Rīgā jauna galerija
Foto: Pauls Rietums
Māksliniece Liene Pavlovska stāsta par galeriju “Daļa laika”, kuras uzmanības centrā būs telpas mākslas prakses, laikmetīgs zīmējums un ilustrācija.
6. februārī Rīgā, Tallinas ielā 94, tika atvērta jauna galerija “Daļa laika”. Tā ir mākslinieku Lienes un Oskara Pavlovsku iniciatīva, kuras pamatā ir interese par radošu attiecību tīklošanos (no angļu valodas: kinship) un mākslas, dizaina un arhitektūras praktiskas pētniecības procesiem.
“Domājot un izjautājot mākslinieka karjeru kā riskantu izvēli, iespēju riskēt, radošu nepieciešamību, drosmīgu izvēli, privilēģiju un neatlaidību, tapis galerijas nosaukums. Cik daļās laiku šķelt? Mākslas darba daļās; mammas un tēta darba daļās; peļņas daļās; draudzības laika daļās; nekā nedarīšanas laika daļās; zināšanu daļās; ballīšu laika daļās; jaunu pieredžu daļās, un vēl citās daļās. Laiks ir ekonomiska apmaiņa, investīcija, pretošanās rīks vai dāvana?” – tā savu koncepciju apraksta galerijas iniciatori. Izstāde “Daļa laika” ir galerijas “Daļa laika” pirmā izstāde, un tajā mākslinieki Liene un Oskars Pavlovski par laiku un tā daļām kopā domāt aicinājuši mākslinieces un māksliniekus Eviju Pintāni, Janu Ribkinu, Loti Vilmu Vītiņu, Oskaru Veilandu, Paulu Rietumu un Zigmundu Lapsu.
Nākamajā dienā pēc atklāšanas Liene Pavlovska savā Facebook kontā publicēja fotogrāfiju, kurā redzams, kā viņa tīra galeriju, to komentējot šādi: “Kopš 15 gadu vecuma esmu tīrījusi arhīvus, kafejnīcas, birojus, bārus Rīgā un greznus dzīvokļus Amsterdamā. Tik priecīga turpmāk tīrīt mūsu galeriju.”
Mēs apsveicam galerijas iniciatorus ar atklāšanu un publicējam Lienes atbildes uz mūsu jautājumiem par galerijas koncepciju un tās nākotnes plāniem.
Vai Rīgai ir nepieciešama vēl viena galerija? Cik labvēlīga ir mūsu pilsēta jaunu mākslas galeriju atvēršanai, īpaši runājot par artist-run vietu?
Mūsu abu – Lienes un Oskara Pavlovsku – radošās intereses saistītas ar telpas mākslas praksēm, laikmetīgo zīmējumu un ilustrāciju, ar uzsvaru uz mākslas procesu un māksliniecisko pētījumu – gan satura, gan formas kontekstā. Mūs saista starpstāvokļi starp mākslu, dizainu, funkciju, saturu, formu, procesu un darba rezultātu, un šī interese, kā arī vēlme būt starp radoši radniecīgi domājošiem māksliniekiem ir virzījusi ieceri veidot galeriju. Artist-run vieta, mūsuprāt, nozīmē atvērtu un izjautājošu mākslas procesa un darba hierarhiju, kā arī fokusu uz domu biedru grupas veidošanu, kas arī ir viens no galerijas fiziskās telpas nepieciešamības iemesliem.
Evija Pintāne, “The Wake-up Call””, 2025 
Jana Ribkina, 2025
2025. gadā galerija sadarbosies ar māksliniekiem, dizaineriem un arhitektiem, kuri strādā ar telpas mākslas un laikmetīgā zīmējuma vizuālo valodu. Vai varat pastāstīt vairāk par šo virzienu un tā izvēles iemesliem?
