnē https://www.redzidzirdilatviju.lv/lv/search/162552?q=Gleizds )
A.V.: Tas ir fragments no kinožurnāla “Māksla”, kas bija veltīts māksliniekiem. Gleizds te ir kā viens no viņiem – aizkadrā stāstot, ka “es neesmu ārsts, kaut gan šeit strādāju. Mana operācija ir uz foto lentes”. Viņš atrodas operāciju zālē, kur fotografē Viktora Kalnbērza operāciju, kurš 1969. gadā taisa mammoplastiku. Tātad plastiskā operācija. Jau 1963. gadā Kalnbērzs ir piedalījies šai tēmai veltītajā kongresā Vašingtonā. Un kas ir interesants šajā kadrā? Mēs redzam Gleizdu, kas fotografē. Mēs redzam Kalnbērzu, un mēs redzam vēl trešo personu. Tā ir Inese Jaunzeme. Viņa bija pirmā olimpiskā Latvijas čempione šķēpa mešanā. Tātad sanāk, ka šinī operācijas zālē stāv trīs tā laika zvaigznes.
V.S: Var vēl piebilst, ka tas arī bija pirmais kino žurnāls “Māksla”, ko ir veidojis, režisējis Ansis Epners. Epneram tas bija ļoti nopietns, atbildīgs darbs. Viņš eksperimentēja ar plato kinofilmu formātu, ka arī kombinēja melnbaltus un krāsainus attēlus, kas atbilst šai eksperimenta gaisotnei.
3.
Jānis Gleizds. No sērijas “Operāciju zāle”. Rīga, 1975. Izstādē – lielformāta tintes izdrukas no digitalizētiem 35 mm filmu diapozitīviem. Oriģinālu glabātājs: Latgales Fotogrāfu biedrība
V.S: Jānis Gleizds kļuva slavens ar savām melnbaltajām fotogrāfijām, kurām pateicoties viņš ieguvis visas balvas un uzvaras konkursos. Un visās izstādēs viņš piedalījās ar melnbaltajām fotogrāfijām. Tikai pēc viņa nāves atklājas milzīgs arhīvs ar krāsainiem diapozitīviem. Un izrādās, daudzus savus sižetus viņš sākumā fotografēja uz krāsu filmas, lai pēc tam kopētu melnbaltas bildes un tālāk jau kombinētu šos melnbaltus attēlus. Bet vairāki sižeti un attēli sākumā bija krāsaini.
A.V.: Par mākslu tika uzskatīta tikai melnbaltā fotogrāfija, tāpēc viss, kas bijis bildēts uz diapozitīviem, tika pārveidots melnbaltā. Šīs izstādes sakarā izlēmām, kā izmantosim tomēr arī krāsainus attēlus. Jo mūsdienās krāsaina fotogrāfija mēdz būt arī mākslas fotogrāfija. (Smejas).
V.S.: Bet ar ko ir izcils šis kadrs? Tam piemīt labs dokumentālais gars, tas nav inscenējums, tas nav kaut kāds samākslots attēls, tā ir darba situācija. Tas ir tas, ko Jānis vēro ikdienā. Tas ir viņa darbs, viņš strādā kā fotogrāfs Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā, viņš dokumentē operācijas, ilustrē zinātniskus darbus. Un tā ir vide, kur viņš atrodas un strādā katru dienu.
A.V.: Interesanti, ka brīdī, kad Jānis Gleizds pats nokļūst slimnīcā, piemēram, Stradiņos, viņš turpina fotografēt ārstus un māsiņas kā pacients. Mediķu foto viņam ir arī hobijs, viņš fotografē ne tikai darba apstākļos.
4.
Jānis Gleizda kolažēts darba materiāls ar retušu. Rīga, 20. gs. otrā puse. Lielformāta fotofilmas pozitīvs, līmlente. Latgales Fotogrāfu biedrības krājums. Foto: Vladimirs Svetlovs
A.V.: Kad Gleizdu neuzņēma Latvijas Mākslas akadēmijā, viņš sāk strādāt laboratorijā un 1962. gadā iestājas fotoklubā “Rīga” – uzreiz pēc tā atklāšanas. Viņš pats pakāpeniski izstrādā savu metodi. Jānis Gleizds visu apgūst pašmācības ceļā. Mums ir versija, ka griešanas un attēla manipulēšanas apsēstību savā darbā viņš pārņēmis no ķirurgiem.
