Andris Kaļiņins: “Krāsa kā protagonists”
Īssaruna par izstādi “Prūsijas zilais”
Galerijā Māksla XO līdz 11. jūlijam skatāmā Andra Kaļiņina personālizstāde “Prūsijas zilais” ir daļa no plašākas darbu sērijas, kas izstādīta arī Latvijas Mākslas akadēmijas 2026. gada diplomandu izstādē. Gleznu grafiskais veidols ļauj tos uztvert kā krāsas paraugus, taču šie “paraugi” nav tikai pašas krāsas manifestācija. Tie ir gleznieciski objekti, kuros krāsas materiālā klātbūtne sastopas ar nosaukuma radītu vēsturisku un intelektuālu spriegumu.
Andris Kaļiņins (1994) ir gleznotājs un scenogrāfs, absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļu (2021) un Glezniecības nodaļu (2026). Andris ir “SEB stipendijas glezniecībā 2025” laureāts. Viņa glezniecība balstās uz krāsas fizikālo īpašību izpēti un intuitīvu procesu, radot konceptuālus un minimālistiskus, bet vienlaicīgi arī vizuāli piesātinātus un izteiksmīgus tēlus. Mākslinieks glezniecību uztver kā domāšanas procesu, aicinot skatītāju ieraudzīt krāsas būtību, nevis tās ilūziju.
Prūsijas zilais Nr. 9, 2026. Audekls, eļļa, 59,5 × 69,5 × 3 cm. Foto: Didzis Grodzs
“Prūsijas zilais” ir turpinājums iepriekšējam ciklam “Prūsijas zaļais”. Kā radās interese par šiem vēsturiski un simboliski piesātinātajiem krāsu nosaukumiem?
Tieši tā - krāsu, ar kuru esmu nolēmis strādāt, visbiežāk izvēlos tieši pēc tās nosaukuma. Man vienmēr šķitis interesanti, ka krāsa jeb tonis ir samērā abstrakta parādība, bet mākslas nozares speciālisti šo abstrakciju nosauc ļoti konkrēti, lai varētu runāt par konkrētu vielu ar konkrētām īpašībām. Viens no daudzajiem zaļajiem tiek saukts tieši par “Prūsijas” zaļo.
Sērijā “Prūsijas zaļais” krāsas nosaukums un tā militāri vēsturiskās asociācijas tika savienotas ar Latvijas ainavas motīvu. Mani interesēja bailes no tā, ka Latvijas ainava, tāpat kā zaļā krāsa, drīz varētu tikt pārsaukta citā īpašvārdā. Pamanīju arī, ka angliski starp vārdiem Russia un Prussia ir tikai viena burta atšķirība.
Pēdējā gada laikā esmu strādājis tikai ar Prūsijas zaļo un Prūsijas zilo. Visos šī perioda darbos krāsas lietojumā atbalsojas imperiālisms, militārisms un manas bailes, un arī pašas krāsas prieks un kaifs. “Prūsijas zaļā” militārisms ievietots Latvijas ainavas kontekstā, savukārt “Prūsijas zilajā” izpēte pārgāja uz pašas Prūsijas vizuālo vēsturi, glezniecību un reprezentācijas formām.
Prūsijas zilais Nr. 12, 2026. Audekls, eļļa, 32 × 24 × 3 cm. Foto: Didzis Grodzs
Vai krāsu var uztvert kā savveida vēstures arhīvu, kas saglabā pagātnes ideoloģijas, konfliktus un stāstus?
Domāju, pašu krāsu ir grūti uztvert kā arhīvu. Kaut kādā mērā krāsu katalogu var skatīt kā fiksētu parādību arhīvu. Taču arī krāsu katalogi ir ļoti pavirši, nejaušību pilni un nekonsekventi no arhīvu skatpunkta. Katrs ražotājs pats pieņem lēmumus, izvēloties krāsu nosaukumus un veidojot katalogu potenciālajiem pircējiem.