Spriedze starp būšanu vizuālās mākslas jomā vai dizaina jomā, mums šķiet aizraujoša un vērtīga. Mūs interesē telpas mākslas ķermeniskā un stāstošā daba un zīmējums kā noslēgts, bet tajā pašā laikā daudzslāņains stāstītājs. Var teikt, ka galerijas intereses apkopo divus dažādus mērogus, kur telpas māksla tiecas iekļaut skatītāju, savukārt zīmējums – sniegt iespēju ieskatīties mākslinieka stāstījumā, nosacīti, no ārpuses uz iekšu. Šīs spriedzes starp iluzoriem pretnostatījumiem lieliski raksturo arī mūsu sociāli politiskās intereses, kas saistītas ar feminisma praktizēšanu un mums apkārtesošās fiziskās un intelektuālās telpas nosacījumu izjautāšanu. Mūs interesē, kā par sev būtisko runāt ar telpas mākslas un zīmējuma valodu, un vēl būtiskāk – kādā veidā par to runāt?
Galerijas intereses tiešā veidā atspoguļo mūsu abu mākslinieciskās prakses intereses. Es šobrīd sevi raksturoju kā vizuālo mākslinieci, paralēli esmu ieguvusi izglītību un strādāju kā scenogrāfe un interjera arhitekte. Mana māksla izjautā telpu kā atmiņas nesēju, mani interesē, kā būvētā vide rada un iemājo pagātnes nospiedumus un nākotnes scenārijus, gan pavisam personiskā, gan plašākā sfērā. Oskars ir zīmētājs, kura darbi bieži vien ir uz patīkami kutinošas robežas starp profesionālo vizuālo mākslu un popkultūru. Oskaru patiesi interesē darba forma, un tās meklējumi prevelē saturam. Mēs savā radošajā praksē esam vairākos starpslāņos un starpstāvokļos, un galerija savā ziņā, cita starpā ir arī pētījums – kā šajos starpstāvokļos būt, ko no tiem mācīties, kā tajos augt, kā apvienot šķietami nesavienojamus vizuālus virzienus un mākslas vērotāju auditorijas.
Lote Vilma Vītiņa, “Režģis un sauleszaķi”, 2025
Galerijas nosaukums “Daļa laika” ir kļuvis arī par pirmās izstādes tēmu. Kāpēc jums ir svarīgs laika dalīšanas un tā fragmentārisma koncepts?
Galerijas un izstādes nosaukumu “Daļa laika” var uztvert gan kā praktisku apzīmējumu, gan kā metaforu. Daļa laika kā darba organizācija, kā metaforisks esības raksturojums, kā notikums vai situācija. Daļa laika kā tieša atsauce uz dažādu mākslas un dizaina izpausmju iemājošanu vienās telpās.
Pirmajā izstādē, iespējams, dēļ mūsu ļoti atklātajām e-pastu sarakstēm, izstādītie darbi pārsvarā radīti, domājot par “mākslas darbu” kā procesu un mākslinieka būšanu, starp vai kopā ar citiem pienākumiem un nepieciešamībām.
Mēs ar Oskaru jau no salīdzinoši agra vecuma strādājām algotu darbu ne tikai, lai nopelnītu saviem papildu izdevumiem, bet lai nodrošinātu savas pamatvajadzības, un riskēt nodoties mākslai pilnā slodzē ļoti ilgi nevarējām sanākties. Protams, savā ziņā tas ir arī drosmes jautājums, tomēr, mūsuprāt, drosmei un apstākļu radītajām finansiālajām iespējām un sociālajiem resursiem (zināšanas, kontaktu tīklojums) šeit ir liela sakarība. Arī mākslinieces vēlas drošas mājas – ar iespēju apmaksāt rēķinus, iespēju aiziet pie zobārsta vai iziet vakariņās. Un arī mākslinieki sapņo par ğimeni, un šīs vēlmes, mūsuprāt, nekādi nesamazina mākslinieces redzējuma kvalitāti. Tagad, kad drīz jau ieslīdēsim savos četrdesmit, jūtamies, ka esam nodrošinājuši bāzes pamatu sev zem kājām, un varam atļauties šim riskam – abi divi strādāt mākslas praksei reizē.
