Lielās mākslas sacīkstes ir klāt
Saruna par Latvijas Mākslas gada balvu
Sestdien, 18. aprīlī Valmierā notiks Latvijas Mākslas gada balvas pasniegšanas ceremonija, kuras laikā kļūs zināmi arī pirmo laureātu vārdi. Būs īstenota sen briedināta ideja, ka Latvijas mākslā ir nepieciešams valstisks apbalvojums, līdzīgs Lielajai mūzikas balvai vai Spēlmaņu nakts apbalvojumiem teātrī. Nominācijas deviņās kategorijās tika izziņotas jau 12. janvārī. Oficiāli paziņots arī viens laureāts – balvu par mūža ieguldījumu saņems mākslas zinātniece un kuratore Irēna Bužinska. Tomēr, kamēr vēl mākslas aprindu domas nav aizņemtas ar uzvarētāju apsveikšanu, apspriešanu un varbūt pat apšaubīšanu, mums bija iespēja pārrunāt vispārīgākus jautājumus par balvas piešķiršanas mērķiem, kārtību un pretendentu atlases gaitu. Sarunā piedalījās Iveta Gabaliņa, foto māksliniece un kuratore, balvas rīkotāju pārstāve, Raivis Alksnis, kurators un žūrijas dalībnieks, kā arī Kristaps Epners, mākslinieks un vairākkārtējs Purvīša balvas nominants.
Vilnis Vējš: Iveta un Raivi, jūs abi esat iesaistīti Latvijas Mākslas gada balvas procesā. Biju domājis piesaistīt Kristapu kā “skatienu no malas”, jo viņam ir liela pieredze dažādās “balvās”, turklāt dažādos statusos. Bet negaidīti izrādījās, ka ir kāda līdzība starp pēdējo pasniegto Latvijas Mākslinieku savienības balvu 2005. gadā un tagad gaidāmo pirmo, kas iedibināta kā valstisks novērtējums. Lūdzu, Kristap, pastāsti sīkāk, kāda ir šī sakritība?
Kristaps Epners: Pateicoties uzaicinājumam uz šo sarunu, es iegāju beidzot LMGB mājaslapā, apskatījos video rullīšus. Izrādījās, Inese (Baranovska) atceras vairāk, nekā es atceros, visu biju aizmirsis. Tagad, kad uzzināju, ka jaunā balva tiks pasniegta stadionā, es sev teicu – paga, paga! Un tam par godu es ieskatījos pats savā mapītē.
Iveta Gabaliņa: Kristap, tas, ka šogad balvu pasniegs stadionā, ir tieša atsauce uz tavu dizaina ceremonijas koncepciju toreiz!
Vilnis Vējš: Lūk, tātad šobrīd mēs paši varam ielūgties notikumā, kas noticis pirms divdesmit gadiem!
Kristaps Epners
Kristaps Epners: Divdesmit diviem – 2005. gadā pasniedz balvas par 2004. gadu. Tolaik Mākslinieku savienības balvas pasniegšanu organizēja Sandra Krastiņa, viņa aicināja mani sadarboties apbalvošanas ceremonijas veidošanā, un man bija tā ideja par sacensību… Es pat teicu, ka vajadzētu uzbūvēt kārtīgu boksa ringu – Rīgas mākslas telpā, kas bija nupat kā izremontēta. Pat ne izremontēta, vienkārši izrakta. To, ka ceremoniju komentēja īsts sporta komentētājs (Gunārs Jakobsons), es pat biju aizmirsis. Īsts rings nebija, bet bija tāda platforma, kas imitēja. Es atceros, ka Helēna Demakova kā ministre bija nenormāli nikna par tādu salīdzinājumu. Bet koncepcija bija vairāk kā līdzība par rungu ar diviem galiem – mākslu, ko ir supergrūti salīdzināt, pretēji, teiksim, simt metru skrējienam, kurā tas, kurš pirmais pārvar finiša līniju, ir uzvarētājs.
Vilnis Vējš: Mani interesē, vai šogad, nebūdams tieši iesaistīts, tu sekoji līdzi šim sacensību procesam?
