Ko sagaidīt no Deivida Lašapela izstādes Stokholmā?

29/11/2012

Stokholmā, Zviedrijas fotogrāfijas muzejā Fotografiska, no 30. novembra līdz 2013. gada 3. martam ir apskatāma slavenā amerikāņu fotogrāfa Deivida Lašapela (David LaChapelle, 1963) izstāde Burning Beauty. Ekspozīcija ir īpašs notikums Fotografiska vēsturē, jo ir līdz šim lielākā izstāde, kāda 2500 kvadrātmetru plašajā muzejā jebkad sarīkota. Pirmo reizi visas telpas atvēlētas vienam māksliniekam.

Deivids Lašapels ir viens no tiem mūsdienu mākslas savdabjiem, kura talantu savulaik atklāja Endijs Vorhols, piedāvājot darbu žurnālā Interview. Savu karjeru mākslinieks aizsāka 20. gadsimta 80. gados, bet 2003. gadā American Photo Magazine viņš tika nodēvēts par vienu no šodienas visnozīmīgākajiem autoriem. Oriģinālais un ekscentriskais Lašapels aktīvi darbojas arī kino, reklāmas un modes industrijas nozarēs, bet reizēm visas šīs jomas viņš virtuozi apvieno rūpīgi inscenētos kadros – savās mākslas fotogrāfijās. Izstādes darbi ir piesātināti ar ikdienas dzīves un patēriņa produkciju estētiku, vienlaikus norādot uz dvēseles meklējumiem; tie ir paradoksāli, groteski un reizē fascinējoši.

Lai uzzinātu ko vairāk par Deivida Lašapela vērienīgo personālizstādi Stokholmā, Arterritory.com sazinājās ar Patriku Sternu, Burning Beauty kuratoru.

Pirms dažiem gadiem Deivids Lašapels paziņoja, ka pamet modes industriju, lai pastiprināti pievērstos mākslas fotogrāfijai. Ko varēs ieraudzīt šajā izstādē – modi, mākslu vai kaut ko no abiem?

Izstāde aptver visus Lašapela darbības periodus – agrīnās fotogrāfijas no 20. gadsimta 80. gadiem (kuras tolaik tika eksponētas Ņujorkas galerijās un tikai nesen ir atkal celtas gaismā), tāpat arī modes, slavenību un reklāmas attēlus no 90. gadiem un 2000. gadu sākuma, kā arī jaunākās mākslas fotogrāfijas. Izstādē var izsekot Lašapela daiļrades attīstībai gandrī trīs dekāžu garumā, tā iekļauj arī video, publikācijas un dokumentālo filmu RIZE (2005). Uzskatāmi varēs redzēt, kādi problēmjautājumi Lašapela darbos atkārtojas, piemēram, reliģiskā tēma bija spēcīgi klātesoša viņa agrīnajos darbos un ir uzplaukusi arī jaunākajās fotogrāfijās.

“Icarus”, 2012 © David LaChapelle, courtesy of Fred Torres Collaborations, New York

Kā radies izstādes nosaukums “Degošais skaistums” (Burning Beauty)?

Nosaukums patapināts no Mikelandželo soneta. Šis renesanses mākslinieks vienmēr bijis nozīmīgs iedvesmas avots Lašapela mākslā. Es pat nebaidos apgalvot, ka Mikelandželo Lašapelam ir paraugtēls – mākslinieks, kurš radījis darbus, kas cilvēkus dziļi saviļņo. Izstādes nosaukums attiecas uz Lašapela degsmi par garīgām tēmām un cilvēces svēto skaistumu, kā arī norāda uz paradoksāliem tēliem, tādējādi “sašūpojot” tradicionālos priekšstatus par skaisto. Lūk arī sonets (angļu tulkojumā):

BEAUTY AND THE ARTIST.

Al cor di zolfo.
A heart of flaming sulphur, flesh of tow,
Bones of dry wood, a soul without a guide
To curb the fiery will, the ruffling pride
Of fierce desires that from the passions flow;
A sightless mind that weak and lame doth go
Mid snares and pitfalls scattered far and wide;--
What wonder if the first chance brand applied
To fuel massed like this should make it glow?
Add beauteous art, which, brought with us from heaven,
Will conquer nature;--so divine a power
Belongs to him who strives with every nerve.
If I was made for art, from childhood given
A prey for burning beauty to devour,
I blame the mistress I was born to serve.

— Michelangelo Buonarroti

“Amanda As Andy Warhol’s Marilyn”, 2002 © David LaChapelle, courtesy of Fred Torres Collaborations, New York

Kā tika uzsākta sadarbība ar Deividu Lašapelu?

