Foto

Jauna māksla, vecas auzas

Auguste Petre

05.11.2026

Pārdomas par “Jaunās mākslas” izsoli

Reizēm lieliski mākslas procesi vai notikumi sākas ar joku. Tā pirms sešiem gadiem, pašā kovida priekšvakarā, K. K. fon Stricka villā kopā ar Mārtiņu Mielavu sarīkojām pirmo “Rīgas mazāko izsoli”, piedāvājot iegādāties 26 neliela formāta mākslas darbus no kūrētas autoru atlases. Lai gan pasākums kopumā bija veiksmīgs, pēc tā norises rūpīgi izvērtējām pieļautās kļūdas –gan cenu politikā, gan darbu prezentācijas formātā. Turpmākajās izsoļu sērijās centāmies tās novērst, par galveno vadmotīvu vienmēr paturot tematiski kūrētu mākslas darbu atlasi un pārdomātu reprezentācijas veidu. Lieki piebilst, ka organizatoru peļņa no šī pasākuma bija niecīga. Galvenais uzdevums bija radīt tirgus iespējas māksliniekiem, lielākoties tiem, ar kuriem sadarbojāmies “Rīgas Mazākās galerijas” izstāžu programmā. “Rīgas mazākā izsole” noteikti nav vienīgais vai labākais piemērs šāda veida laikmetīgās mākslas notikumiem Latvijā, taču tā ir mana personiskā pieredze un atskaites punkts, kas ļauj kritiski izvērtēt arī citus līdzīgus projektus.

Jau otro reizi Rīgā norisinās “Jaunās mākslas” izsole, kuras vienīgais dalības kritērijs, kā norāda organizatori, ir mākslinieku vecums – līdz 40 gadiem. Šī gada pavasarī izsole tika pieteikta kā samērā ambiciozs notikums, kopumā iegādei piedāvājot 50 mākslas darbus. Arī rudens sesijā darbu skaits ir līdzīgs, un, gluži tāpat kā iepriekšējā reizē, autoru vidū lielākoties ir Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) dažādu līmeņu studenti. Līdzās viņiem atrodami arī profesionālajā vidē jau zināmu mākslinieku, tostarp prestižus apbalvojumus un nominācijas ieguvušu autoru, vārdi, kā arī pa kādam māksliniekam ārpus profesionālās mākslas aprites.

Ar visiem darbiem iespējams iepazīties izsoles mājaslapā, kurā solīšanu var veikt arī attālināti, vēl pirms oficiālās klātienes izsoles, kas norisinās radošā kvartāla “Veldze” Katlu mājā. Taču, rūpīgi iepazīstoties ar piedāvājumu, par vienu no būtiskākajām problēmām kļūst informācijas trūkums. Pie katra darba norādīta vien tehniskā informācija – turklāt dažviet latviešu, citviet angļu valodā. Atsevišķi mākslinieki pievienojuši īsu vai, gluži pretēji, ļoti konceptuālu sava darba raksturojumu, taču plašāka informācija par autoriem, viņu biogrāfijām, izstāžu pieredzi vai citiem profesionālās darbības aspektiem, kas ļautu potenciālajam pircējam saprast, ko īsti viņam piedāvā iegādāties, vienkārši nav pieejama. Ņemot vērā, ka lielākā daļa autoru patiešām ir ļoti jauni un daļai no viņiem šī varētu būt pirmā saskare ar mākslas tirgu, šāda pieeja šķiet ne vien dīvaina, bet arī neprofesionāla. Tā rada iespaidu, ka mākslas darbi tiek piedāvāti kā savstarpēji neatkarīgas preces, ignorējot vienu no būtiskākajiem mākslas kolekcionēšanas priekšnoteikumiem: mākslas darba vērtību veido ne tikai tā materiālie un formālie parametri, bet arī mākslinieka profesionālā biogrāfija, izstāžu pieredze, institucionālā pārstāvniecība un nozares novērtējums. Citiem vārdiem sakot, mākslas darba vērtība nav nošķirama no konteksta, kurā tas tapis un tiek reprezentēts.