Kristaps Epners: Ļoti attālināti sekoju. Manīju, ka apkārtējos burbuļos bija kaut kāda ņurdoņa. Vairākās sarunās dzirdēju, ka ir daudzas nominācijas un nez, kā tās spēs piepildīt… Bet nu – diskusijām punkts ir pielikts, vienkārši jāpamēģina šogad, un tad jau redzēs, kā būs nākamgad. Kā eksperiments man tas liekas OK. Par tām daudzajām nominācijām – kaut kādos kuluāros jau domas brieda, kā kontrasts “Purvīša gadsimtam”, kad tika apbalvots mākslinieks – viens un vienīgs. Ka kuratori vispār izslēgti no vērtēšanas – tās laikam bija skaļākās balsis.
Vilnis Vējš: Kuratoriem tāda profesija – būt skaļiem un neapmierinātiem.
Kristaps Epners: Bet pamata dilemma jau paliek tā pati – vai tad tie četri, kas paliek “uz soliņa” gariem deguniem, ir sliktāki par vienīgo uzvarētāju.
Vilnis Vējš: Es gribu pievērsties Ivetai. Atgādināšu lasītājiem, ka balvas iniciators bija Kultūras ministrija, arī nomināciju sarakstu bija sastādījusi KM Vizuālās mākslas padome. Bet procesa organizēšanai tika rīkots konkurss, kurā uzvarēja radošā apvienība Collective WW, kurā apvienojās labi pazīstami nozares profesionāļi – producente Kitija Vasiļjeva, mūsu sarunā klātesošā foto māksliniece un kuratore Iveta Gabaliņa un, vismaz sākotnēji, arī modes mākslinieks Fjodors Podgornijs. Viņi ķērās klāt ar milzīgu entuziasmu, varu apliecināt! Bet jautājums – vai jūs paredzējāt, ka darba būs tik daudz?
Iveta Gabaliņa. Foto: Kristīne Madjare
Iveta Gabaliņa: Kā jau vienmēr, kad lec iekšā nezināmajā – dīķi vai okeānā… Protams, ka bija pārsteigumi, bet nevarētu teikt, ka kardināli. Ļoti daudz ko varbūt vairāk sapratām par nozari. Pārsteigums patiesībā bija, cik tā ir ļoti plaša. Mēs tiešām nebijām iepriekš paredzējuši, cik ārkārtīgi daudz notikumu būs jāiekļauj vērtēšanas sarakstā. Arī žūrijai noteikti bija pārsteigums, pirmo reizi ieraugot pirmā ceturkšņa notikumu tabulu. Un saprotot, ka uzdevums ir praktiski neaptverams. No otras puses, es šo balvu redzu kā izteikti kultūrpolitikas rīku. Protams, ja mēs aizejam tādos ētiskos, filozofiskos apsvērumos par sacensību, tas viss paliek mazliet absurdi, jo, kā jau Kristaps teica, vērtēšana ir ļoti subjektīva. Bet, no otras puses, uz balvu ir jāskatās daudz plašākā, tieši nozares kontekstā – ko mēs ar to varam izdarīt un kādi ir galvenie mērķi. Tos mēs kā organizētāji definējām divus – palīdzēt nozarei kļūt redzamākai publiski. Un otrs – varbūt arī ieraudzīt un kartēt visu lauku, jo mums patiešām nav neviena drukātā izdevuma, kas regulāri veiktu tādu apskatu. Nav nekādas hronikas. Protams, ka balva ir ambivalenta, viņa ietver pretrunas. Kaut vai šo neiespējamību septiņiem cilvēkiem izvērtēt pilnīgi visas norises Latvijā… Bet nu tad ir jāskatās, ko balva var izdarīt, kāds ir ieguvums pret šiem varbūt sarežģītajiem jautājumiem.
Vilnis Vējš: Raivim man, patiesībā, tas pats jautājums – turklāt ņemot vērā, ka būt žūrijā tu pieteicies pats?
