Krišs Salmanis
26/05/2012
Latviešu mākslinieks Krišs Salmanis (1977) atbild uz “Dienas duča” jautājumiem.
1. Labākais dienas brīdis.
Ap diviem. Un pirms ēdienreizēm. Un kad žāvājos.
2. Kāpēc nodarbojies ar mākslu?
Patīk.
3. Filma, koncerts, izstāde vai grāmata, kas atstājusi neizdzēšamu iespaidu.
Sat-Oks, “Sāļo klinšu zeme jeb rūgto asaru ceļš”. Šķiet, tā bija pirmā grāmata, ko mēģināju lasīt pats uz savu roku. Trāpīju uz jauno indiāņu iesvētīšanas rituālu un tas likās neticams. Vēl nevarēju saprast, vai “līdz pusei kails” nozīmē no augšas vai no apakšas, abi šķita vienlīdz jocīgi varianti. Skaista un traģiska grāmata, nolasīta lupatās.
4. Kur darbiem šobrīd rodi idejas?
Esmu samierinājies ar to, ka mani nekas īpaši neinteresē un idejas nerodas mērķtiecīgu meklējumu rezultātā. Drīzāk otrādi, kad atkal kāda ir uzradusies, var mēģināt izdibināt tās izcelsmi.
5. Kurus mākslas darbus tu vēlētos savā īpašumā?
Man ir saraksts ar autoriem, bet tikai vienam esmu uzdrošinājies pavaicāt darba cenu. Nepateica.
6. Ko dari, kad nenodarbojies ar mākslu?
Vairs neuztraucos par brīžiem, kad nenodarbojos ar mākslu. Sapratu, ka tās ir slavenās radošās mokas – kad liekas, ka kaut kas jādara, tomēr neko nedari. Jāpaciešas, tā ir daļa no procesa. Pa to laiku ir labi pasvaidīt lidojošo šķīvi.
7. Tu daudz guli?
Ne daudz, bet vismaz regulāri.
8. Vai kaut ko kolekcionē?
Nē.
9. Viena no svarīgākajām lietām tavā darbnīcā?
Krāmi, kas “kaut kad varētu noderēt”. Nesen, piemēram, sapratu, kāpēc 20 gadus esmu glabājis nažfiniera plēksnes no Jaguāru rūpnīcas Koventrijā. Lai uztaisītu mazas skandiņas: pathskriss.tumblr.com/post/16815243296
10. Kas tev garšo, kas negaršo?
Garšo viss, izņemot vārīti sīpoli zupā.
11. Kas gribēji būt bērnībā?
Indiānis. Reiz spogulī pat likās, ka mati kļuvuši taisnāki un melnāki.
12. Trīs radoši cilvēki, ar kuriem kopā vakars noteikti izdotos.
Ar tēti noteikti.