Kā noprotams no organizatoru teiktā, iesniegtās informācijas apjoms ir pašu mākslinieku ziņā. Tomēr nekonsekventais darbu prezentācijas veids liek jautāt, vai ar to patiešām pietiek, lai veicinātu mākslas tirgus attīstību Latvijā. Vai tiešām varam iztikt bez tāda šķietama sīkuma kā darbu tehnisko aprakstu un pavadošās informācijas tulkojuma valsts valodā? Vēl izteiktāka nekonsekvence vērojama mākslas darbu izcenojumos jeb sākumcenās, kas rada šaubas par organizatoru izpratni par mākslas tirgus darbības principiem. Kamēr dažu LMA studentu darbu sākumcenas svārstās no 130 līdz pat 2900 eiro, viena no savulaik Purvīša balvai nominētā mākslinieka Jāņa Šneidera darbiem izsolei piedāvāts par nieka 350 eiro. Protams, mākslinieka tirgus vērtība nav nemainīga, un tās svārstības ir pilnīgi normāla parādība. Tomēr šāds cenu disbalanss liek apšaubīt, vai konkrētajā izsolē vispār pastāv kādi konsekventi darbu novērtēšanas kritēriji.

Viens no izsoles organizatoriem ir Raivis Alksnis, kurš ilgstoši vadījis galeriju LOOK!, darbojies Latvijas Kultūrkapitāla fonda Vizuālās mākslas komisijā un Latvijas Vizuālās mākslas gada balvas žūrijā. Pēc īsas sarunas ar viņu noprotu, ka mākslas darbu sākumcenu noteikšana lielākoties atstāta pašu autoru ziņā. Vai tā ir problēma? Viennozīmīgi. To pēdējos gados uzskatāmi demonstrējis arī LMA studentu tirdziņš “Jaunmarka”, kurā eksponēto darbu cenas nereti pārsniedz profesionālu galeriju vidējās cenu lapas. No vienas puses, būtu nepiedodami visus studentu darbus izpārdot par 100 eiro, no otras – situācijā, kurā Latvijas mākslas tirgus infrastruktūra joprojām ir ārkārtīgi vāja, sadarbība ar jauniem un vēl nepieredzējušiem māksliniekiem (un pircējiem) ietver arī izglītojošu funkciju. Ir jāspēj skaidrot, ka mākslas darba vērtību nenosaka tikai tā pašizmaksa vai tehniskie parametri. Tā ir viena no niansēm, kas būtu jāpārzina ikvienam galerijas vadītājam vai mākslas tirgus notikuma organizatoram. Mākslinieka uzdevums nav pašam sev noteikt tirgus vērtību, bet gan galerijas un citu profesionālu starpnieku pienākums ir palīdzēt šo vērtību veidot un nostiprināt.

Rūgtumu rada arī pašu mākslinieku attieksme pret šiem jautājumiem, tostarp piedāvāto darbu atlasi. Man personīgi īpaši nepatīkami bija ieraudzīt izsolē jau minēto Jāņa Šneidera darbu, kas 2020. gadā tapis kā daļa no instalācijas izstādei “Sintēze. Īstenības pētīšana caur kustību, attīstību un pretrunām”. Kā viena no pirmajām deviņdesmitajos gados dzimušo mākslinieku paaudzei veltītajām izstādēm, tā tiecās pavērt jaunus metodoloģiskus skatījumus gan uz paaudzes definēšanas iespējām, gan būtiskiem pavērsieniem Latvijas laikmetīgajā mākslā. Tagad šī instalācijas daļa, dekonstruēta un izrauta no sākotnējā konteksta, tiek piedāvāta pārdošanai par dempinga cenu. Tas liek pārdomāt, ko mēs vispār uzskatām par mākslas vērtību un cik būtiska tās veidošanā ir institucionālā vide un atbalsts. Neesoša infrastruktūra rada ļodzīgu sistēmu, kurā arī potenciāli Latvijas mākslas vēsturei nozīmīgi darbi un mākslinieciskais sniegums pie pirmās izdevības tiek izpārdoti par jebkādu cenu. Šajā gadījumā jautājums nav tikai par viena darba likteni, bet arī par to, cik trausla ir mākslas darba vērtība, ja to nenostiprina plašāks profesionāls un institucionāls konteksts.

Līdzīgi nepatīkamas sajūtas pārņem, izsolē ieraugot Laimdotas Malles darbu. Māksliniece šobrīd aktīvi gatavojas personālizstādei Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē, un pēdējā gada laikā guvusi ievērojamu profesionālās vides atzinību. Taču viņas objekts “Veldzes” Katlu mājā eksponēts uz netīra, sašvīkāta podesta. Protams, izsoles formāts pēc savas būtības var būt saistīts ar sekundāro tirgu, taču tas nenozīmē, ka darbu prezentācijai jāatgādina second-hand veikala ekspozīcija. Mākslas darba reprezentācija nav mazsvarīga piedeva tā pārdošanai – tā ir daļa no veida, kādā darbs tiek pozicionēts un kādu vērtību tam piešķir.