Raivis Alksnis: Pieteicos palīdzēt, apzinoties, ka ņemu pauzi profesionālajā darbībā vismaz uz gadu. Es sapratu, ka ir jādod atpakaļ sabiedrībai un jāizmanto manas zināšanas un izpratne par to lauku, kurā iepriekš biju strādājis. Jo jau pirms balvas nodibināšanas es ļoti aktīvi apmeklēju izstādes, un likās, ka šis vienkārši būtu profesionāls turpinājums manam ikdienas ritmam. Protams, neviens neapzinājās, kāds ir izstāžu un projektu apjoms, jo tas nekad nekur netiek uzskaitīts un mēs pirmajā ceturksnī nevarējām apzināties, ka tie būs, piemēram, 120 vai 140 projekti. Jo saraksts katru nedēļu tikai papildinās. Tas nozīmē, izstādes ir nepārtraukti, kā tāds ritenis.
Vilnis Vējš: Bet saki, lūdzu, vai ir kādas domas, kas, teiksim, gada laikā ir mainījušās? Varbūt kaut ko, ne tikai apskatāmo izstāžu skaitu, vajadzētu žūrijas darbā koriģēt?
Raivis Alksnis: Es laikam ar to balvu esmu saaudzis kopā. Tādā ziņā, ka adaptējies, lai tā nebūtu tikai piespiedu darbs vai pienākums. Es to akumulēju savā ikdienā. Es jau pirms tam peldēju šajā vidē kā zivs ūdenī, un tagad...
Vilnis Vējš: Peldi kā haizivs?
Raivis Alksnis. Foto: Kristīne Madjare
Raivis Alksnis: Jā, jā. Vairāk cilvēku ir gatavi ar mani parunāties, pastāstīt par saviem darbiem un idejām, kļuvuši atvērtāki. Komunikācija noteikti ir ieguvums, jā. Arī profesionāli man šis gads daudz ir devis – mācījis ieklausīties, iedziļināties.
Vilnis Vējš: Kristap, tu esi izlasījis nominantu sarakstu burtiski vakar. Cik daudz no tajā minētā tu esi redzējis?
Kristaps Epners: Droši vien kādus 30 procentus.
Vilnis Vējš: Tas jau ir daudz!
Kristaps Epners: Varbūt lielais notikumu skaits ir uzslava mūsu kultūrtelpai? Labi, varbūt man ir mazliet negodīgs stāvoklis tādai mērīšanai – es divus gadus darbojos Kultūrkapitāl fonda ekspertu komisijā. Tādēļ piespiedu sevi biežāk iet uz izstādēm, lai redzētu, kā ir realizēts tas, kam piešķirti līdzekļi. Ne tik daudz, lai pārbaudītu, kā lai aizstāvētu māksliniekus – jo es labi apzinos, ka, piemēram, KKF padomē esmu vienīgais, kas tos ir redzējis. Ja nebūtu šī pienākuma, es varbūt būtu slinkāks.
Vilnis Vējš: Kā jums šķiet – vai sevi attaisno princips, ka sacīkstēs ar Mākslas gada balvu piedalās pilnīgi visi? Arī tie, kas nekādi nav izteikuši vēlēšanos pretendēt uz balvu? Tikt vērtēti šādā salīdzinošā manierē?
Iveta Gabaliņa: Mēs domājām par šo jautājumu. Ir arī tādi modeļi, kur pretendentiem īpaši jāpiesakās, kā Dizaina balvai. Ja nemaldos, arī Mākslinieku savienības balvai pirms vairāk nekā divdesmit gadiem nominanti tika izvirzīti. Organizācijas izvirzīja savus projektus un tad žūrija vērtēja. Bet šajās praksēs ir savi plusi un mīnusi. Pirmajā gadījumā – tie, kas neuzzina, vai ir kautrīgāki, nepiesakās. Otrajā variantā var būt interešu konflikts, kas, no malas vērtējot, neparādās. Modelim, ko mēs izmantojam, mīnuss ir, ka jāiet cauri ļoti ļoti daudziem projektiem. Mēs tomēr atlasē centāmies pievienot arī kādu digitālu, vizuālu materiālu, lai, kaut vai ieejot mājaslapā, priekšstats tomēr rodas. Nezinu, cik daudz žūrija, piemēram, Raivis to izmantoja, bet mēs gājām to ceļu, ka centāmies kartēt diezgan plašu lauku. Mēs arī aicinājām mums sūtīt informāciju, un daudzas organizācijas to izmantoja. Mums viens no uzstādījumiem bija aptvert vispār, kas notiek
Raivis Alksnis: Man kā žūrijas loceklim bija interesanti, ka bija arī pasākumu rīkotāji, kas nesūtīja nekādu informāciju par saviem notikumiem. Tad man likās – ar ko gan viņi tad nodarbojas savā nodabā? Kam viņi to dara?