Pirmo reizi ar Lašapeles fotogrāfijām zviedru auditorija varēja iepazīties 2008. gadā, kad Jans & Pers Bromani, Fotografiska dibinātāji, sarīkoja mākslinieka personālizstādi neordinārā galerijā Nackā – Stokholmas austrumu nomalē. Ekspozīcija pulcēja lielu skaitu apmeklētāju, guva plašu rezonansi un labas atsauksmes. Izstāde Nackā pārliecināja brāļus Bromanus dibināt Fotografiska – telpu, kas tiktu veltīta tikai un vienīgi pasaules līmeņa fotomākslai. Burning Beauty sumina šo aizsākto sadarbību un dod iespēju zviedru skatītājiem piedzīvot atkalsatikšanos ar Lašapelu vēl jo apjomīgākā viņa darbu skatē.

Vai jums kā kuratoram tas bija izaicinājums – aizpildīt Fotografiska telpas ar viena mākslinieka izstādi?

Jau projekta sākumposmā izlēmām, ka šī nebūs ierasta hronoloģiska izstāde, bet tiks veidota tematiskā griezumā. Jāņem vērā, ka ierasti Fotografiska vienlaikus eksponē četras līdz septiņas izstādes, līdz ar ko Lašapela projekts jau tālab vien var tikt raksturots kā unikāls notikums. Visa Fotografiska ēka atvēlēta vienam vienīgam māksliniekam! Das dod iespēju vienkopus skatīt gan komerciālo, gan mākslas fotogrāfiju: spožie un ietekmīgie tēli ir kombinēti ar sociālo kritiku un garīguma meklējumiem. Motīvos jaušami pretrunīgi jautājumi par skaistuma ideāliem, patērētājsabiedrību, dzimumu lomām un dzīvesstilu.

“The Beatification: I'll Never Let You Part For You’re Always Part of My Heart”, 2009 © David LaChapelle, courtesy of Fred Torres Collaborations, New York

Kur šodien iespējams saskatīt Deivida Lašapela ietekmi uz modes pasauli?

Deviņdesmitajos gados Lašapels lika apzināties, ka modes fotogrāfijā ir iespējams pārkāpt ierastā robežas. Pārlapojot tālaika žurnālus, tādus kā i-D un The Face, bija vairāk nekā acīmredzams, cik ļoti Lašapela sirreālās un dramatiskās bildes izcēlās citu vidū. Tolaik pārsvarā dominēja reālistiskas un aprakstošas fotogrāfijas. Frīlancera statusā Lašapels spēja izraisīt rezonansi vairākos stila žurnālos. Taču līdzīgi kā šodien daudzi modes dizaineri sākuši pieņemt ilgtspējīgus un sociāli būtiskus lēmumus, tā arī Lašapela tēlu pasaule ir mainījusies un no spīdīgas dekadences un luksusa kļuvusi kritiska attiecībā uz patērētājsabiedrību, priekšplānā izvirzot garīgu vēstījumu.

Vai varētu apgalvot, ka šobrīd atrodamies modes fotogrāfijas “zelta laikos”?

Daudzi fundamentāli darbi tika radīti deviņdesmitajos gados, kas ar Betinas Reimsas, Terija Ričardsona, Elenas fon Unvertas, Volfganga Tilmana un Jirgena Tellera līdzdalību noteikti var tikt dēvēti par nesenākajiem fotogrāfijas “zelta laikiem”. Savukārt šodien modes fotogrāfiju izaicina blogeri, publicējot attēlus tiešsaistē. Joprojām nav īsti skaidrs, kā modes žurnāli grasās reaģēt uz šo online un DIY estētiku. Šķiet, ir divi varianti – ļauties minimālismam vai tieši pretēji – kļūt izteikti teatrāliem. Kā gan būs?

Ko jūs pats personiski vēlētos izcelt no izstādē aplūkojamiem darbiem?

Vienu no Lašapela visslavenākajām reklāmas fotogrāfijām – Victory 1945 (1994), kurā skūpstās divi jūrnieki. Aina sasaucas ar attēliem no miera svinēšanas, beidzoties Otrajam Pasaules karam, lai gan patiesībā tā ir džinsu zīmola reklāmas kampaņa. Ar šo fotogrāfiju Lašapels, kurš nekad nav slēpis to, ka ir gejs, piedāvā alternatīvu variantu, kādas vēl varēja izskatīties uzvaras fotogrāfijas. Tādējādi viņš piedāvā citu vēstures versiju. Būdams tolaik jauns divdesmitgadīgs homoseksuālis, atceros negaidīto prieku, ieraugot tik ārkārtīgi tiešu veidu, kā parādīt divus vīriešus intīmā brīdī. Victory 1945 demonstrē Lašapela spēju transcendēt vizuālos žanrus, vienlaikus izaicinot sabiedrības normas par dzimumu līdztiesību un seksualitāti.

Savukārt no jaunākajiem darbiem mani ir pārņēmusi viņa fotosērija Awakened. Mierpilnie cilvēki, kas peld izgaismotā ūdenī starp dzīvi un nāvi, skatītājos iedveš cerību.

Stadsgårdshamnen 22
Stockholm, Sweden
en.fotografiska.eu