Kas ir starp “iekšpusi” un “ārpusi”?
05/12/2012
Kim? laikmetīgās mākslas centrā līdz 2013. gada 13. janvārim apskatāma apjomīga grupas izstāde “Iekšpuse un ārpuse”, kas apvieno 14 latviešu un skandināvu autorus, tostarp eksponēti mākslinieces Zentas Dzividzinskas (1944–2011) darbi. Izstādes pamatā ir kuratores Maijas Rudovskas divu gadu gaitā veikts pētījums, kas ieraudzījis dienasgaismu arī publikācijas formā. Pētījuma uzmanības centrā ir ar telpu saistīti vēsturiski un sociāli pieņēmumi, tostarp binārie pretstati “centrs – perifērija”, “globālais – lokālais” u.c. Izstāde aktualizē jautājumu par trešo telpu, proti starptelpu, kurai raksturīgas robežsituācijas. “Izstādes uzbūvē esmu apspēlējusi ideju par arhīvu un bibliotēku, bet drīzāk konceptuālā, nevis vizuālā veidā,” stāsta izstādes arhitekte no Lietuvas, Jūlija Reklaite. “Centos telpas iekārtot tā, lai apmeklētājiem būtu ērti un gribētos uzturēties ilgāk līdzīgi kā lasītavās, bet vienlaikus nezustu intriga un ziņkāre. Galvenie principi, kurus ievēroju, ir vienlīdzība un jutekliskums – telpai tik tikko pieskaroties, atstājot to pēc iespējas brīvu, jo darbi ir gan estētiski, gan konceptuāli spēcīgi.”
Lai uzzinātu ko vairāk par projektu “Iekšpuse un ārpuse”, Arterritory.com sazinājās ar kuratori Maiju Rudovsku.
Kas ir šī iespējamā trešā telpa un kāds ir tās “novietojums” jeb funkcija attiecībā pret izstādes koncepcijā minēto “iekšpusi” un “ārpusi”?
Trešā telpa ir starptelpa, starpstāvoklis, hibrīdais, arī subtelpa, kurai pateicoties, ir iespējams skaidrot un aptvert robežsituācijas, kas bieži rodas, satiekoties un saplūstot dažādiem pretnostatījumiem. “Iekšpuses un ārpuses” atspēriena punkts meklējams pārdomās, saskaroties un mēģinot skaidrot hibrīdo, kas rodas marginālijās. Trešā telpa veidojas, savienojoties vairākiem pretējiem lielumiem, parādībām, fenomeniem un kultūrām.
Kas Tevi mudināja pievērsties šādam pētījuma tematam?
Ir vairāki aspekti, kas jau vairāku gadu garumā ir mani virzījuši veidot šādu projektu: pirmkārt, akadēmiskie pētījumi par padomju laiku arhitektūru un mēģinājumi atrast iespējami labāko metodoloģiju, lai skaidrotu tālaika parādības Latvijā. Galvenais iespaidu avots ir postkoloniālisma teorijas, kas būtiski ietekmējušas manu skatījumu uz laikmetīgo mākslu. Otrkārt, studijas un rezidences ārzemēs jau aptuveni trīs gadu garumā, kas radījušas tādu kā starptelpas stāvokli – atrodoties starp mītnes zemi Latviju un citām valstīm, neatgriezeniski esmu ieguvusi citu perspektīvu un viedokli gan par vietējām mākslas parādībām un to nozīmīgumu, gan arī t.s. starptautisko mākslas vidi. Gūtā pieredze mudināja attīstīt pētījumu, kurā savienotos dažādi aspekti, balstīti uz kontrastiem, un kurā piedalītos gan starptautiskā vidē aktīvi mākslinieki, gan ļoti lokāli, tikai Latvijas mākslā zināmi autori.
Kā notika dalībnieku izraudzīšanās?
Izstādes dalībnieku atlase bija diezgan ilgstošs process, kas aizsākās pirms diviem gadiem, uzturoties Hordalandas mākslas centra (Hordaland Art Centre) rezidencē, Bergenā. Toreiz jau idejiski tika ieskicēts pētījums un pievilcīga šķita vietējā mākslas vide un mākslinieki, ar kuriem noteikti gribēju kādreiz sadarboties. Pēcāk palīdzēja citas rezidences, piemēram, Baltic Art Centre Visbijā, kur biju šāgada sākumā un varēju satikt māksliniekus arī tuvējā Stokholmā un Malmē. Uz Kopenhāgenu devos jau apzinātos dalībnieku meklējumos. Lai arī fokuss vērsts Skandināvijas virzienā, tā nav skaidrojama kā speciāla interese par tā reģiona mākslas ainu, drīzāk kā sakritību virkne.
