Dainis Pundurs
26/04/2012
Uz “Dienas Duča” jautājumiem atbild latviešu mākslinieks, keramiķis Dainis Pundurs (1965).
1. Labākais dienas brīdis.
To iepriekš nekad nevar paredzēt. To nav iespējams vēlēties vai izaicināt. Tas notiek tad, kad to negaida. Tas ir līdzīgs klikšķim bez skaņas, pēc kura visa realitāte ir redzama tīra, kā tikko piedzimusi. Un nevar zināt, vai tas kādreiz atkal būs.
2. Kāpēc nodarbojies ar mākslu?
Nezinu, kas ir māksla, bet pieļauju, ka māksla nodarbojas ar mani.
3. Filma, koncerts, izstāde vai grāmata, kas atstājusi neizdzēšamu iespaidu.
Iespaidus tiešām nevar izdzēst. Daži no iespaidiem nezināmu iemeslu dēļ ir spēcīgāki par citiem. Viens no tuvu aizsniedzamiem ir pirms vairākiem gadiem kinoteātrī “Splendid Palace” redzētā Fransuā Trifo filma “Šaujiet uz pianistu”. Nevaru izskaidrot, kā melnbalts kino radīja šo gandrīz fiziski sajūtamo iespaidu par realitātes vienlaicīgo īstumu un iluzorumu? Filmas finālā saules gaisma un jaunas, ļoti skaistas sievietes absurda nāve – tik viegla, kā netīšām nomedītam putnam. Melnbaltā kino asinis un gaisma vienmēr ir melnbaltas. Trifo esot teicis, ka filmu kritiķi par vairākiem gadu desmitiem apsteidza dakteru diagnozi.
Kino vairs neskatos, ja nu vienīgi nejauši. Esmu atklājis, ka realitāti ir iespējams vērot kā nepārspējamu kino.
4. Kur darbiem šobrīd rodi idejas?
Uz šo jautājumu nevaru atbildēt.
5. Kurus mākslas darbus tu vēlētos savā īpašumā?
Leonardo da Vinči “Dāma ar sermuliņu”.
6. Ko dari, kad nenodarbojies ar mākslu?
Nevaru izcelt kādu īpašu darbību. Varētu teikt, ka dzīvoju – vienkārši dzīvoju. Boriss Bērziņš esot teicis, ka dzīve ir lielāka par mākslu. Bet es nevaru atrast – pat tīri teorētiski vai abstrakti, neko, kas būtu ārpus dzīves.
7. Tu daudz guli?
Nezinu. Iespējams, ka guļu par maz. Dakteris noteikti teiktu, ka jāguļ vairāk.
8. Vai kaut ko kolekcionē?
Jā – reizēm. Visbiežāk pretimnācēju skatienus.
9. Viena no svarīgākajām lietām tavā darbnīcā?
Varbūt tās ir ieejas durvis? Dažādās nozīmēs – viena no vērā ņemamām ir durvju izmērs. Ar to rēķinos. Ja izgatavotā objekta parametri pārsniedz durvju izmēru, tad darbam uz visiem laikiem jāpaliek darbnīcā. Bet tur jau tagad ir par maz vietas. Veicot paraugdemonstrējumus dažādās citās darbnīcās, arī piemērojos durvju izmēram. Bet vissvarīgākais tomēr ir darbnīcas lietu neizskaidrojamā kārība, kuru dažreiz izjūtu kā nospiedošu haosu, bet citreiz pat zirnekļu tīkli un putekļu kārta ir vistīrākais zelts.
Izstādē redzamais ir aisberga virsotne. Tas, kas rodas darba procesā ir neaptveramā aisberga daļa, kuru redz tikai izredzētais, proti, darba veicējs. Radot (dīvainas) lietas ir nepieciešami vēl (dīvaināki) darbarīki. Tos laiku pa laikam izgatavoju no metāla, koka, ģipša, plastmasas un arī no keramikas materiāla. Tas viss kopā rada īpašu, šķietami haotisku lietu kārtību. Reizēm sastingstu, vērojot šo noslēpumaino kārtību – tik nejaušu un tik pilnīgu.
10. Kas tev garšo, kas negaršo?
Var būt, ka dažreiz ziemās grēkoju ar šokolādi un vasarās ar dārza zemenēm. Negaršo degvīns.
11. Kas gribēji būt bērnībā?
Bērnībā uz šo jautājumu visbiežāk atbildēju, ka jūrnieks. Kaut gan jūru biju redzējis tikai gleznas reprodukcijā, kura bija lielajā istabā pie sienas. Reizēm gan teicu, ka gleznotājs. Bet, cik atceros, bērnībā man pašam tādi jautājumi nemaz neradās.
12. Trīs radoši cilvēki, ar kuriem kopā vakars noteikti izdotos.
Budda, Leonardo da Vinči un Pēteris Martinsons. Es klusētu, Budda klusētu. Leonardo da Vinči varbūt kaut ko zīmētu, bet Pēteris stāstītu filmu sižetus.
Daiņa Pundura darbnīca, gatavojoties izstādei “Medus mānija”