Šajā ziņā neesam īpašā situācijā, reti kurš mākslinieks var baudīt finansiālu un sociāla tīklojuma atbalstu, uzsākot un vēlāk – uzturot karjeru. Tajā pašā laikā, aplūkojot lokālo mākslas scēnu – šī starta punkta nevienlīdzība tajā ir spilgti redzama, bet par to, šķiet, runā ļoti maz un bieži šī sakarība ir šķietami neredzama. Mēs negribam par šo sūkstīties, kā arī tas nav īpašs lokālais fenomens – tā tas ir gandrīz visur. Tomēr uzskatām, ka ir būtiski meklēt veidus, kā profesionālo mākslas vidi padarīt iekļaujošāku balsīm, kas nāk no dažādām vidēm. Ar galerijas aktivitāšu palīdzību vēlamies aktualizēt arī šo, praktisko, mākslas darbu radīšanas pusi un noņemt kaunpilno stigmu no gluži dabiskas nepieciešamības – strādāt, lai izdzīvotu. Mēs plānojam eksperimentēt ar finansiālām stratēģijām, kas kalpotu kā papildus scenāriji, domājot par būšanu tieši profesionālā mākslas vidē. Mūs interesē, kā radīt situācijas, kas ļauj mākslu atbalstīt plašākam interesentu lokam. Par naudu ir jārunā, un ne tikai no uzņēmēju un turīgu cilvēku perspektīvas.
Oskars Veilands, “Domātājs”, 2025
Kā izvēlējāties māksliniekus, kuru darbi tiek izstādīti šajā pirmajā ekspozīcijā?
Galerijas pirmajai izstādei “Daļa laika” jaundarbus veidoja mākslinieces un mākslinieki Evija Pintāne, Jana Ribkina, Lote Vilma Vītiņa, Oskars Veilands, Pauls Rietums un Zigmunds Lapsa. Pirmā izstāde ir veltīta zīmējumam, plašā izpratnē. Kad domājām par māksliniekiem, ar kuriem vēlamies sadarboties, primāri domājām par radošajām praksēm, kas mums šķiet aizraujošas, un māksliniekiem, kuru darbus publiski gribētu redzēt vairāk, kā arī māksliniekiem, kuru prakses iekļauj vai papildina vairākas jomas. Izstādē redzamo darbu autori ir mākslinieki, kā arī arhitekts, dzejniece, grafikas dizainers, pasniedzējs, scenogrāfe, ilustratore, tetovētāja. Darbi ir kā “logi”, kas ļauj ieskatīties iesaistīto mākslinieku radošajā praksē un tās veidošanā – ļoti personiskā veidā. Esam priecīgi, ka visi uzrunātie mākslinieki piekrita sadarbībai, īpaši izstādei radot personiskus, sirsnīgus un paškritiskus darbus.
Zigmunds Lapsa, 2025
Kāda būs nākamā izstāde galerijā?
Arī nākamā galerijas izstāde būs saistīta ar zīmējumu kā mākslinieciskās izteiksmes valodu. To veidos Nathanaël Roman – Viļņā rezidējošs īru mākslinieks, kurš strādā ar pseidonīmu Pipe & Pallet. Mākslinieks eksperimentē ar dažādām zīmēšanas tehnikām, animāciju, skaņu un eklektiskiem, kustīgiem objektiem. Galerijas telpās viņš veidos izstādi “Zari, kas skūpstās”, iedvesmojoties no dabas fenomena, kur koki, kas atrodas tiešā tuvumā viens otram, izaug tiktāl, līdz to zari fiziski saskaras, un, galu galā, nodilst pietiekami daudz to ārējā mizas slāņa, lai divi mīkstie zaru centri varētu apvienoties un augt kopā vienā. Šāds romantisks dabas žests tiks izmantots, lai pārdomātu, kā veidojas cilvēku attiecības, stiprinās saites un kā divi var saaugt, ja tiek nodrošināti pareizie dabas apstākļi, kā arī – cik tas viss ir trausli. Arī šīs sadarbības kontekstā mēs esam nevis kuratori, bet mākslinieki. Ar Nathanaël iepazināmies zīnu festivālā “Sābrs” Rīgā, 2023. gadā, un tad, vairākkārtīgi nejauši satiekoties citos zīnu un mazo izdevēju festivālos, pamanījām, ka viņa darbi kļūst arvien aizraujošāki, un mūs interesē, ko viņš paveiktu ar zīmējumu un ar galerijas telpu.
Pauls Rietums, “Guļamistaba”, 2025 