Kuri no izstādes dalībmāksliniekiem Tev bija kā personisks un patīkams jaunatklājums?
Pamatā visi izstādes dalībnieki kādā posmā bijuši man jaunatklājums. Ļoti no svara bija personiska kontakta izveidošana, tikšanās un sarunas. Piemēram, Oļu Vasiļjevu atklāju laikā, kad uzturējos Bergenā, jo par viņu sarunā ieminējās Huans Gaitans. Pēc tam jau Oļu satiku Rīgā un biju diezgan izbrīnīta, ka līdz šim Latvijas mākslas vidē par viņu gandrīz neviens nezina. Ļoti iedvesmojošas bija tikšanās ar māksliniekiem Malmē, kur dzīvo un strādā Patriks Ārnivāra un Kristians Andešons. Ar Kasperu Akhoju mums bija īpaši gara saruna par arhitektūru. Diemžēl nekad dzīvē neesmu satikusi Zentu Dzividzinsku, bet viņas Kontaktkopiju burtnīca bija īpašs atklājums.
Kālab, Tavuprāt, pastāv šie telpiskie pretnostatījumi starp lokālo un globālo? Vai termins “globālais ciemats” šodien joprojām ir aktuāls?
Šādi pretnostatījumi ir sociālas konstrukcijas, līdz ar to – nosacīti pieņēmumi. Tie bieži atspoguļo kādas varas vai ideoloģijas funkcijas, mēģinājumus veidot hierarhijas un struktūras, kaut ko vienu izvirzot kā pārāku vai būtiskāku un ko citu savukārt pakļaujot. Līdz ar to postkoloniālisma piedāvātais Trešās telpas jēdziens it kā rada iespēju šādas struktūras nojaukt, mēģināt izbēgt no hegemonijām un hierarhijām. Ļoti uzskatāmi šādi principi darbojas laikmetīgās mākslas vidē, kur ik pa laikam nomainās fokuss no viena reģiona uz citu – tagad modē Libāna, rītdien Meksika un Riodežaneiro, kas, protams, seko iespējamām naudas plūsmām. Ļoti hierarhizēta ir arī Latvijas mākslas vide, – kaut ļoti provinciāla un lokāla, salīdzinot ar starptautisko, tajā tāpat darbojas līdzīgi principi – izvirzīt priekšplānā savus “varoņus” un ignorēt citus. Par to, manuprāt, lieliski ironizē izstādē iekļautais Ilianas Veinbergas un Aināra Kamoliņa pētījums.
Tas, par ko runā Maršals Maklūens “globālā ciemata” kontekstā, noteikti ir būtiski, īpaši uzsverot to, cik ļoti sabiedrība ir mainījusies digitālo tehnoloģiju ietekmē. Tam tika pievērsta liela vērība arī Documenta 13 ietvaros, taču šaubos vai pats termins, proti “globālais ciemats”, šobrīd ir aktuāls. Tam piemīt ļoti “rietumniecisks” fokuss un tendence vienkāršot lietas, kamēr īstenība ir kompleksāka nekā sākotnēji šķiet.
Izstādē piedalās Kaspers Akhojs (Kasper Akhøj (DK)), Kristians Andešons (Christian Andersson (SE)), Ēriks Apaļais, Patriks Ārnivāra (Patrik Aarnivaara (SE)), Zenta Dzividzinska, Elzebeta Jergensena (Elsebeth Jørgensen (DK)), Flo Kasearu (Flo Kasearu (EE)), Kātu Lēlanns (Cato Løland (NO)), Jūlija Reklaite (Julija Reklaitė (LT)), Annjerda Rustanda (Anngjerd Rustand (NO)), Širina Sabahi (Shirin Sabahi (DK/IR)), Oļa Vasiļjeva (LV/NL), Iliana Veinberga un Ainārs Kamoliņš.