V.S: Šeit mēs redzam vienu no Jāņa Gleizda kolāžām. Tas ir darba materiāls, un kolāža ir nepabeigta, bet šis attēls ļoti labi ilustrē metodi, kā viņš strādā: kopē attēlus, montē klāt, piezīmē klāt, retušē un atkal taisa nākamo kopiju… un tā līdz gala attēlam. Īpaši pārsteidz, ka šis attēls ir ļoti līdzīgs Greisas Džonsas fotogrāfijai, kuru radīja franču fotogrāfs Žans Pols Guts. Gleizds, dzīvojot Padomju Savienībā, praktiski atrodoties aiz dzelzs aizkara, izmanto līdzīgus paņēmienus kā viņa ārzemju kolēģi, sirreālistiski mainot ķermeņa proporcijas, pagarinot kājas, stiepjot tās, mainot ķermeni. Sanāk, ka Jānis Gleidzs dara to pašu, ko ārsti – veido jauno ķermeni un jauna ķermeņa estētiku.
A.V.: Šis kadrs ir pozitīvs. Uz lielformāta filmas šeit ir salīmēta viena un tā pati meitene – reālajā un spoguļattēlā. Turklāt viņai ir izmainītas proporcijas.
5.
Jāņa Gleizda atlasītu kontaktkopiju klade "Mākoņi". Fotogrāfs: Jānis Gleizds. Rīga, 20. gs. otrā puse. Kartons, papīrs, metāls, sudraba želatīna autora kontaktkopijas. Latgales Fotogrāfu biedrības krājums
A.V.: Gleizds komponē vienu attēlu no vairākiem. Viņš pats veido savdabīgu “donoru banku”. Līdzīgi ķirurgiem. Foto viņš grupē pēc attiecīgās tematikas, piemēram – “mākoņi”, un ielīmē kontaktu kopijas attiecīgajā kladē. Kladīte “Plikņi” – aktiem, kladīte “Putni, lidmašīnas un citi, kas lido”. Un brīdī, kad viņam ir jāveido kompozīcija, kur redzamas debesis ar putnu, viņš savā arhīvā atrod vajadzīgos mākoņus. Pēc numuriņa meklē īsto negatīvu savā skapītī.
V.S: Kā saka Jāņa Gleizda darbu kolekcionārs un Latgales Fotogrāfu biedrības vadītājs Igors Pličs – Jānis Gleizds izmantoja fotošopu pirms tas bija izgudrots.
6.
Jānis Gleizds. Fotogrāfiju sērija “Spārni”. Rīga, 20. gs. otrā puse. Sudraba želatīna autorkopijas, darba materiāls. Latgales Fotogrāfu biedrības krājums
A.V.: Padomju apstākļiem raksturīgais ierobežotais materiālu klāsts mudināja Jāni Gleizdu arvien jaunās un jaunās kombinācijās apvienot dažādus elementus un iedzīvināt fotouzņēmumos paradīzes dārzus, kur balts palags transformējās par fotomodeles spārniem. Balta palaga tēls ievada kinožurnālu, kas filmēts operācijas telpā – dakteris Viktors Kalnbērzs iztaisno palagu un apsedz pacienti. Tas caurvij izstādi – līdz pat šiem studijā fotografētiem “lidojuma mēģinājumiem”. Izstādes arhitekte Līva Kreislere izvēlējās balto kokvilnas audeklu arī ka vienu no ekspozīcijas noformējuma zīmīgākajiem materiāliem.
7.
Jānis Gleizds. No fotogrāfiju sērijas “Optimisti”. Rīga, 80.gadi. Sudraba želatīna autorkopija.
Latgales Fotogrāfu biedrības krājums
A.V.: Šī ir sudraba želatīna kopija, ko Gleizds radījis, izmantojot speciālu punktu gaismu, kas izceļ filmiņas graudu. Tā ir interesanta ar to, ka var pamanīt, ka bijis vēl viens personāžs, kuru Gleizds fināla kopijā ir aizretušējis. Aiz vīrieša, kas sēž pa vidu ratos, stāvēja sieviete, un viņu Gleizds ir retušējis ar zīmuli.
V.S: Ar vienu attēlu Gleizds varēja darboties vairākus gadus, to uzlabojot un mainot. Viņam bija dažādas tehnikas, kā tas tika realizēts – punktu gaismā vai sadalot pa toņiem un izmantojot izohelijas tehniku.