Vilnis Vējš: Varbūt nevēlas tikt salīdzināti? Lai gan man arī, protams, ir sajūta, ka uz kaut ko tādu kā balva var pretendēt mākslinieki, personas, kam ir kaut kādi palīgspēki, kas spēj vismaz izsūtīt ielūgumus un attēlus. Savukārt, ja to nav, tad nebūtu ko brīnīties, ka balvu nedabū.
Kristaps Epners: Vilni, es esmu atsaucīgs šim formātam, jo, lai gan man arī ir sajūta, ka “iesaukums” ir par plašu, ka varbūt ir iesaukti arī tādi, kas to nemaz nevēlas – lai gan tas būtu jautājums, – var būt, ka tā vajag. Lai paši vērtētāji un organizatori sajustu atgriezenisko saiti, vai tas darbojas, vai kaut kas jāpamaina. Mani arī mulsina šis plašums ilgtermiņā, vai nebūs sadrumstalošanās, jo kategorijas jau arī ir ļoti dažādas.
Vilnis Vējš: Mani vairāk mulsina viltus solījums, ko šāda pieeja dod māksliniekiem – ka pietiek ar to vien, ka jūs esat. Ka kāds jūs atradīs, saskaitīs, uzslavēs un iecels saulītē. Mēs, kas mākslas vidē uzkavējušies ilgāku laiku, labi zinām, ka tā nebūs – neviens no Berlīnes vai Ņujorkas nebrauks jūs novērtēt, ja vien nedarīsiet visu iespējamo un neiespējamo, lai tas notiktu. Vienalga, vai dzīvojat provincē vai Rīgā, vai jebkur pasaulē.
Kristaps Epners: Iedomājies, vai tas var notikt, piemēram, Vācijā, ar viņu mākslinieku skaitu.
Raivis Alksnis: Par to gan man liels prieks, ka mēs, septiņi žūrijas locekļi, ļoti kvalitatīvi darījām šo darbu. Bijām Tallinā, Daugavpilī, Liepājā… Mums bija savstarpēja sarakste, kur mēs dalījāmies, kurš uz kurieni dosies nedēļas nogalē, ar ģimeni vai pats par sevi. Ka viņš var apskatīt un sadokumentēt. Protams, mēs pēc iesūtītajiem materiāliem arī skatījāmies, vai tas mums varētu noderēt. Piemēram, ja tā būs studentu izstāde Talsos, tad diez vai mēs aizbrauksim. Gan jau ka mums pietiks ar dokumentāciju, lai spriestu.
Vilnis Vējš: Bet, ja šajā hipotētiskajā izstādē būtu kāds, kas “pavelk” uz gada debiju, būtu gan dīvaini, ja jūs nebūtu redzējuši dzīvē.
Raivis Alksnis: Jā, tādēļ tiem no studentu vecuma es jau sekoju līdzi. No akadēmijas studentu vecuma mēs jau sekojām līdzi visiem projektiem. Lielākā vai mazākā skaitā braukājot, es uzskatu, ka mēs ļoti profesionāli to lauku noklājām.
Vilnis Vējš: Vai es pareizi saprotu, ka tos darbus, kas ir nominēti, ir redzējis vairāk nekā viens žūrijas loceklis?
Raivis Alksnis: Jā, noteikti. Protams, ka mums bija diskusijas – par katra mākslinieka darbību pēdējos gados, cik veiksmīgi tieši pēdējā gada laikā viņš licis par sevi manīt. Mēs jau žūrijā bijām ļoti dažādi. Katram bija savas stiprās puses, lai varētu viens otru papildināt. Es, piemēram, jūtos diezgan kompetents par nesen studijas beigušajiem, jauno paaudzi, ko es varu pārstāvēt.
Vilnis Vējš: Iveta, vai no rīkotāju puses arī bija kāda uzraudzība pār žūrijas darbu? Ja tu teiksi, ka pilnīgi paļāvāties, neticēšu. Dzīvē ir jāatgādina, jāpārjautā un jāmudina… reizēm pat jādraud!