Tas ir vēl viens aspekts, kas neliek mieru, domājot par centrālo ideju, kuru šis notikums cenšas paust. Kā jau minēju sākumā, reizēm labas lietas sākas ar asprātību, taču mēdz būt arī tādi gadījumi, kad lielas ambīcijas pārvēršas skumjā jokā. Kā pierādījusi modes industrija, tendences dzīvo ciklos, un, iespējams, patiešām esam nonākuši brīdī, kad par laikmetīgās mākslas aktuālāko ekspozīcijas formātu atkal kļūst tradicionālais Parīzes salons. Tomēr pat saloniskā izkārtojuma principā iespējams un nepieciešams ievērot kaut minimālus estētiskos un kuratoriālos principus – kaut vai grupējot mākslas darbus un autorus atbilstoši to pozīcijai Latvijas mākslas ainā. Eklektiska ekspozīcija nevis palīdz ieraudzīt atsevišķus darbus, bet gan novērš no tiem uzmanību, mudinot visu piedāvājumu uztvert kā vienotu, grūti pārskatāmu un neviennozīmīgu kaleidoskopu. Faktiski eksponēšanas pieeja atgādina to pašu “Jaunmarku”, tikai šoreiz starp studentu darbiem iemaldījušies arī vairāki profesionālu mākslinieku darbi, kuri šāda izkārtojuma dēļ – ja vien tam vispār ir bijis kāds apzināts princips – krietni zaudē. Tomēr vislielākā vilšanās ir par to, ka arī pašā izsoles norises vietā apmeklētājiem netiek piedāvāta nekāda papildu informācija par pārstāvētajiem māksliniekiem. Arī paša organizatora zināšanas par darbu tapšanā izmantotajām tehnikām un materiāliem ne vienmēr sniedz pietiekamu skaidrību. Tas ir īpaši paradoksāli notikumā, kura mērķis it kā ir veicināt mākslas darbu apriti un piesaistīt jaunus pircējus. Potenciālais kolekcionārs tiek aicināts iegādāties darbu, taču viņam netiek piedāvāti pat elementārākie priekšnoteikumi informēta lēmuma pieņemšanai.

Es noteikti neiebilstu pret šādu pasākumu rīkošanu – tieši pretēji. Izsole ir salīdzinoši pieejams un savā ziņā izklaidējošs formāts, kas var uzrunāt arī tās auditorijas grupas, kuras sniedzas tālāk par nelielo apzināto mākslas kolekcionāru loku. Arī jaunajiem māksliniekiem ir nepieciešama profesionāla pārstāvniecība un atbalsts, kas rūpējas ne tikai par konkrētā darba pārdošanu, bet arī par viņu turpmāko izaugsmi un pozīcijas nostiprināšanu mākslas vidē. Taču tam ir vajadzīga profesionāla pieeja, izpratne un skaidri principi – sākot ar darbu atlasi un izcenojumu, beidzot ar to prezentāciju un komunikāciju ar potenciālajiem pircējiem.

Šķiet, ka šis notikums, kas diemžēl vairāk atgādina skumju joku nekā ambiciozu mākslas tirgus iniciatīvu, norāda uz daudz dziļāku problēmu Latvijas profesionālās mākslas vidē. Proti, kuratora un galerista darbs joprojām nereti tiek uztverts kā prestižs nosaukums vai reprezentatīva pozīcija, nevis intelektuāli un praktiski ietilpīgs profesionāls darbs. Kūrēšana nav tikai mākslinieku vārdu apkopošana, darbu izvietošana telpā un izsoles kataloga izveide. Tā ietver atbildību par mākslinieku pozicionējumu, konteksta veidošanu, kvalitatīvu komunikāciju ar sabiedrību, izglītojošu darbu un, visbeidzot, skaidru profesionālo ietvaru, kas ļauj mākslas notikumam radīt paliekošu vērtību. Ja mērķis patiešām ir veicināt jaunas mākslas apriti, tad ar jauniem māksliniekiem un ambiciozu nosaukumu vien nepietiek. Arī jaunai mākslai nepieciešama profesionāla attieksme. Pretējā gadījumā mēs neradām jaunu mākslas tirgu, bet tikai reproducējam vecās problēmas jaunā iepakojumā.