Tomēr katrā krāsu katalogā ir tādas, kas pavisam noteikti sevī glabā izmantojuma tradīcijas, asociācijas vai ideoloģiskus slāņus. Sevišķs aspekts te būtu valoda, kas tiek lietota vēstures rakstīšanā un arhivēšanā, arī, piemēram, uz krāsu tūbiņām. Tulkojumi, politiskie vai ģeogrāfiskie mājieni mani ļoti ierosina.
Prūsijas zilais Nr. 5, 2026. Audekls, eļļa, 20 × 30 × 3 cm. Foto: Didzis Grodzs
Kur jūs meklējat sižetus un tēlus šai darbu sērijai?
Sižets un galvenais tēls ir konkrētā eļļas krāsa. Gleznu kompozīcijas veidotas kā krāsu paraugi, kur atrodams nosaukums un citi nozarē lietoti grafiskie apzīmējumi, bet lielākā daļa atstāta krāsas laukumam, kur tiek atrādīts tonis gradācijā no intensīvākā uz gaišāko.
Būtībā tā ir krāsas demonstrācija, par pamatu izvēloties kādu konceptuāli saistītu vizuālu motīvu. Tas tiek izvēlēts tikai pēc krāsai veltītas izpētes – no izpētes laikā ievāktajiem potenciāli “gleznojamajiem” attēliem. Tie var būt uzieti apzināti meklētās vai nejauši rokās nonākušās grāmatās, digitālos muzeju katalogos vai manās paša fotogrāfijās, kurās fiksētas kompozīcijas, kas kādā veidā atsaucas uz izpētē notiekošo.
Prūsijas zilā gadījumā svarīgs bija izpētes brauciens uz Berlīni šī gada martā. Pirmoreiz biju pilsētā, kur atklāts pigments un kas bija svarīgākā Prūsijas pilsēta. Meklēju to, kas no imperiālās valsts centra vizualitātes ir palicis piļu interjeros, regālijās, heraldikā, batāliju glezniecībā, dekoratīvos priekšmetos un muzeju vitrīnās.
Prūsijas zilais Nr. 6, 2026. Audekls, eļļa, 80 × 99,5 × 3 cm. Foto: Didzis Grodzs
Militārisma un varas tēli parasti tiek izteikti ar spilgtu paleti – sarkanu, oranžu, zeltu. Jūsu gadījumā tiek izmantota atturīgāka, aukstāka krāsa. Kā tā maina šo tēmu uztveri? Kādus to aspektus tā ļauj atklāt?
Tā kā vispirms tiek izvēlēta krāsa pēc nosaukuma un tikai pēc tam rodas vīzija sērijai un motīviem krāsas laukumos, bija skaidrs, ka šie motīvi tiks gleznoti zilā krāsā.
Pirmās “Prūsijas zilā” gleznas bija veidotas pēc Iļjas Repina gleznu kompozīcijām. Domāju, ka tajās attēlotajam, Repina gleznās ietvertajiem Krievijas impērijas sižetiem, krāsas atņemšana un it kā “slīcināšana” tumšā, aukstā, ķepīgā vielā, Prūsijas zilajā eļļas krāsā, iedarbojās visspēcīgāk. Šī ekspozīcija līdz 28. jūnijam katru dienu skatāma LMA diplomandu izstādē “Definīcija”.
Bet Māksla XO izstādes gadījumā man svarīgāk bija kas cits: asiņainu skatu attēlot asins krāsā būtu ilustratīvi. Savukārt imperiālu motīvu gleznot tieši ar Prūsijas zilo, vielu, kuras vēsture cieši saistīta ar Berlīni un prūšu militāro estētiku, rada spriedzi, kuru tiecos izteikt, veidojot darbus, kur centrā ir konkrētā krāsa.
