Monogrāfija par pirmo Rīgas pilsētas arhitektu
11/12/2012
9. decembrī, Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā tika vērti monogrāfijas “Pirmais Rīgas pilsētas arhitekts Johans Daniels Felsko (1813–1902)” grāmatvāki. Apjomīgās monogrāfijas autore ir mākslas vēsturniece Daina Lāce. Un, starp citu, tieši Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca ir viens no arhitekta Johana Daniela Felsko izcilākajiem būvdarbiem, par kuru Daina Lāce sērijā “Rīgas mākslas un arhitektūras pieminekļi” 2000. gadā izdeva ceļvedi “Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca”.
Grāmatas par arhitektu Johanu Danielu Felsko pamatā ir autores 2010. gadā aizstāvētais promocijas darbs, kas turpina izdevumu sēriju “Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta disertācijas”. Balstoties uz arhitektūras pieminekļu, arhivāliju, publicēto avotu, zinātniskās literatūras un salīdzinošā materiāla studijām gan Latvijā, gan ārvalstīs, autore radījusi detalizētu pamatdarbu par vienu no ietekmīgākajām personībām Baltijas 19. gadsimta arhitektūrā.
Felsko veikuma pētnieciskā rekonstrukcija un analīze sniedz iespēju iepazīt Rīgas izaugsmi no salīdzinoši nelielas pilsētas, kur ēkas cēla pēc paraugfasādēm, līdz metropolei ar krāšņu, reprezentatīvu un vēsturisko stilu iedvesmotu fasāžu dekoru. Grāmata ļauj samanīt Rīgas arhitektoniskajā sejā historisma formu valodas daudzveidību un atklāt tālaika Krievijas impērijas lielākajā Baltijas jūras ostas pilsētā ienākušo neogotikas, neorenesanses un apaļloka stilu.
Arteritory.com nevilcinās ar jautājumiem pašai grāmatas autorei, mākslas vēsturniecei Dainai Lācei.
Līdzšinēji esat bijusi autore ceļvežiem par Rīgas Veco Sv. Ģertrūdes baznīcu un Latvijas Mākslas akadēmijas ēku. Tagad klajā nākusi Rīgas pilsētas arhitekta Johana Daniela Felsko monogrāfija. Sakiet, kāpēc tieši šāda ir jūs pētniecisko darbu tematikas izvēle?
Tēmas ir saistītas ar manu zinātnisko darbu par Rīgas 19. gadsimta arhitektūru. Mana maģistra darba tēma bija “Johana Daniela Felsko neogotisko baznīcu arhitektūra”, un, kā zināms, Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca ir viens no šīs arhitektūras paraugiem.
Arī mākslas akadēmijas celtniecība, proti, 19. un 20. gadsimta mija, sakrīt ar manu pētniecības periodu. Tā kā savulaik pati strādāju Latvijas Mākslas akadēmijā – gan kā pasniedzēja, gan kā radošā pētniece, tad radās vēlme izzināt šīs mācību iestādes ēkas vēsturi – visu par tās celtniecību – par to, kādas bijušās tāmes, cik inovatīvs savulaik bijis tās risinājums un ko tolaik vispār piedāvājuši arhitekti. Starp citu, Latvijas Mākslas akadēmijas ēka ir viena no pirmajām ēkām bulvāru lokā, kas celta, rēķinoties ar to, lai nodrošinātu maksimāli labus mācību apstākļus tālaika Rīgas biržas komercskolas audzēkņiem.
Līdz Johanam Danielam Felsko nonācu soli pa solim, interesējoties par 19. gadsimta arhitektūru. Darba ietvaros sapratu, ka par to zinām samērā maz jeb zinām tieši tik daudz, cik rakstīts uzziņu literatūrā. Šī tēma bija neatklāts pētniecības lauks, un savā ziņā skumji, ka par cilvēku, kuram ir būtisks ieguldījums Rīgas izveidē, nebija nopietnas monogrāfijas.
Kāds būtu Jūsu komentārs par grāmatas tapšanas aizkulisēm jeb pētnieciskā darba procesu – tā sarežģītību vai varbūt veiksmes stāstu?
Pētnieciskais darbs ir ļoti laikietilpīgs. Kā veiksmes aspektu jāmin arhīvu saturu. Uzsākot šādu darbu, nekad nevar zināt, vai vispār izdosies arhīvu materiālos atklāt vajadzīgo informāciju par būvvēsturi un arhitektu. Kā zināms, mūsu arhīvi nav pilnībā saglabājušies, un Felsko gadījumā – viņa privātais arhīvs ir pavisam nezināms. Darbs prasīja pamatīgas un laikietilpīgas studijas. Rezultātā vislielākais prieks ir par to, ka, atverot grāmatu, jau satura rādītajā – ātrā pārskatā iespējams iegūt ziņas, kāds bija celtnei izstrādāts projekts, kad sākusies būvniecība, kad darbi tika noslēgti... Protams, parādās arī tādas situācijas, kad ziņas nav bijis iespējams rekonstruēt.
Kā darbs pie šī satura grāmatām ietekmējis Jūsu skatījumu uz pilsētu?
Izzinot materiālus, 19. gadsimta pilsētas dzīves panorāma atklājas aizvien plašāk – parādās kultūrvēstures tradīcijas, kuras esam aizmirsuši vai nezinām. Tā ir bijusi iespēja uzzināt par tādiem vairs nepastāvošiem pilsētbūvniecības aspektiem, kā ēku projektu būvdarbu izsoles mazāksolīšana. Nav dzirdēts, ka mūsdienās tiktu rīkotas šādas izsoles, kurās tiktu noskaidrots būvnieks, kurš spētu darbu veikt par mazāko summu. Savukārt tālaika meistaru apmācības sistēmu, kas ļāva meistariem ceļot pa Eiropu, var salīdzināt ar mūsdienu apmaiņas programmām.
Kas būtu galvenais, ko Jūs novēlētu grāmatas lasītājam?
Es vēlētos, lai cilvēki ieraudzītu, cik ļoti nozīmīga bija cariskās Krievijas ostas pilsēta – Rīga. Cik dinamiska tajā ritēja dzīve, kas pilna starptautiskiem kontaktiem, tostarp, aktīviem profesionāliem kontaktiem arhitektu vidē. Tolaik Rīga gāja vienā solī ar pārējo Eiropu.
Kurš no mūsdienu latviešu arhitektiem, Jūsuprāt, būtu šodienas Johans Daniels Felsko?
Jāatzīst, ka tik ļoti neesmu iedziļinājusies mūsdienu arhitektūras situācijā. Taču tie vārdi, kas ir atzīti un godalgoti arhitektūras gada skatēs, jau nevienam noslēpums...