A.V.: Ir dīvaini, ka viņš kopē bildi fināla formāta izmērā un izmanto punkta gaismu. Tas nozīmē, ka viņš nevar apstāties. Turpina retušēt, nespēj pateikt – viss. Nē. Vienmēr atrod kaut ko, ko varētu pielabot vai izmainīt. Un vēl šīs sērijas kontekstā interesants fakts – Latvijas Nacionālajā katalogā tā iekļuva ar nosaukumu “Invalīdu sports”, un mēs nevarējām saprast, kāpēc pašam Gleizdam šī sērija saucas “Optimisti”. Un šie ir “Optimisti numurs 4”. Tātad viņam bija arī “Optimisti numurs 1”, “Optimisti numurs 2”... Izrādījās, ka 1984. gadā Latvijā tika dibināts pirmais sporta klubs cilvēkiem ar invaliditāti – “Optimisti”. Kluba pasākumi iemūžināti filmā “Meklējot līdzsvaru”. Filmēšanas grupa aicināja Gleizdu piebiedroties, un viņš labprāt un ļoti daudz fotografēja tieši filmēšanas laukumā, kur vienmēr ir laba gaisma, kuru viņš izmantojis. Bet ārpus kluba pasākumiem cilvēkus ar invaliditāti Gleizds nefotografēja. Viņš neuzskata savu vai citu cilvēku invaliditāti par kritēriju kopienas veidošanai.
V.S: Un cilvēkus ar invaliditāti viņš iemūžina uzvaras vai sacensības mirklī, kad viņi ir maksimāli enerģiski un azarta pilni. Tāpat viņš fotografē arī motociklistus un motobraucējus, lai demonstrētu spēku, kas atklājas caur kaut kādiem mehāniskiem ķermeņa “pagarinājumiem”; caur ierīcēm, ko viņi izmanto, lai pilnveidotos vai apgūtu jaunas spējas.
8.
Jānis Gleizds. Meitene un motociklisti. Rīga, 20. gs. otrā puse. Divu krāsu diapozitīvu "sendvičs" autora noformējumā. Latgales Fotogrāfu biedrības krājums
A.V.: Šis kadrs ir sava veida izņēmums, ko mēs atradām Gleizda arhīvā Preiļos. Latgales Fotogrāfu biedrības krājumā glabājas viņa slaidi, un šis ir divu slaidu apvienojums. Divslāņu attēls, kur uz viena slāņa ir motociklisti, bet uz otra meitene, kas peld zeltainos ūdeņos. Kāpēc šis attēls ir svarīgs? Strādājot ar viņa arhīvu, pamanījām, ka Gleizda motociklisti pārvietojas kaut kādā sapņainā telpā pa paradīzes kalniem. Un viņa meitenes pastaigājas fantastiskās ainavās. Likās, ka gan motociklisti, gan meitenes nāk no kopējas pasaules. Bet kāpēc tad viņi nesatiekas? Jo viņi “dzīvo līdzās”. Un vienā brīdī, strādājot pie grāmatas “Gleizda metode”, kas tika laista klajā pirms izstādes, es pat piedāvāju Vladimiram pašiem samontēt meitenes un motociklistus. Mēs domājām par to, ka varbūt apvienot šos divus tematus, ko Gleizds nosaucis par saviem mīļākajiem žanriem. Taču atradām šo sendviču – divslāņu slaidu, kuru viņš pats ir radījis. Viņš pats mēģināja tos apvienot. Bet fināla kopiju mēs neatradām. Droši vien tādas nemaz nebija, jo, piemēram, gatavojot darbus konkursiem, viņam bija jāiekļaujas konkrētā žanrā.
V.S.: Un šis eksperiments beidzās izmēģinājuma fāzē.
A.V.: Izstādē mēs iekļāvām šo te maziņo slaidu – starp diviem loga stikliem, un logs mums ir aizkrāsots ar balto krāsu – tāpat kā tolaik darīja slimnīcās. Starp citu, redzējām, ka šo metodi izmanto joprojām. Tā, vienkārši aizkrāsojot logus, varēja iegūt ārstu kabinetos nepieciešamo privātumu.
V.S: Jo bieži vien slimnīcās tika iekārtotas nepiemērotās telpās – bijušajās muižās vai kur citur. Vietās, kas sākotnēji nebija radītas kā slimnīcas telpas.
9.
Jānis Gleizds. Darba materiāls. Rīga, 20. gs. 2. puse. Sudraba želatīna autorkopijas ar piezīmēm. Latgales Fotogrāfu biedrības krājums
V.S: Jānis Gleizds viens no pirmajiem Padomju Savienībā sāk uzņemt aktus. Viņš jau 50. gados cenšas “leģitimizēt” šo žanru, sūtot akta fotogrāfijas uz vietējiem un starptautiskiem konkursiem un saņemot par tiem apbalvojumus. Erotisku fotogrāfiju vairs neuztver kā pornogrāfisku. Tā kļūst par oficiālo fotoklubu mākslas žanru, ar kuru var nodarboties arī citi fotogrāfi. Interesanti, ka agrīnos Jāņa Gleizda attēlos modeles slēpa sejas, atklājot tikai savu ķermeni. Šī situācija mainījās tikai 20. gadsimta 80. un 90. gados, kad modeles kļuva brīvākas un atklāti rādīja arī sejas.