Tonāli zilā krāsa piešķir motīvam eleganci, smagumu un nenosaukta drauda klātbūtni, kā arī distanci no attēlotā objekta sākotnējā ideoloģiskā vēstījuma.
Foto: Renārs Derrings
Kādas ir šis krāsas – “Prūsijas zilais” – fiziskās īpašības un kā tā uzvedas uz audekla?
Prūsijas zilais ir ļoti ātri žūstoša eļļas krāsa. Tā sniedz iespēju (un vienlaikus arī liek) strādāt ātri, vienu darba piegājienu veicot veikli, pirms krāsa dažviet sāk piežūt.
Tā ir ļoti caurspīdīga. Ja to klāj ļoti plāni uz balināta lina audekla, var iegūt spilgtu toni. Savukārt, ja klāj ļoti biezā kārtā vai daudzās plānākās kārtās, tā var izskatīties drīzāk melna nekā tumši zila.
Prūsijas zilo lietojot ļoti liesi, bez pievienotas lineļļas. Lakojot gleznu ar spīdīgu laku, virsma no zilas var kļūt violeti bronzīga. Angliski šo procesu sauc par bronzing.
Prūsijas zilais Nr. 10, 2026. Audekls, eļļa, 90 × 130 × 3 cm. Foto: Didzis Grodzs
Jūs strādājat ne tikai glezniecībā, bet arī scenogrāfijā. Vai darbs ar telpu, skatuvi un skatītāja uztveri ietekmē arī jūsu pieeju gleznošanai?
Es domāju, ka glezna ir konstruēta situācija, kur vienlaikus darbojas virsma, gaisma, teksts, autora un skatītāja klātbūtne, attēls, formāts un izmēru attiecības, kā arī telpa ap darbu. Un tajā joprojām ir rezervēta vieta tieši krāsas vizuālajām izpausmēm tai atvēlētajā laukumā.
Tas man šķiet kādā mērā līdzīgs izrādes veidošanas procesam, kur nospraustā rāmī jāatstāj brīva vieta procesā notiekošām dabiskām izmaiņām un aktieru izpausmēm.
To, kā es komponēju un radu mākslas darbu, gleznu vai scenogrāfiju, noteikti ir veidojusi scenogrāfijas skola Latvijas Mākslas akadēmijā un pieredze, veidojot izrādes ar dažādiem teātra māksliniekiem dažādās situācijās. Bet glezniecību un scenogrāfiju tā pa īstam man vēl nav izdevies savienot. Varbūt tas notiks, kad īstais materiāls un kompānija tam būs rosinoša.
Savu šī brīža metodi glezniecībā formulēju kā “Krāsa kā protagonists”. No teātra un dramaturģijas esmu aizņēmies jēdzienu “protagonists”. Manā glezniecībā tas, kas virza notikumus un pieņemt izvēles, ir krāsa un tās nosaukums.
Es nedomāju, ka krāsa ir burtiski dzīva un pati pieņem lēmumus, kamēr es tikai palīdzu tai ieņemt gleznas veidolu. Tā drīzāk ir viela, kura sapulcē ap sevi materiālus, pētāmās tēmas, visu, kas atrodas izpētes ceļā, arī cilvēkus, mani pašu. Tā pulcina un organizē jau pabeigtā darba skatīšanos un turpināšanos citu prātos.
Kāda, jūsuprāt, ir monohromā pasaule un kādas īpašības tai piemīt?
Tagad atskatoties, konstatēju, ka man vienmēr ir patikušas monohromas lietas, arī iespaidīgas, krāsu svinošas scenogrāfijas, piemēram. Nonākot pie koncepcijas par krāsu kā galveno gleznas iedarbības veidotāju, esmu veidojis tikai monohromus, vienkrāsainus darbus. Ar pāris izņēmumiem.
Man monohromais ierobežojums šķiet ļoti atbilstošs manu darbu koncepcijai, un arī vizuāli tas mani joprojām sajūsmina. Monohromā pasaule ir ievelkoša.
