Atgriezties pie pasakām
11/01/2013
“Atgriešanās pasakā”
Francijas Kultūras institūts, Rīga
14. janvāris – 1. februāris, 2013
Pasaku esamība nereti tiek uztvertu teju pašsaprotami. Šķiet, tās ir bijušas “mūžīgi mūžos”, to aizsākumi meklējami mutvārdu daiļradē un tamlīdzīgi. Bet vai zinājāt, ka astoņām pasakām, no kurām lielākā daļa ir ārkārtīgi populāras –“Pelnrušķīte”, “Runcis zābakos”, “Sarkangalvīte”, “Īkstītis”, “Zilbārdis”, “Apburtā princese”, “Fejas dāvanas”, “Rikē ar cekuliņu” – vai zināt, ka tām visām ir viens autors? Dzejnieks Šarls Pero, kuram 12. janvārī aprit 385 gadi. Pats autors, būdams arī Francijas akadēmiķis un zinātnisku rakstu autors, kautrējās bērnu pasakas izdot ar savu vārdu, tālab sākotnēji parakstījies dēla vārdā. Bet nu jau izsenis viņš ir zināms kā lieliem, tā maziem lasītājiem un tiek sumināts ne tikai Francijā, bet arī citur pasaulē, tostarp Latvijā, kur no 14. janvāra līdz 1. februārim Francijas Kultūras institūtā ir sarīkota Pero pasaku ilustrāciju izstāde “Atgriešanās pasakā”. Interesanti, ka tieši šonedēļ britu avīze The Guardian publicēja rakstu par to, ka atdzimšanu piedzīvo t.s. “grāmatu klubi”, kur pieauguši cilvēki satiekas, lai klausītos pasaku un citu grāmatu lasījumos. Gluži kā bērnībā.
Arī stāstu par izstādes “Atgriešanās pasakā” zīmējumu autori droši varētu sākt ar vārdiem “reiz dzīvoja” maza meitene Jana Rubinčika, padomju laiku bērnu grāmatu rakstnieka Staņislava Rubinčika meita. Kopš bērnības Jana bijusi pārliecināta, ka kļūs par ilustratori. “Mums bija noruna, ka viņa jauno grāmatu ilustrēšu es, bet tēvs nomira, pirms paspēja grāmatu pabeigt. Es turpināju zīmēt, bet vidusskolas vecākajās klasēs aizrāvos ar žurnālistiku,” stāsta Jana Rubinčika. Pēc studiju beigšanas viņa sāka strādāt avīzēs, bet pēdējos 20 gadus – par korespondenti un moderatori Latvijas televīzijā. Tomēr interese par pasakām un zīmēšanu nav pārgājusi. “Ilustrāciju sērija tapa diezgan ilgi, un parasti savus zīmējumus neatklāju pat draugiem. Bet, tā kā 12. janvārī ir Pero jubileja, nolēmu, ka šoreiz zīmējumi ir kādam jāparāda, un Francijas Kultūras institūts izrādījās īstā vieta.”
Aicinājām Janu Rubinčiku atbildēt uz ekspress intervijas jautājumiem.
Pēc kāda principa tika veidota pasaku un ilustrāciju atlase izstādei?
Pero uzrakstīja astoņas pasakas; lasīju tās un iedomājos, kā viss notika. Pēc tam – zīmēju. Ilustrācijas ir visām pasakām, dažām pat divas. Kopā divpadsmit.
Vai Šarls Pero ieņem būtisku lomu Francijas kultūrvēsturē?
Pero ieņem būtisku vietu jebkura cilvēka dzīvē – mēs visi esam izauguši ar viņa pasakām, visi tās zinām. Pašai man bērnībā vislabāk patika grāmatas ar košām un interesantām ilustrācijām. Tikai tās arī saglabāju. Domāju, ka arī Francijas ilustrāciju vēsturē Pero ieņem vienu no svarīgākajām vietām, jo tieši bērnu grāmatas ir pieņemts papildināt ar bildēm, kas rosina fantāziju.
Ko Šarls Pero nozīmē jums?
Pero nozīmē atmiņas par bērnību, kuras katram pieaugušajam ir īpaši gaišas. Kā arī saiti ar manu dēlu, kuram ir 9 gadi un kuram arī lasīju Pero pasakas. Šarls Pero saista mani ar Francijas kultūru, kura man ir tuva.
Vai pasaku ilustrācijas nelaupa bērniem iztēles un fantāzijas lidojumu?
Gluži otrādi. Ilustrācijas rosina fantāziju, jo katram bērnam veidojas savs priekšstats par to, kā izskatās pasakas tēli, un šie priekšstati ir interesantāki un neparastāki, ja bērns ir vairāk redzējis. Jo arī mūs taču iedvesmo citu darbi – dzeja, kino, grāmatas. Mēs lasām, skatāmies, rodas emocijas un materiāls pašizpausmei. Tāpat ir ar ilustrācijām.
“Apburtā princese”
Kura ir jūsu mīļākā pasaka un kāpēc?
“Apburtā princese”. Man bērnībā bija grāmata ar daudzdimensiju (telpiskām) ilustrācijām. Īpaši man patika pēdēja lapa ar princesi, kura gulēja zem caurspīdīga papīra, kas izskatījās kā stikls. Iedomājos, ka tā esmu es, un princis mani tūlīt noskūpstīs, es pamodīšos un būšu laimīga līdz mūža galam. Šī pasaka man patīk arī tagad.
Elizabetes iela 59
Rīga, Latvija
www.institut-francais.lv