Fotogrāfijas vēstures pētnieks Pēteris Korsaks Gleizdu dēvē par akta žanra aizsācēju Padomju Latvijā.
A.V.: Mēs zinām, ka pirmā viņu modele bija sievas krustmeita. Jāņa Gleizda sieva pierunāja savu krustmeitu fotografēties. Bet joprojām dažas viņa modeles strīdas par to, kura tieši attēlota konkrētajā attēlā, jo Gleizds ir tik daudz retušējis un pielāgojis, un, kas svarīgi, izmantojis vienas un tās pašas pozas, ka bieži vien nevar pateikt, kura no viņām redzama.
V.S: Un tas kļuva arī par tādu atpazīstamu Jāņa Gleizda stilu: viņš veidoja ļoti romantiskus, ar gaismas atspīdumu pārpildītus spīdumu attēlus. Sieviete viņa fotogrāfijās izstaro gaismu. Kā paradīzē.
A.V.: Manuprāt, jāpievērš uzmanība arī tam, ka viņš izmaina ķermeni: pielabo vēderiņu, krūtis, plecus. Viņš tiecas pēc ideāla, ko pats ir izdomājis.
Viņš daudz fotografē studijā uz krāsainiem slaidiem, apgaismojot meitenes no vienas puses ar sarkanu gaismu, no otras puses ar zilu gaismu, lai pēc tam kopēšanas procesā vieglāk iegūtu vajadzīgo kontrastu melnbaltā attēlā. Viņš to dara arī tāpēc, lai būtu vienkāršāk iemontēt tēlu ainavā – teju visi viņa “hiti”, visi slaveni attēli, ko mēs zinām, ir pilnībā konstruēti.
10.
Jānis Gleizds. No fotogrāfiju sērijas “Pozas” 1992. gada grāmatai “Pozas. Mīlas rotaļas un seksa tehnikas paņēmieni attēlos” ko izdod ka otro daļu Jāņa Zālīša grāmatai “Laulības dzīves erotizācija un seksterapija”. Izstādē – video animācija no digitalizēta 35 mm fotofilmas krāsaina diapozitīva. Pēcapstrādes speciālists: Al Lapkovsky. Oriģināla glabātājs: Latgales Fotogrāfu biedrība
A.V.: Mainās laiki. Agrāk meitenes slēpa sejas, bet 90. gados meitenes fotografējās jau atklāti. Modele, kura piedalījās sesijā Jāņa Zālīša grāmatai “Pozas”, pēc tam sniedz intervijas un lepojas ar šo savas biogrāfijas faktu. Tai laikā ar šādu foto sesiju viņa varēja nopelnīt laba “Žiguļa” summu.
V.S: Fotogrāfijas tapa Jāņa Zālīša grāmatai “Laulības dzīves erotizācija un seksterapija”, kas izdota 1992. gadā. Tā bija jau otrā Jāņa Zalīša sadarbība ar Jāni Gleizdu. Pirmā grāmata iznāca 1982. gadā ar nosaukumu “Mīlestības vārdā” un ilustrēta ar Jāņa Gleizda fotogrāfijam, radītām viņā klasiskajā melnbaltajā tehnikā. Grāmata tika izdota 99 000 eksemplāru tirāžā un ļoti ātri izpārdota – tā bija pirmā seksuāli izglītojoša grāmata.
Pats Jānis Zālītis bija gan seksopatalogs, gan hipnoterapeits, gan onkologs. Viņu interesēja arī māksla un radošais process. Viņš salīdzināja radīšanas procesu ar hipnotisko stāvokli un centās izprast, kā dzimst mākslinieka idejas, kā rodas mākslas darbs. Viņš intervēja māksliniekus un eksperimentēja ar hipnozi, kuras seansos Jānis Zālītis mēģina pierādīt, ka jebkurš cilvēks var nodarboties ar mākslu. Viņš var spēlēt teātri hipnozes stāvoklī. Viņš var gleznot. Katrā cilvēkā ir radošais potenciāls. To tikai sevī jāatrod un jāatklāj.
Gleizda fotogrāfijas ne tikai ilustrēja grāmatu “Mīlestības vārdā”, bet arī tikai izvietotas onkoloģijas slimnieku rehabilitācijas klubā “Panaceja”. Zālītis kolekcionēja Jāņa Gleizda fotogrāfijas.
Titulbilde: Izstādes instalācijas foto. Anna Volkova, Vladimirs Svetlovs