Iveta Gabaliņa: Centāmies, cik nu varējām, pievaldīt mēli un neizteikt savas domas. Mēs tiešām neiejaucāmies žūrijas darbā. Protams, atgādinājām, ka ir jāpilda tabulas, nodrošinājām sēdes un visu pārējo.
Vilnis Vējš: Labi, tagad mazliet vispārīgi. Es zinu, ka jaunā balva nekā neturpina Purvīša balvas līniju, tomēr tas ir noticis fakts: viena ir beigusies, bet otra – nupat sākusies. Kristap, vai tu esi priecīgs, ka biji divreiz nominēts Purvīša balvai, vai tev labāk patiktu jaunajā formātā?
Kristaps Epners: Grūti saglabāt politkorekto koridoru… solis pa labi – būs slikti, pa kreisi – arī. Kā māksliniekam nav atšķirības. Ir dažas līdzības un nelīdzības. Galvenā atšķirība ir, ka nav gala izstādes. Kas gan, īpaši pēdējos gados, tika kritizēta tā iemesla dēļ, ka nominētie darbi, kas lielākoties bija izstādes, tika pārnestas uz vienu kopēju muzeja zāli un kļuva par vienas – grupas izstādes sastāvdaļām. Nu, un adaptējoties jaunajiem apstākļiem, darbus bija jātransformē. Tie vairs nebija tādi kā bija oriģinālajā vidē. Un īsta risinājuma nebija, bet labi, ka tāda izstāde bija. Kā medus pods, uz kuru ierodas tie cilvēki, kas patērē mākslu. Vienkārši arī neprofesionāļi, jo pašreiz man mazliet tāda priekšnojauta, ka mēs tā kā apvelkam tādu lielu, lielu loku ap mākslas burbuli. Kurā iekšā esam mēs – mazie burbulīši. No ārpuses tas var būt mazāk pamanāms, taču galarezultātā skaidrs, ka kaut kur presē parādīsies uzvarētājs, bet piedzīvojums patērētājam izpaliek. No mākslinieka viedokļa, ja mēs paliekam tajā profesionālajā burbulī iekšā, protams, nav lielas atšķirības. Ka esi izvirzīts starp pieciem, starp četriem, pieciem, sešiem kolēģiem un, kā ir, tā nu tā salīdzināmies.
Vilnis Vējš: Iveta, tavs komentārs? Jo, daudzuprāt, tā tiešām ir problēma.
Iveta Gabaliņa: Varbūt, ka plašāku atbildi es varēšu sniegt kaut kad retrospektīvi – gada beigās, nākamgad. Mēs kaut nedaudz esam paplašinājuši balvas uzstādījumu, rīkojot mākslas nedēļu Valmierā ar pašvaldības papildu atbalstu. Jo mums dotais uzdevums pamatā bija nodrošināt balvas pasniegšanu, ceremoniju un komunikāciju. Bet būs mēģinājums nedaudz kompensēt to, par ko Kristaps runā. Jāatzīst, es biju pārsteigta, kad uzzināju, ka Purvīša balvas izstāde esot bijusi no vismazāk apmeklētajām Nacionālā mākslas muzeja izstādēm, pēc paša muzeja datiem (Purvīša balvas 2025 kandidātu darbu izstādi (12.04.–08.06.2025) apmeklēja 14 690 interesenti - red.). Tas mani mazliet šokēja. Mēs mēģinām iziet ārpus Rīgas reģiona un iepazīstināt ar mākslu citos formātos, kas, iespējams dos kaut kādu ieskatu par mākslu cilvēkiem, kuri ikdienā par to vispār neinteresējas. Cik tas būs veiksmīgi un kā tas strādās – šobrīd mēs atbildi nevaram sniegt.
Vilnis Vējš: Es redzu, ka šī mākslas nedēļa Valmierā būs pavisam jauns un autonoms mākslas notikums! Vēlu izdošanos un, protams, mēs ar nepacietību gaidīsim arī Latvijas Mākslas gada balvas pirmo laureātu paziņošanu!
Titulbilde: Latvijas Mākslas gada balvas fiziskais veidols. Dizaina autors ir mākslinieks Krišs Salmanis. Foto: Kristīne Madjare
